Aliens

Čīliešu māksla

Čīles teritorijā saglabājušies seno indiāņu mākslas pieminekļi, kas saistīti ar Peru senās kultūras ietekmi: cietokšņu un apmetņu drupas, apgleznotā keramika - dzīvnieku attēli, ģeometriski ornamenti un figuratīvā keramika, metāla rotas, petroglifi. Šīs mākslas tradīcijas izpaužas arī musdienu Čīles tautas daiļradē - koktēlniecībā, audumos, sudraba izstrādājumos, podniecībā.

Arhitektūra XVI-XVIII gs. veidojās spāņu arhitektūras ietekmē. Tika celtas aizsardzības būves, pilsētas ar regulāru ielu tīklu, dzīvojamās mājas ar iekšējo pagalmu, kolonnu portiku, balkoniem, atturīgi rotātiem portāliem un kaltām logu restēm, barokālas baznīcas ar čurrigerisma un indiāņu tautas arhitektūras iezīmēm.
XVIII gs. beigās - XIX gs. 1.pusē dominēja klasicisms - arhitekti H.Toeska i Riči, K.F.Brinē de Bens.
XIX gs. vidū eklektisms, XX gs. sākumā - jūgendstils, XX gs. vidū - funkcionālisms. 
Attīstījās pilsētbūvniecība, tautas būvmākslas tradīcijas, celtnēs daudz izmantotas dzelzsbetona konstrukcijas, alumīnijs, rotājuma - mozaīkas.

Tēlotāja mākslas pirmsākumi - XVI gs. reliģiskā glezniecība un tēlniecība. XVIII-XIX gs. attīstījās dekoratīvā glezniecība un tēlniecība. Ievērojamākais šā posma mākslinieks - gravieris un gleznotājs A.Santelisess - portreti un reliģiskie sižeti. XIX gs. čīliešu mākslu ietekmēja Eiropas kultūra. Gadsimta sākumā valdīja akadēmisms, klasicisms, darbojās sveštautieši. 
1849.gadā nodibināja nacionālo daiļo mākslu akadēmiju. Gleznotāji P.Lira, M.A.Karo vēsturiskajā žanrā, portretā, ainavā pievērsās nacionālai tematikai.
XIX un XX gs. mijā līdzās spēcīgai impresionisma un postimpresionisma ietekmei pastiprinājās reālisma tendences - A.Valensuela Ljanoss, E.Plasa.
20.-30.gados izveidojās mākslinieku grupas, kas pievērsās savas tautas sadzīves atainošanai; "Centenario" - A.Gordons, A.Alarka u.c. balstījās uz spāņu žanristu daiļradi, "Montparnase" tiecās pēc nacionālās stilistiskās savdabības. Modernisma virzienus - fovismu, sirreālismu, abstrakcionismu u.c. pārstāvēja L.Vargass Rosass, R.Mata, S.Romans Rohass, H.Peroti. Tautas sadzīves, sociālās un politiskās tēmas reālisma darbos risināja M.A.Bontā, K.Ermosilja Alvaress.
Pēc 50.gadiem glezniecība, īpaši monumentālā glezniecība, grafikas (galvenokārt linogriezuma) un tēlniecības attīstībā vērojamas Meksikas revolucionāras mākslas ietekme - H.Eskamess, H.Venturelji, P.Loboss, L.Domingess.
Pēc militārā apvērsuma daudzi mākslinieki tika vajāti un daudzi emigrēja.

Saites.
Čīle.

Čīliešu literatūra

Pirmie literārie pieminekļi raušies spāņu kolonizācijas laikā XVI gs. A. de Ersiljas i Sunjigas episkajā poēmā "Araukāna" iecere slavināt kolonizatoru uzvaras pārtapusi araukāņu varonīgās pretošanās attēlojumā.
XVII gs. attīstījas všturiskās hronikas žanrs - A. de Ovalje, D. de Rosaless, un spāņu tautas dzejai tuvā kreolu folklora.
Neatkarības cīņu laikā XIX gs. galvenais žanrs bija politiskā publicistika - K.Enrikesa "Patriota katķisms."
1842.gadā H.V.Lastarrija, viens no Latīņamerikas romantisma teorētiķiem, nodibināja Čīles Literāro biedrību, kas propagandēja jauno nāciju kulturālās neatkarības idejas. XIX gs. vidū dominēja romantisms - S.Sanfuentess, E.Liljo; prozā - kostumbrisms - H.Veljeho, un tā manierē rakstītā memuaru literatūra - H.Sapiola, V.Peress Rosaless, R.Vials.
XIX gs. vidū radās kritizētajs reālisms. Pirmais un izcilākais čīliešu kritizētāja reālisma pārstāvis A.Blests Gana O. de Balzaka ietekmē uzrakstīja romānu ciklu "Čīles cilvēciskā komēdija"; romānu "Martins Rivass" centrā - morālie konflikti, kuru cēlonis ir bagātība. Kritizētāja reālisma tradīciju XIX gs. prozā turpināja D.Barross Gress, L.Orrego Luko.
XIX gs. beigās - XX gs. sākumā čīliešu dzejā bija spēcīga Latīņamerikas modernisma un tā galvenā pārstāvja R.Dario ietekme.
XX gs. sākumā prozai bija sociālkritiska ievirze. B.Liljo stāstu krājumos "Pazemē" un "Zem saules"reālistiski attēlojis ogļraču un zemnieku dzīvi, H.Prjeo romānā "Kompanjons"atspoguļojis sabiedrības pagrimumu. Pilsētas tematika, cilvēku psiholoģiskā izpēte raksturīga A. d'Almara, H.Edvardsa Beljo, E.Barriosa romāniem. Izveidojās īpašs prozas strāvojums - kreolisms, kas uzsvēra dabas un vides ietekmi uz cilvēka raksturu, detalizēti attēloja dabu un lauku dzīvi - M.Latorre, F.Gana, R.Maluenda, L.Durans. 20.-30.gados kreolisma prozā pastiprinājās sociālā ievirze - M.Bruneta, D.Belmars, H.S.Gonsaless Vera.
XX gs. 20.gados īpaši attīstījās dzeja. Avangardisma liriku pārstāvēja V.Uidobro. Lirisms, dziļa tautas gara izjūta, humānisms raksturīgs G.Mistralas dzejai. P.Nerudas poēzija no melanholiskas intīmās lirikas - krājumi "Mijkrēslis," "Divdesmit dzejoļu par mīlu un viena izmisuma dziesma" turpmākajā daiļradē paceļas līdz optimistiskam patosam krājumā "Galvenās dziesmas."
XX gs. vidū prozā dominēja reālistisks romāns ar spilgtu sociālo problemātiku - M.Gerrero, N.Gusmana, L.G.Senteno darbi. Sociālistiskā reālisma literatūrai tuvus romānus sarakstījis L.E.Delano - "Šūniņa," "Ienaida vējš," V.Teitelboims - "Sēkla smiltīs." M.Rohasa romānos "Zagļa dēls," "Saldāka par vīnu," "Ēnas uz sienas" līdz ar sociālu problemātiku paziļināta cilvēku raksturu un psiholoģjas izpēte. Modernisma ievirze K.Drogeti, H.Donoso, H.M.Vergaras romāniem 60.-70.gados.
Par Čīli Tautas vienības valdības un kontrrevolucionāru dumpja laikā rakstījuši G.Atiass garajā stāstā "...un sāka nākt naudiņa," romānā "Pret straumi," A.Skarmeta romānā "Sapņoju par degošu sniegu." Pēc militārā apvērsuma lielākā daļa čīliešu rakstnieku dzīvoja un strādāja emigrācijā, literāro dzīvi Čīlē paralizēja cenzūra.

Latviski čīliešu autoru darbi sākti tulkot XX gs. 60.gados. Izdoti G.Mistralas, P.Nerudas, H.Prjeto, M.Rohasa grāmatas.

Saites.
Čīle.

Čupacigāras piramīda

Chupaciggaro.
Nortečikas kultūras apmetne Peru.

Atrašanās vieta. aptuveni kilometru no Karalas.

Atklāšana un izpēte. 2024.gada nogalē arheoloģe Dr.Ruta Šedija (vada izrkumus Karalā un un tās apkārtnē kopš 1994.gada) un viņas vadītā komanda Čupacigārā atklāja jaunu piramīdveida celtni. Plašāka informācija par šo atklājumu parādījās tikai 2025.gada februārī, kad tika publicēti pirmie pētnieku ziņojumi. Atklājums sniedz jaunus datus par Karalas civilizāciju – senāko zināmo civilizāciju Amerikā – un ļauj pārskatīt tās pilsētplānošanas un tirdzniecības tīkla mērogu.
Jaunatklātā piramīda Čupacigārā liek domāt, ka šī pilsēta varēja kalpot kā Karalas paplašinājums – iespējams, tirdzniecības vai ceremoniālais centrs, kas stiprināja tās ietekmi Supes ielejā.

Čupacigāras piramīdas atklāšana un apraksts
Karalas arheoloģiskās zonas komanda atklāja jaunu piramīdu Čupacigāras arheoloģisko izrakumu vietas “F sektorā,” kas atrodas viena kilometra attālumā no Pasaules kultūras mantojumā iekļautās Karalas-Supes svētās pilsētas, Supes upes ielejā, Barankas provincē, Limas reģionā, Peru.

2024.gada nogalē šo nozīmīgo atklājumu veica starpdisciplināra pētnieku komanda Dr.RŠedijas vadībā. Sākotnēji piramīdu slēpa blīva veģetācija, tā bija apaugusi ar huarango kokiem. Kad koki un krūmi tika izcirsti, arheologi atklāja akmens sienas, kas veidoja vismaz trīs savstarpēji pārklājošas platformas.

Raksturīga piramīdveida būves iezīme bija tās sienās iebūvēti vertikāli akmeņi - tā dēvētie vankas (huanca), kā šos akmeņus sauc kečvu valodā. Šie akmeņi iezīmēja piramīdas stūrus un kāpnes, kas veda uz celtnes augšējiem līmeņiem.

Turklāt vankas pildīja ne tikai strukturālas un arhitektoniskas funkcijas, bet tiem bija arī simboliska nozīme, kas uzsvēra piramīdveida celtnes ceremoniālo raksturu.

Čupačigāras piramīdas nozīme
Čupacigāra atrodas blakus neliela strauta gravai, netālu no Karalas senpilsētas. Jaunatklātā piramīda ir daļa no plašāka arhitektonisko būvju tīkla, kas identificēts vairākās arheoloģiskajās vietās Supes ielejas reģionā.

Čupacigāra, kas sastāv no 12 sabiedriskām vai ceremoniālām būvēm, galvenā celtne ir ar iegrimušu apļveida laukumu. Perifērijā atradās dzīvojamie rajoni, kas liecina par nelielu pilsētas centru 38,59 hektāru platībā, kuram bija gan sabiedriskas, gan privātas funkcijas.

Divpadsmit atklātās celtnes, kas tiek klasificētas kā sabiedriskas vai ceremoniālas būves, atrodas uz nelieliem pakalniem, kas ir raksturīgi gravu ainavai, un ieskauj centrālo sabiedrisko telpu.

Čupacigāra - Karalas priekšpilsēta ar īpašu mērķi
Čupacigāras pilsētas arhitektoniskās būves ir dažāda lieluma, orientācijas un ar atšķirīgām formālām īpašībām, kas liecina par to saistību ar izmantošanas mērķiem. Īpaši jāatzīmē, ka apmetnes perifērijā ir konstatētas dzīvojamā apbūve. Dominējošā ēka slejas virs virknes mazāku būvju, kurām ir raksturīgs šim vēstures periodam tipiskais iegremdētais laukums.

Šie nozīmīgie atklājumi pamudināja pētniekus apgalvot, ka 38,59 ha platībā pastāvēja neliela pilsētiņa, kas kādreiz plauka šajā apgabalā. Dr.R.Šedijas vadītā pētnieku komanda, kura atklāja piramīdu un citas būves Čupacigāras apmetnē, tagad ir gatava veikt visaptverošu vietas kartēšanu, lai iegūtu skaidrāku izpratni par tās izmēriem un nozīmi.

Nesen atklātās piramīdas izvietojuma analīze liecina, ka Čupacigāra celta ar stratēģisku mērķi veicināt tirdzniecības sakarus starp Peru senajām kultūrām, īpaši starp Supes ielejas zemākajos reģionos un Huauras ielejas piekrastē dzīvojošiem cilvēkiem.

Piekrastē dzīvojošās kopienas nodrošināja zivis un citas jūras veltes, kas Čupacigāras iedzīvotājiem nebija pieejamas. Pati piramīda no ielejas nebija redzama, kas varētu liecināt par to, ka Čupačigāra bija Karalas paplašinājums - turklāt nevis vienkārši priekšpilsēta, bet tirdzniecības centrs.

Ģeoglifs ar simbolisku nozīmi
Viens no ievērojamākajiem atklājumiem Čupacigāras senpilsētas teritorijā ir ģeoglifs, kas attēlo cilvēka galvas profilu Setčinas stilā – mākslas manierē, kas bija izplatīta Peru piekrastes reģionā. Šis ģeoglifs ir redzams tikai no noteikta skatpunkta, kas norāda uz rūpīgi izplānotu simbolisko nozīmi un iespējamu saikni ar ceremonijām vai reliģiskiem uzskatiem.

Pētnieki uzskata, ka šis attēlojums liecina par ciešu kultūras un rituālu saistību starp Čupacigāru, Karalas svēto pilsētu, un piekrastes kopienām. Tā varētu būt arī norāde uz plašāku simbolu valodu vai pasaules uzskatu sistēmu, kas apvienoja dažādas Karalas–Supes civilizācijas daļas.

Ģeoglifs, līdztekus nesen atklātajai piramīdai un citām monumentālajām būvēm, vēl vairāk apstiprina, ka Čupacigāra bijusi gan nozīmīgs rituālu, gan saimniecisko darbību centrs. Tā stratēģiskā atrašanās vieta nodrošināja piekļuvi gan jūras, gan lauksaimniecības resursiem, kas bija būtiski šīs civilizācijas izdzīvošanai un uzplaukumam.

Čikovani, Simons (1903.-1966.g.)

Gruzīniski - სიმონ ჩიქოვანი.
Gruzīnu dzejnieks, lielinieku propagandists.

Dzīvesgājums. Dzimis 1903.gada 9.janvārī.
1924.gadā sācis publicēties.
Kopš 1941.gada KP biedrs.
1944.-1951.gados Gruzijas PSR Rakstnieku savienības priekšsēdētājs.
Pirmajā dzejoļu krājumā "Pārdomas Kūras krastā" (1925.g.) dominē abstrakcionisms. Turpmāk atteicies no formālisma eksperimentiem un pievēries klasiski skaidrām dzejoļu formām, apdziedājis sociālos pārkārtojumus Gruzijas laukos - dzejoļu cikls "Kolhīdas vakari" (1933.g.).
Poēmā "Dziesma par Dāvidu Guramišvili" (1942.-1946.g., Staļina prēmija 1947.g.) atainojis lielinieciski iedomātu vēsturisku krievu, ukraiņu un gruzīnu tautu draudzību.
1950.-1954.gados PSRS AP deputāts.
Miris

Saites.
Gruzīnu literatūra.