Aliens

Bolivārs, Simons (1783.-1830.g.)

Simon Bolivar.
Pilnā vārdā - Simons Hosē Antonio de la Santisima Trinidadu Bolivaru i Palasios Ponte i Blanko.
Lielākā daļā Dienvidamerikas pazīst kā Atbrīvotāju (El Libertador).
Dienvidamerikāņu militārs un sabiedrisks darbinieks, viens no neatkarības cīņu vadītājiem spāņu kolonijās Dienvidamerikā.

Radniecība. Bolivāru īstā dzimtene ir mazs ciematiņš Basku zemē Spānijā - Bolivāra (La Puebla de Bolivar). Bolivāri Venecuēlā ieradās jau XVI gs. un līdz XIX gs. bija kļuvuši bagāti un ietekmīgi. Bolivāra vectēvs samaksāja 20 000 dukātu par titulu, taču to tā arī nesaņēma - tiesāšanās par to turpinājās vēl S.Bolivāra dzīves laikā.
Ilggadējā neoficiālā dzīvesbiedre - Manuēla Saensa, Atbrīvotāja Atbrīvotāja (Libertadora del Libertador).
Bērnu S.Bolivāram nebija, iespējams, bērnībā pārciestu slimību dēļ.

Dzīvesgājums. Dzimis 1783.gada 24.jūlijā bagātā ģimenē - tai piederēja plantācijas, zelta, sudraba un vara raktuves.
Tēvs un māte nomira agri, tā S.Bolivārs jaunos gados kļuva par milzīgu bagātību īpašnieku.
Pamācījies militārajā akadēmijā, viņš 19 gadu vecumā Spānijā apprecējās. Taču viņa sieva pēc 8 mēnešus pēc atgriešanās Venecuēlā nomira no dzeltenā drudža. 
Bēdu sagrauztais S.Bolivārs atgriezās Eiropā, tur kārtīgi izceļojās. Savām acīm redzēja Napoleona I kronēšanu. Atgriezies Venecuēlā vairs negribēja nodarboties ar vecāku radīto rūpalu.
1810.gadā piedalījās spāņu varas gāšanā Venecuēlā - aprīlī Karakasā tika izveidota Augstākā Hunta, vietējie kreoli nodibināja Venecuēlas republiku un 1811.gadā kongress pasludināja Venecuēlas neatkarību. 
Sākās karš un sākotnēji virsroku ņēma rojālisti. 1812.gadā pēc republikas sagrāves spāņu rokās tika nodots Miranda, bet S.Bolivārs aizbēga uz mūsdienu Kolumbijas teritoriju un nostiprinājās Jaunajā Granādā. Miranda noslēdza pamieru lielā mērā tādēļ, ka S.Bolivārs ar saviem spēkiem bija zaudējis Puertokabeju. Tieši S.Bolivārs ar saviem biedriem bija izdevis viņu kā nodevēju spāņu varai, par to saņemot pasi Venecuēlas pamešanai.
Kad 1812.gada 26.martā Venecuēlu satricināja katastrofāla zemestrīce. Barkisimetā zeme gluži vienkārši aprija pusotru tūkstoti vīru lielu karapulku, bet S.Bolivārs paziņoja: "Ja daba ir pret mums, mēs cīnīsimies ar to un liksim tai mums pakļauties!" 
S.Bolivārs pasludināja savu Apbrīnojamo kampaņu (La Campana Admirable). Tai sekoja tikpat slavenais Bolivāra dekrēts par karu līdz nāvei. Bolivāru pasludināja par Atbrīvotāju un viņš pats pasludināja Venecuēlas republikas atjaunošanu - 1813.gadā izveidoja Otro Venecuēlas republiku.
1814.gadā pēc sakāves emigrēja.
1815.gadā S.Bolivāram nācās bēgt uz Jamaiku, pēc tam uz Haiti.
Tomēr viņš nerimās. Pēc Napoleona karu beigām viņam izdevās sagrabināt ieročus un savervēt apmēram 5000 britu veterānu, ar kuriem 1816.gadā viņš atgriezās Dienvidamerikā. Tieši Angostūrā (tagad pārsaukta par Bolivāru - Ciudad Bolivar) pēc trimdas Haiti S.Bolivārs apvienojās ar Los Llanos republikāņu spēkiem un tā pakaroja 2 gadus. Tad lietus periodā ar 2400 vīriem šķērsoja Orinokas džungļus, pārgāja pāri Andiem, nonākot tagadējās Kolumbijas teritorijā, pārsteiza spāņus nesagatavotus - tā viņš sāka savu neapturamo uzvaras gājienu.
Tālāk S.Bolivārs karoja un karoja - kopumā personiski vadīja 35 uzvarētas kaujas. Pirmā bija Bojakas kauja, tālāk kaujas pie Karabobo, Pičinčas, Huninas un Ajakučas. Tās viņš uzvarēja gan vienatnē, gan kopā ar argentīniešu ģenerāli Sanmartēnu un savu ilggadējo kompanjonu Antonio Hosē de Sukri.
1816.-1819.gados S.Bolivāra karaspēks atbrīvoja no spāņu varas Venecuēlu un Jauno Granādu  - izveidoja Lielās Kolumbijas republiku, tātad neatkarību pirmā ieguva Kolumbija, tai sekoja Venecuēla, Ekvadora, Peru un Bolīvija. Tas viss notika nieka 5 gados. Cita starpā neatkarību ieguva arī Panama.
1822.gadā S.Bolivāra karaspēks atbrīvoja arī Kito provinci (tagadējā Ekvadora).
1824.gadā atbrīvoja Augšperu teritoriju, kurā tika nodibināta Bolīvijas republika (nosaukums par godu Bolivāram).
Galu galā Atbrīvošanās kara rezultātā tika izveidota Lielkolumbija (Gran Columbia), kurā ietilpa Panama, Kolumbija, Venecuēla un Ekvadora. 42 gadu vecumā S.Bolivārs bija iekarojis platību, kas līdzinājās visas Eiropas platībai.
1925.gadā S.Bolivārs kļuva par vienu no retajiem cilvēkiem pasaulē, kura vārdā nosaukta vesela valsts, jo Augšperu kongress nolēma, ka valsti turpmāk sauks par Bolīvijas republiku.
1819.-1830.gados S.Bolivārs bija Lielās Kolumbijas prezidents, centās saliedēt Latīņamerikas valstis, cīnījās pret koloniālismu un feodālisma paliekām. Tomēr valsts celšana miera laikā nebija viņa stiprā puse. "No miera es baidos vairāk nekā no kara," - viņš rakstīja kādā savā vēstulē. Viņa pienemtā Lielkolumbijas konstitūcija bija liberālākā pasaulē. 
1828.gadā viņš sevi pasludināja par diktatoru: "Mūsu Ameriku var valdīt tikai ar labi menedžētu, stingru despotismu." Sekoja neveiksmīgs atentāts pret S.Bolivāru, bet veiksmīgs pret viņa līdzgaitnieku Sukri.
Separātistu pretestības dēļ 1830.gada 27.aprīlī atkāpās no prezidenta amata un rūgti paziņoja, ka visi, kuri ir kalpojuši revolūcijai, ir aruši jūru. nonāca tiktāl, ka Venecuēla aizliedza S.bolivāram spert kāju uz savas zemes.
47 gadu vecumā S.Bolivārs bija ar stipri iedragātu veselību, slimoja ar aknu cirozi, malāriju, iespējams arī sifilisu.
1830.gadā pēc atkāpšanās no amata viņš ieradās Kartāgā (Kolumbija), tālāk uz Barankilju, pēc tam - uz spāņa Hoakina de Miera Benitas asjendu Santamartas tuvumā - La Quinta de san Pedro Alejandrino Mansanāres upes krastā. Šeit bijaviena no lielākajām ruma brūvētavām Karību reģionā, kur nodarbināja vairāk kā 80 vergu. Te Bolivārs arī palika, bet jau ap 10.decembri viņa veselības stāvoklis kļuva kritisks.
Nedēļu pirms nāves S.Bolivārs uzrakstīja savu pēdējo slaveno tekstu: "Kolumbieši - manas pēdējās vēlēšanās ir, lai Tēvzeme būtu laimīga, un, ja mana nāve palīdzēs izbeigt domstarpības un konsolidēt savienību, es mierīgi došos kapā..."
Miris 1830.gada 17.decembrī asjendā dažus kilometrus no Santamartas. Bija visu atstāts, vīlies, izmisis un nabags. Tik nabags, ka viņu pat apbedīja svešā kreklā.

Pēcnāves kults. 12 gadus pēc S.Bolivāra nāves Venecuēlā saprata S.Bolivāra vēsturisko izcilību un sākās viņa atzīšana un sajūsmināšanās. 1842.gadā S.Bolivāra mirstīgās atliekas no Santamartas katedrāles pārvietoja uz Venecuēlu un iesākumā apbedīja Karakasas katedrālē, vēl pēc 34 gadiem - Nacionālajā panteonā.
2010.gadā viņam blakus apbedīja tās kripatiņas, kas bija palikušas pāri no Manuēlas Saensas. Ari tād''el. ka lielais S.Bolivāra cienītājs H.Čavess nolēma pārbaudīt, vai kauli tiešām ir īstie un vai viņš savulaik nav noindēts.
Ceļotājs L.Lapsa atzīmē, ka "...Bolivāra kults, kas mūsdienās valda venecuēlā, ir, maigi izsakoties, nedaudz apnicīgs. Līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem nebija pareizi Bolivāra laukumā parādīties bez žaketes mugurā" /"Trīspadsmit Amerikas," 37.lpp./

Citāti.
"Vēsturē ir bijuši trīs vareni muļķi - Jēzus, Dons Kuhots un es."
"Pārvaldīt Ameriku varētu tas, kas māk uzart jūru."

Aplūkojamie objekti.
Bolivāra memoriālais muzejs Bogotā. Dibināts 1922.gadā.
Bolivāra piemineklis Kartāgā. Venecuēlā, Bolivāra laukumā.

"Bolivāra ēdamistaba." Arekipas Kaimes rajona baznīcā Peru. Vienā no baznīcas telpām, caurbraucot Arekipai, uzturējies S.Bolivārs - to tagad sauc par "Bolivāra ēdamistabu."
Kapa vieta. Kartāga, Kolumbija. Baznīcā plāksnīte ar uzrakstu: "Šajā svētajā vietā tika apglabāts Simons Bolivārs, Kolumbijas Atbrīvotājs un Tēvs, 1830.gada 20.decembrī. Tad - 1839.gada 24.jūlijā - viņa mirstīgās atliekas tika pārvietotas iepretim Andalūzijas šķirstam zem kupola pie ieejas šajā svētvietā." Kaut kur tepat katedrāles sienās ir noslēpta neliela urna ar Bolivāra sirdi un iekšām.

Nospiedums civilizācijā.
      Bolīvijas valsts nosaukums dots par godu S.Bolivāram.
      Bolivāra virsotne. Venecuēlas augstākais kalns.

Nospiedums kultūrā.
      F.Bruknera 1945.gada luga "Simons Bolivārs."

Saites.
Kolumbija.