Čatalhudžuka
No turku çatal ("dakša") + höyük ("pakalns").
Liela, vēlajā neolītā un tam sekojošajā halkolītā jeb vara laikmetā (~7500.-5700.g.pmē.) Dienvidanatolijā (Turcija) pastāvējusi apmetne/proto-pilsēta, kuras ziedu laiki tiek attiecināti apmēram uz 7000.g.pmē.
Atrašanās vieta. Turcijas centrālā daļa, 32 jūdzes uz dienvidaustrumiem no Konjas.
Atklāšana un izpēte. Atklājis brits Džeimss Melārts 1958.gadā, kad sākta apmetnes arheoloģiskā izpēte. Viņš izpētījis 28 pazemes svētnīcas XX gs. 60.gados.
Īana Hodera vadībā šīs senās zemkopju apmetnes izpēte notiek kopš 1993.g. Pavisam Čatalhudžukas kultūrslānī līdz šim izdalīti 18 apdzīvotības periodi.
Patlaban atrakta vien neliela pilsētas daļa.
2012.gadā Čatalhudžuku iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma vietu sarakstā.
Vēsture. Iespējami senākā atrastā pilsēta uz Zemes. Ilgu laiku nebija zināmi kultūras izcelšanās avoti. Tomēr, apmēram 1 ha nelielā Bonkukla neolīta apmetne, ko atklāja 2001.gadā varētu būt bijusi kalpojusi kā prototips vēlākā Anatolijas zemkopju centra – lielākās un pazīstamākās neolīta protopilsētas Čatalhudžukas priekštece.
Radusies neolīta laikmetā, tātad ap 7500.g.pmē. (6500.-5500.g.pmē.!?). 6000.g.pmē. tā jau patiesi bijusi pilsēta. Tajā dzīvoja no 1-5 000 cilvēku.
Ap 6000.g.pmē. Čatalhudžuka aizņēma jau ievērojamu platību – ap 13 hektāru.
Reliģija. Bijis sarežģīts un rūpīgi izstrādāts kults ar Dievi-Māti centrā. Tā bija triji cilvēki vienā: jauna meitene, grūta sieviete un veca ragana. Nāves un aizkapa dzīves tēli saistījās tikai ar austrumu un ziemeļu virzieniem. Freskas uz austrumu sienām attēloja lecošo sauli – atdzimšanas simbolu un darbojošos vulkānu, kuru arī pielūdza Čatalhudžukā.
Kultūra. Iedzīvotāji audzējuši lopus, gatavojuši darbarīkus no akmens un traukus no koka, cēluši svētnīcas ar skaistām freskām.
Te atklātajā templī uzgāja liecības par vērša kultu kā arī aizvēsturiskās Mātes-dievietes pielūgšanu.
Arhitektūra. Pilsētas platība – 32 akri. Te atrodas 2 lieli pakalni, kuri slēpj pilsētas drupas.
Čatalhudžuku veido cieši kopā viena pie otras sabūvētas māla kleķa un dubļu ķieģeļu celtnes, kuru vidū nav uzietas nevienas izteikti plašas, apmetnes iedzīvotāju kopīgām sanāksmēm piemērotas sabiedriskas telpas. Iespējams, protams, ka kopienas lemttiesīgo iedzīvotāju publiskās sanāksmes tika noturētas brīvā dabā, ārpus mājokļiem. Dažu lielāko telpu sienas rotā freskas un dažādi ciļņi, no kuriem pazīstamākie veidoti no vēršu galvaskausiem. Par māju ieejām, kuras vienlaikus kalpojušas arī kā dūmvadi, kalpojuši caurumi ēku horizontālajos jumtos. Jumti izmantoti arī kā ielas (tikpat labi – arī kā jau minēto sanāksmju vietas). Mājas ar plakaniem jumtiem ļoti līdzinās mājām, kādas tagad ceļ Kurdistānas augstienē.
Tāpat kā Čatalhudžukā trūkst lielas sabiedriskas nozīmes telpas, tajā nav arī nekādu izcilu tempļu vai valdnieka piļu. Tomēr reliģijai jeb mītiskajam pasaulskatam apmetnes iedzīvotāju vidū bijusi ievērojama loma. Par to liecina lielākajās mītnēs atrastie simboliskas nozīmes cilņi, freskas un daudzās no māla, marmora, kaļķakmens, alabastra, bazalta u.c. materiāla izgatavotās figūriņas. Kā īpaši izcils atradums minama ar 6000.g.p.m.ē. datētā labības apcirknī uzieta, lauvu vai leopardu sargātā tronī sēdoša tukla, dzemdējoša sieviete, – domājams Auglības dievietes tēls, kas ikonogrāfiski tik ļoti uzkrītoši līdzinās 5000-6000 gadus vēlāk pazīstamajai Mazāzijas Kibelei – dievu mātei, mežonīgas dabas, kalnu dievietei.
Apmetnē nav atrasts arī neviens kopējs kapulauks – savus mirušos čatalhudžukieši ierakuši māju grīdās, parasti pie pavardiem, galvenajās telpās izveidotās platformās vai zem gultām. Mirušie pirms apbedīšanas tikuši sasieti, aptīti ar paklājiem un ievietoti grozos. Atsevišķos kapos atrasti sajaukti kauli liecina, ka mirušā ķermenis, iespējams, kādu laiku ticis turēts atklātā vietā, tad kauli savākti un apbedīti. Reizēm mirušā galva atdalīta no ķermeņa un izmantota kādos rituālos. Sieviešu kapos bieži liktas vērpjamo vārpstiņu skriemeļi, bet vīriešu – akmens cirvji. Daži galvaskausi tikuši noklāti ar mālu un izkrāsoti ar okeru, lai atveidotu mirušā sejas vaibstus. Šī paraža ārpus Čatalhudžukas gan vairāk bijusi izplatīta nevis Mazāzijā, bet Sīrijas un neolītiskās Jērikas apkaimes senvietās.
Atradumi.
Simtiem nažu, kinžalu, bultu un šķēpu uzgaļu – no krama un obsidiāna, ļoti labi apstrādāti.
Ļoti labi nopulēti spoguļi – arī no obsidiāna. Mums nav zināma to pulēšanas tehnoloģija, neatstājot ne mazākās skrambas.
Krelles – ar ļoti maziem izurbtiem caurumiņiem. Gan no obsidiāna, gan akmens, atveres tik mazas, ka caur tām nevar izbāzt mūsdienu adatu. Tas nav iespējams bez ļoti tieviem metāla urbjiem.
Audumi un paklāji – augstas kvalitātes.
Juvelierizstrādājumi.
Pīti un koka trauki – arī augstas kvalitātes. Māla trauki nav atrasti.
Kulta altāri – atrakti vairāk kā 40, bet visi nav darbojušies vienā laikā.
Freska ar ekskarnācijas rituālu. Uzieta uz vienas no kulta ēku sienām. Attēlo divus torņus, kuros grifi plosa nelaiķi. Vienā tornī (kreisajā) atrodas ķermenis bez galvas, bet otrā – galva. Katrā tornī pa divi grifi. Pie torņiem pieslietas kāpnes.
Grifu galvaskausi. Tādi sastopami pa visu pilsētu. Grifu galvaskausi pārklāti ar javu un tie rēgojas no sienām. Tādējādi var runāt par grifu kultu pilsētā.
Bukrāniji. Ar māliem apmesti, pie sienas piestiprināti vēršu galvaskausi. Tādi uzieti arī senākā Bonkuklas apmetnē.
Vīrieša statuja. Uzieta nevis pašā Čatalhudžukā, bet gan Konjas līdzenumā. Vīrieša ķermenis ir diska formā. Uz tā ir izgrebtas divas sēnes. Sēnēm ir acis un mute. Atraduma vecums – ap 4000 gadiem. Patlaban tas tiek glabāts Kaiseras pilsētas muzejā Kapadokijā.
Sens Čatalhudžukas plāns. Tāds zīmējums uziets uz pilsētas ziemeļu mūra. Tā trijas akmens daļas izstādītas Anatolijas civilizāciju muzejā Ankarā.
Figūriņas. Čatalhudžukā kopš 1958.gada atrastas apmēram 2000 figūriņas un statuetes, taču tikai neliela to daļa atveido cilvēkus, galvenokārt šajos sīkplastikas veidojumos attēloti dažādi dzīvnieki. 2016.gadā Čatalhudžukā atrastā, no marmora izgatavotā tuklas sievietes figūriņa. Figūras izmēri – 17x10,96 cm, svars – 1 kg.
Te esot piktogrammas ar Lielajiem plūdiem.
Raksti.
Ķibele ar Čatalhudžukas proto-Kibeli: dieviete vai matrona?
Saites.
Divupes senās apmetnes.
