Folklorizācija
Literāro darbu, galvenokārt dzejoļu (dziesmu) iekļaušana folkloras tradīcijā, kad literārs darbs iegūst tautas daiļradei tipiskas iezīmes - mutvārdu izplatību, variēšanos, anonimitāti un sabiedrisko funkciju.
Latvijā literāro darbu folklorizācija plašāk sākās XVIII gs., kad mutvārdu folkloras iezīmes ieguva G.F.Stendera dzejoļi un vācu dzejnieku sentimentālo dziesmu lokalizējumi, t.s. ziņģes. XIX gs. 2.pusē ziņģu repertuāru papildināja arī latviešu autoru E.Šēnberga, M.Vītiņa, E.Dinsberga, M.Reinberga u.c. dziesmas. Ap XIX un XX gs. miju sāka folklorizēties Ausekļa "Dar' man, tēvis, pastaliņas," A.Pumpura "Stāsti manim, Daugaviņa," M.Kaudzītes ""Brūklenājs" u.c. latviešu, kā arī cittautu dzejnieku darbui, nereti ar tautas radītām melodijām.
1905.-1907.gadu revolūcijas laikā, kā arī 20.-30.gados Latvijā populārās strādnieku un revolucionāru dziesmas bija dzejnikeu darbi ar profesionālu komponistu vai tautas sacerētām melodijām - E.Veidenbauma "Kā gulbji," J.Akuratera ""Ar kaujas saucieniem uz lūpām," L.Paegles "Mežabrāļu dziesma" un "Centrāles dziesma," N.Ņekrasova "Vienu vienīgu vietu man rāda," poļu dzejnieka V.Sveņcicka "Varšavjanka," D.Bednija "Keisā marseljēza" u.c.
Saites.
Folklora un folkloristi.
