Volgas Bulgārija
Tjurku valsts pie Volgas.
Pilsētas - Biļara, arī Bulgāra, galvaspilsēta.
Mongoļu iebrukums Volgas Bulgārijā (1223.g.). Mongoļu karavadoņi Džebejs un Subedejs pēc uzvaras pār krieviem un polovciešiem kaujā pie Kalkas 1223.gada maijā tomēr kaut kādu iemeslu dēļ nedevās uz Krievzemi un pagriezās atpakaļ. Iespējams, ka tādam karagājienam tiem trūka spēku un kaujā tie bija cietuši jūtamus zaudējumus. Tomēr savās zemēs tie neatgriezās pa ceļu, kuru bija nākuši šurpu - cauri Kaukāzam un tālāk uz Irānu un Centrālāziju. Mongoļi pagrieza uz ZA - Volgas Bulgārijas virzienā.
Ir zināms, še mongoļi cieta sakāvi, lai gan notikušā apstākļi ir visai neskaidri. Zināms, ka kauja notika, zināms arī, ka mongoļi cieta smagu sakāvi - it kā esot paglābušies vien 4000 karotāju, to starpā arī abi karavadoņi. Iespējams, ka mongoļus piemānīja tieši ar tādu pašu paņēmienu kā tie nupat bija izmantojuši Kalkas kaujā - ar viltus atkāpšanos iemānīja lamatās, pēc tam uzbruka un sakāva.
Nav saprotams, kāda tad bija mongoļu armija, kas iebruka Volgas Bulgārijā. Ja mongoļi tiešām pie Kalkas bija cietuši jūtamus zaudējumus, tad iebrukums kara neskartajā Bulgārijā, izskatījās pēc avantūras. Ne Džebejs ne Subedejs nebija avantūristi, bet gan pieredzējuši un talantīgi karavadoņi, kas labi izprata realitāti. Iespējams, tā bija izlūkošana ar kauju un mongoļi tādā veidā pētīja savus iespējamos pretiniekus. Gadījumā ar polovciešiem un krieviem pie Kalkas izpēte bija veiksmīga, bulgāru gadījumā - ne.
Nākamais mongoļu iebrukums (1235.g.). Lai kā arī nebūtu, bet tieši Subedejs pēc 12 gadiem atgriezās Bulgārijā ar 30 000 vīru lielu armiju. Šoreiz mongoļi rīkojās daudz uzmanīgāk, jo atcerējās iepriekšējo pieredzi.
1370.gadā Suzdaļas karaspēka vienība palīdzēja Zelta Ordas temnika Mamaja ieliktenim nostiprināties Volgas Bulgārijā.
Krievu karagājiens uz Volgas Bulgāriju (1376.g.). 1376.gadā Ņižņenovgorodā un Suzdaļā valdošais kņazs Dmitrijs, Konstantīna dēls (Дмитрий Константинович) vērsās pēc palīdzības pie Maskavas kņaza. Tika nolemts organizēt karagājienu uz Mamajam piederošajām zemēm, kas tāds nebija noticis kopš Batija laikiem. Nosprieda uzbrukt Volgas Bulgārijas zemēm. Ar tām krievi naidojas jau izsenis, periodiski rīkodami sirojumus viens pret otru. Abu kņazu rīkotais uzbrukums bija negaidīts. Krievu vienību komandēja Dmitrijs Bobroks-Volīnietis (Дмитрий Боброк-Волынский), kuram pieraksta ideju izdalīt atsevišķu slēpņa pulku Kuļikovas kaujā, un Ņižegorodas kņaza dēli Vasīlijs un Ivans. Hronikās teikts, ka krievu vienības izposījušas daudz ciemu. Pēc tam pie Bulgāras pilsētas sienām sakāvuši vietējo valdnieku savākto armiju. Toreiz krievi pirmo reizi iepazinušies ar uguni spļaujošajiem ieročiem, no Bulgāras sienām pa viņiem šāvuši ar dižgabaliem. Šos ieročus izveda uz Maskavu un uzstādīja turienes Kremļa sienās.
