Valpurģe, svētā (~710.-777.g.)
Kristiešu svētā.
Arī Valtrūde, Valburga, Vabūra, Falbūra, Buga, Hodurža.
Radniecība. Tēvs - Ričards, viens no Rieteņu Saksijas karaļiem.
Māte - Vinna, svētā Bonifācija (Vācijas apustulis) māsa.
Brāļi - Vilibalds un Vinibalds, tos arī kanonizējusi katoļu baznīca.
Dzīvesgājums. Dzimusi ap 710.gadu Devonšīrā, sakšu karaļa ģimenē.
Kļuvusi par mūķeni. Nonākusi Vācijā, kur kļuvusi par kāda Bavārijas klostera abati.
Nodarbojās ar labdarību. viņai pieraksta daudz un dažādus brīnumus, kas atnesa tai lielu slavu.
Mirusi 777.gadā.
Pēc abates nāves slava par viņu pakāpeniski pagaisa un viņa gandrīz pilnīgi tika aizmirsta. Tomēr viņas draudīgais spoks esot parādījies bīskapam pēc 100 gadiem, un tas apņēmies atjaunot Valpurģijas klosteri. Būvdarbu laikā strādnieki esot iztraucējuši mūķenes pīšļus. Uzreiz pēc tam - 1.maijā Valpurģijas pīšļi tika pārvesti uz Aištati, ieguldīti kādas klints dobumā. No klints tūdaļ eso sākusi tecēt dziedinoša eļļa. Tad Valpurģiju pasludināja par svēto (kanonizēja).
Nezināmais. Vēsturnieki un pētnieki nākuši pie aizdomām, ka Valpurģijas tēls aizsedz kādu senāku.
Valpurģija bieži attēlota uz koku (pāsvarā liepu) un pakalnu fona. Pagāniskajā pasaules skatījuma liepa bija skandināvu dieves Frigas svētais koks. Savukārt kalni un pakalni - mājvieta Holdai, raganu večai, kas Jaunā gada naktī nesās pa debesīm mežonīgu medību priekšgalā.
Bieži vien kopā ar svēto attēloti arī suņi, lai gan svētās dzīves aprakstā tie nav minēti. Vācu un skandināvu pagāniskajām dievībām suņi visai bieži spēlē biedru un palīgu lomu. Suņi bijuši tai pašai Frigai. Vēl suņu tēls saistīts ar auglību un veselību. Piemēram, labu ražu gaidot, ģermāņi "cienāja" vindhaundu ("vēja suni"). Ķeltiem suņi bija zirgu un medību dieves Eponas pavadoņi. Savukārt melnus suņus senajā Eiropā uzskatīja par raganu un burvji pavadoņiem.
Vēl Valpurģijas rokās redzams trijstūra formas spieģelis. Kristiešu svētajai tāds nebūtu vajadzīgs, jo saistāms ar vienu no 7 nāves grēkiem - lepnību. Toties tas ir ļoti piemērots pagānu dievēm - kā prieksmets, ar kura palīdzību ielūkoties nākotnē.
Arī Sv.Valpurģijas diena - 1.maijs, pagānu rituālos to dēvēja par Maija kanonu, kas bija pavasara sākums.
Secinājums ir visai tipisks. Senus pagānu svētkus visai maigi un neuzkrītoši pārveidoja par kristīgiem svētkiem, kuri saglabāja sevī pagānisko mantojumu un, iespējams, pat turpināja seno rituālu prakstizēšanu. No šejienes arī nostāsti par raganu salidojumiem Valpurģu naktī.
Saites.
Valpurģu nakts.
Kristiešu svētie.
