Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ateisms, ateisti

Viens no brīvdomības veidiem - pasaules uzskats, kas noliedz Dieva esamību.

Jāatceras, ka arī ateisms savā galējākā izpausmē var līdzināties reliģijai un par to pat kļūt.

Vēsture.
Ateisms Senajā Indijā. Senindiešu materiālisti jau VII un VI gs.pmē. uzskatīja, ka nav nekādas jēgas un vajadzības uzskatīt senās grāmatas par dievišķīgām, un atzīmēja 3 galvenos trūkumus, kas raksturīgi visiem svētajiem rakstiem: melus, pretrunas un lieku atkārtošanos. No šī stihiskā materiālisma un ateisma pamatlicējiem sevišķi pazīstams ir Uddalaks, Arunas dēls. Viņš uzskatīja, ka pasaulei ir vispārējs materiāls sākums, kas rada 3 elementus: uguni, ūdeni un zemi. Tiesa, reliģisko priekšstatu ietekmē Uddalaks piedēvēja matērijai apziņu, domas, vēlēšanos un uzskatīja uguni, ūdeni un zemi par savdabīgām dievībām. Tomēr viņš nebūt neuzskatīja, ka tām par godu jādibina kulti un tās jāpielūdz. Tādejādi no Uddalaka īsts ateisms tomēr nesanāk.
1945.-1955.gados PSRS ZA Reliģijas un ateisma vēstures muzeja direktors bija poļu izcelsmes lielinieks V.Bončs-Brujevičs, kas  bija sarakstījis darbus par reliģijas un ateisma vēsturi.

Ateisms Senajā Ķīnā. Senās Ķīnas materiālistiskajai zinātnei pamatus lika Laodzi (VI-V gs.pmē.), kas sarakstīja "Grāmatu par dao un de." Viņš uzskatīja, ka pasaule sastāv no materiālām daļiņām "ci" un tukšuma. Ci esot radījis materiālais pirmpamats un likumsakarība - dao. Dao pastāv no laika gala. "Es nezinu, kas to radījis," - sala filozofs, tādejādi apšaubīdams pasaules dievišķīgo izcelšanos. "Debess un zeme neatšķiras un izturas un izturas pret visām būtnēm kā pret zāli un dzīvniekiem."
Vēlāk, balstoties uz filozofisko daoismu, tika izstrādāta reliģiska sistēma, ko arī dēvēja par daoismu. Cīņā pret seno ķīniešu materiālismu valdošā kārta izmantoja arī Konfūcija (551.-479.g.pmē.) ideālismu. Reakcionārais konfuciāmisms pamatojās uz to, ka cilvēka likteni noteikušas debesis jau viņa dzimšanas brīdī. Sākot ar II-I gs.pmē., kad konfuciānisms kļuva par valsts reliģiju, Ķīnas progresīvā doma attīstījās nesamierināmā cīņā pret šo ticības mācību.
Pazīstams ateists bija ķīniešu filozofs Faņ Čžeņs, kas dzīvoja pirms 1500 gadiem. "Jūs neticat karmai," - sacīja viņam princis Sjao Czi-ļans, kas bij anokļuvis budistu mūku ietekmē. "Bet ar ko tad izskaidrot bagātību un dižciltību, nabadzību un zemu stāvokli?" Uz šo jautājums Čžeņs atbildēja tiem laikiem visai pārdroši, uzsvērdams dabas likumu objektīvo raksturu: "Cilvēku dzīvi var pielīdzināt kokam. Tā ziedi vienādi attīstās uz vieniem un tiem pašiem zariem un atveras uz vieniem un tiem pašiem kātiem. Vējš tos norauj un nes sev līdzi. Vieni atsitas pret visādiem aizkariem un krīt uz paklājiem un mašām; citi krīt pie sētām un sienām uz atkritumiem, mēslos. Tie, kas krīt uz paklājiem un mašām, ir līdzīgi jūsu augstībai; bet tie, kas krīt uz atkritumiem, mēslos, ir līdzīgi kalpiem - ierēdņiem. Dižciltība un zems stāvoklis - tie taču ir dažādi ceļi, kada tad te var būt karma?"
Tamlīdzīgi filozofa izteicieni nepalika nesodīti. Ļoti drīz Faņ Čžeņu atcēla no visiem amatiem, apcietināja un izsūtīja uz pašiem Ķinas dienvidiem.

Ateisms Senajā Grieķijā. Pirmie grieķu materiālistiskie filozofi kopā ar Heraklītu bija stingri pārliecināti, ka pasauli nav radījuši dievi. Heraklīts izsmēja statuju pielūgšanu, noraidīja mirušo kultu un rituālu, kritiski izturējās pret reliģisko mācību par dvēseli.Sniedzis ateistisku skaidrojumu kosmogoniskajiem procesiem – par pasaules izcelšanos un tās pārvērtību vispārējīgumu.
Izcilais sengrieķu filozofs Demokrīts bez vārda runas noraidīja ticību aizkapa dzīvei. Īpaši šim tematam veltītā darbā viņš tādu ticību raksturoja kā blēņu pasakas, kas piestāv tikai muļķiem. Tomēr Demokrīts vēl neuzdrošinājās noraidīt reliģisko rituālu (zīlēšanu, pareģošanu), vietējās polisu dievības, kā arī pieļāva Dieva, lai gan ne mūžīga, pastāvēšanu, tā ietekmi uz cilvēka spējām un viņa slimībām.
Hipokrāts aizstāvēja zinātni pret reliģiskiem aizspriedumiem, kas bija saistīti ar slimībām un atklāti paziņoja, ka medicīnas zinātne nav savienojama ar reliģiskiem uzskatiem. Hipokrāts pilnībā noliedza, ka slimības, it īpaši epilepsiju, ko uzskatīja par "svētu" slimību, izraisa dievišķi spēki. Viņš enerģiski vērsās pret "šķīstīšanu un buršanu," ar ko toreiz mēģināja ārstēt epilepsijas lēkmes, izsmēja brīnumdarus un nosodīja rituālās paražas.
Bieži sastopama parādība bija, ka tā laika sabiedrība un aristokrātija vērsās pret ateistisko zinātnisko domu. Piemēram, par reliģiskā kulta un ceremoniju izzobošanu priesteri aizmuguriski notiesāja uz nāvi sengrieķu filozofu materiālistu Diagoru no Mēlas salas, kurš pazīstams ar vārdu Ateists (V gs.pmē. vidū). Atēnu priesteri un valdītāji apmeloja pazīstamos sengrieķu filozofus Anaksagoru (~500.-428.g.pmē.) un Aristoteli (384.-322.g.pmē.). Tāpat tie par skeptisku izturēšanos pret ticību dieviem piesprieda nāvessodu filozofam Protagoram (481.-411.g.pmē.), bet pēc tam panāca, ka par vietējo polisu dievību noliegšanu n otiesāja uz nāvi Sokrātu (469.-399.g.pmē.).
Reliģiskā reakcija sevišķi pastiprinājās helēnisma laikmetā, kad pirmām kārtām notika vēršanās pret jauniem zinātnes atklājumiem. Tā, piemēram, priesteri vajāja Samas Aristarhu (IV gs.pmē.beigas-III gs.pmē. 1.puse), kas ģeniāli paredzēja pasaules heliocentriskās sistēmas izveidošanu. Prasīja zinātnieku saukt pie tiesas par to, ka "viņš pārbīdījis Visuma centru."
Dēmokrita materiālistisko un ateistisko līniju turpināja Epikūrs un viņa uzticamais sekotājs - romiešu dzejnieks un materiālists Lukrēcijs Kārs.

Ateisms Senajā Romā. Dēmokrita materiālistisko un ateistisko līniju turpināja Epikūrs un viņa uzticamais sekotājs - romiešu dzejnieks un materiālists Lukrēcijs Kārs. Lukrēcijs uzrakstīja slavenu filozofisku poēmu "Par lietu dabu," kurā sīki izklāstīja Epikūra mācību. Lukrēcijaprāt, reliģija vienmēr ir mudinājusi cilvēkus uz noziegumiem, netaisnīgumu un nežēlību. Pasaules tumsības un šausmas jāizkliedē nevis ar reliģiskiem sprediķiem, bet gan ar dabas likumu izstudēšanu un izskaidrošanu.
Lukrēcija un Epikūra ateismu augsti vērtēja K.Markss un F.Engelss: "[Epikūrs] ... bija īsts radikāls seno laiku apgaismotājs, viņš atklāti uzbruka antīkajai reliģijai, un ar viņu sākās romiešu ateisms, ciktāl tas viņiem bija pazīstams. Tāpēc Lukrēcijs arī padarīja slavenu Epikūru ka varoni, kas pirmo reizi nogāza dievus un samīdīja kājām reliģiju, tāpēc arī visi baznīcas tēvi, sākot no Plūtarha un beidzot ar Luteru, uzskata Epikūru par bezdievīgu filozofu." /"Raksti," 3.sēj., 127.lpp./

Ateisms viduslaikos. Līdz ar viduslaiku sākšanos zinātniskās domas stāvoklis krasi pasliktinājās, jo par visas garīgās un politiskās dzīves pamatu kļuva reliģija. Zinātnes un filozofijas stāvokli šai laika posmā raksturoja reliģiskās dogmātikas kundzība, kā rezultātā kultūras līmenis bija ārkārtīgi zems pat salīdzinājumā ar antīkajiem laikiem.
Tādejādi zinātnisko meklējumu centrs no Eiropas pārvietojās uz austreņiem, uz arābu ietekmes zemēm, kur jaunais islāms vēl nebija spējīgs aktīvi bremzēt zinātnisko progresu. Austrumu zinātnieki vairoja antīko domātāju sasniegumus, virzījās uz priekšu astronomijas, matemātikas, optikas un medicīnas laukā.

Ateisms Austrumos. Kad Arābu kalifātā sāka valdīt reakcija un Avicennas ateistiskie uzskati tika nosodīti, viņa "divējādās patiesības" mācību Kordovas kalifātā attīstīja tās dedzīgs piekritējs Averoess (1126.-1198.g.). Pēc tam šo mācību aizguva daudzi Austrumu un Rietumu zinātnieki un to aizstāvēja, lai nosargātu zinātni pret reliģiju. Tomēr vēlāk šo mācību atbilstošā interpretācijā sāka izmantot teologi, tā aizstāvēdami reliģiju un apspiezdami ticību.

R.Bēkons (1214.-1294.g.) savā mācībā kritizēja sholastisko filozofiju. Kritizējot sava laika tikumus, viņš nesaudzēja pat pašu pāvestu. Pretēji garīdznieku apgalvojumiem, ka "svēto rakstu autoritāte stāv pāri visām cilvēka prāta spējām," zinātnieks noridīja aklu ticību šai autoritātei. Rodžers Bēkons veica eksperimentus ar pulveri, izdarīja izmēģinājumus ar magnēta adatu un palielināmajiem stikliem. Viņš paredzēja, ka tiks uzbūvēta lidmašīna, izgudroti teleskops un mikroskops.

Dž.Bruno idejas ietekmēja turpmāko filozofijas attīstību. Viņa zinaātnisko un ateistisko ideju bezbailīgs propagandists bija Lučilio Vanini (1586.-1619.g.), kas pasniedza filozofiju Lionā un Tulūzā. Viņš noliedza, ka pastāv brīnumi, ka Dievs radījis pasauli, ka dvēsele ir nemirstīga. Pēc sava galvenā darba "Par dabas - mirstīgo valdnieces un dievietes - brīnišķajiem noslēpumiem" publicēšanas viņam nācās stāties inkvizīcijas tiesas priekšā un baznīcas tumsoņi piesprieda filozofam nāves sodu. Viņam izrāva mēli, pēc tam viņu pakāra, līķi sadedzināja un pelnus izkaisīja vējā. Kā stāsta, Vanini pirms soda izpildīšanas saviem bendēm teicis: "Nav ne Dieva, ne velna! Bet, ja Dievs būtu, es viņu lūgtu, lai viņš raida savu zibeni uz šo netaisnīgo un neģēlīgo parlamentu. Un, ja būtu velns, es viņu lūgtu, lai elle aprij šo tiesu. Bet es to nedaru, jo ne Dieva, ne velna nav."

Franču apgaismotāju ateisms. Prakses un filozofijas sasniegumi kļuva par pamatu materiālistiskās filozofijas un ateisma tālākai attīstībai. Šis process sevišķi pastiprinājās Lielās Franču revolūcijas (1789.-1792.g.) norises un seku laikā, kad uz ideoloģiskās cīņas skatuves uznāca tadi ievērojami apgaismotāji kā Voltērs (1694.-1778.g.), D.Didro (1713.-1784.g.), Holbahs (1723.-1789.g.), Helvēcijs (1715.-1771.g.) un Lametrī (1709.-1751.g.). Tie atklāja reliģisko priekšstatu nepamatotību, parādīja to absurdumu.

Ateisms Latvijā. Latvijā ateismu un brīvdomību propagandēja biedrība "Brīvais vārds" un tās žurnāls "Brīvdomātājs" (1933.-1934.g.).

Raksti.
Vai garīdznieks var būt ateists?

Saites.
Brīvdomība.
Reliģijas un reliģiozitāte.