Aliens

Rīkstniecība

Radiostēzija, dausings - nosaukumi Eiropā.
Rabdomantija (no grieķu val.) - novecojis rīkstniecības nosaukums. 
No Vladimira Dāla vārdnīcas: "Рабдомантiа - гадание, искание кладовъ, рудъ, ключей, волшебным жезломъ."

Neparasta metode, kurā pielieto biolokācijas efektu, tā atklājot apkārtējā vidē paslēptus objektus vai pētīt anomālijas. To pielietotāji ir īpaši trenēti cilvēki - rīkstnieki (angliski - dousers), pārsvarā arī ar īpašām spējām, kuru spēju rezultātā tad arī izpaužas biolokācijas efekts.

Jau izsenis cilvēkiem bijusi vajadzība atrast zemē ko apslēptu – ūdeni, metālus vai ejas. Viena no tādām metodēm ir rīkstniecība, kuru zinātniski nopamatot tā īsti nav spējuši līdz pat mūsdienām.

Rīkstniecībai izmanto vītola, kārkla, vīksnas, kļavas, ceriņa un riekstkoka zarus. Rīkstīti izgatavo „V” burta veidā, pie tam zariņiem jāveido ap 50 grādu leņķi. Saņemot rokās rīkstes ragus, cilvēks pārvietojas, koncentrējot domas uz meklējamo objektu. Ja rīkstīte sāk vibrēt un griezties, tad tas nozīmē, ka meklētais ir uziets.
Biolokācijai rīkstītes vietā bieži izmanto arī metāla „L” burta veidā saliektas stieples – vara, tērauda vai misiņa.

Rīkstniecības vēsture.
Senākais zināmais rīkstniecības pieminējums ir jau senēģiptiešu papirusos.
Ķīniešu ķēniņš Ju (2205.-2197.g.pmē.) bijis slavens ar to, ka spējis atrast pazemes ūdeņus.
Pārdomas par rīkstniecību ir arī romiešu vēsturnieka Plīnija Vecākā un viduslaiku alķīmiķa Paracelza darbos.
Viduslaiku Eiropā metode tikusi plaši pielietota. Jau XV gs. metālu dzīslas ar rīkstītēm meklēja Vācijas kalnrači. Ar viņu starpniecību nedaudz vēlāk šī metode nonāca arī līdz Anglijas ogļu šahtām.
Tomēr tolaiku pētnieks Georgijs Agrikola savā 1556.gada darbā „Par kalnrūpniecību un metalurģiju” visai skeptiski izteicies par šo metodi.
Metodi nosodīja un pret to vērsās arī baznīca. Uzskatīja rīkstniecību par maģisku praksi, kas saistīta ar nelabajiem gariem un apsēstību. 1626.gadā alķīmiķis un astrologs barons Žans di Šatlē, kurš nodarbojās ar rīkstniecību Ludviķa XIII raktuvēs Francijā, tika notiesāts par buršanos un par kontaktiem ar cilvēka ienaidnieku.
Neskatoties uz baznīcas represijām, šo metodi kalnrūpniecībā tik un tā turpināja pielietot, kamēr to izkonkurēja zinātniski tehniskais progress.
Saglabājās rīkstniecības pielietojums sadzīvē. Kāds francūzis Žaks Vernē 1692.gadā tādā veidā atrada slepkavu, kas savu noziegumu bija pastrādājis Lionā. Bieži ziņkārīgo pūļa pavadībā viņš pastaigājās pa pilsētu un noteica mājas, kurās lauleņi viens otru krāpj. Baumas par viņa darbību nonāca līdz galmam un princis Kondē lika izsaukt viņu uz pili. Tur vernē tika sagatavots pārbaudījums: tika izraktas vairākas bedres, daļa no tām tika aizbērtas ar zemi, citas – ar granti, bet vēl citās sabēra metāla priekšmetus. Bedru atrašanās vietas tika rūpīgi nomaskētas. Vernē tika stādīts uzdevums uziet tās bedres, kurās bija sabērti metāla priekšmeti. Vernē briesmīgi izgāzās, nespēdams sameklēt neko. Tomēr, jau 1703.gadā tieši viņu uzaicināja meklēt hugenotus ar tās pašas rīkstītes palīdzību.
Kondē eksperiments stipri iedragāja ticību rīkstniecībai vispār. Tādēļ līdz pat 19.gs. metode vairs netika uztverta nopietni. 1852.gadā angļu psihologs Viljams Kārpenters sniedza rīkstniecības fenomena skaidrojumu no psiholoģiskā viedokļa. Tad metode atkal sāka attīstīties.
Aktīva rīkstnieciskā darbība atdzima 20.gs. sākumā. 1911.gadā pat Hanoverē notika 1.Rīkstnieku kongress. Vēlāk tika izveidota Starptautiskā rīkstnieku savienība. Trešā reiha mistiķi rīkstniecību atzina par pietiekami svarīgu, lai ar to nodarbotos arī slavenā organizācija Ahnanerbe.
Šobrīd atsevišķas tādas savienības pastāv ASV, Lielbritānijā, Francijā, Vācijā u.c. valstīs.
Turpinājās arī dažādi eksperimenti šai sakarā. Tā piemēram, 1980.gadā austrālieši D.Rendijs un D.Smits piedāvāja 40 000 ASV dolāru tam, kurš nodemonstrēs biolokācijas brīnumus. Viņi līdz pusei zemē ieraka 10 caurules ar diametru 10 cm. Pa vienu no šīm caurulēm plūda ūdens, un rīkstniekam bija jānosaka kurā tā varētu būt. No 111 mēģinājumiem veiksmīgi bija tikai 15, tāpēc neviens tā arī balvu nesaņēma.
1984.gadā eksperimentu veica profesors J.Jorišs un viņa asistents B.Turobovs. Lielā istabā uzstādīja trīs skapīšus ar tukšām cieši aizvākotām numurētām kārbām. Eksperimentētājs izvilka vienu no trim biļetēm ar numuriem un kārbā ar šo numuru ielika svina gabaliņu. Rīkstnieks apsekoja visas kārbas – rezultivitāte bija 85%. Tomēr interesanti, ja eksperimenta laikā telpā vairs neatradās eksperimentētājs, kas svinu bija kārbā ielicis, tad rezultāti vairs nebija tik iespaidīgi.
Nesen Volokolamskas klosterī arheoloģisko izrakumu laikā rīkstnieks A.Plužņikovs ar vara rāmīša palīdzību atklāja pilnībā zaudēto klostera katedrāles, galeriju un ēdamtelpu dienvidu un ziemeļu spārna pamatu izvietojumu un izmērus.
Pie mums, Latvijā, rīkstnieki ir apsekojuši slaveno Ķinta apmetni Cīravas pagastā un piedāvā savu apmetnes plānu.
Mūsdienās eksistē rīkstnieku skolas. Tādi kursi, piemēram, darbojas Sauthemptonas universitātes Arheoloģijas fakultātē Anglijā. Tajos pārbauda studentu rīkstniecības spējas. Spējīgākie apgūst šo metodi 2-3 nedēļu laikā.
Labi rīkstnieki labāk par aparātiem spēj uziet ūdeni un derīgos izrakteņus. Viņus izmanto, lai atrastu bojājumus ūdensvados, kabeļos un citās pazemes komunikācijās, kā arī arheoloģiskos objektus. Rīkstnieki spējuši sameklēt cilvēkus vairāku simtu un tūkstošu kilometru attālumā. Tiem, kuri apmaldījušies mežā, rīkstnieki spēj pateikt pareizo virzienu.
Ar rāmīša palīdzību var noteikt Zemes anomālās un ģeopatogēnās zonas, kuru atrašanās dzīvesvietās var novest pie ļoti nelāgām sekām – vēža.
Rīkstniecību izmanto arī medicīnā, ar rāmīša palīdzību parapsihologi var diagnosticēt slimības – 5-7 cm attālumā no ķermeņa virsmas.

Hipotēzes. 1852.gadā angļu psihologs Viljams Kārpenters sniedza rīkstniecības fenomena skaidrojumu no psiholoģiskā viedokļa. Viņš uzskatīja, ka galvenā vis nav rīkstīte pati, bet gan cilvēks, kurš koncentrēdamies reaģē uz noteiktu pazīmju kopumu.
Par šīs teorijas dzīvu pierādījumu kļuva kompānijas General Motors kalpotājs K.Beikers, kuram piemita unikālas spējas atrast ūdeni arī bez rīkstītes. Viņš staigāja, rokas sakrustojis, kamēr viņu sāka kratīt drebuļi.
Būtībā, arī mūsdienu pētnieki pamatā piekrīt Viljama Kārpentera skaidrojumam. Patiesi, uz meklējamo objektu vai vielu reaģē nevis rīkstīte, bet gan pats cilvēks.

Biolokācijs efekts. Tas ir rīkstes svārstību vai tās griešanās efekts rīkstnieka rokās. Rīkstnieks zemapziņā ir noskaņots informācijas saņemšanai par meklējamo objektu.

Biolokācija. Anomāliju un neredzamu objektu uziešanas un izpētes tehnoloģija apkārtējā vidē, kas tiek veikta ar biolokācijas efekta palīdzību. Biolokāciju veic īpaši trennēts cilvēks, caur kuru šis efekts izpaužas dažādās situācijās.

Biolokācijai ir vairākas pamatmetodes:
1) bioskanēšana - meklējamo objektu regulāri "ķemmē;"
2) biopeilengācija - nenoejot no vietas vai tomēr no vairākiem atsevišķiem punktiem tiek veikta ātra meklējamā objekta atrašanās vietas noteikšana;
3) bioindikācija - tiek noteiktas meklējamā objekta dažādas īpašības;
4) distantā biodiagnostika - tajā ietilpst vairākas augstākminētās metodes, kas tiek pielietotas būtiskā attālumā no meklējamā objekta.

"Ja100 ccilvēkiem rīkstīte negriežas, tas nenosvītro to, ka vienam griežas ka nevar noturēt. Miza krakšķēja, kad rīkstnieks man uzlika roku uz pleca. pirms tam negriezās." /Golems/

Vairumam negriežas. Konkrētāk: Sajānu kalnu vidū vairāki sūdzējās, ka slikti guļ. Pārbaudījām ar plakano sakņu rīvi (tas pats kas rīkstīte, rāmītis vai atslēgu bunte). No 7 cilvēkiem rīve pagriezās diviem, vienās un tai pašās vietās. Protams, tas saistīts ar āderēm, tikai neviens nezin, kas āders ir. Viņas ir dažādas. /Golems/