Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Evaņģēliji, evaņģēlisti

Euangelion – "laba vēsts," (grieķu val.).
Vēsts par kādu priecīgu notikumu, "labā vēsts" - šai gadījumā vēsts par to, ka dzimis Pestītājs.

Kristus autorības, kā arī agrīno kristiešu vēstījumi, kas vēstī par Jēzus Kristus mācību.

Evaņģēliju rašanās. Agrīnajās kristiešu kpienās bija izplatīti daudzi evaņģēliji, kas tika nepārtraukti pārveidoti.
Manuskriptu radīšanas procesā var konstatēt 4 galvenos virzienus: Aleksandrijas, Antiohijas, tā saukto Rietumu un Ziemeļāfrikas. Tuvojoties koncilu laikam IV un V gs., nostabilizējās arī lielāka vienveidība evaņģēlisko epizožu pārrakstīšanā.
Pēcāk oficiālā baznīca par kanoniskiem atzina tikai četrus no tiem, un kā tādus iekļāva tos Jaunajā derībā.
Daudzkārt parādās ziņas, ka evaņģēliju skaits bijis pat ap 80 Tas gan varētu būt stipri pārspīlēts, jo vēstures avoti mums vēsta tikai par kādiem 20 (varbūt 30). Vairums no viņiem tika atzīti par ne īpaši derīgiem, jo tie nesniedza nekādu vēsturisku informāciju par Kristus dzīvi. Neskatoties uz to, apokrifu evaņģēliji sniedz vērtīgas ziņas par pirmo gadsimtu kristiešu grupām un to uzskatiem.

Sinoptiskie evaņģēliji. Mateja, Marka un Lūkasa evaņģēliji ir saukti par ”sinoptiskajiem evaņģēlijiem” (konspektīviem) tāpēc, ka tiem ir līdzīgi stili un saturs, arī tāpēc, ka tie īsi konspektē Jēzus dzīvi. Pirmos trīs evaņģēlijus sauc par sinoptiskajiem: novietojot tos līdzās trejās slejās, pēc pirmā acu uzmetiena liekas, ka starp tiem konstatējama būtiska līdzība un sakritība (synoptikos – „kopējais izskats,” „ar vienu acu uzmetienu aptverošs,” grieķu val.).

Kanoniskie evaņģēliji. Četri Jaunās derības evaņģēliji tika kanonizēti II gs. pēdējā ceturksnī. No 4 kanoniskajiem evaņģēlijiem tikai Matejs un Jānis ir apustuļi. 
Justīns piemin tikai 3 kristīgus sacerējumus: "Jāņa atklāsmes grāmatu," "Jēzus izteicienus" un "Apustuļu atmiņas," pie kam pēdējie divi nav iekļauti Jaunās derības kanonā. Tomēr Justīns nesaka ne vārda par evaņģēlijiem, lai gan viņam zināms evaņģēliskais mīts visos sīkumos. No tā izriet, ka gan "Jēzus izteicieni," gan "Apustuļu atmiņas" bijuši kanonisko evaņģēliju galvenie avoti. Šie evaņģēliji viegli iedalāmi šajās divās daļās. Četrus Jaunās derības evaņģēlijus pirmie piemin Tatiāns un Irenejs.
Evaņģēliji un to turpinājums - "Apustuļu darbi," sastādīti daudz vēlāk nekā vēstules - tas izriet arī no tā, ka vēstulēs nav neviena no Jēzum piedēvētajiem izteicieniem, kas veido evaņģēliju galveno saturu. Neiespējami iedomāties, ka polemikā starp kristiešu dažādajiem virzieniem, ar ko pilnas vēstules, neviena puse par izšķirošo argumentu nebūtu izmantojusi "dieva vārdu." Tas, ka trūkst norādījumu uz Jēzus izteicieniem, neatspēkojami pierāda, ka vēstules sastādītas agrāk nekā evaņģēliji.
Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules (Timotejam, Titam un Filimonam), kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celsa darbi. 
Protams, ka 4 kanoniskie evaņģēliji nav ticamāki par pārējiem - kanonā neiekļautajiem evaņģēlijiem. Tie tika sankcionēti un atzīti par "Dieva iedvesmotiem" aiz daudziem konjunktūriskiem iemesliem, kuriem nav nekāda sakara ar to vēsturisko ticamību. Kanonizācijas procesā liela nozīme bija tam, cik plaši konkrētie evaņģēliji bija izplatīti lielajos centros, cik noderīgi tie bija polemikai pret ķeceriem utt.
Četri Jaunās derības evaņģēliji tika kanonizēti II gs. pēdējā ceturksnī. Pirmo reizi tos nosauc Irenejs ap 180.gadu. Apmēram tai pašā laikā Justīna Mocekļa skolnieks Tatiāns uz 4 kanonizēto evaņģēliju pamata sastādīja kopevaņģēliju "Diatesarons" ("Pa četriem"). Visbeidzot, ap 200.gadu t.s. "Muratorija kanons" nosauca par "Dieva iedvesmotiem" 22 no 27 Jaunās derības rakstiem. 
Celzs savā lielajā darbā "Patiesais vārds" (pilns teksts nav saglabājies līdz mūsdienām, bet daudz citātu pazīstami no Origena darba "pret Celzu") sniedz ziņas par evaņģēliju tekstu autentiskumu. Viņš ļoti labi pārzinājis kā žīdu, tā arī kristiešu literatūru un sevišķi sašutis bijis par to, ka "daži no ticīgajiem itin kā skurbuma stāvoklī... trīsreiz, četrreiz un vairākkārt pārtaisa un pārstrādā pirmo evaņģēlija pierakstu, lai gūtu iespēju atspēkot atmaskojumus." (II, 27) Tamlīdzīgiem pārstrādājumiem, visdrīzāk, bijuši pakļauti arī kanonizētie evaņģēliji.

Evaņģēliju mītiskums. Evaņģēlijos galīgā veidā izpaužas mīts par Dievcilvēku, par Dieva dēlu, kas izcietis nāves mokas, lai izpirktu cilvēku dzimuma grēkus. Jēzus biogrāfijas pseidokonkrētās detaļas nav atmiņas par reāliem notikumime, bet gan radītas, galvenokārt pamatojoties uz Vecās derības pravietojumiem par mesiju. Ne velti gandrīz vai pēc katras tādas detaļas seko trafareta frāze: "Lai piepildītos, kas runāts no Tā Kunga caur to pravieti." (Mateja ev., I, 22; II, 5, 15, 17; III, 3, 6; IV, 6. u.c.)
Jēzus ģeneoloģija, viņa vārds, dzimšanas vieta, bēgšana uz Ēģipti, stāsts par Jāni Kristītāju - visi šie un daudzi citi momenti iemontēti stāstījumā tāpēc, lai pierādītu, ka evaņģēlija stāsta varonis bijis sen gaidītais mesija.
Tomēr kanoniskajos evaņģēlijos, kas radīti II gs., līdzās momentiem, kas saistīti ar žīdu Vecās derības praviešiem, ir ne mazums materiāla, kas ņemts no grieķu un romiešu pasaules. Šis dīvainais dažādo evaņģēliskā mīta avotu maisījums, šķiet, neizpaužas nekur tik spilgti kā Jēzus ģenealoģijā. Saskaņā ar Veco derību mesijam noteikti vajadzēja būt ķēniņa Dāvida pēctecim tiešā līnijā. Mateja un Lūkas evaņģēlijos tiešām dota ciltsgrāmata no Dāvida līdz Jāzepam - Dievmātes vīram. Taču, saskaņā ar tiem pašiem evaņģēlijiem, Jēzus nebija Jāzepa dēls. No otras puses, judaismam bija sveša ideja par jebkādiem Dieva sakariem ar mirstīgām sievietēm. Doma, ka kāds varētu fiziski izcelties no Dieva ar sievietes starpniecību, jebkutam ortodoksālam žīdam šķistu zaimi. Toties šī ideja bija raksturīga grieķu mitoloģijai un arī vēl senākām Austrumu mitoloģijām.

      Marka evaņģēlijs.
      Mateja evaņģēlijs.
      Lūkas evaņģēlijs.
      Jāņa evaņģēlijs. 

Apokrifiskie evaņģēliji.
Oficiāli netiek no baznīcas puses atzīti par pilnīgi "pareiziem," tomēr netiek arī pilnībā noraidīti, jo ir sava laika liecība. Dažu šo darbu teksti ir saglabājušies līdz mūsdienām, citu - nav zināmi. 
      Ādama evaņģēlijs.
      Ievas evaņģēijs.
      Jūdas evaņģēlijs.
      Filipa evaņģēlijs.
      Jūdas evaņģēlijs.
      Nikodīma evaņģēlijs.
      Pētera evaņģēlijs.
      Toma evaņģēlijs.

Evaņģēlisti.
      Andrejs.
      Baraba.
      Bartolomejs.
      Filips.
      Jānis.
      Jēkabs.
      Lūka.
      Marija, Magdalas.
      Marks.
      Matejs.
      Tadejs.

Saites.
Jaunā derība.
Gnosticisms un gnostiķi.