Fonētika
- Detaļas
- Publicēts 31 Janvāris 2019
- Autors Redaktors
Phōnetikos - "uz skaņu, balsti attiecīgs" (grieķu val.).
Valodniecības nozare, kas pēta valodas skaniskos līdzekļus.
Lingvistikas nozare, kas petī runas skaņu akustiskās un fizeoloģiskās (artikulācijas) īpatnības.
Galvenie pētīšanas objekti ir skaņas, to savienojumi, skaņu savienojumu vienības (zilbe, fonētiskais vārds, sintagma, fonētiskais izteikums), fonētiskie procesi, akcents, ritms, runas intonācija. Valodas skanisko pusi fonētika pēta 2 pamataspektos:
- akustiskajā - fizikālajā, kurā aplūko skanisko līdzekļu materiālo dabu - augstumu, stiprumu u.tml.;
- fizioloģiskajā - artikulārajā, kurā noskaidro, kā skaniskie līdzekļi veidojas runas aparātā un kā tos uztver klausītājs.
Vēsture. Pirmie valodu skaņu apraksti un klasifikācijas iekļautas seno indiešu, seno grieķu un romiešu gramatikās, dzejas, oratoru un aktieru mākslas teorijās.
Mūsdienu zinātniskā fonētika izveidojusies XIX gs.
1856.gadā E.Brike (Austrija) zstrādāja skaņu artikulācijas analīzes un skaņu sistematizēšanas principus.
1863.gadā H.Helmholcs (Vācija) izveidoja patskaņu akustisko teoriju.
1893.gadā E.Zīverss (Vācija) izveidoja mācību par valodas skaņu lingvistisko aspektu.
Saistījums starp valodas skaņu funkcijām analizēts valodnieku J.Boduēna de Kurtenē un Ļ.Ščerbas darbos.
Mūsu dienās tiek izstrādāti atsevišķu valodas skaņu līdzību apraksti, kā arī teorijas jautājumi, īpaši par valodu supersegmentālajiem līdzekļiem, runas signālu uztveri, automātisko analīzi, sintēzi - M.Romportls (Čehija); Ļ.Zinders un L.Čistoviča (Krievija); G.Lindners (Vācija); A.Martinē (Francija); B.Malmbergs (Zviedrija).
Skaniskos līdzekļus funkcionālajā aspektā pēta fonoloģija.
Fonētiku iedala:
1) vispārīgajā - pēta valodas skanisko līdzekļu vispārīgās īpašības u metodes to analīzei;
2) speciālajā - pēta konkrētas valodas, izloksnes, stila skanisko līdzekļu specifiskās īpašības.
Pētīšana iespējama sinhronijā un diahronijā. Fonētikā izmanto tiešā vērojuma (subjektīvo) un eksperimentālo (instrumentālo) metodi, izmantojot īpašas ierīces un paņēmienus, fiksē un mēra runas aparāta darbību, skanejuma akustisko struktūru, uztveres norises.
Fonētika saistīta ar akustiku, fizioloģiju, psiholoģiju un anatomiju. Fonētikas pētījumu rezultātus izmanto izrunas, lasīšanas un rakstīšanas mācīšanā, rakstības sistēmas izstrādē, publiskās runas teorijā, logopēdijā, surdopedogoģijā, sakaru tehnikā un automātikā.
Pastāv Starptautiskā fonētiskā asociācija (Association Phonē'tique International), kas dibināta 1886.gadā, tagadējā International Phonetic Association.
Latviešu valodas fonētika. Pētījumu sākumi ir skaņu apraksti (vēl nepilnīgi) pirmajās latviešu valodas gramatikās.
XIX gs. 40.gados J.Bārs noteica skaņu sistēmu, pārmaiņas runas plūsmā, formulēja šaurā un platā e un ē lietošanas nosacījumus.
XX gs. sākuma pētīts latviesu valodas akcents, zilbes intonācija - Ž.Puaro (Francija), R.Ekbloms (Zviedrija); zilbes teorija (A.Ābele).
30.gados A.Ābeles vadībā veikti pētījumi par izlokšņu skaņu sastāvu, zilbes intonāciju, izveidots pirmais eksperimentālais fonētikas kabinets.
A.Laua izstrādājusi pētījumu par latviešu literārās valodas fonētiku. Veikti pētījumi par skanu un zilbju kvantitāti - E.Liepa, patskaņu sistēmu - M.Vecozola, uzsvērto zilbju vokālismu - A.Stelle, fonētiskajām parādībam internacionālismos - V.Strautiņa, divskaņu sistēmu - M.Neilande, līdzskaņu akustisko struktūru un to apkaimi vārdā - V.Gurtaja un M.Brēde, runas intonācijas analīzes teoriju - L.Ceplītis, jautājuma teikuma intonāciju - V.Broka. Daļa latviešu valodas fonētikas parādību pētītas sastatījumā ar angļu valodu.
Latviešu fonētikas izpētes problēmas krievpadomju okupācijas laikā koordinēja LPSR ZA Valodas un literatūras institūts.
