Raknes pakalna noslēpums – uzbūvēts, lai apturētu pasaules sabrukumu
- Detaļas
- Publicēts 24 Aprīlis 2026
- Autors Redaktors
Raknes pakalns (norvēģu: Raknehaugen) ir lielākais no Norvēģijā dzelzs laikmetā mākslīgi veidotajiem zemes uzbērumiem. Tas ir arī viens no lielākajiem šāda veida aizvēstures pieminekļiem visā Ziemeļeiropā.
Pakalns atrodas Norvēģijas dienvidaustrumos, Romerīkes apgabalā, 40 km uz ziemeļiem no Oslo. Tas novietots pie neliela, ledāja veidota ezera, tā tagadējais diametrs ir apmēram 95 metri, bet augstums 13 metri. Tiek lēsts, ka reljefa slīpumā celtais pakalns sākotnēji ir bijis ap 77 metrus diametrā un apmēram 15 metrus augsts.
Ilgu laiku arheologi un vēsturnieki uzskatīja, ka Raknes pakalns ir saistīts ar Skandināvijā 6. gadsimtā iesākušos jauna veida, attīstītākas vadonības sabiedrības veidošanos, ko raksturoja iedzīvotāju noslāņošanās, varas centralizācija, pārvaldes, tirdzniecības un amatniecības centru dibināšana un jauno militarizēto elites grupu virsslāņa pašapliecināšanās, kas cita starpā izpaudās kā lielu, monumentālu kapa vietu būvniecība. Ainavā labi redzamajiem, zīmīgās vietās būvētajiem kapukalniem bija jāatgādina savējiem un jāstāsta svešajiem par tajos apbedīto personu un viņu pēcteču statusu, varu un ietekmi.
Sekojot šim priekšstatam tika uzskatīts, ka arī Raknehaugens slēpj kāda augsta statusa vadoņa apbedījumu, tomēr vairākkārtēji, 19. gadsimta II pusē un 20. gadsimtā notikuši arheoloģiskie izrakumi šo pieņēmumu neapstiprināja. Tā vietā tika noskaidrots, ka pakalns sastāv no trim atsevišķām, zemi un smiltīm apbērtām koku stumbru kārtām un tajā nav nedz ar tā tapšanas laiku saistāmu skeleta kaulu palieku vai kapa piedevu, nedz pašas kapa kameras. Citi šādas konstrukcijas uzkalni vismaz līdz šim nav zināmi.
Tagad, izdevumā “European Journal of Archaeology” publicētā rakstā, Norvēģijas Kultūras mantojuma institūta arheologs Larss Gustavsens piedāvā citu skatījumu, izvirzot pieņēmumu, ka Raknes pakalns atspoguļo reģiona kopienas centienus atjaunot kosmisko un sociālo kārtību, kas tika izjaukta vēlāk skandināvu mītos ar “Trīsgadu jeb milžu ziemas” (Fimbulvetr) nosaukumu iekļautās, 536. gadā notikušu vairāku vulkānu izvirdumu izraisītās klimatiskās katastrofas rezultātā. (Sk. “Vai mīts par Ragnarjoku radies VI-VII gadsimta vulkāniskās ziemas laikā?”, aliens.lv, 10.02.2025)
Pētījumu vēsture
Pirmie zināmie izrakumi Raknes pakalnā notika 1869. un 1870. gadā. Anderss Loranžs izraka tranšeju uzbēruma centrā, nonākot līdz pamatzemei. Gaidītā kapa kamera netika atrasta, taču Loranžs noskaidroja Raknes pakalna uzbūvi, kas daļēji saskanēja ar vietējās leģendas vēstījumu par ķēniņu Ragnvoldu, kurš esot tajā apglabāts starp diviem baltiem zirgiem, ar baļķu kārtu apsegtā akmens šķirstā. Acīmredzot kādi mantrači savulaik jau bija centušies atklāt pakalnā iedomāti paslēptās bagātības un uzdūrušies baļķu slānim.
Savdabīgi, ka Loranžs pakalnā uzgāja arī zirga atliekas, taču tas atradās tā virskārtā un bija aprakts pavisam nesen, jo bija smirdējis tik nelabi, ka vietējie to atcerējās vēl 1940.-tajos un 1950.-tajos gados, stāstot, ka viens strādnieks no zirga smakas esot pat nomiris.
Nav īsti skaidrs, kad pakalns Ragnvolda vietā tika sākts dēvēt Raknes, Jaunākajā Eddā minētā konunga vārdā. Iespējams, to ieviesa netālu 19. gadsimta sākumā dzīvojusī Kristiana Korena, dāņu-norvēģu rakstniece, kura savā vēlāk publicētajā dienasgrāmatā 1808. gada 29. jūnijā ierakstīja, ka pakalnā ir apglabāts ķēniņš vārdā Rakni, bet pie tā esošais ezers iezīmē vietu, no kurienes ņemta zeme tā uzbēršanai. Turpinot, Korena stāsta, ka viņas ķēķa meitene kopā ar kādu citu meiteni kādu vakaru pie pakalna redzējušas “lielu, melnu vīru”, acīmredzot ķēniņu, kurš ir parādījies, jo ir dusmīgs, ka viņa kalnā ir rakts un tā virsotnē uzcelta ēka. – Ar ēku Korena domā astoņstūrainu akmens paviljonu, jo viņa un viņas vīrs 1808. – 1809. gadā uzcēla Raknes pakalnā, lai godinātu savu 18 gadu vecumā no holēras mirušo dēlu. Paviljons ticis nojaukts ap 1850. gadu.
Nākamos izrakumus veica Sigurds Grīgs un tie notika no 1939. līdz 1940. gadam. Grīgs turpināja pakalna centrālās daļas izpēti, atsedzot plašāku laukumu. Taču arī viņš neatrada kapa kameru, bet tikai dažus salauztus un sabojātus priekšmetus, kas nebija uzlūkojami kā piederīgi kādām apbedījuma piedevām. Grīgs uzgāja arī nedaudz sīkus degušus kaulus, kuri bija pārāk mazi, lai noteiktu to piederību dzīvniekiem vai cilvēkam.
Grīga izrakumi apstiprināja Loranža rakstīto par pakalna uzbūvi un ļāva to precizēt. Pakalns bija izveidots iepriekš apstrādātā laukā, kurā konstatēja bedres, stabu vietas un arkla pēdas. Tā pamatā bija likts kūdras slānis, kam pāri uzbērts māls un smiltis, kurās atrada plānu deguma kārtu, kas saturēja dedzinātu kaulu fragmentus. Uz šīs amortizējošās pamatnes bija liktas baļķu konstrukcijas. Apakšā pakalna celtnieki bija izveidojuši piramīdas veida salikumu no tievām, nemizotām priedēm un lapukoku zariem, kas pārklāts ar sūnām un smilšmālu. Tad atkal uzbērtas smilšu un māla kārtas uz kurām konusveidā likti jau resnāku priedes un lapukoku stumbri, kas centrā novietoti stateniski, bet uz malām – līmeniski. Lapukoku nenocirstajos zaros bija pumpuri, kas norādīja, ka tie cirsti pavasarī vai vasaras sākumā. Šo struktūru atkal pārklāja ar metru biezu smilšu kārtu uz kuras, savukārt, lika augšējos baļķus, kuru starpas pildīja ar zariem un mālu. Visa konstrukcija sastāvēja no vairāk nekā 25,000 baļķu un zaru, kas bija salikti telts veidā un pārklāti ar pēdējo, vairākus metrus biezu virsējo smilts un melnzemes slāni.
Apkopojot izrakumu rezultātus, Grīgs secināja, ka Raknehaugens visdrīzāk bijis lielās tautu staigāšanas laika jeb migrāciju posma kenotafs jeb simbolisks kaps, kas uzcelts, lai godinātu kādu svešumā mirušu sava laika ievērojamu cilvēku.
Kā savdabīgs atzīmējams fakts, ka otrās izrakumu sezonas laikā, kad Norvēģiju okupēja nacisti, vācu zinātnieks Herberts Jankūns izteica aicinājumu to pārraudzību nodot SS pētniecības un propagandas organizācijai “Ahnenerbe”, lai gadījumā, ja tiktu atrastas kādas ievērības cienīgas, par āriskām uzlūkojamas senlietas, tās varētu iegūt vācieši. Nacistiem Raknehaugens tomēr nešķita pietiekami nozīmīgs un pētniecība palika pašu norvēģu pārziņā.
Grīgs, darbus uzsākot, bija apsolījis, ka atjaunos Raknehaugenu tādā izskatā, kādā tas bija pirms izrakumiem. Rekonstrukcija ilga no 1946. līdz 1948. gadam, kā piespiedu darbaspēku izmantojot kara laika kolaborantus. Vietējie iedzīvotāji ar padarīto tomēr nebija apmierināti, jo atjaunotais kalns bija 4 metrus zemāks nekā iepriekš. 1960.-to gadu vidū rekonstrukcijas darbi tika veikti vēlreiz.
Šķiet, pēdējais, kas veica pētījumus, izdarot izrakumus pašā Raknes pakalnā nevis strādājot ar jau esošajiem atradumiem, bija Dagfins Skīre, Oslo universitātes Kultūrvēstures muzeja profesors, kurš 1993. gadā vēlreiz atraka vienu no aizbērtajām mazākajām Grīga tranšejām. Skīres izrakumos tika vēlreiz apstiprināta aizvēstures lauksaimnieciskā darbība, kas notikusi laukā, kas atrodas zem pakalna. Viņš atklāja arī vairākas pavardu bedres, kas pēc profesora domām varētu būt izmantotas rituālās maltītes pagatavošanai. No blakus esošā ezera nogulumiem paņemtās putekšņu analīzes pierādīja, ka cilvēki tā krastos nodarbojušies ar lauksaimniecību jau sākot no apmēram 2000. gada pirms Kristus, bet tā intensificējusies vēlajā bronzas laikmetā ap 700 g. pr. Kr.
Pēc savu datu iegūšanas un Grīga piezīmju pārvērtēšanas Skīre 1997. gadā nosprieda, ka pakalnā, lai arī slikti saglabājies, tomēr atradies ugunskaps un tas nav bijis vienkāršs kenotafs vai tautas sanāksmju (tingu) vieta. Šo interpretāciju nostiprināja arī 1940. gadā atrasto kaulu atkārtota izpēte, kurā noskaidroja, ka tie ir fragmenti no cilvēka galvaskausa un piederējuši 20 līdz 40 gadu vecam indivīdam.
1998. gadā Skīre publicēja pakalnā atrasto koku stumbru C14 datējuma rezultātus, kas ļāva precizēt tā ierīkošanas laiku. Koksne no 10 ārējiem augšanas gredzeniem bija cirsta laikā no mūsu ēras 539. līdz 636. gadam.
Skīres versija par 6. gadsimta ugunskapa apbedījumu Raknes pakalnā tika uzskatīta par ticamu līdz 2016. gadam, kad ar radioaktīvā oglekļa metodi tika nodatētas dedzināto kaulu paliekas. Datējums norādīja uz laiku starp 1391. un 1130. gadu pirms mūsu ēras. Tātad visticamāk kauli bija nākuši no kāda pakalna ierīkošanas darbu laikā iznīcināta bronzas laikmeta apbedījuma.
Koku stumbru konstrukcija
Īpaša pētnieku interese kopš 1939./1940. gada izrakumiem tika pievērsta Raknehaugena koku konstrukcijā izmantotajiem stumbriem, cenšoties noskaidrot relatīvo dendrohronoloģisko datējumu un vietējās veģetācijas raksturu.
Kā 1940.-tajos gados secināja mežu vēstures pētnieki Ordings un Johnsens, lielākā daļa pakalnā iebūvēto koku bija salīdzinoši jaunas, strupas priedes ar paresninātu stumbra lejasdaļu. Nelielu daļu veidoja bērzi un alkšņi. Vidējais vecums – 33 gadi. Diametrs no 20 līdz 30 cm un aplēstais augstums starp 7 un 15 metriem. Salīdzinot ar mūsdienās tajā pat apvidū augošajiem kokiem, tie izrādījās ievērojami slaidāki un garāki nekā pakalnā iebūvētie.
Koki bija cirsti neraksturīgi augstu – 1 līdz 1,5 metrus – no zemes un daļa bija nevis nocirsti, bet nolūzuši. Stumbri bija pavirši atzaroti un nemizoti. Lielākā daļa stumbru bija sadalīti īsākos, 2 – 3 metrus garos gabalos, bet nedaudzi arī gareniski sašķelti 2 vai 4 daļās, kas tika izmantotas baļķu slāņu labākai nostiprināšanai. Vairākiem baļķu gabaliem bija izcirsti caurumi – pēc pētnieku domām, pārvilkšanas vajadzībām. Baļķu slāņos bija ievietoti arī nocirstie zari un pat celmi ar visām saknēm.
Gandrīz visi koki bija cirsti vienā gadā un lielākajai daļai nebija trupes pazīmju, kas norādīja, ka tie izmantoti dažu gadu laikā pēc nociršanas.
Pēc stumbru morfoloģijas Ordings secināja, ka tie auguši daļējā atklātā, labi apgaismotā, barības vielām pietiekamā vietā, ko varētu pielīdzināt mūsdienu ganībām. Pēc viņa domām koki, kas izmantoti pakalna būvē, auguši apmēram 1 km2 plašā, Raknehaugenam piegulošā teritorijā, kurā vairākas dekādes pirms to nociršanas noticis meža ugunsgrēks vai tā iztīrīta līdumā, kas vēlāk pārvērsts par ganībām.
Īpašu vērību Ordings un Johensens pievērsa anomālajam augšanas gredzenam, kas tika atklāts teju visos analizētajos koku stumbros. Šis gredzens bija veidojies piecpadsmit gadus pirms koku nociršanas un bija gandrīz nemanāms, kas liecināja par augšanas pēkšņu apstāšanos. 1940.-tajos gados šāda gredzena veidošanās iemeslu zinātnieki nespēja paskaidrot, bet vēlāk atklājās, ka tas visdrīzāk ir saistīts ar 536. gadā un pēc tam arī 539./540. gadā notikušiem vairāku vulkānu izvirdumiem ziemeļu puslodē, kas izraisīja vidējās temperatūras krišanos par vairākiem grādiem. Tā rezultātā vairākos ziemeļu reģionos faktiski apstājās veģetācijas augšana, iznīka sējumi, izcēlās bads un epidēmijas, ievērojami samazinājās iedzīvotāju skaits. Tādējādi izdevās noteikt precīzu koku ciršanas laiku – mūsu ēras 551. gadu (ja pieņem, ka attiecīgie gredzeni veidojušies 536. nevis ap 540. gadu), kā arī izvirzīt jaunu hipotēzi par pakalna izveidošanas iemesliem.
Pasaules atjaunošana
Lars Gustavsens tā vietā, lai koncentrētos tikai uz pakalnu un tā konstrukcijām, piedāvā skatīties plašāk, ņemot vērā arī apkārtējo ainavu, tās vietu un nozīmi sava laika cilvēku saimniecībā, reliģijā un pasaulskatā. Arī citi zinātnieki pēdējā laikā ir norādījuši uz iespējamo Raknes pakalna un pārējo 6. gadsimta Skandināvijas monumentālo kapukalnu izbūves cēlonisko saikni ar toreizējām sociālajām pārmaiņām – to celtniecība varētu tikt skaidrota gan kā jauno, savstarpēji konkurējošo centralizēto varas struktūru zemes īpašumtiesību apliecinājums, gan kā kolektīvs, kopienu vienojošs reliģisks akts, kas veikts centienos atjaunot zudušo kosmoloģisko pasaules kārtību. Kā vēlāka laika un cita reģiona piemēru šādai ainavu izmainošai apotropiskai maģiskai darbībai Gustavsens min Ngundenga pakalnu jeb piramīdu, ko 19. gadsimta beigās pēc vietējā pravieša Ngundenga idejas un viņa vadībā četru gadu laikā, ar nolūku novērst sausuma izraisītu masalu un lopu sērgas epidēmiju, no zemes, pelniem, govju mēsliem un māliem, bez neviena akmens vai ķieģeļa, uzcēla Sudānas nueru cilts nēģeri. Viņi bija pārliecināti, ka, uzbūvējot šo piramīdu, sērgu izraisošo ļaunumu izdosies paslēpt zem zemes. Nueru piemērs, Gustavsens norāda, apliecina, ka necentralizētā sabiedrībā dzīvojoši cilvēki, kuriem nav iepriekšējas pieredzes plašu kolektīvu darbu veikšānā, nopietna, visus skaroša apdraudējuma laikā spēj vienoties, lai uzbūvētu laika un darba ietilpīgas lielas struktūras. Jāpiekrīt Gustavsenam, ka 6. gadsimta vulkāniskā Milžu ziema ar tās atnesto postu un nelaimēm, kas konkrētajā apvidū vēl rezultējās ar plašu, iespējams, daudzas mājvietas, cilvēkus un lopus iznīcinošu zemes virskārtas noslīdējumu, mītoloģiski domājošu cilvēku skatījumā varēja būt gana nopietns iemesls tādam monumentālam darbam kā Raknes pakalna celtniecība.
Kā tiešu cēlonisku iemeslu Raknes pakalna būvniecībai, ņemot vērā augstāk minēto, Gustavsens pieņem zemes noslīdējumu, ko, izmantojot LIDAR datus, konstatējis blakus Raknehaugenam.
Zinātnieks gan atzīst, ka vismaz pagaidām apmēram 1 km2 plašā noslīdējuma laiks nav zināms un ar pakalna izbūvi to var saistīt tikai hipotētiski. Kā viņa versiju netieši apstiprinošus faktorus Gustavsens norāda šādus apstākļus:
1) Noslīdējuma platība atbilst pakalna konstrukcijā izmantoto koku augšanas platībai, kādu 1941. gadā aprēķinājis Ordings;
2) Daļa būvē izmantoto stumbru ir izrauti no zemes ar visām saknēm un/vai nolauzti. Citi, savukārt, nocirsti netipiski augstu, kas cirtējiem būtu jādara, ja koki būtu daļēji aprakti. Tas viss nav izskaidrojams citādi, kā vien ar to, ka pakalna celtnieki nav cirtuši augošus, bet zemes noslīdējuma nogāztus un daļēji apraktus kokus.
3) Raknes pakalns novietots no mītiskās kosmoloģijas skatījuma zīmīgā vietā, kur saduras divi dažādi reljefa veidi. Uz ziemeļiem no tā atrodas ap 130 km2 plašs smilšaini grantains līdzenums, ko pirms apm. 9500 gadiem veidojuši kūstošo ledāju ūdeņi. Šīs augsnes kopumā ar barības vielām nabadzīgas un vairāk piemērotas mežu augšanai un ar mežu saistītām saimnieciskām darbībām (kokmateriālu ieguve, ogļu, darvas dedzināšana) nekā zemkopībai. Pretēji tam, uz dienvidiem no Raknes pakalna dominē senās jūras mālainie nogulumi, kurus vēlāk izvagojušas ledāju ūdeņu straumes un kuros vairākās vietās redzamas senu, lielāku zemes noslīdējumu pēdas. Šīs, māliem bagātās augsnes ir auglīgas un viduslaikos uz tām izveidojās vairākas no lielākajām reģiona zemnieku saimniecībām. Tādējādi Raknes pakalna novietojums mītiski sakrālajā pasaulskatā labi atbilst tā sauktajai liminālajai jeb pārejas vietai, kas ir īpaši piemērota, lai iedarbotos uz pārpasaulīgajiem spēkiem un panāktu gribēto ietekmi uz cilvēku pasaules norisēm.
