Eritreja
Valsts Austrumāfrikā, Sarkanās jūras krastā.
Galvaspilsēta - Asmāra.
Platība - 124 000 kvkm.
Iedzīvotāji - 1,8 miljoni (1970.g.).
Nauda - nakfa. Nosaukta par godu Nakfas pilsētai, kur notika niknākās kaujas Neatkarības kara laikā.
Vēsture. Mūsu ēras sākumā ietilpa Aksūmas valstī.
XIII-XVI gs. liela daļa Eritrejas pieder'ja Etiopijai.
XIX gadsimta vidū Dženovas kuģu kompāniju "Rubattino" pārstāvošais Romas katoļu priesteris Džuzepe Sapeto no Osmaņu impērijas vasaļa iegādājās Asebas provinci, kas atrodas mūsdienu Eritrejas dienvidos. Īsi pēc tam, kad tika atklāts Suecas kanāls, itāļu komersanti vēlējās iegūt daļu ietekmes zemēs, gar kurām gāja ienesīgais kuģu ceļš uz Indiju.
Itāļu okupācija (1890.-1940.g.). Itāļi šo zemi okupēja 1889.gadā un tā palika viņu līdz pat 1952.gadam. Līdz ar Āfrikas kolonizāciju Itālija izmantoja iespēju, lai Melnajā kontinentā paplašinātu savu ietekmi. Itālijas valdība pārpirka "Rubattino" kompānijas Āfrikas īpašumus, kā arī iekaroja vairākas teritorijas uz ziemeļiem no Asebas provinces, salīdzinoši īsā laikā iegūstot kontroli gandrīz visā mūsdienu Eritrejas teritorijā.
Jau 1890. gadā līdz tam sadrumstalotie Itālijas kontrolē esošie Sarkanās jūras piekrastes apgabali, kuros dzīvoja dažādas vietējās tautas, tika apvienoti vienā kolonijā un nodēvēti par Eritreju.
Konkurence ar etiopiem. Turpmāki mēģinājumi koloniju paplašināt uz dienvidrietumiem piedzīvoja vien īslaicīgus panākumus. Turklāt 1896. gadā kaimiņos esošās Etiopijas impērijas karaspēkam pat izdevās ieņemt daļu no jaunizveidotās Eritrejas, itāļiem atstājot tikai piejūras zemes ap Asebu un Masavu (piejūras apmetni salīdzinoši netālu no vietas, kur atrodas mūsdienu galvaspilsēta Asmera).
II Pasaules karā. Fašistiskajai Itālijai 1936.gadā Benito Musolīni vadībā izdevās atgūt zaudēto Eritrejas teritoriju, kā arī okupēt Etiopiju, kas kļuva par daļu no Itālijas Austrumāfrikas, taču Eritrejai netika pievienota.
Angļu administrācijas pārvaldē (1941.-1952.g.). Pēc II Pasaules kara Eritreja kļuva par ANO protektorātu, un Lielbritānija pat piedāvāja to sadalīt, daļu pievienojot Sudānai, bet daļu – Etiopijai, tādējādi nodalot kristiešu un musulmaņu apdzīvotās teritorijas. Ideju noraidīja gan vietējie politiskie spēki, gan ANO, un tā netika īstenota.
Autonoms apgabals Etiopijas sastāvā (1952.-1962.g.). Tā vietā Eritreja ar ANO 1950.gada 2.decembra lēmumu kļuva par Etiopijas federatīvo apgabalu. Etiopija turpmākajos gados bieži pārkāpa Eritrejas autonomijas tiesības, izsaucot eritrejiešu protestus. Galu galā Etiopija atbildēja ar Eritrejas pilnīgu pakļaušanu un autonomā apgabala nodēvēšanu par Etiopijas 14.provinci.
Kolonijas statusu Eritreja zaudēja 1952.gadā. Turpmākos 10 gadus tā palika Etiopijas federācijas sastāvā, bet saglabāja zināmu autonomiju. 1962.gada referenduma rezultātā, kurš pēc vispārēja atzinuma bija falsificēts, Etiopijas federācija sabruka un Etiopija ieguva nedalītu varu pār Eritreju, kas kļuva par vienu no Etiopijas provincēm. Turpmāk tā tika pārvaldīta tieši no Adisabebas. Haile Selasijs apgalvoja, ka neskaitot īso koloniālo periodu, Eritreja vienmēr ir bijusi Etiopijas sastāvdaļa. Eritrejieši ar to nebija vienisprātis.
Cīņa par neatkarību. 50.gadu beigās eritrejieši uzsāka ilgstošu cīņu par neatkarību. Sākotnēji lielākais politiskais spēks – Ēģiptes un Sīrijas balstītā konservatīvā "Eritrejas Atbrīvošanas fronte" sadalījās un par jaunu vadošo neatkarības cīņu virzītāju 70.gados kļuva sākotnēji Ķīnas atbalstītā marksistiskā "Eritrejas Tautas atbrīvošanas fronte" (ETAF).
1962.gadā Haile Selasijs I anektēja Eritreju, kas izsauca 30 gadu ilgu cīņu ar eritrejiešiem.
Etiopijas cīņa pret eritrejiešu nemierniekiem nedaudz atslāba laikā, kad ASV atbalstīto Etiopijas imperatoru gāza PSRS finansētā marksistu militārā hunta, taču vēlāk tās komunistu līderi Eritrejā turpināja imperatora iesākto politiku, piespiežot Eritrejas brīvības cīnītājus atkāpties uz valsts ziemeļu teritorijām, kurās tās spēja noturēties no Sudānas pienākošās palīdzības dēļ. Karadarbības, sausuma un bada dēļ šajā laikā uz Sudānu bēgļu gaitās devās līdz pat miljonam eritrejiešu. Par spīti atsevišķām uzvarām brīvības cīnītāji būtiskus panākumus guva vienīgi pēc PSRS sabrukuma un tam sekojošā palīdzības apsīkuma Etiopijai. Tas ETAF spēkiem līdz 1991.gada sākumam ļāva ieņemt jau faktiski visu Eritrejas teritoriju.
Neatkarības iegūšana. 1991.gada beigās arī Etiopijas opozīcija ar eritrejiešu militāro atbalstu pārņēma varu savā valstī, liekot prezidentam Mengistu Hailem Mariamam bēgt uz Zimbabvi, kur viņš mīt joprojām. Jaunā Etiopijas valdība piekrita eritrejiešu prasībai rīkot referendumu par Eritrejas neatkarību. Referendums noslēdzās ar Eritrejas neatkarības pasludināšanu 1993.gada 24.maijā. Sākotnējo valdību izveidoja dominējošais politiskais spēks ETAF, bet par valsts prezidentu kļuva tā līderis Jesaja Afeverks.
Ilgstošās brīvības cīņas Eritreju bija novārdzinājušas, un valdība izsludināja plānu valsts atjaunošanai, kas paredzēja centralizētu valsts iedzīvotāju iesaisti. No īslaicīga valsts atjaunošanas projekta tas drīz vien pārtapa savdabīgā valsts pārvaldes sistēmā, kurā varu saglabāja ETAF vadība.
Eritreja savulaik bija Etiopijas province, bet kļuva par neatkarīgu valsti 1993.gadā. Abu valstu starpā valdīja nesaskaņas par robežas demarkāciju. Aprīlī Etiopijas premjers Abi Ahmeds paziņoja, ka viņa valsts pildīs ANO atbalstīto miera līgumu, kas paredz, ka strīdus teritorijas nonāk Eritrejas pārraudzībā.
Tranšeju karš (1998.-2000.g.). No 1998. līdz 2000. gadam abu valstu starpā notika zvērīgs tā saucamais tranšeju karš, kurā bojā gāja aptuveni 70 000 cilvēku. Pēc kara beigām līdz pat 2003. gadam ANO starptautiskie spēki uz robežas izveidoja buferzonu, taču sliktās apgādes un regulāro Eritrejas noteikto ierobežojumu dēļ misija 2008. gadā tika pārtraukta.
Gandrīz 10 gadu garumā iesaistījās diplomātiskos karos ar kaimiņvalsti Sudānu, 90.gadu vidū īstenoja īslaicīgu karu ar Jemenu par vairākām salām Sarkanajā jūrā, kā arī uzsāka robežkonfliktu ar Etiopiju par Badmes pilsētu, kura laikā sagrāva attiecības arī ar mazo kaimiņvalsti Džibutiju.
Eritrejas–Etiopijas robežkonflikts izvērtās graujošs, abām valstīm, kuras tobrīd tika uzskatītas par vienām no nabadzīgākajām pasaulē. Tās karadarbībā izšķieda miljonus un zaudēja no 100 000 līdz 150 000 karavīru katra, turklāt, lai gan divus gadus ilgušais konflikts noslēdzās jau 2000.gadā, diplomātiskās attiecības abu valstu starpā netika atjaunotas, un septiņus gadus vēlāk abas puses uz pierobežu atkal nosūtīja aptuveni 150 000 karavīru katra.
Aplūkojamie objekti.
Asmāra. Galvaspilsēta.
Puškina piemineklis. Uzstādīts par godu 210.dzejnieka dzimšanas dienai. Tā pakājē aiz stikla dobumā ir zeme no Puškina kapa.
Adule. Aksumītu galvenā osta.
Masava. Puškina senča Ābrama Hanibāla dzimtā pilsēta.
Apustuļa Toma kaps. Pie Adulas pilsētas Eritrejā esot kaps, kuru vietējie norāda kā apustuļa Toma kapu.
Saites.
Tigraji.
