Aliens

Ideoloģija

"Ideja" + logos ("jēdziens," "mācība" - grieķu val.).
Burtiski - "kādas idejas loģika."

Ideju, priekšstatu, jēdzienu sistēma, kas izpaužas dažādās sabiedriskās apziņas formās - filozofijā, politiskajos uzskatos, tiesībās, morālē, mākslā, reliģijā. Vienkāršoti, ideoloģija ir vērtību hierarhija.

Vēsture. Terminu "ideoloģija" 1796.gadā pirmo reizi lietoja franču politiķis un Apgaismības laikmeta filozofs Antuāns Destits de Trasī (Antoine Destutt de Tracy), to definējot kā “zinātni par idejām.” No viņa paša skaidrojuma izriet, ka ar viņš apzīmējis ko vidēju starp loģiku, psiholoģiju un epistemoloģiju, vai arī šo triju disciplīnu kombināciju. Tātad pašā sākumā “ideoloģija” tika saprasta kā zinātnes nozare, līdzīgi pārējiem līdzīgi skanošiem terminiem, kas beidzas ar izskaņu logos. 
Drīz vien šis vārds savu pirmatnējo nozīmi zaudēja un sāka apzīmēt ne vairs zinātni, bet gan vienu no tās izpētes objektiem, t. i., objektīvu sociālu fenomenu. Piemēram, kanādiešu sociologs Gī Rošē (Guy Rocher) definējis ideoloģiju kā “ideju un spriedumu sistēmu, kas ir skaidra un lielākoties organizēta, kas noder, lai izskaidrotu kādas grupas vai sabiedrības struktūras stāvokli, un kas, lielā mērā iedvesmojoties no vērtībām, piedāvā šīs grupas vai struktūras vēsturiskajai rīcībai precīzu orientāciju”.
Cits sociologs, francūzis Žans Bešlērs (Jean Baechler), piedāvā daudz sarežģītāku un izvērstāku ideoloģijas definīciju. Viņaprāt, tas ir diskursa veids, caur kuru kāda cilvēciska kaislība cenšas realizēt noteiktas vērtības, īstenojot varu sabiedrībā. Ž.Bešlērs cita starpā uzsvēra, ka ideoloģijas būtība ir atrodama saturā, nevis saturošajā sistēmā; tātad nav tāda sabiedriski politiskā diskursa žanra jeb formas, kuru varētu raksturot kā “ideoloģisku.” Ideoloģisku diskursu un ideoloģiskas tēmas varam atrast gan literatūrā un mākslā, gan izglītības programmu saturā un veidā, kā tas tiek pasniegts, gan politiķu runās, gan likumu tekstos un tiesu spriedumos.

Ideoloģija sabiedrisko esamību atspoguļo cilvēku apziņā un pēc savas rašanās savukārt aktīvi iedarbojas uz sabiedrības attīstību to veicinādama, vai tieši otrādi - bremzēdama.

      Imperiālisms.
      Marksisms.
      Nacionālisms.
      Nacionālsociālisms.
      Sociāldemokrātija.
      Šovinisms.

Ideoloģija pret zinātni. Tātad ideoloģijas gadījumā ideja valda un prevalē pār realitāti, pretēji zinātnei. Tā ir jebkuras ideoloģijas būtiska iezīme. Idejas prevalēšana pār objektīvo realitāti ir viena no totalitārisma būtiskajām pazīmēm.
Hanna Ārente (Hannah Arendt) savā analīzē identificē 3 galvenās ideoloģijas pazīmes, kas ir savstarpēji saistītas:
    1)  ideoloģijas krasais pretstats zinātnei parādās tajā faktā, ka ideoloģija pretendē uz absolūti jebkura fakta vai fenomena galīgu un nemaldīgu izskaidrošanu. Zinātniskai tēzei ir jābūt falsificējamai, t. i., ir jābūt iespējai to apgāzt, pierādot pretējo. Turpretī ideoloģisks postulāts ir nefalsificējams: nav iespējams apgāzt tēzi, ar kuru tiek izskaidrots pilnīgi jebkas, neatkarīgi no tā, kādi fakti tiek analizēti. Piemēram, ja absolūti visas sociālās parādības, pat diametrāli pretējas (karš un miers, ekonomiskā augšupeja un ekonomiskā krīze, klimata izmaiņas sasilšanas un atdzišanas virzienā utt.) tiek skaidrotas ar vienu un to pašu cēloni – “rasismu,” “klimata pārmaiņām,” “vīriešu un sieviešu strukturālo nevienlīdzību,” “balto vīriešu hegemoniju” utt., – tad zūd jebkāda iespēja šādu skaidrojumu apgāzt. Jāsecina, ka ideoloģijas jēdziens lielā mērā sakrīt ar pseidozinātnes jeb šarlatānisma jēdzienu;
    2)  ideoloģija veido iekšēji loģiski saskanīgu (nepretrunīgu) sistēmu. Tās pamatā esošās premisas var būt pilnīgi aplamas un atrautas no realitātes (piemēram, tēze par “balto heteroseksuālo vīriešu vairākuma sistēmisko vardarbību pret sievietēm”), taču tālākie secinājumi no šīm premisām tiek atvasināti, pielietojot jau normālas loģiskas spriešanas paņēmienus. Tātad šajā ziņā “ideoloģija” ir tieši tas, ko šis vārds burtiski nozīmē, proti, kādas idejas loģika;
    3)  ideoloģijas jēdziens vienmēr saistās ar varu. Kā raksta H.Ārente, “jebkura pilnvērtīga ideoloģija ir tikusi radīta, turpināta un uzlabota kā politisks ierocis, nevis kā politiska doktrīna.” Ideoloģiskie postulāti vienmēr tiek izmantoti kā varas īstenošanas līdzeklis un tā vai citādi uzspiesti sabiedrībai no varas nesēju puses: vai nu ar pavisam brutālu propagandu un “smadzeņu skalošanu,” vai arī izdarot daudz maigāku, bet visaptverošu intelektuālu spiedienu. To, kā tas notiek praksē, varam vislabāk saredzēt un sadzirdēt tieši tagad, sakarā ar Saeimā izskatāmo Stambulas konvencijas denonsēšanas likumprojektu.

Raksti.
Baiba Rudevska. Kā ideoloģija caur starptautiskajām tiesībām tiek uzspiesta valstīm un tautām.

Saites.
Reliģija un reliģiozitāte.