Enum Eliš
Šumeru radīšanas mīts - saukts arī par Enum Eliš (pēc pirmās rindiņas sākuma - "Kamēr augšā...").
Šis šumeru mīts nonācis līdz mūsdienām XII gs.pmē. tapušā babiloniešu versijā, rakstīts uz septiņām māla plāksnītēm. Šumeru variants nav uziets.Domājams, ka šumeru tekstā vārda „Marduks” vietā bijis „Nibiru.” To babilonieši izņēmuši, lai varētu slavināt savu vadoni Marduku.
Atrasti Nīnivē valdnieka Ašurbanipala bibliotēkā uz septiņām plāksnītēm. Pirmoreiz publicējis Britu muzeja līdzstrādnieks Džordžs Smits (George Smith) 1876.gadā, kurš salika kopā atsevišķus Nīnives māla plāksnīšu fragmentus un publicēja tos darbā The Chaldean Account of Genesis.
1902.gadā arī Britu muzeja darbinieks L.V.Kings (L.W.King) savā grāmatā Seven Tablets of Creation nopublicēja pilnīgāku radīšanas mīta tekstu vecbabiloņu valodā, kurš aizņēma septiņas māla plāksnītes. Sešas pirmās plāksnītes tad arī tiek sauktas par Enum Eliš pēc poēmas pirmajiem vārdiem. Septītajā plāksnītē tiek slavēts dievs Marduks par padarītajiem darbiem.
Šis teksts ir kāda senāka šumeru teksta tulkojums, kura oriģināls vēl joprojām nav atrasts.
Eposa publiskos lasījumus veica Jaunā gada sagaidīšanas svinībās Nisana mēneša pirmajā dienā, kas sakrita ar pavasara sākumu. Šumeru dieva Asalduhi (Mazais Zaļais nekad tādu nav dzirdējis!) vietu te ieņēmis Marduks - kā jau galvenais dievs Bābelē, bet Sitčins gan uzskata, ka tas bijis Nibiru.
Tulkojums latviešu valodā tapis atrasts tīmekļa vietnē wordpress.com, kur tas bijis izvietots. Paldies nezināmajam (ceram - pagaidām) tulkotājam par veikto darbu.
Mantojums. Iespējams, ka tieši šis šumeru mīts ir pamatā Bībeles koncepcijai, ka Zeme radīta septiņās dienās - eposa analoģija ir septiņas ķīļraksta plāksnītes. Pie tam sešas plāksnītes ataino darbību, bet septītā - slavē dievu Marduku (Bībelē - septītajā dienā Dievs atpūtās).
Vēl iespējams, ka tieši šīs septiņas radīšanas dienas (septiņas ķīļraksta plāksnītes) ir pamatā arī 7 dienu laika ciklam - nedēļai, kuras citāda rašanās nav izskaidrota.
Z.Sitčina versija. Ļoti interesantu un saistošu mīta interpretāciju sniedz Amerikas senatnes pētnieks-pašdarbnieks Zakarija Sitčins. Viņaprāt, Enum eliš ataino "debesu kauju," t.i. senās Tiamatas planētas sadursmi ar ārpussistēmas ienācēju - planētu Nibiru, kā rezultātā radās Zeme, uz kuras dzīvojam, un visa Saules sistēma tāda, kādu mēs to pazīstam šodien.
Ap 2 000.g.pmē. cīņā par troni Marduks uzvarēja Enlila dēlu Ninurtu. Pēc tā babilonieši pārrakstīja oriģinālo šumeru „Radīšanas mītu,” izslēdzot no tā visus Ninurtas pieminējumus, gandrīz visus Enlila pieminējumus un pārdēvējot planētu Nibiru par Marduku.
Z.Sitčins uzskata, ka teksts apraksta Saules (Apsu) sistēmas veidošanos, Merkūra (Mummu), Tiamatas (mūsdienās sagrauta, no atliekām veidojas Zeme un asteroīdu josla), Venēras (Lahamu), Marsa (Lahmu), Jupitera (Kišar), Saturnu (Anšar), kā arī Urāna (Anu) un Neptūna (Nudimmud) rašanos. Šai nestabilajā sistēmā no ārienes ieradās planēta Marduks/Nibiru, kura piederēja citai kolapsējušai zvaigžņu sistēmai. Rezultātā Marduka/Nibiru pavadoņi sadūrās ar Tiamatu, kura tika sasista gabalos („lielā debesu kauja”). Radās Zeme (Ki) un Asteroīdu josla, bet pats Marduks/Nibiru uzņēma daļu atlūzu, kļūdams par Saules sistēmas 10.planētu. Lielākais no Tiamatas pavadoņiem Kingu piesaistījās Zemei un kļuva par Mēnesi.
1.plāksne. Aprakstīta pasaules radīšana, dievu paaudžu pretrunas un Marduka uzņēmība.
1 Kamēr augšā [Enuma Eliš …] vēl nebija nosauktas debesis,
Un pamatam lejā vēl vārda nebij,
Kad pirmsākums Apsu [bezgalība, no kuras kondensējies saldūdens, vīrišķais pirmsākums ], kas radījis visu,
Un Mummu-Tiamata [veidols, dzemde, “Jūra,” bezdibenis, sālsūdens, sievišķais pirmsākums, Tehom], pirmmāte visu dzemdējošā,
5 Sajauca kopā ūdeņus savus vienā miesā,
Vēl nebija niedrāji dīguši, nebija dumbrāji redzami,
Nebij vēl dieva neviena,
Nekam vēl nav vārda, nekam vēl nav likteņa,
Tad veidojās dievi Visuma dzīlēs,
10 Lahmu un Lahamu [dvīņu dievības, haosa radītas] parādījās un vārdā nosaukti tika.
Kamēr tie pieauga gados un augumā,
Veidojās Anšars [visas debesis/debesu loks] un Kišars [visa zeme/zemes loks], pārspējot citus.
Garas bij dienas, tad radās …,
Tiem pēctecis Anu [šumeru An – “dievs,” Ūras pilsētas aizbildnis], sāncensis saviem tēviem.
15 Anšara pirmdzimtais Anu viņa veidolā darināts bija.
Bet Anu pēc sava veidola radīja Nudimmudu [Enki, Eia, Ea, Jahve? – “Radītājs”].
Nudimmuds, tēvu radītais meistars,
Viedu prātu, apķērīgs, varenu spēku,
Varenāks daudz par vectēvu Anšaru,
20 Nav līdzīgu tam starp dieviem tā brāļiem.
Tā bija iekārtots, un … dižie dievi,
Tracina Tiamatu, šurpu turpu tie viļņojas,
Šūpo tie vēderu Tiamatai, sabojā omu
Ar pārgalvīgu kņadu Debesu Augstumos.
25 Nespēj Apsu mazināt brēku,
Bet mieru saglabā klusējot Tiamata,
Kaut pretīga tai to uzvedība …
To ceļi bij ļauni, pārspēks bij tie
Tad Apsu, dižo dievu radītājs,
30 Sauc Mummu, palīgu savu, saka tam tā:
“Mans Mummu, tu, kas ielīksmo man garu,
Ejam nu kopā pie Tiamatas.”
Un gāja un sēdās tie Tiamatas priekšā,
Apspriedās par pirmdzimtajiem dieviem.
35 Atvēra muti Apsu,
Saka krāšņajai Tiamatai:
“Patiesi, pretīgi man to gājieni,
Nav man atpūtas dienā, nav miera naktī,
Iznīcināšu, sagraušu to ceļus,
40 Jāatjauno ir klusums, lai atpūsties varam.”
Dzirdējusi tādas runas, Tiamata
Nikna kļuva, uz vīru klaigāja,
Sarūgtināta tā sauca, plosījās viena,
Izplūda lāstos, Apsu tā teica:
45 “Ko? Sagraut, ko cēluši esam?
Tiešām pārmēru mokoši tie, tak nogaidām mierīgi!”
Te vērsās Mummu pie Apsu ar padomu,
Nelabs un nelaipns bij Mummu padoms:
“Izbeidz, mans tēvs, to dumpīgos gājienus
50 Būs dienas tev vaļīgas, naktīs būs miers!”
Staro vaigs Apsu, to dzirdot,
Jo ļaunu tas paredz pirmdzimtiem saviem.
Viņš apņēma Mummu ap kaklu,
Tā, ka šis sēdās uz ceļiem tam glāstīt viņu.
55 Par to, ko apspriedē nodomājuši,
Atstāstīts tika dieviem, pirmdzimtajiem.
Izdzirdot, dievi svaidīties sāka,
Tad aprima tie, bez valodas sēdēja,
Bet prātīgākais, veiklākais un attapīgākais,
60 Viszinis Eia to plānu redzēja cauri.
Pretēju izdomu radīja – izgudroja un ierīkoja,
Svētāku un varošāku vārdu veikli pretī tas lika,
Skandēja pērkona balsī un lika tam pastāvēt dzelmē.
Izlēja miegu pār to, skaņu tas iemidzināja.-
65 Darījis gulošu Apsu, to mērcēja miegā,
Bezspēks bij pārņēmis padomnieku Mummu.
Raisīja saites Eia, tā tiāru norāva,
Tam noņēma auru, aplika sev.
Sapinis Apsu, galēja to.
70 Lika aiz atslēgas Mummu gūstā.
Mājokli iekārtoja virs Apsu,
Pakļāva Mummu, deguna virvē to turēja,
Kad Ea bij pieveicis, nospiedis pretiniekus,
Nostiprinājis uzvaru pār ienaidniekiem.
75 Mieru atguvis svētajā istabā dzīlēs,
Deva vārdu tai “Apsu”, to par svētnīcu darīja Eia,
Savas pielūgsmes vietu tur radīja.
Tur mājoja cēlumā Eia ar Damkinu [Damgal-nunna – dižā ūdeņu valdniece], sievu.
Likteņa mājoklī, nolemtību novietnē.
80 Visspējīgākais, visgudrākais dievs tur dzemdināts tika.
Apsu sirdī bij radīts Marduks [sākotnēji – šumeru Asarluhi, Asalduhi, vārdu spēka dievs, dziedinātājs; pēc Z.Sitčina - Nibiru],
Svētā Apsu sirdī bij radīts Marduks.
Eias, sava tēva, radīts tas tur,
Damkinas, savas mātes, radīts tas tur.
85 No dieves krūts viņš ir zīdīts.
Bijīgi zīdītāja baroja viņu, pildot ar cēlumu.
Valdzinošs bija tā augums, dzirkstoša tā acu gaisma!
Valdnieka gaita, pavēloša no dabas!
Kad viņu redzēja Eia, tēvs dzemdinātājs, -
90 Tas līksmoja, kvēloja, ar laimi pildījās sirds.
Veidoja nevainojamu to un dievišķību dubultu piešķīra,
Diži cildens pār visiem, vispārākais,
Neaptverami pilnīgi ir tā locekļi,
Neaptverams, grūti uztverams.
95 Četras tam acis, ausis četras!
Kad ver tas lūpas, uguni laista!
Lielas visas tā četras ausis,
Un acis tāpat, visas lietas redz cauri!
Starp dieviem staltākais, skaistu tas stāju,
100 Milža tam locekļi, augumā pārmēru liels!
“Dēls mans mazais, dēls mans mazais!
Saule mans dēls! Debesu Saule!
Desmit dievu aurā tas tērpts, līdz neiespējamam varens!
Godbijību radošas liesmas klājās tam pāri!
105 Bet Anu – četrkāršu vēju tas radīja un dzemdināja,
Pievienojot tā spēkam Mēnesi [mājokļa valdnieku]!” -
Virpuļviesuli viņš izveidoja … novietoja,
Viņš radīja straumes, lai sajauktu Tiamatu.
Dievi bez atelpas vētrā mokās,
110 To sirdis, kas ļaunu bij perinājušas,
Saka pirmmātei Tiamatai:
“Tavu mīļoto Apsu kad galēja tie,
Palīgā negāji, sēdēji klusu.
115 Kopš Anu radīja šausmīgo četrkāršo vēju,
Nožēlojamas ir tavas iekšas, un nav mums miera!
Kaut ienāktu prātā tev mīļotais Apsu!
Un pieveiktais Mummu! Viena tu paliec!
… neprātam līdzīgs tavs miers … bez mitas. Tu nemīli mūs!
120 … sarkanas (no bezmiega) ir mūsu acis!
… bez mitas. Kaut atpūsties varētu!
… kaujā. Atmaksā tiem!
… un pārvērt tos par neko!”
Priecājās Tiamata par šādām runām.
125 “… esi devusi. Veidojam briesmoņus!
… un dievus te iekšā…
… kauju un pret dieviem… !”
Tie saķērās kopā un riņķoja ap Tiamatu.
Nikni plānus tie perina bez mitas nakti un dienu,
130 Rūkdami, nikni kaujai tie gatavi bija.
Rīkoja apspriedi gatavot kauju.
Māte Hubura [pazemes upe], kas veido visas lietas,
Neatvairāmus ieročus deva, briesmoņus – čūskas dzemdēja,
Ar asiem zobiem, nesaudzīgiem ilkņiem.
135 Asins vietā ar indi tiem ķermeņus pildīja.
Rēcošos pūķus baismās ietērpa,
Līdzīgus dieviem ar auru tos kronēja,
Kas tos ierauga, ļimst no bailēm,
Trako to ķermeņi, nespēj neviens tiem turēties pretim.
140 Sarīdījusi bija tā Odzi, Pūķi [Mušhušu?] un briesmoni Lahamu,
Milzu Lauvu, Trako Suni un Skorpioncilvēku,
Varenos lauvu pūķus, Lidojošo Pūķi, Kentauru [lauva-cilvēks] –
Kuri nesaudzīgus ieročus nes, cīņā bez baiļu.
To nodomi cieti, nav pretinieku tiem.
145 Kopā vienpadsmit šādus radīja tā.
Bet no dieviem, pirmdzimtiem saviem, kas veidoja viņas pulkus,
Pār visiem tā Kingu [haosa pūķis] par dēmonu armijas vadoni izcēla.
Par galveno amatā, armijas vadoni,
Par ieroču cēlāju sadursmei, pirmo kaujā,
150 Par kaujas vadoni, laupījuma dalītāju,
Tos atdeva visus tā varā, viņu sēdinot Padomē:
“Burvju vārdus esmu tev metusi, izceļot dievu armijā tevi.
Lai tu pārstāvi visus dievus, pilnu spēku tev devu.
Patiesi, pārākais esi, mans vienīgais vīrs!
155 Visus Anunakus [viena no divām dievu grupām] tava teikšana pārspēs!”
Deva tam Likteņu Plāksnes [no šumeru me, pasaules valdnieka vara; nosaka visus likteņus], uz krūtīm tam stiprinot tās:
“Neatceļamas būs tavas pavēles, pastāvēs tavs vārds!”
Tiklīdz pacelts bij Kingu, tam Anu amatu atdeva tā,
Dievu, tās dēlu, viņi likteni lemj:
160 “Būs tavs vārds par pirmo pamatu,
“Varenais ierocis” tik spēcīgs tā vēziens!”
2.plāksne. Dievu satraukums, Marduka noteikumi.
Kad nu Tiamata bija izrīkojusi savus radījumus,
Tā gatavojās kaujai pret dieviem, saviem pēcnācējiem.
Lai atriebtu Apsu, tā ļaunus nodomus pina.
Bij paziņots Eiam, ka tā jozusies karam.
Tiklīdz dzirdēja Eia šo lietu,
Viņš nogāja klusumā tumšā un sēdēja mierā.
Gāja dienas, un aprima bailes,
Gāja pie Anšara, priekšteča sava.
Kad viņš nonāca vectēva Anšara priekšā,
10 Stāstīja Tiamatas sazvērestību visu pret viņu:
“Mans tēvs, Tiamata, mūsu radītāja, mūs ienīst.
Tā ir radījusi armiju un neganti nikna.
Visi dievi ir apvienojušies ap to;
Pat tie, kurus tu radīji, soļo tās pusē.
Tie drūzmējas un soļo Tiamatas pusē,
[ar nākošo rindu sākas burtisks atkārtojums no I plāksnes (129.-161.rinda) ar Tiamatas gatavošanos karam. Atkārtojums turpinās līdz 48.rindai]
Nikni plānus tie perina bez mitas nakti un dienu,
Rūkdami, nikni kaujai tie gatavi bija.
Rīkoja apspriedi gatavot kauju.
Māte Hubura [pazemes upe], kas veido visas lietas,
20 Neatvairāmus ieročus deva, briesmoņus – čūskas dzemdēja,
Ar asiem zobiem, nesaudzīgiem ilkņiem.
Asins vietā ar indi tiem ķermeņus pildīja.
Rēcošos pūķus baismās ietērpa,
Līdzīgus dieviem ar auru tos kronēja,
Kas tos ierauga, ļimst no bailēm,
Trako to ķermeņi, nespēj neviens tiem turēties pretim.
Sarīdījusi bija tā Odzi, Pūķi [Mušhušu?] un briesmoni Lahamu,
Milzu Lauvu, Trako Suni un, Skorpioncilvēku,
Varenos lauvu pūķus, Lidojošo Pūķi, Kentauru [lauva-cilvēks] –
30 Kuri nesaudzīgus ieročus nes, cīņā bez baiļu.
To nodomi cieti, nav pretinieku tiem.
Kopā vienpadsmit šādus radīja tā.
Bet no dieviem, pirmdzimtiem saviem, kas veidoja viņas pulkus,
Pār visiem tā Kingu [haosa pūķis] par demonu armijas vadoni izcēla.
Par galveno amatā, armijas vadoni,
Par ieroču cēlāju sadursmei, pirmo kaujā,
Par kaujas vadoni, laupījuma dalītāju,
Tos atdeva visus tā varā, viņu sēdinot Padomē:
“Burvju vārdus esmu tev metusi, izceļot dievu armijā tevi.
40 Lai tu pārstāvi visus dievus, pilnu spēku tev devu.
Patiesi, pārākais esi, mans vienīgais vīrs!
Visus Anunnakus tava teikšana pārspēs!”
Deva tam Likteņu Plāksnes, uz krūtīm tam stiprinot tās:
“Neatceļamas būs tavas pavēles, pastāvēs tavs vārds!”
Tiklīdz pacelts bij Kingu, tam Anu amatu atdeva tā,
Dievu, tās dēlu, viņi likteni lemj:
“Būs tavs vārds par pirmo pamatu,
“Varenais ierocis” tik spēcīgs tā vēziens!” [šī ir pēdējā atkārtojuma rinda]
Kad dzirdēja Anšars par Tiamatas stipro trakošanu,
50 Viņš sita sev gurnus un kodīja lūpas.
[nākošās rindas ir bojātas; te ir rekonstrukcijas priekšlikumi:]
Satumsa tam sirds, garastāvoklis nemierīgs.
Viņš aizvēra muti, lai kliedzienu slāpētu:
. . . kauja.
. . .tu . . .
Rau! Tu galēji Mummu un Apsu.
Nu nonāvē Kingu, kas soļo tās priekšā.
. . . gudrību.”
Nudimmuds, . . . no dieviem, . . . .
[šeit plāksnes lūzums ir bojājis apmēram 12 rindas]
Viņš vērsa vārdu pret Anu, savu dēlu:
” . . . dižais varoni,
Kura spēks ir ārkārtējs, kura triecienu izturēt nevar.
Ej un stājies Tiamatas priekšā,
Lat nomierinās viņas prāti, lai viņas sirds var būt žēlsirdīga.
Ja tavus vārdus tā nedzirdēs,
Mūsu vārdu tad saki tai – lai var būt mierīga.”
Dzirdējis sava tēva Anšara pavēli,
80 Viņš devās tieši tai pretī, ejot pa ceļu pie tās.
Bet kad bija jau Anu gana tuvu, lai redzētu Tiamatas sazvērestību,
Viņš nespēja skatīties tai sejā un atpakaļ griezās.
[Nožēlojams tas atnāca pie sava tēva] Anšara.
. . . vērsās pie tā:
[nākošās 20 rindas ir stipri bojātas; te ir rekonstrukcijas:]
“Man nepietiks varas, lai vājinātu.”
Bija bez valodas Anšars par to kā tas [Anu] blenza uz zemi,
Matiem gaisā, kratot galvu uz Eia.
Visi Anunnaki sanāca kopā tai vietā;
Slēgtas to lūpas, klusumā sēž.
90 “Nav labi,“ tie domā, “var nonākt līdz karam un,
saduroties ar Tiamatu, var nākties meklēt glābiņu.”
. . .Anšars . . .
. . .teica tas . . .
. . .atriebējs . . .
. . .varonis!”
. . .viņa nošķirtības vietā.
. . .teica tas viņam:
. . .tavs tēvs,
Jo tu esi mans dēls, kas mierina viņa sirdi.
100 Kad esi ar Anšaru vaigu vaigā, tuvojies it kā kaujā;
Runājot piecelies, tevi [Marduku] redzot, viņš nomierināsies.”
Bij priecīgs par tēva vārdiem valdnieks;
Viņš gāja un nostājās Anšara priekšā.
Kad redzēja Marduku Anšars, tam sirdi pildīja prieks.
Lūpas tam skūpstīja, izzuda bailes tam:
“Anšar, neesi mēms, ver plaši lūpas.
Es iešu un darīšu tavas sirds vēlmi.
Anšar, neesi mēms, ver plaši lūpas.
Es iešu un darīšu tavas sirds vēlmi!
110 Vai vīrs tas, kas uztiepis tev savu cīniņu?
. . .Tiamata, sieviete, kas nesas tev virsū ar ieročiem!
. . . esi laimīgs un līksmo;
Drīz staigāsi tu pār Tiamatas kaklu!
. . . esi laimīgs un līksmo;
Drīz staigāsi tu pār Tiamatas kaklu!”
“Mans dēls, kas visas gudrības zini,
Nomierini Tiamatu ar saviem svētajiem spēka vārdiem.
Vētras ratos aiztraucies pilnā gaitā.
Jo neizšļakstīsies tavas asinis; tu būsi atpakaļ atkal.”
120 Ielīksmojās valdnieks no tēva vārdiem.
Gavilēja tam sirds, tēvam tas teica:
“Dievu radītāj, dižo dievu liktens,
Ja es patiesi kā tavs atriebējs,
Uzvaru Tiamatu un dodu tev dzīvību,
Sanāksmi sasauc, man augstākā likteni sludini!
Tad arī, Ubšukinnā [tempļa svētajā likteņa plākšņu telpā], nomierinājis līksmi,
Ļauj manam vārdam tavējā vietā likteņus noteikt.
Lai negrozāms paliek, ko nosaku es;
Ne atsaukt, ne izmainīt manu lūpu pavēles lai nevar.”
3.plāksne. Pārrunas un Marduka izvirzīšanās pār citiem dieviem.
Vēra muti Anšars un
Vērsa vārdu uz Gagu, savu palīgu:
“Ak, Gaga, mans pārvaldniek, kas man iepriecē garu,
Sūtīšu tevi pie Lahmu un Lahamu.
. . . tu esi lietpratējs;
. . . izdari man!
. . . lai visi dievi,
Lai apspriežas tie, pie dzīru galda lai sēžas,
Lai maizi tie ēd, lai jauc tie vīnu,
10 Lai Mardukam, viņu atriebējam, ļauj rīkot.
Ej savā ceļā, Gaga, uzņemies vietu to priekšā,
Un atkārto tiem, ko es teikšu:
“Jūsu dēls Anšars ir sūtījis mani,
Man licis dot balsi viņa sirds pavēlei,
Saka viņš, ka Tiamata, mūsu radītāja, mūs ienīst.
Tā ir radījusi armiju un ir neganti … [ar šo rindu vēlreiz sākas burtisks atkārtojums no I plāksnes (129.-161.rindas) un II plāksnes (12.-52.rindas) ar Tiamatas gatavošanos karam ….
… “Varenais ierocis” tik spēcīgs tā vēziens! [te beidzas atkārtojums]
Es sūtīju Anu, tas nespēja stāties tai pretī.
Nobijās Nudimmuds [Eia] un atpakaļ griezās.
Bet pieteicās Marduks, gudrākais no dieviem, tavs dēls,
Sirds vēl tam pret Tiamatu stāties.
Vēra viņš muti, man sakot:
“Ja es patiesi kā tavs atriebējs,
Uzvaru Tiamatu un dodu tev dzīvību,
60 Sanāksmi sasauc, man augstākā [dieva] likteni piešķir!
Tad arī, Ubšukinnā [tempļa svētajā likteņa plākšņu telpā], nomierinājis līksmi,
Ļauj manam vārdam tavējā vietā likteņus noteikt.
Lai negrozāms paliek, ko nosaku es;
Lai ne atsaukt, ne izmainīt manu lūpu pavēles nevar!”
Nu steidzos es šurpu un ielāgošu es tavu lēmumu viņam,
Lai var viņš doties pret tavu vareno naidnieci!’”
Un Gaga atkāpās savā vietā.
Dievu Lahmu un Lahamu, savu tēvu, priekšā,
Klanījās, zemi skūpstot pie to kājām.
70 Noliecās zemu, ieņemot savu vietu, lai vērstos pie tiem:
“Jūsu dēls Anšars, kurš šurpu ir sūtījis mani,
Savas sirds pavēli vēlot man nodot,
Teic viņš, ka Tiamata, mūsu radītāja, mūs ienīst… (ar šo rindu sākas burtisks atkārtojums no II plāksnes (11.-48.rinda) un III plāksnes (53.-66.rinda) ar Tiamatas gatavošanās karam īsu pārstāstu un Marduka prasībām) …
…Lai viņš var doties pret tavu vareno naidnieci!” (te beidzas atkārtojums)
To dzirdot, vaimanāja Lahmu un Lahamu pilnā balsī,
Un Igigi ciešanās gaudoja:
“Cik nepierasti, ka jāizlemj!
Nevaram izprast Tiamatas darbus!”
Tie savācās kopīgam ceļam,
130 Visi dižie dievi, kas likteņus lemj,
Pie Anšara sanāca, bij pilna Ubšukinna ar tiem.
Skūpstījās, apkampās sapulcē.
Sarunas veda, sēdās tie dzīrēm,
Maizi tie ēda, vīnu tie jauca.
135 Veldzēja savus dzeramos vadus (drinking-tubes) ar skurbekli saldu,
Uztūka miesas no stiprā alus,
Gurdeni tapa, ceļoties dūšai,
Un atriebējam Mardukam [Asalduhi] lemšanu noteica tie.
4.plāksne. Ceļa vārdi Mardukam, pārbaude, Tiamatas sagrāve.
Mardukam valdnieka troni uzcēla tie.
Tēvu priekšā tas sēdās, lai vadītu:
“Starp dižajiem dieviem visdižākais esi,
Nav tev līdzīgu, tava pavēle – Anu!
5 Tu, Marduk, starp dižajiem dieviem visdižākais esi,
Nav tev līdzīgu, tava pavēle – Anu!
Nu grozāms nebūs tavs vārds kopš šīs dienas,
Pacelt vai gāzt būs tavās rokās!
Patiesas būs tavas runas, neapšaubāmas tavas pavēles,
10 Nepārkāps robežas tavas neviens no dieviem!
Tu dievu tempļu vēlamā rota,
Lai to svētnīcas mūžam ir tava vieta!
Ak, Marduk, patiesi atriebējs mūsu!
Pār visumu dodam tev karaļa varu!
15 Dievu sapulcē tavs vārds būs vispārāks!
Būs nemaldīgi tev ieroči, šķaidīs tie pretiniekus!
Ak, valdniek, pasargā dzīvību tiem, kam uzticies tu!
Bet izlej dzīvību dievam, ja ļaunumu izmantos tas!”
Likuši pārsegu [garment] savā vidū,
20 Vērsās pie pirmdzimtā, Marduka:
“Tavs liktenis, valdniek, starp dieviem vispārākam būt,
Teiksi vai sagraut, vai radīt – tā tas ar notiks,
Saki jel vārdu, izzudīs pārsegs!
Saki “Atgriezies!” – no jauna tas būs!”
25 Izzuda pārsegs uz tā vārdu.
“Atgriezies!” – lika, no jauna tas bija.
Redzot Vārda augļus, dievi, tā tēvi,
Līksmoja, godu tam dodot: “Ir valdnieks Marduks!”
Deva tam valdnieka zizli, troni un valdnieka tērpu,
30 Ieročus neuzvaramus, kas tālu tur naidnieku.
“Ej un pārrauj Tiamatas dzīvību!
Lai iznēsā vēji tās asinis, ka neatrast!”
Belam [Mardukam] likteni lēmuši, dievi tā tēvi,
Tam nolika veiksmes un panākumu ceļu.
35 Loku viņš izgudroja par savu ieroci,
Darināja tas bultas, stiegru uzlika.
Pacēla vāli, labās rokas tvērienam taisītu,
Loku un bultmaku pie sāniem kāra.
Priekšā tas zibeni uzlika,
40 Ar kvēlošu liesmu tas augumu pildīja.
Darināja tad kaujas sietu, kur Tiamatu saķert,
Nolika četrus vējus, nekas no tās lai nepazūd,
Dienvidu, Ziemeli, Austreni, Rieteni.
Cieši pie sāniem viņš turēja tīklu, tēva Anu dāvanu.
45 Radīja Imhullu – “Ļauno vēju,” Virpuļvēju, Orkānu tas,
Četrkāršo vēju, Septiņkārtīgo vēju, Virpuļviesuli, Nepārspējamo vēju.
Tad sūtīja visus septiņus paša radītos,
Uzpūst Tiamatas iekšas, tie pieņēmās spēkā aiz viņa.
Tad plūdu vētru sacēla Valdnieks, savu ieroci vareno.
50 Gaisā pacēla vētras karieti, neatvairāmo un baiso.
Iejūdza četrinieku:
Kāvēju, Nežēlīgo, Saminēju, Ašo.
Vaļā tiem rīkles, zobi nes indi.
Nenogurdināmi tie un prasmīgi grāvēji.
55 Pa labi viņš Sitēju, kaujā briesmīgo, lika,
Pa kreisi Aizsargu, kas visus straujos atsit.
Šausmu bruņās kā apmetnī tinās.
Ar draudīgu auru tam galva bij apņemta.
Izgāja valdnieks, uz mērķi tas devās,
60 Uz nikno Tiamatu grieza tas seju.
Spēka vārdu lika tas lūpās,
Zāle, kas indi nes, bija tam satverta rokā.
Un sagriezās tad ap viņu, sagriezās dievi ap to.
Sagriezās dievi, tā tēvi ap viņu, sagriezās dievi ap to.
65 Piegāja valdnieks izpētīt Tiamatas iekšas,
Kingu, tās vīra, nodomus atklāt.
Raugās un pazaudē ceļu,
Mulst tam griba un sajūk tam rīcība.
Kad dievi – palīgi, blakus kas gāja,
70 Skatīja drošsirdi varoni, miglains kļuva tiem skats.
Izlaida kliedzienu Tiamata, galvu nepagriezusi.
Mežonīgu izaicinājumu slēgusi lūpās:
“Par lepnīgu esi, lai kā dievu valdnieks ap sevi tos celtu!
Vai savā lietā pulcējas tie, vai tavā?”
75 Uz to valdnieks tik raisīja plūdu vētru, vareno ieroci.
Niknajai Tiamatai raidīja vārdus:
“Ko vīzdegunīgā lepnībā slejies,
Savu sirdi ar nesaskaņu bikstīšanu apkrāvi,
…dēli noraida tēvus,
80 Bet tu, tos dzemdējusī, mīlestību zvērējusi esi!
Kingu par mīļāko cēlusi,
Anu amatu devusi tam, nepienākas tas!
Pret dievu valdnieku Anšaru ļaunumu perini;
Pret dieviem, maniem tēviem, nelietības apliecini.
85 Tomēr ir savilkti tavi spēki, ieroči apjozti,
Tad stājies, lai divcīņā tiekamies!”
Tiamata, to dzirdot,
Bija kā pārņemta; sajēgu zaudēja.
Trakumā kliedza pilnā balsī Tiamata.
90 Līdz saknēm sitās tai kājas viena pret otru.
Burvības skandē, savus lāstus kaisa.
Bet tās kara dievi asina ieročus.
Tad uzsāka cīņu Tiamata un Marduks, zinošākie no dieviem.
Divkaujā cīnījās, saslēdzās cīņā.
95 Izmeta valdnieks tīklu, lai sapītu to,
Ļauno vēju, kurš sekoja tam, sejā tai palaida.
Atvēra muti Tiamata to aprīt,
Ļauno vēju tajā viņš iedzina, ka nevar muti vairs aizvērt.
Pildīja iekšas tai briesmīgie vēji,
100 Piepūtās miesa un mute plaši bij vaļā.
Viņš palaida bultu, tā caursita miesu,
Tā cirtās caur iekšām, pāršķēla sirdi.
Pakļāvis, izdzēsa dzīvību tai.
Nometa līķi, pāri tam stāvēja.
105 Kad bija viņš nositis barvedi Tiamatu, -
Izjuka tās bars, tās karaspēks saira.
Un dievi, tās palīgi, kas gāja ar to,
Apgriezās, bailēs trīcot, atkāpās,
Savas dzīvības glābdami,
110 Bet cieši tie aplenkti, nevar tie aizmukt.
Viņš gūstā tos saņēma, to ieročus sasita;
Tīklā saķerti, kā slazdā tie bija;
Ieslodzīti tie vaimanāja;
Viņa niknumu panesot, tie cietumā turēti tika.
115 Bet vienpadsmit briesmoņus, ko tā ar baismīgu izskatu bruņojusi,
Radījumu baru, tai labajā pusē kas gāja,
Važās tos slēdza, sasēja rokas,
Kājām samina visu to pretestību.
Un Kingu, kas tai par galveno nolikts bija,
120 Sasēja, Uggae [nāves dievam] atdeva.
Likteņu plāksni nepelnīto tam norāva,
Ar zīmogu slēdza, uz krūtīm sev stiprināja.
Kad bija pieveicis, pakļāvis pretiniekus,
… [bija kā bullis saminis] iedomīgos ienaidniekus,
125 Bija nostiprinājis pilnīgu Anšara uzvaru pār ienaidniekiem.
Bija piepildījis drosmīgais Marduks Nudimmuda [Eia] vēlmes
Bija nostiprinājis tā varu pār pieveiktajiem dieviem,
Un bija atgriezies pie sasietās Tiamatas.
Piemina valdnieks Tiamatas kājas,
130 Pārsita tai galvaskausu ar savu nežēlīgo vāli.
Pārrāva tai asinsvadus,
Izdzenāja pa nezināmām vietām asinis Ziemelis.
Līksmoja, gavilēja tēvi, to redzot,
Nesa viņam tie cieņas apliecinājuma veltes.
135 Nu piestāja valdnieks, tās atliekas skatīja,
Redzēja, ka var sadalīt to [Tiamatas atliekas] un izdarīt prasmīgas lietas.
Kā gliemežvāku uz pusēm to dalīja.
Ar pusi ierīkoja tas debesu velvi,
Nožogoja, izlika sargus.
140 Lika tiem neļaut ūdeņiem izgaist.
Viņš šķērsoja debesis, pārskatīja telpu.
Piemēroja Apsu, Nudimmuda [Eia] mājokli,
Kā jau valdnieks, Apsu tas mērīja.
Līdzīgu izveidoja viņš Diženo Mājokli, Ešarru,
145 Diženo Mājokli, Ešarru, par debess velvi tas darīja.
Tur ļāva viņš Anu, Enlilam, Eia ieņemt to svētnīcas.
5.plāksne. Marduks rada mājokļus dieviem, zvaigznes, gadskārtas, lietu, Babilonas pilsētu.
Viņš ierīkoja vietas [pozīcijas] dižajiem dieviem.
Nostiprināja to līdziniekus – zvaigznes un planētas kā Zodiaka zvaigznes.
Noteica gadu un sadalīja to gadalaikos;
Sakārtoja trijās atbilstībās [konstelācijās] katru no divpadsmit mēnešiem.
5 Noteicis gada dienas kā debesu attēlus,
Iedibināja pola zvaigznes Nebiru vietu, lai būtu piesaiste zvaigznēm.
Lai neviens nenoklīst, nedz kļūdās.
Ap Nebiru nolika Enlila un Eia vietas.
Abās pusēs atvēris vārtus,
10 Nostiprināja aizslēgus pa labi un kreisi.
Tiamatas iekšpusē virsotni – zenītu nolika.
Lika Mēnesim spīdēt, nakti uzticot tam.
Uzdeva tam uzturēt nakti, lai dienu var atšķirt,
“Nerimis ikmēnes sākumu rādi, izskatu mainot.
15 Pašā sākumā, kāpjot pār zemi,
Sešas dienas lai iezīmē spīdošie ragi,
Sasniedzot pusi no kroņa septītā dienā.
Katra mēneša piecpadsmitajā dienā lai puses vienādas ir.
Bet kad saule panāk tevi debesu malā,
20 Mazini kroni un mazini gaismu.
Izdziestot, tuvinies saules ceļam.
Un trīsdesmitajā dienā atkal nostājies iepretī saulei.
Kārtību noteicis esmu, seko šo ceļu,
... atļauj un novērtē.”
[25.- 44.rindas ir stipri bojātas un nav pārtulkojamas. Acīmredzot, Marduks ir radījis sauli - Šamašu]
45 Kad bija viņš noteicis dienas Šamašam [Saulei],
Un nakts un dienas robežas nolicis,
Ņēmis Tiamatas siekalas,
Marduks radīja …
Mākoņus veidoja, ar ūdeni pildīja.
50 Vēju pūsmas, lietus un aukstuma nesējas,
Miglas plīvurus, sabiezējumus …
To viņš izveidoja, savās rokās to turēja.
Noliekot vietā Tiamatas galvu, kalnus uz tās radīja,
Atvēris dzīles, kas izplūst nu varēja,
55 Viņš Eifratu un Tigru caur tās acīm laida,
Aizbāzis nāsis, viņš atstāja …,
Augstos kalnus veidoja no tās krūtīm,
Tur avotus urba, lai ūdeni nes.
Tās asti savērpis, piesēja Durmah’ai [ kosmiskā saite ]
60 … Apsu pie viņa kājām,
… tās stakli, tā tika piestiprināta pie debesīm,
Tādā veidā tā pārklāja debesis un izveidoja zemi.
… Tiamatas vidū viņš radīja straumi,
… pilnīgi atlaida savu tīklu,
65 Tā viņš radīja debesis un zemi …
… to saites … ierīkoja.
Kad bija noteicis savus likumus un izveidojis rituālus,
Dibināja svētnīcas un nodeva tās Eia rokās.
Atnesa likteņu plāksni, ko atņēmis Kingu,
70 To nesa kā pirmo apsveikuma velti un dāvāja Anu.
Dievus, kas kaujā zaudēja un bija izklīdināti,
Sasietus atveda savu tēvu priekšā
Vienpadsmit Tiamatas radījumus ... ,
Kuru ieročus viņš bija sasitis, kurus sasējis bija pie savām kājām:
No tiem viņš darināja statujas un nolika tās pie Apsu Vārtiem, teikdams:
“Lai tās ir liecības, ka to nekad neaizmirsīs!”
Kad dievi to redzēja, tie bija ārkārtīgi priecīgi,
Lahmu, Lahamu un visi viņa tēvi
Svētīja viņu, un Anšars, valdnieks, runāja apsveikumu,
80 Anu, Enlils un Ea sniedza tam dāvanas.
Damkinas, viņa mātes, dāvana ielīksmoja to,
Nolika viņš ziedojumus, atplauka tam seja.
Usmi [Gaga], kurš nesa viņa ziedojumu uz slepeno [likteņa plākšņu] vietu,
Viņš uzticēja tam Apsu pārvaldību un svētnīcas pārraudzību.
Sapulcējušies, visi Igigi zemojās,
Bet ikviens no Anunakiem skūpstīja tam kājas,
. . . savu sanāksmi godināšanai,
Tie stāvēja viņa priekšā, zemojās un teica: “Viņš ir valdnieks!”
89 Kad dievi, tā tēvi bija pārpilni ar viņa valdzinājumu.
[90.-106. rindas ir par daudz bojātas. Šķiet, tajās aprakstīts Marduks tronī ar savu bruņojumu]
107 Ea un Damkina . . . ,
Tie vēra mutes, lai runātu ar dižajiem dieviem, ar Igigiem:
“Agrāk Marduks bija tikai mūsu mīļais dēls,
110 Nu viņš ir jūsu valdnieks, tā liecina viņa goda nosaukums!”
Vēl vienu runu tie teica, visi tie teica:
“Viņa vārds būs Lugaldimmerankia, paļaujieties uz viņu!”
Kad bija tie devuši Mardukam augstāko varu,
Tie pauda viņam labas laimes un veiksmes vārdus:
“Esi no šā brīža mūsu svētnīcu aizbildnis,
Lai ko tu teiktu, darīsim mēs.”
Vēra runai muti Marduks,
Lai teiktu vārdu dieviem, saviem tēviem:
“Virs Apsu, kur esat jūs mājojuši,
120 Ešarras, ko esmu jums būvējis, līdziniecei,
Pamatus esmu es cietinājis apakšā pilsētas būvei,
Celšu es būvi, tā mans greznais mājoklis būs.
Dibināšu tur pilsētas templi,
Tās iekštelpas noteikšu, savu varu iekārtošu.
Kad uz sapulci nāksit no Apsu,
Nakti tur pavadīsit, viss jūsu rīcībā būs.
Kad uz sapulci nolaidīsities no debesīm,
Nakti tur pavadīsit, viss jūsu rīcībā būs.
Došu tai vārdu Babilona, kas nozīmē dižo dievu mājas,
130 Būvēšu to ar amatnieka prasmi.”
Kad viņa runu dzirdēja dievi, tā tēvi,
Tie uzdeva Mardukam, savam pirmdzimtam, šādu jautājumu:
“Pār visu, ko radījušas tavas rokas,
Kam piederēs tavas pilnvaras?
Pār zemi, ko radījušas tavas rokas,
Kam būs tava vara?
Babilonā, kurai jauku vārdu esi tu devis,
Tur iekārto uz mūžiem mājokli mums!
... , lai nes tie mums ikdienas iztiku,
140 ... mūsu ... ,
Neviens lai nepiesavinās mūsu darbus, kurus esam mēs veikuši,
Tur ... viņu darbs ...”
Līksmoja Marduks, šo dzirdot, un
Atbildēja dieviem, kas vaicājuši,
Viņš, kurš galējis Tiamatu, rādījis gaismu,
Vēra viņš muti, cildena bij tā runa:
” ... tos ...,
... būs uzticēts jums.”
Noliecās dievi tā priekšā, runāja tam,
150 Teica tie Lugaldimmerankiam:
“Agrāk tikai saimnieks bij mūsu mīļais dēls,
Tagad viņš ir mūsu ķēniņš, liecina goda nosaukums!
Viņš, kura nevainojamais Vārds deva mums dzīvību,
Viņš ir spožuma, zižļa un sceptera valdnieks.
Eia, kurš zin visu spēku prasmes,
Ļauj tam gatavot nodomus, mēs būsim darītāji.”
6.plāksne. Cilvēka radīšana; izvēršas Marduka slavinājumi.
Kad dzirdējis Marduks bij dievu runas,
Sirds teica tam veikt gudrus darbus,
Atvēris muti, viņš vērsās pie Eia
Lai dalītos nodomā, ko sirdī bij iecerējis:
5 “Ņemšu es asinis, veidolam kaulus,
Radīšu mežoni, vārds tam būs “cilvēks.”
Patiesi, mežoni-cilvēku radīšu es.
Lai dievu jūgu nes tas, kalpojot tiem,
Lai var tie dzīvot ērti!
10 Gudri veidošu dievu ceļus.
Kaut vienādi godāti, divās grupās tiks tie dalīti.”
Atbildēja Eia, dodot citādu veidu, kā atvieglot dievus:
“Lai kāds no to brāļiem tiek atdots;
Viens tik ies bojā, lai varētu cilvēci veidot.
15 Lai sanāk te dižie dievi,
Lai atdots tiek vaininieks, ka citi var palikt.”
Sasauca dižos dievus Marduks uz sapulci;
Laipni sapulci vadot, izteica norādījumus.
Ņēma vērā dievi viņa sakāmo.
20 Vērsa valdnieks vārdu uz Anunakiem:
“Ja patiesi bij jūsu agrākie vārdi,
Tad dodiet man patiesības zvērestu!
Kurš bija tas, kas izperināja sacelšanos,
Sakūdīja Tiamatu, aizsāka cīņu?
25 Lai tas tiek atdots, kurš izperināja sacelšanos.
Tā vainu es likšu tam nest. Jūs pārējie dzīvosit mierā!”
Atbildēja tam Igigi, dižie dievi,
Lugaldimmerankia, dievu padomniekam, savam kungam:
“Kingu tas bija, kas dumpi perināja,
30 Sakūdīja Tiamatu, aizsāka cīņu!”
Sasēja to, pie Eia atveda.
Izpildīja tam sodu, pārrāva asinsvadus.
Izveidoja cilvēku no tā asinīm.
Kalpošanu viņš uzlika tam un laida dievus tas brīvus.
35 Bet cilvēce viedā Eia veidolā radīta tika,
Kalpošana dieviem tika uzlikta tiem -
Neaptverams bija šis veikums;
Kā Marduks izdomājis, radīja Nudimmuds [ Eia ] -
Un tad dalīja dievu valdnieks Marduks
40 Visus dižos dievus augšējos un apakšējos.
[ Pusi ] viņš piešķīra Anu par likumu sargiem -
Trīssimt par sargiem tos nolika debesīs.
Tāpat viņš noteica Zemei.
Izvietoja tā sešus simtus debesīs un uz zemes.
45 Kad visi norādījumi bij doti,
Iedalīja debesu un zemes Anunakiem to daļas,
Vēra mutes Anunaki
Un teica savam valdniekam Mardukam:
“Tagad, ak valdniek, kas atbrīvojis mūs esi,
50 Kāds varētu būt mūsu godinājums tev?
Svētnīcu uzcelsim, vārds tai būs
“Lo, mūsu naktsmiera vieta,” ļauj mums tur atpūsties!
Ļauj mums uzbūvēt troni, mājokļa kluso vietu!
Dienās, kad ieradīsimies, atpūtīsimies tajā.”
55 Kad Marduks to dzirdēja,
Spoži kā diena iekvēloja tā vaigs:
“Babilonu, “Dievu vārtus,” uzceliet, kā vēlaties,
Lai [ gudri ] veidoti ir tās ķieģeļu mūri. Nosauksiet to “Svētnīca”.”
Ņēma Anunnaki ierīces;
60 Veselu gadu tie veidoja ķieģeļus.
Kad pienāca otrais gads,
Augstu tie cēla Esagila [tempļu komplekss Bābelē] virsotni, līdzīgu Apsu.
Uzbūvējuši pakāpju torni [zikurātu] tik augstu kā Apsu,
Iekārtoja tajā mājokļus [Anu], Mardukam, Enlilam, Eia.
65 Visā lieliskumā viņš [Marduks] tika to klātbūtnē sēdināts.
Līdz Ešarra [šumeru valodā “nams” – Marduka templis] pamatiem raugās tā ragi lejup.
Bet, kad visu Esagilu bij pabeiguši,
Savas svētnīcas uzcēla visi Anunaki,
Trīs simtus Igigu … visus tos pulcēja,
70 Valdnieks, būdams augšējā stāvā, kurš bija kā viņa mājoklis būvēts,
Dievus, savus tēvus, uz savām dzīrēm sēdināja:
“Šī ir Babilona, Dievu vārti, jūsu mājvieta!
Priecājieties tās mūros, apdzīvojiet tās plašumus.”
Ieņēma savas vietas dižie dievi,
75 Salika svētku dzērienus, sēdās uz dzīrēm,
Kad jautri bij tapuši tur,
Esagilā lieliskajā savus ritus tie veikuši bija,
Noteikumus un visus savus norādījumus teikuši,
Iedalīja visi dievi savas vietas debesīs un uz zemes.
80 Savus sēdekļus ieņēma piecdesmit dižie dievi.
Iekārtoja septiņi likteņa dievi trīs simtus debesīs.
Valdnieks [Enlils?] pacēla loku, ieroci savu, un priekšā tiem lika.
Skatījās dievi, tā tēvi, tīklu viņa darināto.
Aplūkoja loku, cik prasmīgi darināts.
85 Cildināja tēvi viņa izstrādājumu.
Pacēlis loku, Anu to dievu sapulcē uzteica,
Skūpstījis to: “Mana meita ir tas!”
Deva viņš, Anu lokam šādus vārdus:
“”Slaidkoks” ir pirmais, otrais ir “Trāpīgais”;
90 Trešais ir “Loka zvaigznājs,” pie debesīm esmu licis tam spīdēt.”
Tam vieta starp zvaigznājiem – dieviem, tā brāļiem.
Kad Anu Loka likteni noteicis bija,
Un augsto troni nolicis dievu priekšā,
Dievu sapulcē nolika loku.
95 Sapulcējušies, dižie dievi
Slavināja Marduka likteni, noliecās,
Zūdījās savā starpā,
Pie ūdens un eļļas zvērēja, dzīvi uz spēles likt.
Dievišķu valdnieka kārtu lietot tam devuši,
100 Varu pār debesu un pazemes dieviem tam devuši,
Tad izteica Anšars tā augsto vārdu – Asarluhi, tā sakot:
“Godbijībā būsim, minot šo vārdu,
Lai dievi ņem vērā tā teikto,
Lai tā pavēle ir visaugstākā gan augšā, gan lejā!
105 Visgodātākais lai ir mūsu Dēls, atriebējs mūsu;
Lai nepārspējama ir tā vara, lai nav tai līdzīgas.
Lai var tas ganīt melngalvjus [šumerus], radības savas.
Līdz dienu beigām lai tur tie prātā un sludina viņa darbus.
Lai var viņš iedibināt lieliskus pārtikas ziedojumus saviem tēviem;
110 Sniegs tie atbalstu viņa tēviem, kops to svētnīcas,
Lai var viņš likt vīrākam smaržot, … to spēka vārdiem,
Lai uz zemes var izveidot debesu līdzību.
Lai iemāca melngalvjiem sevi godāt,
Lai pavalstnieki prātā mūžīgi patur runāt uz savu dievu,
115 Lai tā vārdā dievieti cienī,
Lai pārtikas ziedojumi tiek pienesti to dieviem un dievēm.
Lai neiztrūkstoši savus dievus atbalsta tie!
Lai palielina to zemes, lai to svētnīcas ceļ,
Lai kalpo melngalvji saviem dieviem.
120 Bet mēs, lai cik vārdos to sauktu, ir mūsu dievs viņš!
Tad nosauksim viņa piecdesmit vārdus:
“Viņš, kura ceļi ir lieliski, un lieliski ir kura darbi,
Marduks [AMAR.UTU – “Saules teļš,” Merodach, Melkart],
Kā Anu, tā tēvs, viņu kopš dzimšanas saucis;
Ganības, akas kurš dod, ganāmpulkus kurš vairo
125 Kurš ar savu plūdu vētras ieroci neslavas cēlājus pieveic,
Un kurš ir dievus, savus tēvus, glābis no posta.
Patiesi, Saules Dēls, no dieviem visspožākais tas.
Viņa mirdzošā gaismā tie mūžam var staigāt!
Cilvēkiem, kurus radījis tas, dzīvību piešķīris,
130 Uzlicis dievu nastas, lai atslābt tie var.
Radīšana, sagraušana, glābšana, žēlsirdība -
Pēc viņa pavēles notiks. Augšup tie lūkos uz to!
Patiesi, Marukka [siržu un noslēpumu zinātājs] ir dievs, visa radītājs,
Kurš iepriecē Anunnaku sirdis, Igigus nomierina.
135 Martukku [sargājošs gars] patiesi ir šīs zemes un pilsētas un ļaužu patvērums.
Lūgsnas uz viņu cilvēki mūžīgi teiks.
Barašakušu [vadības turētājs, Mertakuššu], stāv un savus grožus tas pārvalda;
Plaša tam sirds, un silta tā labvēlība.
Lugaldimmerankia [vēja demonu pavēlnieks] ir viņa vārds; mūsu sapulcē tā mēs viņu saucām.
140 Viņa pavēles mēs godājam pār dieviem, viņa tēviem.
Patiesi, viņš ir visu debesu un zemes dievu valdnieks,
Valdnieks, no kura noteikumiem cieš augšas un lejas dievi.
Nari - Lugaldimmerankia [dievu uzraugs] ir viņa vārds
Kuru saucam par dievu vecāko;
145 Kurš dod mums patvērumu grūtībās kā debesīs tā uz zemes,
Un kurš piešķir vietas Igigiem un Anunnakiem.
Trīcēs un drebēs dievi no viņa vārda savos patvērumos.
Asaruludu [dižā gaisma, dziednieks ar liesmainu zobenu, Asalduhi] ir viņa [pirmais] vārds, kuru tam devis Anu, viņa tēvs.
Patiesi, viņš ir dievu gaisma, varenais vadonis, kurš kā dievus un zemes sargoši dievišķie spēki
150 Negantā divkaujā mūsu patvērumus nelaimē sargājis.
Asaruludu, otrkārt tā to saukuši Namtillaku [dievu un cilvēku nāves pārzinis],
Dievu, kas uztur dzīvību,
Valdnieks, kurš ir atjaunojis zudušus dievus, it kā paša radītus;
Valdnieks, kurš atdzīvina mirušus dievus ar savu skaidro spēka vārdu,
155 Kurš sagrauj tiepīgus ienaidniekus. Lai slavējam viņa veklību!
Asaruludu, kura vārds treškārt bij saukts Namru [gaisma],
Starojošais dievs, kas apgaismo mūsu ceļus.
Katru no viņa trim vārdiem devuši bija Anšars, Lahmu un Lahamu;
Un darīja zināmu dieviem, saviem dēliem:
160 “Nosaukuši esam mēs katru no viņa trim vārdiem.
Tagad nu tāpat arī jūs [dievi] dariet zināmus viņa vārdus.”
Līksmi ņēma vērā dievi šo pavēli,
Kā Ubšukinnā apspriedās tie:
“Varonim dēlam, mūsu mūsu atriebējam,
165 Mūsu balstam slavēsim vārdu!”
Sēdās tie apspriedē veidot likteņus,
Viņa vārdus ņemot vērā svētnīcā visi.
7.plāksne. Marduka 50 vārdi)
Asaru [troņa acs, Oziriss], zemturis, kurš noteic ūdens līmeņus;
Labības un augu radītājs, kurš liek dzīt asnus.
Asarualims [gaisma tumsā], godājams padomdevējs, vispārākais padomdevējs;
Uz kuru cer dievi bez bažām.
Asarualimnunna, laipnais, savu tēvu, savu radītāju, gaisma,
Kurš īsteno Anu, Enlila, Eia un Ninigiku lēmumus.
Viņš ir to apgādnieks, kas piešķir to daļas,
Kam pārpilna ragotā cepure, vairojot ... .
Tutu [sargs pret slimībām] ir viņš, kas ir radījis no jauna.
10 Lai tīra tie svētnīcas, ka var tie atslābt.
Lai izgudro spēka vārdus, ka dievi var būt mierīgi.
Ja tie pieņemas dusmās, lai atkāpjas.
Patiesi, viņš ir galvenais dievu sapulcē;
Nav līdzīgu tam starp dieviem.
Tutu ir Ziukkinna, dievu kopienas dzīvība,
Kurš ir iekārtojis dieviem svētos debesu mājokļus;
Kurš uztur varu to ceļos, nosaka to gaitas;
Netaps viņš aizmirsts aizēnojumā. Lai
Atceras tie viņa darbus!
Treškārt, tie Tutu sauca par Ziku [izpilda lūgšanas], kurš nes šķīstīšanu,
20 Par ceļavēja dievu, uzklausošo un žēlsirdīgo valdnieku;
Kurš rada bagātības un dārgumus, gādā par pārpilnību;
Kurš ir pārvērtis mūsu vajadzības pārticībā;
Kura ceļavēju mēs esam jutuši sāpīgās nelaimēs.
Lai tie runā, lai godina, lai dzied viņam slavinājumus!
Ceturtkārt, lai ļaudis daudzina Tutu kā Agaku [cilvēka radīšanas spēks],
Svētās burvības valdnieku, kurš atdzīvina mirušos;
Kurš ir apžēlojis pieveiktos dievus,
Kurš ir noņēmis jūgu, uzliktu dieviem, tā pretiniekiem,
Un kurš, lai tos atbrīvotu, ir radījis cilvēku;
30 Žēlsirdis, dzīvību dāvināt spēj.
Lai neaizmirstami turpinās viņa darbi
Melngalvju [šumeru] mutēs, kurus radījušas viņa rokas.
Piektkārt, Tutu ir Tuku, kura svētos spēka vārdus murminās to mutes;
Kurš ar savu svēto burvību ir izravējis visas ļaunuma saknes.
Šazu [domu lasītājs], kurš pazīst dievu sirdis,
Kurš pārbauda slēpto;
No kura nevar ļaundaris aizbēgt;
Kurš iekārto dievu sapulces, iepriecina to sirdis;
Kurš pakļauj nepakļāvīgos; ar to plašu aizbildnību;
Kurš uztur taisnīgumu, izravē aprunāšanu,
40 Kurš noliek pa vietām maldus un patiesību.
Lai tie, otrkārt, Šazu cildina vēl kā Zisi [tautu, dievu un cilvēku samierinātājs],
Kurš klusina nemiernieku;
Kurš aizdzen apjukumu no dievu, savu tēvu, augumiem.
Treškārt, Šazu ir Suhrims [iznīcinātājs], kurš ar ieročiem iznīcina visus naidniekus,
Kurš izjauc to nodomus, izkaisa tos vējos;
Kurš izdzēš visus negodīgos, ka tie trīc viņa priekšā.
Lai gavilē dievi sapulcē!
Ceturtkārt, Šazu ir Suhgurims, kurš nodrošina dievu, savu tēvu, uzklausīšanu,
Dievu, savu tēvu, lomu radītājs,
Kurš iznīcina ienaidniekus, sagrauj to pēcnācējus;
Kurš izjauc to nedarbus, neatstājot neko no tiem.
50 Lai viņa vārds tiek piesaukts un runāts valstī!
Piektkārt, tie pielūgs Šazu kā Zahrimu [var iznīcināt veselas armijas], darbīgo valdnieku,
Kurš sagrauj visus pretiniekus, visus nepaklausīgos, vajās ļauno;
Kurš savāks mājās noklīdušos dievus pie to svētnīcām.
Lai pastāv šis viņa vārds!
Vēl vairāk, sestkārt tie Šazu atdos visu godu kā Zahgurimam,
Kurš ir sagrāvis visus ienaidniekus kā kaujā.
Enbilulu [ūdeņu ceļu un pazemes straumju zinātājs], valdnieks, kas liek uzplaukt, ir viņš;
Varenais, kurš ir noteicis tos, kas ieviesuši dedzināmos upurus;
Kurš vienmēr nosaka valstī ganības un apūdeņošanu;
60 Kurš atver avotus, pārpilnības ūdeņus sadalot.
Enbilulu, otrkārt, tie godās kā Epadunu [zemes ierīkotājs],
Valdnieku, kurš aplaista laukus,
Debesu un zemes apūdeņotāju, kas ierīko sējumu rindas,
Kas veido lieliskas aramzemes stepē,
Aizsprostu un grāvju pārvaldnieks, kas iemēra aramzemes;
Enbilulu, treškārt, tie slavēs kā Enbilulugugalu,
Dievu stādījumu apūdeņotāju;
Pārpilnības, bagātības un visādas labības valdnieks,
Kurš dod turību, bagātina visus mājokļus,
Kurš dod prosu, liek izdīgt miežiem.
Enbilulu ir Hegals [metālu un arklu meistars], kurš nes pārticību ļaužu vajadzībās;
Kurš izraisa bagātus lietus pār plašo zemi, pabaro augus.
70 Sirsirs [visstiprākais valdnieks], kurš ir uzbēris kalnus pār Tiamatu,
Kurš ar saviem ieročiem ir ticis galā ar Tiamatas līķi;
Kurš pārvalda zemi – uzticamais gans;
Kura mati ir labības lauks, uzar zemi tā ragotā cepure;
Kurš uzvelvē plašo jūru savās dusmās,
Šķērsojot to kā tiltu divkaujas vietā.
Sirsiru, otrkārt, tie sauca par Malahu [priesteru dūšas un stājas devējs] – un tā tālāk -,
Tiamata ir viņa laiva, un viņš tās braucējs.
Gils, kurš sagādā milzumu graudu – kalniem -,
Kurš rada miežus un prosu, sēklu dod zemei.
80 Gilma [dižais celtnieks], kurš dara pastāvīgus cēlos dievu mājokļus, drošības Radītājs,
Stīpa, kas satur mucu, kas dāvā labas lietas.
Agilma, cildenais, kurš attur troni no maldiem,
Kurš rada mākoņus virs ūdeņiem, uztur ilgstoši augstumos.
Zulums [dievu dārznieks], kurš norāda dievu darbības laukus, piešķir radīšanu,
Kurš piešķir ēdienu un pārtikas ziedojumus, pieskata svētnīcas.
Mummu, debesu un zemes Radītājs, kurš pārvalda. . . .
Dievs, kurš iesvēta debesis un zemi, ir, otrkārt, Zulummars [Tiamatas līķa izvietotājs],
Kuram nevar līdzināties spēkā neviens no dieviem.
Gišnumunabs [Kingu nogalinātājs], visu cilvēku Radītājs, kurš ir darinājis pasaules apgabalus,
90 Tiamatas dievu grāvējs, kas cilvēku no tiem radīja.
Lugalabduburs, valdnieks, kurš izjauca Tiamatas nedarbus, iznīcinot tās ieročus;
Kura pamati ir stingri gan priekšā, gan aiz muguras.
Pagalguenna [zin gan bijušas, gan vēl nebijušas lietas], galvenais no valdniekiem, kura spēks ir ārkārtīgs;
Kurš ir pārākais karaliskajos mājokļos, cildenākais no dieviem.
Lugaldurmahs [Durmahas valdnieks, pārzin visu dievu ceļus], dievu kopas Valdnieks, likumdevēju valdnieks,
Kurš ir pārākais karaliskajos mājokļos, cildenākais no dieviem.
Aranunna [zin Derības likumus un Vārtu būtību], Eias padomdevējs, dievu, savu tēvu, radītājs,
Kura dižciltīgos ceļus nespēj iet neviens dievs.
Dumuduku [zin Slepeno vārdu un Slepeno skaitli], kura skaidrais mājoklis ir atjaunots Duku;
100 Dumuduku, bez kura nelemj Lugalkuduga.
Lugallanna [zin laikus, kad anunnaki un Igigi bij vienoti], valdnieks, kura spēks ir ārkārtējs dievu vidū,
Valdnieks ar Anu spēku, Anšara saukts tas kļuvis dižākais.
Lugalugga [zin visu garu būtības], kas ir uzvarējis visus cīņas vidū,
Kurš aptver visas gudrības, ar skaidru uztveri.
Irkingu [likumdošanas zinātājs], kurš ir uzvarējis Kingu kaujas burzmā,
Kurš nodod vadību visiem, iekārto valdību.
Kinma [derības dievu starpā un dievu – cilvēku starpā skolotājs], kurš vada visus dievus, padomu devējs,
Pie kura vārdiem dreb bailēs dievi kā vētrā.
Esizkurs [dievu ziedojumu pieņēmējs] sēdēs augšā lūgšanu namā;
110 Lai dievi var likt savas veltes tā priekšā,
Lai no viņa var saņemt tie savus uzdevumus;
Neviens bez viņa nespēj radīt smalkas lietas.
Starp viņa radībām ir četri melngalvji [šumeri];
Bez viņa nezin neviens no dieviem to likteņus.
Gibils [pazīst Uguns mājokli], kurš gādā par ieroču gatavību,
Kurš veic brīnumdarbus kaujā ar Tiamatu;
Skaidrs kam ir prāts, ir izkopta atklāsme,
Kura prāts ir tik plašs, ka neviens no dieviem to izprast nespēj.
Addu lai ir tā vārds, var viņš visas debesis aizklāt.
120 Lai var viņa labvēlīgā aurošana vienmēr lidināties pār zemi;
Lai var viņš kā Mummu, mazināt mākoņus;
Lai var viņš lejā dot ļaudīm pārtiku.
Ašaru [zin nodevības jau iepriekš, pārvalda ciklus], kurš kā jau pateikts tā vārdā, vada likteņu dievus;
Patiesi, visi ļaudis ir viņa gādībā.
Nebiru pārvaldīs debesu un zemes krustceļus,
Tā, lai dievi nevar šķērsot augšup un lejup, – tiem jāgaida uz viņu.
Nebiru ir zvaigzne, izcila augstumos.
Lai tas pārvalda Sākumu un Nākotni, lai tie apliecina savu cieņu tam,
Teicot: “Viņa, kurš bez atpūtas pārvar savu ceļu caur Tiamatas vidu,
Vārds, lai ir Nebiru, kurš pārvalda tās vidu.” (130)
Lai tie balsta debesu zvaigžņu gaitu;
Lai gana viņš visus dievus [anunnakus, devas?] kā aitas.
Lai viņš pārspēj Tiamatu; lai tās dzīve ir grūta un īsa!
Cilvēces nākotnē, kad novecos dienas,
Lai tā mazinās bez mitas un paliek malā uz mūžiem.
Jo viņš ir radījis ciklus un stingrus pamatus veidojis,
Tēvs Enlils ir nosaucis viņa vārdu “Zemju Valdnieks.”
Kad visus vārdus, ko pasludināja Igigi,
Bija dzirdējis Eia, viņa gars līksmoja, šādi:
“Viņš, kura vārdus ir cildinājuši viņa tēvi,
140 Patiesi, kā Es viņš ir; Ea būs viņa vārds.
Viņš vadīs visus manus apvienotos ritus;
Viņš izpildīs visus manus norādījumus!”
Ar vārdu “Piecdesmit” dižie dievi
Pasludināja viņu, kam ir piecdesmit vārdi, un darīja viņa ceļu par galveno.
Noslēgums.
145 Lai prātā tiek paturēts tas, lai izskaidro vadonis,
Lai gudrais un zinošais to izskaidro visiem kopīgi.
Lai skandē to tēvs un nodod to dēlam,
Lai dzirdīgas ir gana un uzrauga ausis.
Lai tie līksmo par dieviem Marduku, Enlilu,
150 Lai viņa zeme ir auglīga, lai var viņš zelt.
Stingri pēc viņa kārtības, nav maināmas viņa pavēles,
Neatcels viņa teikto neviens dievs.
Ja viņš skatās, tad tieši, negroza kaklu;
Ja viņš ir nikns, tā dusmām pretī nestāv neviens dievs.
155 Neizdibināma ir viņa sirds, nodomi skaidri,
Grēcinieks, likumpārkāpējs nāks viņa priekšā.
To atzīmē viņš, un tā to saglabā nākošam laikam.
Marduka mājoklis, ko darinājuši Igigi, dievi,
160 … lai stāsta.
… Marduka dziesmu,
Kurš pārspēja Tiamatu un ieguva valdnieka varu.
Cita latviskā tulkojuma fragmenti. (neesam tikuši vēl skaidrībā par viņu novietojumu poēmā)
Godājama ir viņa vara, un nebūt tai līdzīgas!
Bērnus savus, melngalvainos, patiesi draudzes ganam tam būt!
Gadsimtu gadsimtos lai neaizmirst, lai nosac tie viņa darbus!
Lai melngalvainos iemāca viņu bijīgi godāt!
Dievībām lai nes maizes upurus!
Bez paviršības dievus lai uztur!
Lai svētnīcas savas tie godā ceļ, lai svētnīcas savas tie slej!
Patiesi lai melngalvainie sadala dievus savā starpā!
Mums turpretī, lai cik vārdus mes viņam nedotu, galvenais – tas patiesi ir mūsu dievs!
Nosauksim taču viņu piecdesmit vārdos tagad!
Tālāk te seko 50 Annunaku vārdi, lai gan, domājams, to nozīme ir kabbalistiska vai simboliska nevis lingvisiska. Tomēr daži no tiem ir skaidrojami arī lingvistiski.
Vārdu saraksta beigās lasām:
Piecdesmit vārdos godājot, varenie dievi
Piecdesmit vārdos nosaukuši, viņa darus paziņojuši.
Saites:
Šumeru literatūra.
