Aliens

Hermanis Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē

Pilsētu un pagastu pagātnei veltītās novadpētnieku sarakstītās grāmatas parasti lielākoties stāsta par 20. gadsimta vēsturi – cariskās Krievijas norietu un sabrukumu, brīvvalsts laiku, okupācijas posmu un 1991.g. atjaunoto Latvijas valsti. Taču Hermaņa Enzeliņa grāmatā “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”, ko tagad atkārtotā un papildinātā izdevumā laiž klajā izdevniecība “Apvārsnis”, uzsvari un hronoloģiskais aptvērums ir atšķirīgs. Stāsts Valmieras pilsētas vēstures kontekstā sākas ar vācu krustnešu iebrukumu Latvijas teritorijā un tai sekojošo Valmieras ordeņa pils un baznīcas dibināšanu, bet galvenā vērība pievērsta 16., 17., 18. un 19.gadsimtam.

Tas tā ir, pirmkārt, jau tāpēc, ka grāmatā iekļauti tās autora – kaugurieša un vienlīdz arī valmierieša, latviešu zemniecības ideologa, aizrautīga vēstures pētnieka un popularizētāja, izdevēja un publicista Hermaņa Enzeliņa – 1930. gados tapušie, bet krievpadomju okupācijas laikā autora nacionālās nostājas dēļ par nevēlamiem uzskatītie un tāpēc aizmirstie raksti un, otrkārt, kas ir vēl svarīgāk, tāpēc, ka šajā grāmatā publicēto pētījumu centrā līdzās Valmierai kā vācu pilsētai, kāda tā, tāpat kā citas Latvijas pilsētas, faktiski bija līdz pat 19.gs. II pusei, H.Enzeliņam bija latviešu zemnieks, viņa ikdienas dzīve, sociālpolitiskā un kultūras vide (sēta, muiža, baznīca, skola, tirgus, krogs...), kurā tā noritēja, un, pats galvenais, latviešu zemnieka sīkstā daba, turoties pie savas zemes un mājvietas, par tām aktīvi vai pasīvi cīnoties gan pret svešiem iebrucējiem, gan pret alkatīgiem, bezsirdīgiem dzimtkungiem un zemi pārvaldošo baltvācu eliti. Šīs tēmas, savu izklāstu balstot uz vēstures avotu izpētē gūtajām ziņām, H.Enzeliņš aplūko visā grāmatā, atsevišķi zemnieku cīņai ar kungiem veltot divas nodaļas. Viena no tām pievēršas 17.gs. beigām, kad taisnību pret Kaugurmuižas nomnieku trīs reizes uz Zviedriju pie ķēniņa dodas meklēt no savām mājām izliktais Lejas Eniņu Krišjānis, bet otrā aplūkoti 1802.g. rudens Kauguru nemieru notikumi.

PIRKT GRĀMATU

Grāmatas fragmenti

Saturs

Redaktora priekšvārds 7
Ievadam 11

I DAĻA. SKATI VALMIERAS PILSĒTAS, DRAUDZES UN NOVADA PAGĀTNĒ

1. nodaļa. Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca 14
2. nodaļa. Valmieras ordeņa pils 34
3. nodaļa. Valmiera Livonijas ordeņa laikā 40
4. nodaļa. Valmiera poļu valdības laikā 54
5. nodaļa. Zviedru laiki 66
6. nodaļa. Valmiera krievu laikā 84
7. nodaļa. Topogrāfiskas ziņas par Valmieru 94
8. nodaļa. Valmieras evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāji 102
9. nodaļa. Valmieras diakonāts un diakoni 118
10. nodaļa Valmieras baznīcas īpašumi, cīņas par tiem, ienākumi un būves 132
11. nodaļa. Valmieras draudzes skola 154
12. nodaļa. Kapsētas un citas pēdējās atdusas vietas 172
13. nodaļa. Brāļu draudze un tās darbinieki 186
14. nodaļa. Valmieras muiža un tās novads 208
15. nodaļa. Valmieras mācītaja pagasts 238
16. nodaļa. Kokmuiža un tās novads 250
17. nodaļa. Kauguru novads 292
18. nodaļa. Mūrmuiža un mūrmuizieši 328
19. nodaļa. Mujānu-Dūķeru novads 340
20. nodaļa. Senkaugurietis Lejas-Eniņa Krišjānis 366
21. nodaļa. Valmieriešu sūdzība troņa mantiniekam Pāvilam 1776. gadā 372
22. nodaļa. Zemnieku nemieri Kauguru muižā 1802. g. 384
23. nodaļa. Tautas atmodas laikmets 396
24. nodaļa. Tie, kas neatlaidīgi turējušies pie savas dzimtās zemes 414
25. nodaļa. Valmieras baznīcas ķesteri 434

II DAĻA

Atskats Rubenes draudzes senatnē 438
Skati Mazbrenguļu novada senatnē 480
Dažas ziņas par Dikļu novada senatni 488
Skati Budenbrokas (Bumbrokas) senatnē 504
Skati jaunburtnieciešu senatnē 510
Skati Matīšu draudzes pagātnē 540
Skati Burtnieku novada pagātnē 580
Skati Rencēnu pagasta pagātnē 672
Skati Ēveles draudzes un novada senatnē 708
Pirmais māju izpirkšanas līgums 738
Kā vecbrengulietis Zvejnieku Pēteris Veinbergs 1856. gadā piedalījies
Krievijas ķeizara Aleksandra II kronēšanā 742

III DAĻA

Hermaņa Enzeliņa autobiogrāfija 752
Kopā ar Hermani Enzeliņu 768
Hermaņa Enzeliņa darba dzīve 770
Hermanis Enzeliņš – vēstures pētnieks 786

PIELIKUMS

Par Jāni un Annu Arnīšiem 802

1. nodaļa 

VALMIERAS SVĒTĀ SĪMAŅA BAZNĪCA

Baznīcā pa kreisi piestiprināts ritmeistera Trojana ģerbonis un divi karogi, un pa labi virsinspektora Arnta Kornēlija Turnava, zemestiesneša Renca, komandanta Emonda fon der Broka ģerboņi.

Pa kreisi no ieejas korī, altārim sānos stāv ģenerālmajora Delabāra (de la Baar) apsudrabotais ķirasis (galvas sega), viņa ģerbonis un divi karogi. Virs ģērbkambara durvīm karājas rentmeistera Jakoba Bēra (Baer) epitāfija un blakus tam viņa un viņa dēla ģerbonis. Pa labi, virs biktskrēsla, ir virsnieka Hinriha Ledebūra ģerbonis un divi karogi pie sienas piestiprināti, un tiem līdzās virsinspektora Pētera Hansona ģerbonis.”

Kora ziemeļsienā pēc Gustava Mengdena inventāra saraksta (1688) glabājās lāde ar Dieva šķirstu (baznīcas lāde). Šīs Dieva šķirsta glabātuves tuvumā, kādā nišā, tagad stāv kāds rātskunga Mihaela Kaizera dāvināts krusts, uz kura mugurpuses uzraksts: par piemiņu 1748. g. 7. aprīlī. Virs ģērbkambara durvīm ir glezna “Kristus kapā guldīšana”. Pašā beidzamā laikā altāra kreisajā pusē pie sienas piestiprināta marmora plāksne ar Valmieras-Veides draudzes [Pirmajā] pasaules karā kritušo vārdiem. Citādi kora sienas gluži kailas un varbūt būtu vēlams, ka tās, kā senāk, atkal pušķotos ar piemiņas plāksnēm.

Pie altāra sienas aizmugurējās puses gan karājas vēl dažas piemiņas plāksnes, kas senāk atradušās pie kora un baznīcas sienām.

Tagad zem triumfa loka stāvošā kancele ir 1851. gada darbs. Lai to uzceltu, nācās sakropļot daļu no triumfa loka un tā rietumu balsta kā arī izlauzt sienā eju uz ģērbkambara augšstāvu (to darot, mūrī atrasts tur iemūrēta kaķa skelets). Nekas netapa žēlots, lai tik kanceli nostādītu mācītājam patīkamā vietā. Kancele ir vienkārša. To pušķo vienīgi uz koka gleznoti tēlojumi no Kristus dzīves. Zviedru valdības laikā kancele atradās pie trešā arkādu pīlāra un 1688. gada inventāra sarakstā teikts, ka tā atbalstījusies uz diviem pie mūra piestiprinātiem baļķiem. Kanceles priekšā stāvējis augsto grāfu Uksenšērnu ģerbonis.

Līdz ar kanceles pārvietošanu pienācās pārrīkot arī baznīcas solus un krēslus. Par piemiņu baznīcas 1739. gadā izdarītajai pārbūvei, zem triumfa loka, līdzās kancelei uzstādīta vēl tagad tur redzama ornamentēta piemiņas plāksne ar uzrakstu MDCCXXXIX.

Baznīcas iekšienei zināmu dzīvību piešķir metāla kroņa lukturi.

Visai ievērojamas ir 1886. gadā uzstādītās ērģeles, kuras izgatavojis F. Lādegasts no Veisenfelsas, Saksijā. Ērģeles baznīcai dāvinājis bijušais Kokmuižas īpašnieks fon Šrēders, kā to ziņo kāda pie tām piestiprināta plāksne ar uzrakstu:

Soli Deo Gloria.

In memoriam patris defuncti Joannis ad celebranda solemniter sacra ecclesiae Volmarensi evangelicae anno salutis MDCCCLXXXVI. hoc organum pneimaticum obtulit Theodorus Schroederus nobil. – Kokenhovensis

Psalm LXXII. XXVIII.

Šai plāksnei līdzās atrodas vēl kāda cita, kas veltīta veco ērģeļu dāvinātāja, Kauguru muižas dzimtskunga barona Mengdena piemiņai. Tai sekojošs uzraksts:

Psalm 150.

Memoriae b. Dn Joh. Henr. L. Br. a. Mengden Imp. Russ. a. Consil. Intim. Ordin. S. Alexandri Equitis (...) de Volmariensi eccl. Tautoris longa meriti. – Organum hoc pneimaticum pietas extruxit Heinr. Andr. Contius, ejusq. generos. Joh. Andr. Stein fecerint tv. 1780.

Zem ērģeļu luktas vēl otra lukta, kuras priekšpusi grezno divpadsmit apustuļu ģīmetnes. Ap 1693. gadu pastāvēja ļoti vienkārša ierīce [pārvietojamu] ērģeļu (t.s. pozitīva) novietošanai. Minētā gada inventāra saraksts saka: “Dziedātāju koris mūra labajā pusē guļ uz baļķiem, kas nostiprināti pie sienas un uz diviem stabiem; uz viņa vecs, maz vairs derīgs pozitīvs.” 1726. gadā brāļi Šulci ar desmit palīgiem par 39 dālderiem šo kori pārbūvēja, pie kam kokus un strādniekus viņiem dod draudze. 1778. gadā koris–lukta jau atkal tik nedrošs, ka pat jau līgojas. Tālab šajā gadā to nostiprina ar sešiem lieliem koka pīlāriem, kas vēl tagad stāv. Šos pīlārus dāvinājis Mūrmuižas toreizējais rentes kungs, pulkvedis Bolto fon Hohenbahs, pie kam toreizējie Mūrmuižas saimnieki viņus apstrādājuši un uzstādījuši. Tie atbalstās uz mūra pamatiem, kas sešas pēdas zemē guļ uz pāļiem. Tā kā pozitīvs bija gluži nederīgs, tā vietā uzstādīja jau minētās vecās ērģeles.

***

Atkārtotos ugunsgrēkos, kuros it īpaši cieta tornis, bojā gāja arī vecie zvani. Pēc tam torņa ceturtā stāvā karājās divi zvani. Lielākajam no tiem uzraksts: Gerhard Meyer fecit, Holmiae Anno 1754.; mazākajam eņģeļa turētā krustā uzraksts: Gloria in excelsis Deo. Zem tā: Fecit Heinrich Ernst Beccrow, Riga 1729.

Ap 1900. gadu mirušo Ģīmes meldera J. Marovska tēvu apzvanot, mazākais zvans pārplīst. To pārlej zvanu lējējs Švenns, Rīgā. Taču pēc uzstādīšanas tornī, izrādās, ka tas, atšķirībā no saplīsušā, vairs nesaskan ar otru zvanu. Kad pasaules kara laikā pieprasa baznīcas zvanu evakuāciju, jauno zvanu gan jau nolaiž zemē no torņa, bet aizsūtīt to tomēr nekur neaizsūta. Vēlāk to atkal velk tornī augšā un lieto, kamēr lielāko zvanu pēdējā laikā vairs nelieto.

***

Baznīcas iekšienē glabājas daži veci kapu pieminekļi. Ievērojami ir trīs veci kapakmeņi, kas vēl 19. gadsimta sākumā gulēja altāra priekšā, bet pēc tam iemūrēti sienā, kur tie vēl tagad redzami. Uz tās plāksnes, kas altārim vistuvāk, vēl salasāms gada skaitlis mcccc XXXVIII (1438). Uz otras mūku rakstā uzraksts, ka 1496. gadā miris dide. plettebe (Diderihs Pletenbergs). Uz kāda cita vēl salasāms gada skaitlis 1500 un Peter Tilch (domājams, kāds Valmieras rātskungs).

1832. gadā, baznīcai jaunu grīdu liekot, atrada dažu kapa akmeņu atliekas, kas pēc tam novietotas torņa apakšstāvā. Uz kādas no šīm atliekām vēl salasāms uzraksts 1346, uz kādas citas 1390, bet uz trešās redzams Loringhovenu dzimtas ģerbonis (3 gredzeni).

Kad 1832. gadā altāra kreisajā pusē nācās izņemt daļu grīdas, zem tās atdūrās uz vecas kapu velves. Tanī atradās kāds ļoti liels vara zārks, trīs koka zārki un viena vara lāde. Vara zārkā kāds cits koka zārks, apsists ar violetas krāsas samtu, bagāti greznots ar zelta praņām, ar apsidrabotu ģerboni. Divās nevienādās daļās dalītā ģerboņa vairogā augšdaļā trīs piecstaru zvaigznes, bet apakšdaļā divas lauvas ar šķeltām astēm tur ķetnās cimdu. Zem ģerboņa uz kādas plāksnes uzraksts: Reinhold Johann de la Barre. Zārka otrā galā, uz vara plāksnes uzraksts vācu valodā: “dzimis 1660., miris 1724.” Uz vara šķirsta vāka krusts, zem kura latīņu valodā uzraksts: “Vectēvs Vilhelms Delabārs, ģen. majors 1725. g.” Šo šķirstu mācītāja un kāda rātskunga klātbūtnē atdarot, viņā atradās vīrieša kauli un dažas drānu atliekas. Visu pameta kā bijis, vienīgi ģerboni un vara plāksnes atņemot. Ģerbonis vēl tagad glabājas korī aiz altāra. – Minētā Johana Reinholda Delabāra piemiņai baznīcā senāk glabājās kāds liels kokā griezts epitāfijs. Ķeizaram Pāvilam 1798. vai 1799. gadā caur Vidzemi ceļojot, tas noliedza visu greznību (hat er alles Gepänge untersagt). Sakarā ar to, uz kāda pārāk pakalpīga ierēdņa neprātīgo rīkojumu, minēto epitāfiju novietoja kādā no vecās kapsētas kapličām, kur tas satrūdējis. Tas bija griezts no koka un sešas pēdas augsts.

5. nodaļa

ZVIEDRU LAIKI

Poļi tomēr lauž padošanās izlīgumu. Aizejot viņi mēģina piesavināties dažus baznīcas rīkus, ņemot sev līdz arī lielu daļu šaujamo piederumu, ko izdarīt zviedri tomēr viņiem nepieļauj. Nu poļus saņem gūstā, nosūtot viņus uz Zviedriju. Šprenkportu, kas pierādījis savas spējas un savu izturību, atkal ieceļ par Valmieras pilskungu.

Pēc tam, kad 1660. gada sākumā zviedru varonīgais ķēniņš Kārlis X, Gustava Ādolfa māsas dēls, vēl jauns gados mirst, zviedri ar poļiem tā paša gada aprīlī Olīvā slēdz mieru, pie kam poļu rokās paliek Vidzemes dienvidaustrumu daļa, tagadējā Latgale, kurā poļi atkal ieved katoļu ticību. Miera noslēgšana ar krieviem vēl kavējas. Drošības dēļ 2000 zviedru kareivjus pārceļ no Prūsijas uz Rīgu, Pērnavu un Valmieru. Beidzot arī ar krieviem noslēdz mieru. Pēdējiem, Vidzemi atstājot, te jāpamet visi lielgabali, šaujamie materiāli, zvani, baznīcu piederumi, raksti un grāmatas. Tā Koknesē vien krievi atstāj 21 lielgabalu, kopā 143,062 mārciņas svarā.

Nu Vidzeme var atkal četrdesmit gadus atpūsties un dziedēt karā gūtās rētas.

Pievēršoties tagad Valmieras iekšējiem apstākļiem, mēs redzam viņas jauno virskungu cenšanos atjaunot pārvaldi, tiesu un policiju. Bet lielā kanclera dēlam, grāfam Ērikam Uksenšērnam vēl tikai 1646. gadā kļūst iespējams piešķirt Valmieras pilsoņiem sevišķu privilēģiju, kas viņiem nodrošina tiesu un taisnību. Aksels Uksenšērna bija uzsācis pils un pilsētas atjaunošanu, ko arī grāfs Ēriks turpina. Senie viduslaiku apcietinājumi bija izrādījušies par nederīgiem.

Katram namam pilsētā piešķir gabalu zemes aiz Rīgas vārtiem, kur izdalāmās zemes pavisam ap 1500 pūrvietu. 36 lielāko namu īpašniekiem pienākas dabūt ik pa 30 pūrvietām, kamēr mazāko namu īpašniekiem jāapmierinās ar 14, 16 vai 20 pūrvietām. Ikvienu, kas spēj pierādīt savu nevainojamo pagātni, uzņem pilsoņu savienībā. Nama gruntsgabalu uzņemoties, viņa ieguvējam pienākas grāfam zvērēt uzticību. Grāfs apsola, ka koka nams 2 gadus, no fahverka celts nams 5 gadus būs brīvs no muitām, akcīzes un citiem nodokļiem. Ēku celšanai vajadzīgo būvmateriālu izsniedz par pazeminātām cenām. Pēc brīvgadu beigām no katra tīruma pils valdniekam pienākas ikkatrs piektais kūlītis. Akcīzes un citu nodokļu noteikumus izdošot vēlāk. Somu kolonistiem pilsēta bija jāatstāj un jāceļ sev mājokļi ārpus tās robežām, jo no viņu klātbūtnes cieš pilsētas tīrība un kārtība.

Pilsoņu skaitam pieaugot, turpmāk palielināms rātsmaņu skaits. Pilsētas valde sastāv no birģermeistara un četriem rātskungiem, kas sastāda augstāko tiesas un pārvaldes instanci. Bet pilsētas jurisdikcija ir spēkā vienīgi pilsētas mūros un pilsoņu dārzu zemēs. Grāfa ieceltiem pils pārvaldniekiem (amtmaņiem) noteikts atturēties no iejaukšanās maģistrātam uzticētās lietās. Pilsoņiem dod solījumu, ka miera laikos no viņiem neprasīs ne klaušas, ne apsargāšanu. Par to viņiem jāapsolās, iedzīvotāju skaitam pieaugot, sadalīties nodaļās.

Katrai no šīm nodaļām jāuzstāda bruņots vīrs, kas miera laikos varētu izpildīt sarga vietu. Pils ierēdņiem nākas raudzīties uz to, lai noteiktās nedēļas dienās zemnieki ar saviem ražojumiem ierastos pilsētā un tur tos piedāvātu pārdošanai.

Otrā grāfa Ērika dāvātā privilēģija vairākus pirmās privilēģijas punktus izvērš tālāk. Kas neapmierināts ar rātes spriedumu, var pie zemes tiesas tās spriedumu pārsūdzēt, bet tikai iepriekš nomaksājot trīsdesmit dālderus. Privilēģija apkaro zemnieku ražojumu neatļautu uzpirkšanu. Liek pamatus būvnoteikumiem. Neviens bez rātes piekrišanas nedrīkst celt jaunus namus. Noteic pilsētas ierēdņu algošanu no akcīzes ienākumiem.

1673. gadā grāfs Kārlis, grāfa Ērika dēls, sava tēva Valmierai dotās privilēģijas apstiprina, svinīgi apsolot saviem uzticamiem pilsoņiem un augstai rātei visu to turēt, ko viņa tēvs apsolījis. 1673. gada 29. decembrī viņš izlaiž jaunos noteikumus, kuru saturs īsumā apkopots skan šādi:
Pilsoņiem jāizrāda grāfa augstākiem ierēdņiem pienācīgais respekts. Dzīvē jāizvairās no ļaunām, liekām runām, un Dieva, un evaņģēlija priekšā jālokās visdziļākā pazemībā. Rātei tiesība sasaukt atklātas pilsoņu sapulces, spriest tiesu un sodīt pēc savas labākās pārliecības. Visi spriedumi ar protokoliem ik gadus jānosūta uz Zviedriju. Par nelikumīgām sapulcēm, nemieriem un citiem pārkāpumiem draud bargi sodi. Pilsētas ienākumi uzglabājami sevišķā šķirstā, kura atslēgas uzticamas diviem rātsmaņiem, kuriem gada beigās jānodod sīki aprēķini. Arī pilsētas labam izskatam pievērš vērību.

Namu ģēvelēm jābūt vērstām pret ielu. Rātei neierobežota pārraudzības tiesība par būvnoteikumu izpildīšanu. Par pretlikumīgu alus darīšanu, neatļautu tirgošanos un uzpirkšanu, par nepareizu mēru un svaru lietošanu noteikti sodi. Kara laikos pilsoņiem pilnīgi apbruņotiem nākas būt gataviem pilsētas aizsargāšanai. Aizstāvēšanas nolūkiem derīgo pilsoņu izraudzīšana un pārbaudīšana uzticēta diviem no rātes ieceltiem tā sauktiem munstura kungiem. Liek arī pamatus uguns aizsardzības un uguns dzēšanas noteikumiem. Katram nama īpašniekam pienākas turēt gatavībā trepes, uguns ķeksi, ūdens baļļu. Katra pilsoņa pienākums iegādāt un turēt gatavībā ādas spaini, kā arī parūpēties par pietiekošu ūdens krājumu. Noteikta pavardu, krāšņu pārbaudīšana ugunsdrošības ziņā. Noteikts arī, ka ik gadus pirmajā maijā noturamā atklātā pilsoņu pilnsapulcē rātei jānolasa visi uz pilsoņiem attiecināmie likumi un noteikumi, lai neviens nevarētu aizbildināties ar likuma nezināšanu.

Neraugoties uz šiem pilsētai un pilsoņiem samērā labvēlīgiem noteikumiem, pilsoņu vidū tomēr rodas tādi, kam likumu un noteikumu pildīšana nav pa prātam. Ir tomēr arī vīri, kas cieši stāv par pilsētas labumu un tai dāvātām tiesībām, kas neieredz likumu un noteikumu pārkāpējus un, ja paši nejūtas spējīgi ar viņiem cīnīties, tad griežas ar lūgumu pie ģenerālgubernatora Rīgā pēc vajadzīgā atbalsta. Tā laikā no 1685. līdz 1689. gadam kāds lielās ģildes loceklis iesniedz sūdzības ģenerālgubernatoram par dažu amatnieku pretlikumīgo rīcību.

Ap 1664. gadu Valmierā nākas daudz ciest no dzīvokļu ierādīšanas karaspēkam, kas pilsoņus sanikno pret valdību. Nedrošība pilsētas tuvumā liela un pilsoņiem nākas daudz ciest no dažādiem neliešiem, kas aplaupa viņu dārzus. Jāceļ sētas un jātur jājoši sargi.

Sešus gadus pirms tā sauktās muižu redukcijas rodas nodoms iznīcināt Valmieras apcietinājumus un garnizonu pārcelt uz Rīgu. Drīz vien tad ar sākas šī nodoma īstenošana, ko pierāda tas, ka 1681. gadā Valmieras pilsoņi ģenerālgubernatoru lūdz pārtraukt pilsētas postīšanu. Pa to laiku muižu redukcijas iznākumā Valmieras pils un pilsēta jau pārgājušas zviedru kroņa īpašumā. 1688. gadā veco maģistrātu atceļ, pēc tam, kad jau 1684. gadā rātei atņemtas tiesības lietot veco zīmogu.

10. nodaļa

Valmieras baznīcas īpašumi, cīņas par tiem, ienākumi un būves

Valmieras baznīcai savā laikā pieder vairāki gruntsgabali pilsētā. Tai piešķir arī izpostītās bruņnieku pils, kā arī pilsētas vaļņu gruntes. Laika gaitā baznīcai no šiem seniem gruntsgabaliem maz kas vairs atlicis, jo ne allaž tās pārstāvji ir bijuši taisni un uzticami.

Augšminētos gruntsgabalus izdod apbūvei. Kur agrāk stāvējuši draudoši apcietinājumi, torņiem vaiņagoti mūri, augsti stipri vaļņi, dziļi grāvji, tur 18. gadsimta gaitā paceļas pilsoņu nameļi un saimniecības ēkas, ēku starpā dārzi.

Kā pēc baznīcas priekšnieka, Valmieras pilsoņa Jonasa Rīkhofa (Riekhoff) 1757. gada 13. martā uzstādītā saraksta redzams, 1756. gadā Valmierā ir 19 pilsoņi, kas baznīcai ik gadus maksā gruntsnaudu. Par visiem kopā minētā gadā tā sastāda 13 dālderus un 37 vērdiņus. Šie pilsoņi lieto vai nu tā sauktos baznīcai piederošus gruntsgabalus (Kirchenplätze), vai arī vaļņu gruntes. Šie 19 pilsoņi ir: kārtības komisārs Kaizers, Masalīna atraitne, Fausts, Ķīls, Dālbergs, Blauhuts, Bazankūra atraitne, Jirgens, Cimmermanis, Merders, Jungstrēms, Brands, Hofmanis, Kaustlings, Vasmunds, Daube, Hekendorfs, Zāgers, Elsnera atraitne.

Uz kādiem noteikumiem izdod baznīcai piederošus gruntsgabalus, to parāda kāds Kauguru muižas īpašnieka grāfa Ernesta Burharda Mengdena, kā baznīcas priekšnieka, 1778. gada 1. jūnijā izdots dokuments, par kuru nomaksāts 2 kapeikas liels zīmognodoklis.

Dokumenta saturs apmērām šāds: Tā kā uz Tērbatas bastejas gulošais, vietējai baznīcai piederošais laukums, kur senāk atradies Erteļa nams, nu jau ilgus gadus stāvējis neapbūvēts, caur ko baznīca palikusi bez viņai pienācīgās gruntsnaudas. Bet tagad nu ķirurgs Johans Mihaels Brands pieprasa pēc šī gruntsgabala, apsolot otrtik lielu gruntsnaudu kā senāk, ja viņam to nodotu, un pēc viņa nāves tas varētu arī viņa mantinieku netraucētā lietošanā palikt. Lietu pamatīgi apsverot un ievērojot labumu, kas baznīcai caur to celtos, baznīcas valde atdod minēto gruntsgabalu ķirurga Branda un viņa likumīgo mantinieku lietošanā par 2 Alberta ortu lielu gadskārtēju gruntsnomu. Bez tam Brandam par to baznīcai piederošu gruntsgabalu, uz kā celts viņa stallis, vēl baznīcai jāmaksā gadā 1 orts. Šie gruntgabali izstiepjas no Tērbatas bastejas līdz Rātes upei. Attiecīgo dokumentu līdz ar grāfu Mengdenu parakstījis arī ķirurgs Brands, piespiežot blakus parakstam savu zīmogu.

Te minētais gruntsgabals ir tas pats, uz kā tagad atrodas Latviešu Biedrības nams un zāle.

Baznīcai piederošu gruntsgabalu un vaļņu lietotāji jau agri rauga atsvabināties no pienācīgas gruntsnaudu maksāšanas. Tā Francis Reinholds Bušs, pilsētas vecākais, visu pilsoņu vārdā, gruntsnaudu lietā 1729. gadā griežas pie toreizējā ģenerālgubernatora un visa Vidzemē un Igaunijā stāvošā karaspēka komandējošā ģenerāļa, Aleksandra Ņevska ordeņa bruņnieka Pētera Lasī ar lūgumu par atsvabināšanu no gruntsnaudas maksāšanas. Ar savu 1729. gada 18. decembra rakstu pēdējais paziņo kapteinim fon Menzenkampfam (Mujānos), toreizējam baznīcas priekšniekam, ka baznīcai ir tiesības arī no neapbūvētiem, tai piederīgiem gruntsgabaliem piemērotu gruntsnaudu ņemt no tiem, kas tos lieto dārziem vai arī ganībām. Šie neapbūvētie gruntsgabali izdodami, ja tos pieprasa apbūvēšanai.

16. nodaļa

KOKMUIŽA UN TĀS NOVADS

1681. gadā Kokmuižu, tāpat kā citas grāfiem Uksenšērniem atņemtās, senākās bīskapa muižas, zviedru valdība iznomā Rīgas rātes radam, lieltirgotājam Reiteram, kas muižu izdod apakšnomā viņas iepriekšējam arendātoram, Cakarijam Kasparam Holdem, kas to valda arī vēl 1688. gadā.

Tad pat (1688) teikts: Kokmuižai pieder šādi stāvoši ezeri: Līdecis, Palmēna, Anuļa un Baltcepura ezeri.

1682. gada pavasara plūdos iznestas Vaitalas upes maļamās un zāģējamās dzirnavas. Četros krogos minētā gadā pārdod 89 mucas muižas alus. Netālu no muižas jau sen atpakaļ ierīkots ķieģeļu ceplis, kurā pagatavots gadā pie 30,000 ķieģeļu un bez tam arī kārniņi. No visa tā muiža pati neko nedabū, jo visu, kas te izdedzināts, izlieto baznīcu celšanai un bijušo bīskapa muižu labošanai. Visu te ražo uz kroņa rēķina, zem muižas nomnieka uzraudzības.

No muižas pļavām ap to laiku minētas: Gāršas pļava, Blusas pļava, Enģelēna pļava, Klampa luksts, Caunītes pļava, Darījuma pļava, Zelta luksts, Baidiņa luksts, Ērmaņa luksts. Mareņa pļava, 21/2 jūdzes no muižas uz Ķeižu robežām.

Tīrumu nosaukumi pašā muižā: Gāršas, Kapu un Ceļmalas tīrumi. Tarnīsa pusmuižā: Klampa, Anuļa un Cūkauša tīrumi. Kārļa muižā: Salas, Dravēša un Jurģa tīrumi. Te minēto tīrumu kopplatība tajā laikā – 300 mucasvietas.

Pļavas, luksti un tīrumi pa lielai daļai nosaukti seno, iznīcināto vai pārcelto māju vārdos.

Jaundibinātajā Briežu muižā, kas toreiz pieder Kokmuižai, ir šādi līdumi: Briežu sala, Bundzinieka sala, Ķipēna sala, Maltītes kalns.

Bijušam stikla ceplim, kas atrodas pusotra jūdzes no muižas, ir 19 mucasvietas tīruma. Turpat ir Ūdens gārša.

Uz kādas mērnieka Šlinga 1681. gadā zīmētas kartes kā pie Tarnīsa muižas piederīgi zemnieki uzdoti: Beitas Juris, Pīlāta Jēkabs, Nauča Juris, Ķikura Ansis, Brēmelis, Liel- un Mazcēlis, bez tam kā Valmieras pilsoņu zemnieki un Tarnīsa muižai piederīgi: Jēkabs Putters (Putriņa), Jānis Brēža un Mārtiņš Bullis. Tarnīsa muižai rietumos par robežu – Jumaras upe. Buļļa ciemats gan būs atradies vēlākās Annas muižas tiesā.

***

Kokmuižas pārlūkošanas (revīzijas) protokoli 1688. gadā starp citu sniedz sekojošas ziņas:
Dzirnieks ir veca dzirnavu zeme, uz kuras ierīkots ķieģeļu ceplis un ceplenieka dzīvoklis. Kokmuižas vakas zemnieki ir: Mucenieka Jānis, Peņģa Sīmanis, Paipalas Jurka, Lielupītes Kaspars, Rieviņa un Dūčspala Jēkabs, Mazburgas Klāvs, Krekļa Jānis, Vanaga Pēteris, Jēkuliņa Andris, Baižas Andris, Inķa Mača, Mušas un Dravēša Andris, Ģera Mača, kas 1685. gadā iecelts par stārastu, Deiderkroga Pēteris, Tomēna Andris, Āžadeguna Viļums, kas nodod ļoti slikti, par savu kājinieka darbu iznomāts Rubenes Valierim par 9 dālderiem gadā, Dzērvītes Viļums. Reģa ciemats ilgus gadus izmiris un turpmāk piešķirams Reģa krogam, kas nodibināts 1687. gadā, kam visapkārt purvs. Par krodznieku tajā kāds vācu vīrs, kam muižai gadā jāmaksā nomas nauda 6 dālderi, kas tomēr vēl neko nav maksājis. Tad Brīnuma Mārcis, Āža Bērends, Gropeča Ancis, kas tikko par saimnieku tur ielikts. Pirms viņa Gropeča māju valdījis mežsargs Miķelis Holenders, kas prūšu karagājienā miris. Stāvuža un Ruģīša Pētera kājinieks iznomāts Rubenes Valierim par 41/2 dālderiem gadā. Stukužas un Vīša Jurka. Paistalas zemi valda Brendiķa vakas Brēmelis. Silupītes Balceris, Silavējiņa Jānis ir tiesas vīrs, Kreiļa Mārcis. Liel- un Mazkaritēna zeme piešķirta Melluma krodzniekam. Tarnīsa jaunajām dzirnavām ir nedaudz zemes un dzirnavas pašas prasa labošanu. Bestes krogā krodznieks ir kāds Tenis.

Brendiķa vakā: Sēlieša un Anuļa Jēkabs ir tiesas vīrs, par ko gadā atsvabināts no viena Rīgas ceļa. Mazbrendiķa un Kājiņa Mača, Lielvējiņa Miķelis, Mazvējiņa Mārcis, Zēmura Pētera Pēteris, Brendiķa Miķelis ir stārasts, kas sava amata pēc no visa svabads, izņemot to, ka tam muižai ikgadus jānodod pa puspodam zemes svarā (121/2 mārciņas) vaska. Geriņa Mača, Lieldzērves Jēkabs, Krāsnieka Dāvis, Draņķa Jēkabs kalpo Valmieras mācītājam, Bullis, Pankas Jurka. Jērīts piešķirts mācītāja Reineka mājas vietai, par ko Valmieras muižai jānodod desmitais. Glums un Lielžvīgurs. Žvīgurs senāk Valmieras pilsoņu zeme. Jurkas Murjānis un Kumeļdracis. Valmieras mācītājam no Brendiķa vakas piedalīti: Drača Jānis no Burtnieku Jaunās muižas, Ruģēna Ancis, Reinšmita (Rīsmetes) Pēteris, Pulekša Kaspars, Kurļa un Ķikša Jēkabs.

23. nodaļa

TAUTAS ATMODAS LAIKMETS

VALMIERAS LATVIEŠU BIEDRĪBA

Jau ilgi lolotā vēlēšanās, nodibināt arī Valmierā pēc Rīgas Latviešu biedrības parauga Latviešu biedrību, beidzot piepildās, kad 1882. gadā iekšlietu ministrs apstiprina Valmieras biedrības statūtus, strīpojot iesniegtajā statūtu projektā no biedrības nosaukuma vārdu “Latviešu”.

Statūti nosaka, ka biedrības nolūks ir pēc iespējas gādāt saviem biedriem un viņu piederīgiem par brīvā laika patīkamu un derīgu pavadīšanu. Deviņi panti runā par kāršu spēli.

Savu pirmo sapulci jaunā biedrība notur Zanda viesnīcā. To atklāj pagaidu valdes priekšnieks V. Švēde, piedaloties pie 200 dalībniekiem. Trīsreiz “urrā” saucot, izsaka pateicību zemes tēvam. Statūtu apstiprināšana un izgādāšana izmaksājusi 146 rubļus. Sapulce piekrīt Antonija nama pirkšanai. Biedru naudu noteic uz 3 rubļiem, iestāšanās maksa ir 1 rublis. Priekšniecībā ievēl 18 personas: virsnieku J. Sietinsonu, Kurlmēmo skolas priekšnieku V. Švēdi, skolotāju J. Enkmani, pagasta vecāko M. Pagastu, skolotāju J. Ūderi, discipeli (feldšeru) P. Tamsonu, gruntnieku P. Starku – Gaiču, Kokmuižas aldari J. Brandeli (Brandl), tirgotāju K. Dauguli, ierēdni A. Saliņu, gruntnieku M. Krānbergu – Lieldzērvi, namdari K. Balodi, skolotāju E. Inzelbergu, gruntnieku M. Antonu – Gaiču, melderi fon Jakobsonu, kalēju P. Nelsonu, gruntnieku P. Jansonu – Nauci, namdari Ezeru. Revidentos ievēl: Smiltenes muižas pārvaldnieku E. Grasmani, Stalbes muižas pārvaldnieku K. Pētersonu, skolotāju V. Balodi, tirgotāju J. Vilku – Krustulī un rakstvedi P. Zariņu – Burtniekos. Par priekšnieku izvēl V. Švēdi, par viņa vietnieku – J. Sietinsonu, par mantzini – J. Brandeli, par viņa vietnieku – Saliņu, par rakstvedi – Inzelbergu. Par biedrības kora vadoni ievēl līdzšinējo “Dziesmu rotas” kora diriģentu J. Enkmani. Šajā sapulcē pieteicas 65 jauni biedri. Dienas darbus kavē tirgotāja Eliasa bēres un mācītāja A. Valtera līķa pārvešana uz baznīcu.

Par Valmieras biedrības dibināšanu un tās cēloņiem “Mājas Viesis” 1882. gada 21. numurā izteicas sekojoši:
“Latviešiem še jau ilgāku laiku pastāvēja “Dziesmu rota”, kas labdarības mērķos izrīkoja dažādus viesīgus vakarus, koncertus, iziešanas zaļumos. Sabiedrība nebij nekādi nodibināta, bet darbojās tikai ar policijas atļaušanu. Uz priekšu tā pāries jaundibinātā Latviešu biedrībā. – Otra Valmierā pastāvošā biedrība ir vācu Amatnieku biedrība, kuras mērķis – amatniecības veicināšana. Šīs biedrības pulkā arī daudz latviešu, kuri, iestājoties šajā biedrībā, domāja – lielo gada naudu maksādami – kalpot labam mērķim. Taču, kad pēdējā laikā šīs biedrības vadītāji biedrības īsto mērķi maz vien ievērojuši, bet turpretim savus biedrus latviešus un latviešu valodu dažādi pulgojuši, tad Valmieras latvieši ieskatīja par vajadzīgu dibināt citu biedrību.”

Šajā Amatnieku biedrībā kāds biedrs, latvietis, bufetes telpās ievedis zemnieku. Izdzirdis viņu latvisko sarunu, dežurējošais kluba vecākais pavēl zemnieku izraidīt, ierosinot vēlāk valdē zemnieka ievedēja izslēgšanu.

Jaunās biedrības 1882. gada 12. septembra sapulcē V. Švēde atsakās no biedrības priekšnieka amata. Šīs atteikšanās īstais cēlonis gan ir bijis spiediens no vācu puses, kam Švēdem, kā no vāciešiem atkarīgam, bija jāpadodas. Viņa vietā par priekšnieku ievēl virsnieku Sietinsonu Jāni, Mūrmuižas Sietiņu māju saimnieka dēlu, krievu–turku kara dalībnieku, “Baltijas Vēstneša” līdzstrādnieku. Par viņa vietnieku ievēl J. Enkmani. Vācietis J. Brandelis ar atsakās no mantziņa amata. Viņa vietā nāk K. Daugulis. Par diriģentiem izrauga Jaunzemu (Apsīšu Jēkabs) un Enkmani. Biedru skaits jau pārsniedz 300. Biedrības vajadzībām nomātas Zanda telpas par 600 rubļiem gadā, pieņemot Zandu par ekonomu.

1883. gada 19. aprīļa sapulcē paziņo ka biedrība vairāksolīšanā pirkusi tirgotāja Baloža namu, kas kopā ar nodokļiem izmaksā 14,000 rubļu. Bet ilgi veltīgas ir pūles savākt nama samaksai vajadzīgo naudu. Beidzot Alderu muižas aldaris Daugulis aizdod 8000 rubļu un mazākas summas arī daži citi.

Tā paša gada 26. jūnijā biedrība svin savus pirmos gada svētkus. Šajā dienā profesors Jurjānu Andrejs, Pēterburgas konservatorijas mākslinieks Jurjānu Jānis un tās pašas konservatorijas audzēknis Nik. Alunāns ar Valmieras biedrības kora palīdzību sarīko koncertu.

Šim gadījumam veltīts kāds “Baltijas Vēstneša” 150. numura ziņojums. Tajā teikts: “Vēl nav necik ilgi atpakaļ, kad arī Valmiera latvietim bija sveša pilsēta. Valmierā runāja latvietim nesaprotamu valodu, un, kas tādu nerunāja, tādu nereti uzskatīja par tādu, kas savu pilntiesību vēl nav sasniedzis. Ļoti reti latvietis savā valodā tur dabūja kādu augstāku gara baudījumu, tā kā daži runāja – vai no Valmieras kas labs var nākt. Tagad jaunās Valmieras Latviešu biedrības darbība un panākumi katram uzsauc – “Nāc un lūko pats!”

“Un es pats gāju lūkot un atradu diženus un krāšņus darbus (...)”

Ziņojums beidzas vārdiem: “Audzi liela, jaunā Valmieras biedrība, pulcini joprojām savus locekļus ap sevi. Ar tavu dzimšanu latvietis Valmierā vairs nav svešnieks, bet īstens un mājas bērns.”

1883. gada jūlija vispārīgā sapulcē ziņo, ka statūtus parakstījuši 156, klāt pienākuši 372, izstājušies un izslēgti 49, paliek 479 biedri.

II daļa

7. nodaļa

SKATI BURTNIEKU NOVADA PAGĀTNĒ

Kad 1685. gadā atdara baznīcas lādi, tajā atrod 6 dālderus, 24 šiliņus, 54 grašus. Lādē iepriekšējā gadā, starp citu, ienācis no Ēķina muižas majora T. Heidekena sods par liekas sievas turēšanu – 6 dālderi, no Kņades dēla par netiklības dzīšanu – 4 dālderi. Tikpat un par tādu pat grēku samaksājis arī Lutera muižas zemnieks Kaucis un Jaunās muižas Vīteļa zemnieka dēls Ansis. Jaunēnieši Gaiķis un Kņade, kas lūgšanas dienā no baznīcas atrāvušies, samaksājuši katrs 30 grašus. Izdots: dziedātājam Ozolkāša Ansim par sava amata pildīšanu – 6 dālderi, par baznīcas svecēm – 2 dālderi un 60 graši, par labu Vācijā, Pomerānijā, nodegušās Dominas baznīcas atjaunošanai – 3 dālderi, latviešu bībeles izdošanai – 61/4 dāldera, par baznīcas vīnu – 6 dālderi, Ozolkāša Ansim par kādu lūgšanas grāmatu – 2 šiliņi un par bērnu mācīšanu – 10 šiliņi. Tikpat izmaksāts arī vācietim Kristapam Holenderam, kas pieņemts par zemnieku bērnu skolmeistaru. Viņam iedalītā skolas zeme vēl nav sagatavota un pļavu viņam ļoti maz.

Muižnieki, kas, gan dzīvi būdami, grib augstākos krēslos sēdēt, gan arī pēc nāves cienīgākās vietās baznīcā gulēt, dažkārt ir kūtri maksātāji. Tā minētā majora Heidekena parāds [par kapavietu] baznīcai ir desmit dālderi.

Kara briesmām draudot, 1703. gadā lielo baznīcas lādi aizved uz Rīgu.

1824. gadā mācītāja sieciņu sanāk 115 pūri rudzu, tikpat miežu, 86 pūri auzu. Par katru kristījamo mācītājam pienākas 48 kapeikas, par katru līķa apstāvēšanu – 60 kapeikas, par salaulāšanu arī 60 kapeikas, un bez tam cepeša vietā 120 kapeikas, par pieņemšanu pie dievgalda un no iesvētamiem ik pa 6 kapeikām.

Mācītājs Parrots aizrāda, ka pēc 1739. un 1776. gada baznīcas vizitācijas protokoliem, Burtnieku draudzei ir sava mācītāju atraitņu zeme, par Muldeņu saukta, ar arklu zemes, kas atrodoties Rencēnu tiesā. Pie tās piederot trīs mājas: Pelša vai Pelsis, Ķežīts, bet trešās vārds vairs viņam nav zināms. No šīs atraitņu zemes vēl tagad esot pusarkla Muldēna zemes, kas kopš mēra laikiem stāvot postā pamesta un zeme pievienota muižas laukiem. Ķezīša mājas ar 1/4 arkla zemes vēl tagad Rencēnos pastāvot, bet Pelšu ciemats esot pamests postā.

Šī mācītāju atraitņu zemes lieta nonāk līdz senātam, kas lemj, ka Rencēnu muižai par šo zemi jāsamaksā 532 rubļi sudrabā. Iemaksātā nauda noguldīta valsts aizdevumu bankā Pēterpilī uz augļiem (procentiem).
Burtnieku draudzē laika gaitā izveidojušās sekojošas paraduma tiesības: mācītājam pienākas trīs lielo svētku pirmo dienu upura nauda. Baznīcas pērminderus apglabājot, par tiem nav jāmaksā nekādas baznīcas nodevas. Mazā baznīcas zvana lietošana latviešu draudzes locekļiem bez maksas. Saucot no kanceles un ierakstot baznīcas grāmatās, kalpus nesauc par kalpiem, bet gan par vīriem. Draudzes nabagiem jadabū svētdienās un svētku dienās ik pa vērdiņam vai sešām kapeikām kapara, bet trīs augstās svētku dienās – maltīte. Visiem atraitņiem un atraitnēm viņu dievgalda vērdiņu atdod atpakaļ, tos saucot par “mīlestības vērdiņiem”. Mācītājs no saviem līdzekļiem mājās labi mācītiem bērniem pasniedz tā sauktos goda veģus. Sataisīšanās mācībās, kuras notur svētdienu pēcpusdienās, mācītājs pieņem pie dievgalda vecus un nespējniekus. Mācītāju pie slimniekiem aicinot, tam jāsūta pakaļ zirgi.

Pēc tam, kad 1746. gadā nodeg mācītāja nams, tā vietā uzceļ jaunu. Bet jau 1775. gadā ir vajadzīga jauna mācītāja dzīvojamā ēka, kas, materiālu ieskaitot, izmaksā 502 dālderus. Namu ceļ krievu, bet baļķus apkantē vācu namdari. Un 1824. gadā teikts, ka mācītāja nams ir mūra, ar kārniņu jumtu, 14 asis garš, 7 asis plats. Draudze to jaunu cēlusi 1820. gadā un tas izmaksājis 19,000 rubļus papīra naudā. Ir arī koka ērberģis, desmit asis garš un piecas asis plats, ar salmu jumtu un mūra klēts ar salmu jumtu.

Baznīcas vienā stūrī maza izbūve ar uzrakstu Wredenhoffhes Erbbegrabniss 1738 un bībeles pantu. Zem tās glabāti senie Briedes muižas kungi, fon Priaudas, kas Briedes muižā valdīja laikā no 1685. līdz 1783. gadam.

No senākiem baznīcas sienas rotājumiem – muižnieku ģērboņiem un piemiņas

plāksnēm – mūsu dienās vairs nekas nav atlicis. Pie sienām vēl saglabājušās bijušo draudzes mācītāju Parrota un Girgensona piemiņas plāksnes.

***

Sauļu vakai ar Sauļu muižu ir 8 apdzīvoti un 11 postā pamesti ciemati, Lizdēnu vakai – 15 apdzīvoti un 6 postā pamesti ciemati.

Valters fon Dūrens valda Dūres muižu, sensenu muižnieku muižu, kurai 8 apdzīvoti ciemati. Otenes muižai (Otenen Gut) ir 5 apdzīvoti un 6 izmiruši ciemati. Apdzīvoto māju starpā ir: Kublis, Veite, Stiene un Ķempēns (Ķempēnu māju vietā vēlāk nodibināta Ķempēnu muiža).

Braslavas muiža (Das Gut und der Hof Brezel) ir sensena fon Vālenu dzimtsmuiža. Tai 15 apdzīvoti un 6 postā pamesti ciemati. Apdzīvoto starpā ir: Ķīselis, Skulte, Ķeņģis, Bunde, Žumala, Šķēriņš. – Heidekena (Ēķina) muižai ir 4 apdzīvoti un 6 postā pamesti ciemati. Šmeliņa mazai muižai ir 3 apdzīvoti un 5 postā pamesti ciemati. Polim Kanerovskim ir viens arkls zemes. – Johans Ponis uzrāda [lēņa] grāmatu, ar ko ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs viņa sencim 1531. gadā izlēņojis 2 ciematus.

Zvejas tiesības lielajā Burtnieku ezerā pieder ne vien Pilsmuižai, bet arī Ēveles, Dūres, Šmeliņa, Liberta Hāna muižām, kā arī Rūjienas Lielai muižai, katrai no tām savā zināmā vietā.

Te minētie vaku–pagastu nosaukumi mūsu dienās jau sen aizmirsti. Senrakstos tie dažādi sagrozīti. A. Švābe savā “Pagastu vēsturē” min: Pils, Beidana, Lagzdēna, Baracēna, Dravas, Ceipēnu un Lībju vakas. Beidēnu vakas nosaukumu viņš saista ar vēl tagad Burtnieku pagastā pastāvošajām divām Beidus mājām, kaut gan šī vaka ietilpst tagadējā Rencēnu pagastā. Rakstīt Lagzdēnu vaku, pēc manām domām, arī nav pareizi, jo šo vaku vēl 18. gadsimta vaku grāmatās sauca par Lakstenes vai Lakstēnu vaku. Un Ēķina muižas senais nosaukums – Lakstene.

Dravēnu vaku Švābe nosauc par Dravas vaku, kur pareizāk, pēc manām domām, gan ir Dravēnu. Kas attiecas uz Lībja vaku, tad tā gan ir nosaukta Lībja ciemata vārdā, bet nav saistāma ar lībiešu tautu.

Dravēnu vakas zemnieki 1624. gadā sekojoši:

Seķa Jānis ir kubijas (vagars) ar pusarkla zemes, dēliem Jāni un Teni, 3 zirgiem un 2 govīm; Krodznieka Pēterim ar pusarkla zemes dēls Liberts, 1 zirgs, 1 govs; Poda Pēterim, kas nodedzis un nabags, ir dēls Ansis; Mazmeķēna Pēterim ir arkls zemes, dēls Indriķis, 2 zirgi, 2 govis. Mēķenu Tomam ir dēls Tenis, 2 zirgi, 1 govs. Veģa Lūkasam ir dēls Miķelis, 1 zirgs, 1 govs; Puņģa Pēterim dēlu nav, 2 zirgi, 1 govs.

Arī sekojošiem saimniekiem nav vairāk par 1–2 zirgiem un tikpat daudz govīm: Ģīboļa Ansis, Beidu Jēkabs, Mazidvieša Juris, Vereža Klāvs, Lielslavecēna Klāvs, Slavecēna Juris ar dēlu Libertu. Brenguļa Ansis ar pusarklu zemes, dēlu nav, ar 1 zirgu, ir gluži nabags. Īguma Mača, Mazvīkulis, Lielvīkuļa Kaspars, Omeistera Jēkabs, Lantus Matīss, Ramša Andris ar ¼ arkla zemes, Lukstiņa Hermanis, Purmala Mārtiņš, Dūmeļa Jānis, Vākšēna Matīss, Saveļa Jānis, Zuša Toms, Ludzēna Jēkabs, Klāmaņa Jānis, Lejasbimbera Toms, Miķenīša Pēteris, Kajaka Pāvils, Budža Jēkabs. Par 33 mājām kopā tikai 50 zirgi un 47 govis, kas liecina par zemnieku toreizējo ārkārtīgi bēdīgo stāvokli. Gadiem ilgi ar nelieliem pārtraukumiem tie bija pārdzīvojuši kara šausmas, neražas, saistītas ar badu; īsi pirms tam bija plosījies šausmīgais mēris. Un kungi nekad nemitējās prasīt savu tiesu un klaušas. Nebeidzamās tālajās šķūtīs bojā aizgāja zemnieku zirgi un dažkārt arī šķūtnieki paši.

Lai rādītu, kur meklējamas sensenās vakas, es te nosaukšu daļu no zemnieku mājām ap 1624. gadu Baidēnu vakā: Krejans, Paegle, Incis, Ceplis, Vāģis, Ezis; Bēršu vakā: Muldēns, Dēlis, Suķis, Limba, Gruzdis, Balodis, Ostermanis, Speļģis, Bambis, Cālīts, Vienvīrs; Rencēnu vakā: Vība, Stāvūzis, Kliņķis un Spriņģis; Lakstenes vakā: Igats, Ennīte, Garklāvs, Grāmatnesis, Kaukums, Ozolkāsis, Peiva, Ģēģeris, Kumpis (Kumpa Jānis tikko savās mājās ielikts, viņam pusarkla zemes, viņam dēli Jānis un Jēkabs, 1 zirgs, 1 govs, viņš klausa muižā trīs dienas nedēļā.), Umpurts, Negurska, Stieka; Baracēnu vakā: Kreilis, Beņķis, Stende, Iņķis, Tumša, Naubots, Zilūzis, Mūsiņš, Ķeizars, Skundriķis, Vītuls, Zēmele, Daviņš un citi; Ceipēnu vakā: Kulpis, Pikats, Lielkājs, Stradis, Cūkgans, Balodis, Kociņš, Zobens, Kārklis, Paste, Galāns, Šlene un citi. Lībja vakā: Lībis, Bekeris, Jēkuls, Vildušs, Piģis, Baunis, Vienvīrs, Landsberģis (mūsu dienās ne vairs Landsberģis, bet tikai Berģis) un citi. Vēl arī kāda Pūpas muižiņa (Pupehosten) ar 8 izmirušiem ciematiem.

***

MĀCĪTĀJA MUIŽA UN TĀS ZEMNIEKI

1690. gadā mācītāja muižas zemnieki ir sekojošie: Kalnieša Jānis, Puķes Juris, Vinnēna Indriķa atraitne, Kalna Inča Ansis, Lejas Inča Pēteris, Damba Hermanis, Šmica Jānis, Kārnieka Staņa, kas kopā ik gadu mācītājam nodod ik pa 731/2 pūra rudzu un miežu, 60 pūru auzu, 18 kilmetu (sieku) kviešu, 10 kilmetu zirņu, 5 aitas, 6 podus, 171/2 mārciņas linu, tikpat apiņu un kaņepāju, 9 vezumus siena, 5 maisus, 22 vistas, 11 valgus, naudā – 11 dālderus, 671/2 graša.

1702. gada rudenī mācītāja muižā izsēj 53 pūrus rudzu.

Mācītājam dažkārt ar zemniekiem ir ķildas un prāvas.

Tā 1696. gadā Zemgales muižas īpašniece, atraitne Madelīna fon Vālena apsūdz mācītāju Būmani par to, ka tas viņas zemnieku Sprostu pavēlējis nopērt. Mācītājs to noliedz. Viņam mājās neesot, mācītāja muižā ieradušies 3 vācieši – krodzinieks, kārtībnieks un kurpnieks ar vienu zemnieku, prasot, lai kāds no mācītāja muižas piedaloties Sprosta kratīšanā, kas gaļu zadzis. Uz to arī aizgājuši līdzi mācītāja dēls un kāds students. Gaļa gan nav atrasta, bet 2 mācītāja muižai piederošās durvis, pie kam Sprosta dēls aizvests uz Dūres muižu, kur tad pērts.

1717. gadā notārs Kārlis Pfunds pavēlēja nopērt mācītāja zemnieku Kalnieša Mārtiņu un Vinnēna Sīmani, par to no sava amata atlaists un sodīts ar pusi dāldera lielu naudas sodu. Sodītais pārsūdz, notiek plaša, sīka izmeklēšana. Izrādās, ka pērējs uz notāra rīkojumu bijis Mielas Indriķis. Pērienā noskatījušies mācītājs Fišers, leitenants Fogts un notārs pats. Katrs pērts ar 4 pāriem rīkšu, ar katru rīksti 3 cirtieni. Pērtie izmeklēšanā uzrāda izlietotās rīkstes. Pats pērājs – Mielas Indriķis – no notāra dabūjis trīsreiz ar spieķi par to, ka nav diezgan stipri sitis. Kalnietis un Vinnēns pērti mācītāja parādu dēļ.

1709. gadā mācītājam darīšanas ar Puķes Juri nodevu auzu un siena labad. Arī šajā lietā notiek plaša izmeklēšana. Kad mācītājs Puķem pieprasījis pēc auzām, tas atbildējis, ka viņam to nav, uz ko mācītājs teicis: “Tās tev zem salmu kaudzēm nobēdzinātas.” Tā vārdu pa vārdam, kamēr Puķe no mācītāja dabū 3 pļaukas un vēl dažus sitienus ar jājamo pātagu. Beigās mācītājs viņu liek sasiet un ieslēgt bluķī. Pirms tam vēl Puķe stallī nopērts. Apriņķa komisārs fon Felkerzāms pratina Puķes Juri, uzdodot viņam 10 jautājumus. Pratina 3 lieciniekus: arī tiem uzdod 10 jautājumus. Liecinieki, kas muižas pakļautībā, neliecina Puķes Jurim par labu. Apvainoto atlaiž brīvībā tikai pret triju citu zemnieku galvošanu. Šie galvinieki ir: Lizdēnu pērminderis Smilšvēvera Liberts un apvainotā brāļadēli – Puķes Dāvis un Pēteris. Mācītājs prasa, lai Jurim mājas atņemtu un nodotu tās Puķes Jānim.

Mācītājs Fišers nopircis Dūres muižu un pārceļ tās veco, sakritušo krogu tuvāk mācītāja muižai, pret ko iebilst abi baznīcas priekšnieki. Nu Fišers, savukārt, sniedz sūdzību pret tiem.

***

ZVĀRTES MUIŽA

Zvārtes muiža (Zvarten) ir Ēķinu muižas blakus muiža. Pēdējais oficiālais nosaukums priekškara laikā skan: Heidekenshof mit Zvarten – Ēķina muiža ar Zvārti. 1698. gada protokolos tā minēta kā ķēniņa muižiņa Zvārte, kas 17. gadsimta otrā pusē dibināta seno Zvārtes māju vietā. 1694. gadā visus sējumus tā nokapājusi krusa, ka arendātors Hanss Fosbeks pat ne sēklas tiesu nav atdabūjis. Arī Viļķa Pēterim 1694. un 1695. gadā rudzi krusas nokapāti, vasarājs nosalis, tādēļ viņš ir gluži nabags un nekam neder. Arī Ennītes Pēteris dēļ 1694. gadā notikuša ugunsgrēka un krusas galīgi kritis nabadzībā. Viņa vietā par saimnieku ielikts Juris. Stiekas Jurim un Volterģēģera Didriķim 1697. gadā sējumus nokapā krusa. Grāmatneša Jēkabam pusarkla liela zeme, 1 vīrietis, 3 sievietes, 2 jaunlopi. Zirgi viens pēc otra viņam nobeigušies.

Tā ir bēdīga aina. Bet šausmīgs ir zvārteniešu liktenis lielā mēra laikā. No 31 pūra lielā rudzu sējuma muižā darbinieku trūkuma dēļ gan ceturtā daļa 1710. gadā paliek nepļauta. Pārējie rudzi gan nopļauti, bet vēl stāv gubās, jo nav ļaužu, kas viņus kultu. Nav arī roku, kas rudzus iesētu. Vairs tik vienā mājā ir cilvēki, bet tā kā arī tajā jau viens miris, tad pārējie visi izbēguši. Sešās mājās vairs nav neviena cilvēka. Pļavas muižā un mājās palikušas nepļautas.

1715. gadā kā Zvārtes muižas zemnieki minēti: Enniņš jeb Volterģēģeris, Ennītes Juris, Limba Pēteris, Stiekas Jēkabs, Grāmatneša Juris. Oša zeme vēl amatā. 1724. gadā četrās pēdējās minētās mājās tie paši saimnieki, bez tam minēti Enniņa jeb Volterģēģera Tenis un Viļķa Jēkabs.

1725. gadā Burtnieku muižu ar Zvārti, Valmieras muižu un Mūrmuižu iznomā ģenerālim baronam Hallartam par 3860 valsts dālderu lielu gada nomu, no kā 1860 dālderi jāmaksā, bet pārējie 2000 dālderi skaitās kā ģenerāļa alga. Muižai zvejas tiesības Burtnieku ezerā. Zivis zvejo arī Melderīša ezerā, Jelgavā jeb Briedes upē, Brožupē (Ēķina upē) un Sedā.

1738. gadā Zvārtes muižas zemnieki ir: Limbas Pēča, Ennītes Juris, Viļķa Jānis, Grāmatneša Juris, Volterģēģera Tenis, Stiekas Indriķis. Muižā valda ģenerāļa barona Hallarta atraitne, un tā izdota apakšnomā sekretāram Koppenam.

1750. gadā Zvārtes muiža līdz ar Valmieras muižu pieder kronim un ir iznomātas kambarkungam baronam Kārlim fon Zīversam.

Zemnieki: Oša Liberts uz muižas zemes, Limba Jānis, Ennītes Ansis, Viļķa Juris, Grāmatneša Ansis, Enniņa Jānis, Stiekas Indriķis.

Arī 1759. gadā Zvārte vēl iznomāta baronam K. Zīversam un apakšnomā atstāta sekretāra Koppena atraitnei. Bez iepriekš minētajām mājām, visas atrodas Lakstēna vakā. Nu ir divas jaunas mājas uz muižas zemes: Purmalis un Kannenieks. 1765. gadā Zvārti uz 12 gadiem iznomā apriņķa komisāram H. Rikmanim. Bet jau gadu vēlāk viņam muižu atņem un atdāvina grāfam Rumjancovam, kura ģenerālpilnvarnieks ir galma padomnieks fon Gincels. Rikmanis nu muižu no grāfa nomā. Saimnieki ir Oša Jānis uz muižas zemes, kas tik katru trešo nedēļu dod vīru ar zirgu muižas klaušās, Limba Andris, Ennītes Ansis, Viļķa Juris, Grāmatneša Ansis, Enniņa (Volterģēģera) Jānis. Kauliņa Kārlis uz muižas zemes kalpo muižai ar savu vēvera amatu. Arī Kanneneka Indriķis ir uz meža zemes un kalpo muižai ar mucinieka darbu. Ošam uz viņa sievas bērēm muižas aizdevusi mucu alus. Kopā Zvārtē zemnieku: 34 vīri, 26 sievas, 12 veci un nespēcīgi, 38 bērni. Lopi: 28 zirgi un ķēves, 3 kumeļi, 5 vērši, 60 govis un 18 jaunlopi.

***

JOHANA HEINRIHA GULEKES HRONIKA

J. H. Guleke, Burtnieku mācītājs (1769–1816), sava amata laikā atzīmējis ievērojamākos notikumus draudzes dzīvē un dažas dabas parādības. Šo viņa hroniku te atstāstu saīsinātā veidā.

***

1775. gada sākumā iesvētī gadu iepriekš celto mācītāja dzīvojamo namu. 1774. gadā Labrenču muižai viens pēc otra ir trīs īpašnieki: kapteinis J. Felkerzāms to pazaudē, bet kambarkungs barons Ferzaus iegūst muižu vairāksolīšanā un pārdod tālāk Drustu kungam, majoram J. Hāgemeisteram. Divus gadus vēlāk šī muiža jau pieder baronam Laudonam. – 1776. gadā pēc pabeigta turku kara un Berlīnes ceļojuma ģenerālfeldmaršals grāfs Rumjancovs-Zadunaiskis apmeklē Burtnieku muižu. 1779. gadā iesvētī viņa dāvinātās ērģeles. Gadu vēlāk viņš atkal ir Burtniekos, piemājo Ēķina muižā, apmeklējot arī baznīcu. 1780. gadā pārveido baznīcas torņa izskatu, apšujot tā saukto caurskatu ar dēļiem. Pēc mācītāja ierosinājuma latviešu draudze apsolās sev iegādāt sudraba biķeri, ko atbalsta arī vācu draudze. Pavisam saziedo 114 dālderus, no kā Garklāvs viens pats devis 3 dālderus. Pa vienam dālderim dod Umpurts, Rūsa, Kūžens, Zaltiņš, Daviņš un Purmalis, bet Sauļu barons – 2 dālderus. No šīs naudas Valmieras zeltkalim Kr. Volfam samaksā 108 dālderus par apzeltītu sudraba biķeri, šķīvi un dievmaizes trauku ar piederumiem. Par pārējo naudu iegādā ģērbkambara skapim dzelzs durvis, kuras pagatavo Seķu muižas kalējs Rubis; durvju atslēgu kaldina Dikļu kalējs Peitāns; durvis iemūrē Dūres muižas mūrnieks Vēvera Pēteris.

1782. gadā laiks turas auksts līdz pat jūnijam, pēc tam daudz līst lietus līdz pat augusta beigām. 1783. gadā Baložu un Cores muižu pārvaldīšana pēc viņu īpašnieka majora Jakoba Benedikta fon Tīzenhauzena varmācīgās nāves (viņu nogalina zemnieki) pāriet uz viņa atraitni, dzimušu fon Anrepi. Briedes muiža, pēc tam, kad par to turpat 100 gadus valdījusi fon Priaudu dzimta, tiek pārdota un pāriet ģenerāļa feldmaršala grāfa Rumjancova-Zadunaiska īpašumā.

1784. gada pirmajā pusē slapjš un auksts laiks. Galvas naudas ievešanas dēļ zemnieku vidū aiz pārpratuma izceļas nemieri, Burtnieku draudzē gan iztiek bez atklātas sacelšanās. Bet zemniekiem par biedinājumu pie Burtnieku baznīcas soda abus Rūjienas nemieru vadoņus, kas Valmierā un Rūjienā jau līdzīgi sodīti. Sodu izpilda karaspēka nodaļa leitnanta fon Brimmera vadībā. Sodītos pēc tam nodod pie kroņa darbiem.

1785. gada ziema ir barga, kaut gan Burtnieks aizsalst vēl tikai 8 dienas pirms Ziemassvētkiem. Baložu un Cores muižu īpašniece, atraitne fon Tīzenhauzene pārdod Cores muižu un Baložu muižas zemnieku mājas Maispeli un Lapaini Rencēnu īpašniekam fon Zīversam. Uz nesasalušo zemi rudenī uzsnieg ļoti bieza kārta sniega, tālab rudzu laukus muižas un zemnieku tīrumos pavasarī lielākoties nākas izart. Lutera muižā, piemēram, no 64 pūriem sējuma iekuļ tikai 9 pudus rudzu. Zemnieki jāatbalsta ar rudzu sēklu un maizi. Maizes trūkuma ļaunās sekas parādās sērgās, kas plosās 1786. gada ziemā un pavasarī un it sevišķi daudz upurus prasa jaunburtnieciešos. Šī gada rudzu raža vidēja, vasaras labības raža – slikta. Sakarā ar pastāvošo trūkumu, arī 1787. gada pavasarī plosās sērgas karstā drudža veidā, no kura ļoti daudzi mirst, it īpaši Rencēnu un Cores pagastos. Vasarā, pašā siena laikā, lietus līst bez mitēšanās, pļavas paliek nepļautas, vasaras labības augšana apstājas, un viņas ienākšanās novilcinās, pie kam tā vēl 30. augusta stiprā salnā nosalst un muižas un zemnieki paliek bez sēklas. 

PIRKT GRĀMATU