Elo Rinpoča. Trīs ciešanu veidi
No grāmatas „Lamrima būtības īss paskaidrojums.”
Materiālu no krievu valodas pārtulkojis Imants Kore.
Trīs ciešanu veidi.
1. Ciešanu ciešanas.
2. Pārmaiņu ciešanas.
3. Visaptverošās nosacītības ciešanas.
Ciešanu ciešanas.
Šis ir viegli atpazīstams ciešanu veids. Cilvēku, dzīvnieku, izsalkušo garu un elles pasaulēs, ciešanu ciešanas ir slimības, karstums, aukstums, izsalkums, slāpes, šķiršanās no kā patīkama, un tamlīdzīgi. Tātad tās ir ciešanas, kuras būtne izjūt un tās apzinās. Piemēram, izjūtot sāpes, izsalumu vai aukstumu, cilvēks vai jebkura cita būtne ļoti skaidri izprot, ka cieš. To izraisīts pārdzīvojums arī ir ciešanu ciešanas.
Pārmaiņu ciešanas.
Mums šķiet, ka Samsārā ir daudz kā pievilcīga, taču tuvāk apskatot, tas viss izrādās ciešanas. Apskatīsim cilvēka ķermeni. Pakāpeniskās personības pilnveidošanas prakses mērķis ir piedzimšana labajās pasaulēs, tai skaitā arī cilvēku. Šāda piedzimšana ir ļoti grūti un reti sasniedzama. Šķiet, ka cilvēka ķermeņa iegūšana ir liela laime. Bet kā zināms, tas ir visdažādāko ciešanu avots: cilvēciskais ķermenis ir pakļauts slimībām, tas ir jābaro, tas noveco un mirst. Kas sākumā šķiet laime, izrādās ciešanas. Tāpat mūsu laimes avots - draugi un tuvinieki, nereti gadās, ka viņi kļūst par mūsu ienaidniekiem. Iespējams ātri kļūt bagātam, tāpat iespējams ātri palikt nabagam.
Iegūdami dzīvē kādu nebūt prieku, mēs uzskatām to par noturīgu laimi, bet kad mūs vēro svētie (brīvību ieguvušie) arhati, tad viņi redz, ka Samsārā gan laime, gan nelaime ir vienas vienīgas ciešanas.
Bagātību uzkrājušam cilvēkam būtu jābūt laimīgam, bet viņš ir nemierīgs, jo bagātību nepieciešams sargāt un pavairot. Pastāvīgs nemiers viņam pārtop lielās ciešanās.
Zinātnes sasniegumi ievērojami atvieglojuši cilvēku dzīvi. Pateicoties tam mēs spējam sasniegt vēlamo bez īpašām pūlēm, izbēgot no dažādām ciešanām, taču pilnībā no ciešanām nevaram izvairīties. Zinātnes sasniegumi nespēj radīt cilvēkam no ciešanām pilnīgi atbrīvojošu, mūžīgu laimi.
Šis ciešanu veids rāda, ka pēc būtības, Samsārā laime un ciešanas – viens un tas pats. Lietas būtība tajā, ka samsāriskās būtnes par laimi notur situāciju pārmaiņas: piemēram, pāriešanu no aukstuma karstumā. Taču pēc būtības, atrašanās karstumā nav laime, un mēs to jau zinām pēc savas ikdienas pieredzes: ilgstoša atrašanās karstumā izsauc karstuma radītās ciešanas, un rodas nepieciešamība izmainīt šo situāciju. To pašu var teikt par jebkuru situāciju, kurā mēs varam atrasties. Tādējādi, atrašanās jebkurā situācijā ir ciešanas, un tāpēc esam spiesti pastāvīgi mainīt savu situāciju – pāriet no vienas situācijas citā, tādējādi radot sev laimes ilūziju. Ja tā nebūtu, tad būtu atrodama tāda situācija, kurā varētu atrasties svētlaimē cik vien ilgi vēlamies, taču tādas Samsārā nav. Šāda iluzora laime arī tiek dēvēta par samsārisko laimi (aptumšoto laimi).
Visaptverošās nosacītības ciešanas.
Šis ciešanu veids ir divu iepriekšējo veidu pamats. Pats nosaukums liecina, ka šim ciešanu pakļautas visi sešās Samsāras pasaulēs dzīvojošie: no Samsāras virsotnes līdz pat neizturamo mocību ellei. Visi, kuriem piemīt aptumšotās skandhas, pakļauti šim veidam.
Būtnes var atrasties kādā vienā no trim situācijām, kā: ciešanas, laime vai neitrāla. Visaptverošās nosacītības ciešanas ir ikvienā situācijā: gan kad būtne apzinās savas ciešanas (izjūt ciešanu ciešanas), gan kad tam šķiet, ka atrodas laimē (izjūt pārmaiņu ciešanas), un arī kad neizjūt ne ciešanu un ne laimes sajūtu, tas ir kad būtne atrodas neitrālā stāvoklī. Lai saprastu, ko nozīmē visaptverošās nosacītības ciešanas, nepieciešams uzzināt (noteikt) šo ciešanu veidu neitrālajā situācijā. Uzskata, ka šo ciešanu veidu nosaka apstāklis, ka katra samsāriskā būtne „ietērpta” sev atbilstošā aptumšoto skandhu (piecu psihofizisko agregātstāvokļu) ietērpā. Cilvēki ietērpti cilvēku aptumšotās skandhās; dzīvnieki – dzīvnieku; dievi – dievu un tā tālāk. Pa cik būtnes ne uz mirki nešķiras no savām skandhām, tad visaptverošās nosacītības ciešanas tām ir nepārtraukti.
Neitrālajā situācijā tiešās ciešanas, vai pretēji, laime nav klātesošas, taču tā, ka indivīdam piemīt aptumšotās skandhas, ciešanas var rasties jebkurā brīdī. Pa cik neitrālā situācija ir karmas un klešu rezultāts, tad šī situācija rada vai nu aptumšoto laimi, vai tiešās ciešanas, un tāpēc jau pēc savas būtības šī situācija ir nepilnīga. Tāpēc saka, ka visi kam ir aptumšojumi, tas ir kuriem piemīt aptumšotās skandhas, savā būtībā cieš. Nepieciešams sevī attīstīt atteikšanos no Samsāras ar izpratni par visaptverošo nosacītības ciešanu klātbūtni neitrālajā situācijā.
Parasti cilvēki aptumšotās laimes situācijā nesaskata ciešanas, viņi to uzskata par patiesu laimi. Tās nepastāvīgumu, nevajadzīgumu var saskatīt vienīgi cilvēki, kuri nodarbojas ar Dharmas praksi – budisti. Gan jāsaka, ne tikai un vienīgi budisti, bet arī citu ticību pārstāvji, kuri nodarbojas ar dziļās apceres praksēm, spēj saskatīt ciešanas aptumšotajā laimē. To saskatot, viņi atmet tiekšanos pēc tās, un meditatīvi attīstot sevī daudz smalkākās izjūtas, pārtrauc sevī rupjo klešu darbību, līdz ar to savu nākamo piedzimšanu var atrast dievu (debesu iemītnieku) pasaulē. Parasti atšķirībā no budisma praktizētājiem, citu reliģiju pārstāvji neredz ciešanas neitrālajā situācijā. Kas, protams, ir ļoti dziļi maldi.
Un tā, neizbēgamas sekas eksistencei Samsārā ir ciešanas. Vārdi „Samsāra” un „ciešanas” ir sinonīmi.
Pārdomas par konkrētām Samsāras ciešanām.
Viss fenomenālais dalās trīs pasaulēs: vēlmju (sanskr. Kamadhatu), formu (sanskr. Rupadhatu), bezformu (sanskr. Arupadhatu). Vēlmju pasaule – Kamadhatu – sastāv no elles pasaulēm, pretu, dzīvnieku, cilvēku, pusdievu un sešu veidu dievu pasaulēm. Pie formu un bezformu pasaulēm pieder atlikušie pārējie dievu veidi. Mēs, cilvēki, piederam pie vēlmju pasaulēm, jo mums piemīt pieķeršanās pieciem sajūtu uztveres patīkamajiem objektiem, tāpat kā viesiem Kamadhatas iemītniekiem. Kamadhatas iemītnieku apziņā sajūtu uztveres patīkamie objekti dalās labajos, vēl labākos un pašos labākajos, un viņi tos izmanto.
No otras puses, Samsārā ir sešas pasaules, kuras dalās labajās un nelabajās. Nelabo pasauļu ciešanas tika apskatītas iepriekš – zemākās personības pilnveidošanas etapu aprakstā. Izskatīsim cilvēku, pusdievu un dievu ciešanas.
Cilvēku ciešanas.
Mēs jau runājām, ka viena no vislaimīgākajām un izdevīgākajām piedzimšanām ir piedzimt cilvēka veidolā, un mums visiem šobrīd ir šī piedzimšana. Tieši tāpēc, ka mums tā ir, varam teikt, ka cilvēciskajā piedzimšanā nav pastāvīga, no nekā neapdraudēta laime, pretēji, cilvēkiem pietiekami daudz problēmu un ciešanu.
Cilvēkiem piemīt astoņi ciešanu veidi (1) dzimšana; (2) novecošana; (3) slimības; (4) miršana; (5) šķiroties no patīkamā; (6) tiekoties ar nepatīkamo; (7) neiegūstot nepieciešamo; (8) iegūstot nevajadzīgo. Tās visas ir Samsāras izpausmes, un tās ir visaptverošas.
1. Piedzimšanas ciešanas. Lai gan neviens nevar apstiprināt, runā, ka jau ar apziņas ieiešanu materiālajā ķermenī jau sākās jaunā cilvēka ciešanas, vēl esot embrija stāvoklī. Atsevišķi katra orgāna, un locekļu formēšanās izsauc sāpes. Piedzimšanas process ir ļoti sāpīgs mātei, bet vēl mokošāks tas ir bērnam, lai arī viņš to nespēj pateikt. Jau no pirmā parādīšanās pasaulē momenta bērns izjūt ciešanu ciešanas: ietīšana autiņos viņam rada asas sāpes, jo maigais audums, kurā ietin bērnu, viņam šķiet kā ar naglām un āķiem piedzīta virsma, un tāpat viss – jebkurš kontakts ar apkārtējo pasauli jaundzimušajam rada ļoti spēcīgas ciešanas. Ir sutra „Ieiešana dzemdē”, kur sīki aprakstītas piedzimšanas ciešanas, un interesenti to var izlasīt.
2. Novecošanas ciešanas. Jau no piedzimšanas brīža cilvēks sāk novecot. Pat nodzīvojis līdz piecdesmit gadiem bez slimībām, gandrīz katrs ap sešdesmit sāk izjust ciešanas no slimībām. Ar gadiem cilvēkam sāk sabrukt ķermenis, zūd spēki, spējas, sajūtas un tā tālāk. Milarepa apgalvojis, ka pat veca cilvēka piecelšanās process līdzinās dubļos dziļi iegrimuša zirga izvilkšanai. Parasta pastaiga vecam vīram ir tik pat smaga kā medniekam pielavīšanās putnam; viņa piezemēšanās uz sēdekļa līdzīga smaga akmens kritienam. Milarepa tāpat teicis, ka veca vīra āda – vienas vienīgas grumbas, viņa kauli pastāvīgi krakšķ, viņš kļūst kurls, mēms, akls, stulbs un jūtas pazudis šajā plašajā pasaulē. Labi, ka vecums pienāk lēni, citādi cilvēks momentāni veiktu pašnāvību, vai sajuktu, un cilvēki vecumu neuzskatītu viss par dabisku procesu, bet bezmaz vai kā kādu lāstu.
3. Slimību ciešanas. Tās ir saprotamas ikvienam no mums. Kad cilvēks saslimst, briesmām pakļauta viņa veselība, viņa dzīvē rodas neizturami apstākļi: sāpes, karstumi, apetītes zudumi, nevarība. Tas viss var notikt jebkurā brīdī.
4. Miršanas ciešanas. Neviens nevēlas mirt, pati nāves pieminēšana mūs biedē. Kad cilvēks mirst, viņam nākas šķirties no saviem tuvākajiem, draugiem, bagātības un viņam tik ļoti vērtīgā ķermeņa. No tā cilvēks ļoti cieš. Viņš cieš arī no stiprām fiziskajām sāpēm. Tie, kuri atvadās no mirstošā, tāpat cieš. Neko nav iespējams pret to uzsākt, jo nāve atnāk pateicoties karmai un klešām.
5. Ciešanas šķiroties no patīkamā. Šis ciešanu veids no iepriekšējiem atšķiras ar to, ka slimību, vecuma un nāves ciešanas sajūtam vienīgi kad tām pienācis laiks, toties šis ciešanu veids var parādīties ikvienā dzīves mirklī. Piemēram, tās ir tādas ciešanas, kā naudas zaudēšana, apģērba, mašīnas, magnetafona u.t.t. pazaudēšana.
6. Ciešanas tiekoties ar nepatīkamo. Tikšanās ar ienaidniekiem vai nokļūšana nepatīkamā situācijā, un tamlīdzīgas nevēlamas situācijas veido doto ciešanu veidu.
7. Ciešanas neiegūstot nepieciešamo. Cilvēks izjūt ciešanas dēļ nepiepildītām vēlmēm, kad viņš pielicis lielas pūles uzstādītā mērķa sasniegšanai, ar to saistījis lielas cerības, bet nav ieguvis vēlamo rezultātu. Cilvēks meklē sev nepieciešamo un to neatrod; veic visu laimes sasniegšanai, bet to nesasniedz.
8. Ciešanas iegūstot nevajadzīgo. Tas, no kā viņš vēlas izbēgt, neizbēgami piemāks (vecums, nāve); cenšoties izbēgt no ciešanām, tās saņem. Cilvēks, kurš veic kādas darbības laimes sasniegšanai, patiesībā ļoti bieži nonāk pie ciešanām.
Tādas ir cilvēciskās ciešanas. Tās ir ne tikai cilvēkiem, bet arī visām dzīvajām būtnēm. Taču uzskaitītie ciešanu veidi pārsvarā attiecināmi tieši uz cilvēkiem, jo citu pasauļu dzīvajām būtnēm šīs ciešanas ne tuvu nav tik izteiktas salīdzinājumā ar tām ciešanām, ko nosaka ciešanas piedzimstot zemākajās pasaulēs.
Pusdievu (asuru) ciešanas.
Pēc savas piedzimšanas viņi ir ļoti tuvu dieviem, taču viņiem ir mazāk iepriecinājumu, vienmēr skaudīgi pret dieviem, pastāvīgi naidojas ar viņiem, par ko arī ieguvuši „pusdievu” apzīmējumu. Viņi pastāvīgi cieš sakāves karojot ar dieviem, baidās no viņiem, tāpēc viņiem raksturīgas ciešanas, kuras izsauc ienaids. Naids ir galvenais viņu ciešanu veids. Viņus vēl dēvē par „nedieviem” – līdzīgi, kā atsevišķus cilvēkus dēvē par „necilvēkiem.” Maldīgi domāt, ka viņi vienmēr atrodas svētlaimē. Neskatoties uz to, ka viņu ķermeņi un labumi ir daudz labāki, pārāki kā cilvēkiem, pusdievi tāpat dzīvo ciešanu valgos.
Dievu (debesu iemītnieku) ciešanas.
Dievi raksturoti kā būtnes, kuri dzīvo patīkamā, mierīgā vidē. Viņiem skaista āriene, no viņu ķermeņiem izplūst patīkama smarža, āda ar ziedlapiņām, tīkamu aromātu. Dieviem zināma viņu iepriekšējā un nākamā dzīve, lai arī nespēj saskatīt vairākas pārdzimšanas. Viņu patīkamā eksistence ir pateicoties viņu iepriekšējās dzīvēs uzkrātajiem labajiem nopelniem, taču viņi neuztraucas par turpmāko labo nopelnu uzkrāšanu, tāpēc tie viņiem ātri izsīkst. Arī dieviem ir savas ciešanas. Lielākais vairums no viņiem pēc dzīves beigām pārdzimst zemākajās pasaulēs, lai arī daži spēj pārdzimt starp cilvēkiem, pusdieviem un pat starp formu un bezformu pasauļu dieviem.
Vēlmju pasauļu dieviem ir divu veidu ciešanas:
1) nepieciešamība karot ar pusdieviem;
2) miršanas ciešanas.
Ikviens karš ir ciešanas, tāpēc saprotamas dievu ciešanas dēļ nepieciešamības karot ar pusdieviem. Izlaidīsim šā ciešanu veida precīzu aprakstu.
Ciešanas, ko izraisa bailes no nāves. Pirms nāves viņiem mainās ķermeņa krāsa, novīst ziedlapiņas uz viņu ādas, ķermenis sāk izdalīt sviedrus (vispār dievi paliek sausi pat ūdenī). Piedevām pie visa, viņu tuvinieki izvairās tikties ar mirstošajiem.
Formu un bezformu pasauļu dieviem nav tādas ciešanas, kādas vēlmju pasauļu dieviem, taču arī viņi ir mirstīgi. Līdz pat savai nāves stundai viņi atrodas koncentrēšanās svētlaimē, viņiem nav baudas laime no sajūtu uztveres pieciem objektiem.
Kā gan piedzimst Rupadhatā un Arupadhatā?
Piedzimšana Rupadhatā – rezultāts izpratnei par baudu no sajūtu uztveres pieciem objektiem izvirtību un tiekšanās pēc daudz smalkākas svētlaimes. Daži citu ticību pārstāvji tieksmē sasniegt Nirvānu, apceres procesā sasniedz izpratni par sajūtu apmierinājumu nevajadzīgumu, iznīcina sevī pieķeršanos tām un izjūt spēcīgu vēlmi sasniegt koncentrēšanās svētlaimi. Ar to pašu viņiem tiek pārtraukta rupjā līmeņa klešu rašanās, bet tās netiek iznīcinātas līdz galam – paliek klešu sēkla (potenciāls): lai pilnībā, ar visu sakni iznīcinātu klešas, nepieciešama bezpatības sasniegšanas gudrība). Tādā veidā viņi sasniedz pirmo dhjanu (1), kura raksturīga ar daudz smalkāku svētlaimi salīdzinājumā ar sajūtu uztveres piecu objektu rupjo baudu. Pirmās dhjanas svētlaime ir daudz intensīvāka par juteklisko baudu. Citu ticību pārstāvji šo stāvokli raksturo kā Nirvānas sasniegšanu. Taču, tā kā viņiem nav zināma indivīda un dharmu pašeksistences neiespējamība, tad viņi neatbrīvojas no Samsāras. Kad viņiem izbeidzās pozitīvie nopelni, viņi atkal pārdzimst zemākajās pasaulēs. Tas notiek aiz pieķeršanās koncentrēšanās svētlaimībai. Tā kļūst par šķērsli turpmākajai garīgajai attīstībai un pozitīvo nopelnu izbeigšanās gadījumā būtne var pārdzimt, piemēram, par diezgan trulu radījumu. Tādēļ daudzi citu ticību pārstāvji noliedz Nirvānas kā tādas eksistenci.
Tas viss ir visaptverošo nosacītību ciešanas neatzīšanas tiešās sekas. Nirvānas eksistences noliegšana – smaga negatīvā darbība, vedoša uz pārdzimšanu ellē. Piedzimstot Rupadhatā un Arupadhatā, būtne nesasniedz visaptverošo nosacītību ciešanu dabu.
Citi citu ticību pārstāvji, redzot pirmās dhjanas koncentrēšanās svētlaimes lamatas, tiecās pēc otrās, vēl smalkākās koncentrēšanās pakāpes. Tālāk viņi var tiekties pēc trešās dhjanas. Tādējādi, ilgstoša uzturēšanās prāta koncentrācijā cēlonis vēl smalkāka līmeņa svētlaimes pārdzīvojuma līmeņa sasniegšanai. Beigu beigās, viņi var saskatīt dhajnu svētlaimes ierobežotību, un tad rodas nosacījumi pārejai uz Arupadhatas pasauli.
Arupadhatā eksistē četri stāvokļi:
1) bezgalīgās telpas samadhi;
2) neierobežotās apziņas samadhi;
3) nepatības apcere;
4) apcere bez atšķiršanas un neatšķiršanas – Samsāras augstākā virsotne.
Un lūk, dzīvās būtnes Samsāras riņķojumā nonāk līdz pašai augstākajai Samsāras iespējamajam stāvoklim – Arupadhai. Šajā gadījumā tā arī atrodas Samsāras robežās. „Samsāras virsotne” nav ģeogrāfisks jēdziens, bet gan prāta (apziņas) stāvoklis. Rupadhatā vēl iespējams noteikt dzīvo būtņu atrašanās vietu. Tur eksistē zemes, kontinenti, kur nonāk dzīvās būtnes, kuras uzkrājušas pietiekami daudz nopelnus lai spētu pārdzimt Rupadhatā. Toties bezformu pasaule var būt mums visapkārt. Lai piedzimtu tur, pietiekami uzkrāt karmu un pāriet Arupadhas pasaulē no tās vietas, kur atrodies, nedodoties kaut kur tālu. Būtnes, kas izpratušas klešu kaitīgumu, atrod piedzimšanu Arupadhā. Tajā tiek pārtraukta rupjo klešu veidu izpausmes, taču tās neatbrīvojas pilnībā no aptumšotām skandhām, kas arī beigās nosaka viņu atgriešanos Samsāras riņķojumā.
Daudzi citu ticību pārstāvji to un citu dhjanu svētlaimju veidus uzskata par Nirvānu. Tie ir dziļi maldi. Budisti savā praksē rūpīgi izpēta dhajnu svētlaimības stāvokļus, bet ne tādēļ, lai piedzimtu Rupadhatā vai Arupadhatā, bet mērķis ir lai iznīcinātu klešas un pārtrauktu samsārisko eksistenci. Aptumšotā skandhu iegūšana rodas no karmas un klešām, un turpmākajā veicina karmas un klešu uzkrāšanu.
„Ķermeni veidojošais kopums (cilvēka skandhas) rada ciešanas” – mācīja Buda. Bez viņa mācības mēs nespētu pastāvīgi realizēt izpratni kas tad īsti ir ciešanas. Viņš sniedza precīzu ciešanu tipu aprakstu, un tikai pēc tam Viņa sekotāji sāka saprast visaptverošo nosacītību ciešanu dabu. Buda māca: „Ciešanas atpazīstat, ciešanu cēloni iznīciniet”. Un pa cik visu ciešanu pamats ir visaptverošās nosacītības ciešanas, tad mums pats svarīgākais ir saprast tieši šo ciešanu veidu, atpazīstot tās neitrālajā stāvoklī, kas, lai arī pašas par sevi nav ciešanas, taču kalpo par ciešanu avotu.
Tā noslēdzas izskaidrojums Patiesības par ciešanām.
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
(1) Dhjana – dziļās koncentrēšanās stadija. 1 – dhajna – koncentrēta prāta stāvoklis un brīvības svētlaime no emocionālās nestabilitātes. 2 – dhjana – stadija, kurā tiek apzināts prieks, miers un iekšējais rāmums, kas veicina pastiprinātas nesatrauktas pārdomas. 3 – dhjana – stadija, kurā tiek mēģināts pāriet uz bezatšķirības stāvokli, tas ir, pie spējas atteikties pat no koncentrēšanās prieka, kad meklētājs izjūt pilnīgo nesatraucāmību un brīvību no ķermeniskajām sajūtām. 4 – dhjana – pilnīgās neuzbudinātības, bezizšķiršanas un paškontroles stāvoklis, bez ciešanām un bez atbrīvošanās. Rupadhatā ir septiņpadsmit dievu klases, sagrupētas pa četrām dhjanām.
