Elektroķīmija
- Detaļas
- Publicēts 15 Novembris 2017
- Skatīts: 2779
Fizikālās ķīmijas nozare, kas pētī jonu sistēmas, kā arī parādības un procesus, kas novērojami šo sistēmu robežvirsmā ar metāliem vai pusvadītājiem.
Izšķir teorētisko un lietišķo elektroķīmiju. Teorētiskā elektroķīmija aptver elektrolīzes teoriju, elektroķīmisko kinētiku un termodinamiku. Lietišķās elektroķīmijas nozares ir galvanotehnika (to iedalagalvanostēģijā un galvanoplastikā), elektrometalurģija, elektrolītiskā nemetālu ieguve, elektrosintēze, elektroķīmiskās pretkorozijas aizsardzība, kā arī ķīmisko lektriskās enerģijas avotu izstrādāšana. Elektroķīmijas atziņas un metodes izmanto citās ķīmijas nozarēs, fizikā, tehnikā, medicīnā un bioloģijā.
Vēsture. Pirmie petījumi elektroķīmijā veikti XVIII gs. beigās.
1799.gadā A.Volta (Itālija) radīja pirmo ķīmisko strāvas avotu - Voltas stabu.
1805.gadā T.Grothuss izvirzīja pirmo elektrolīzes teoriju.
1807.gadā H.Deivijs (Lielbritānija) elektrolītiski ieguva vairākus metālus - Na, K.
1833.-1834.gados M.Faradejs (Lielbritānija) formulēja kvantitatīvos elektrolīzes likumus, radīja jona, anjona, katjona, elektroda, anoda, katoda jēdzienu.
1838.gadā B.Jakobi (Krievija) atklāja elektrolītisko metāla kārtiņas uzklāšanas paņēmienu, līdz ar to liekot pamatus galvanotehnikai.
1887.gadā S.A.Arrēniuss (Zviedrija) izvirzīja elektrolītiskās disociācijas teoriju.
1873.gadā Dž.V.Gibss (ASV), 1883.gadā H.Helmholcs (Vācija), 1889.gadā V.H.Nernsts (Vācija) - galvaniskā elementa teoriju.
XX gs. elektroķīmijas teorija pilnveidota, radītas un attīstītas instrumentālās elektrolītu un elektrodu procesu pētīšanas metodes, piemēram, polarogrāfija. Teorētiskās elektroķīmijas attīstību sekmējuši arī krievadomju zinātnieku darbi elektroķīmiskajā kinētikā (A.Frumkins), elektriskā dubultslāņa uzbūves, nulles lādiņa potenciāla, elektrodu procesu un elektroķīmisko korozijas mehānismu pētījumi (Ļ.Antropovs, A.Frumkins, J.Kolotirkins), jaunu teorētisko un praktisko metožu izstrādāšana.
Elektroķīmija Latvijā. Pirmos pētījumus Latvijā XIX gs. sākumā veica D.H.Grindelis un G.Parrots, T.Grothuss formulēja agrīnos elektroķīmijas teorētiskos priekšstatus. 80.gados V.Ostvalds pētīja šķīdumu elektrovadītspēju.
XX gs. 1.pusē lielu ieguldījumu elektroķīmiskās teorijas attīstīšanā devuši M.Centneršvērs un M.Straumanis.
Latvijas PSR laikos elektroķīmijas problēmas risina LPSR ZA Neorganiskās ķīmijas institūts, kur B.Puriņa vadībā pētī metālu elektroizgulsnēšanu no kompleksiem elektrolītiem, izstrādāta un tiek pilnveidota elektroķīmijas ekstrakcijas metode, kurā izmanto šķidrās membrānas; V.Kadekas un L.Liepiņas vadībā pētī metālu koroziju, inhibitoru iedarbības mehānismu.
LPSR ZA Organiskas sintēzes institūts pētīja organisko savienojumu elektroķīmiskās reducēšanas un oksidēšanas likumības un brīvo radikāļu nozīmi organiskajā elektroķīmijā (J.Stradiņš).
LVU izvērsta nemetālu elektrodu elektroķīmisko īpašību pētīšana (U.Alksnis, G.Slaidiņš).
Saites.
Ķīmija un ķīmiķi.
