Aliens

Kristīšana, kristības

Krustabas. "Iegremdēšana ūdenī" (grieķu val.).
Viens no septiņiem kristiešu sakramentiem, svarīgākais no tiem.

Vēsture. Saskaņā ar kristīgo mitoloģiju, šo rituālu Jordānas upē veica Jānis Kristītājs, kad viņš sludināja drīzu mesijas ierašanos.
Romas bīskapa Kaliksta I pāvestēšanas laikā tika pasludināts kristīšanas rituāls, ko pieņēma visas kristīgās baznīcas. Kristīšana drīz kļuva par kristīgās baznīcas galveno rituālu.

Rituāla ideoloģija. Kristīšanas sakramenta pamatā ir koncepcija par cilvēka grēcīgo dabu, par to, ka jau no pirmās dienas pār viņu gulstās grēki, kas viņu padarot par ļauno garu ieguvumu un nolemjot ciešanām. No šiem grēkiem un ciesanam var atbrīvoties kristoties ar ūdeni. 

Rituāla raksturojums. Tāpat kā jebkurā citā kristiešu ritā, arī kristīšanas ceremonijā ir daudz seno maģisko ticējumu palieku. Tā, piemēram, kristī ar ūdeni tādēļ, ka senatnē ūdenim piedēvēja maģiskas īpašības. Agrāk daudzas tautas ticēja, ka ļaunie gari baidās no ūdens. Tāpēc mazgājoties kļūt tīram bija svarīgi, uncilvēku nuzskatīja par "rituāli tīru" tikai pēc apmazgāšanās. 
Kristībās saglabājies arī paradums spļaut uz sātanu - atteikšanās no velna. Tas saglabājies no seniem ticējumiem, kad spļāvienam piedēvēja maģisku spēku. Bērna kristīšanas laikā priesteris pūš savu elpu bērna sejā, pūš arī ūdenī un eļļā, lai dotu tiem "Dieva svētību" un reizē ar to aizdzītu no tiem ļaunos garus. Tās ir paliekas no senajiem priekšstatiem, ka elpa esot "dvēseles iznākšana," kam piemīt sevišķs svētums. Matu griešana bērnam kristīšanas laikā un to mešana kristījamā traukā ir tā laika ticējumu paliekas, kad cilvēki, ziedojot gariem vai dievībām savus matus, ticēja, ka tā viņi nonāk īpašā saskarē ar pārdabiskiem spēkiem.
Reizē ar kristīšanu jaunpiedzimušajiem dod arī vārdu. Agrāk bieši vien deva tā svētā vārdu, kura piemiņas diena sakrita ar kristību dienu. Arī vārdiem toreiz piedēvēja maģisku nozīmi - šai vārdā nosauktais debesu iemītnieks protežēja zemes virsū esošo.

Svaidīšana ar mirrēm. Sakraments, ka arī saistīts ar kristīšanu. Mirres ir eļļas un smaržvielu maisījums, ar kuru aptriepj dažādas kristījamā ķermeņa daļas. Priesteri apgalvo, ka ar to kristījamajam tiek dotas "svētā gara dāvanas" un "Dieva svētība," lai nostiprinātu "garīgajā dzīvē."
Kristieši svaidīšanu ar mirrēm aizguvuši no senajām pagānu reliģijām. Apziešana ar taukiem vai eļļu (mirrēm, olīvu eļļu) ir maģisks paņēmiens. Taukus, tāpat kā asinis un sirdi, daudzas tautas uzskatīja par  dvēseles mājokli. Svaidīšanu ar mirrēm praktizēja daudzas senās kultūras: Senajā Ēģiptē ar eļļu sbvaidīja priesterus iesvētīšanas rituālā, Senajā Indijā ar mirrēm svaidīja kristībās, kāzās un bērēs.

Pareizticīgo kristības. Pareizticīgie to veic ik gadus 19.janvārī.
Kristīšana pareizticīgajiem notiek, iegremdējot ūdenī. Pareizticīgo kristīšanas formula skan: "Tiek kristīts Dieva vergs." Svaidīšanu pareizticīgie veic agrā bērnībā tūlīt pēc kristīšanas.

Katoļu kristības. Katoļiem un  protestantiem kristīšana notiek, uzlejot ūdeni. Svaidīšanu katoļi veic 7 vai 8 gadu vecumā (iesvētīšanas ceremonija). 
Katoļu priesteris, arī tagad kristījot bērnu, aptriepj viņa degunu un ausis ar savām siekalām, jo tās esot svētas. Bērna kristīšanas laikā priesteris pūš savu elpu bērna sejā, pūš arī ūdenī un eļļā, lai dotu tiem "Dieva svētību" un reizē ar to aizdzītu no tiem ļaunos garus. Tās ir paliekas no senajiem priekšstatiem, ka elpa esot "dvēseles iznākšana," kam piemīt sevišķs svētums.

Kristīšana ir viens no 2 sakramentiem, ko atzīst arī protestanti (otrs ir svētais vakarēdiens).
Luterāņi atzīst kristīšanu (otrs atzītais sakraments ir svētais vakarēdiens).

Baptistu kristības. Tās notiek nevis kristījamā traukā, bet upēs, dīķos un ezeros. Ūdens kristības saņem katrs, kas iestājas sektā, tikai ne uzreiz, bet pēc "pārbaudes." Sektas locekļa kandidāts kādu laiku paliek "tuvu stāvošs." Pēc rūpīgas pārbaudes, "garīgas atdzimšanas" un īpašas sagatavošanas viņam ļauj publiski nožēlot grēkus, kas notiek kopējā lūgšanu sapulcē, piedaloties korim un uzstājoties aktīvākajiem sektas locekļiem, kuri sniedz pamācības jaunajam draudzes loceklim. Tikai pēc tam notiek kristīšana ar ūdeni.

Kristību ūdens brīnums? Pareizticīgie kristīšanu veic ik gadus 19.janvārī. Ticīgie uzskata, ka šai dienā ūdens iegūst brīnumainas īpašības. Par tādām vēl IV gs. rakstījis Jānis Zeltamute. Veselu gadu šis ūens saglabājies svaigs (bet tāds jau saglabājas ikkatrs tīrs avota ūdens!). Garīdznieki šai ūdenī iemērc sudraba krustus, kā zināms sudrabam ir antiseptiskas īpašības.
melnsvārči raksta, ka kaut kādos krievu veiktos eksperimentos 2003.-2007.gados noskaidrots, ka ūdens savas unikālās īpašības iegūstot pirmsKristību dienā (18.janvārī?) laikā no 17:30-23:00. Kristību dienā apmēram 12:00-16:00 ūdens dziednieciski uzlādējas. Šajos pat laika periodos samazinoties ūdens elektrovadītspēja un tajā iet bojā mikrobi. Tad pat tā kļūstot bioloģiski aktīva un mainoties tā struktūra. Tādus, lūk, datus esot ieguvuši ilgstoši novērojot kristību ūdeni.
Zinātnieki izteikuši hipotēzi, ka tādas ūdens īpašības esot iespējamas dēļ Zemes stāvokļa attiecībā pret Sauli. 19.janvārī Zeme atrodoties punktā, kurā vērojama īpaši spēcīga daļiņu plūsma.
Īpašas īpašības esot arī kristību dienas sniegam. Tādēļ pareizticīgie šai dienā vācot arī to. uzskatīja, ka tas labi balina vilnas audumus un arī ādu, tādēļ sievietes un meitenes lietoja šo mistisko "kosmētiku."

Saites.
Sakramenti.
Kristietība un kristieši.