Elektrovadītspēja
1. Fizikāls lielums (G), kas kvantitatīvi raksturo attiecīgā vadītāja spēju vadīt elektrisko strāvu. G ar šā vadītāja pretestību R saista sakarība G = 1/R. Mērvienība SI - S.
2. Vielas spēja vadīt elektrisko strāvu. Elektrovadītspējas mehānismu cietvielā izskaidro zonu teorija, gāzēs - gāzizlādes teorija, šķidrumos - elektrolītu elektrovadītspējas teorija. strāvas blīvums j katrā vadošas vides punktā saskaņā ar Oma likumu ir tieši proporcionāls elektriskā lauka intensitātei E; j = lambda E, kur lambda ir īpatnējā elektrovadītspēja, kas kvantitatīvi raksturo vielas spēju vadīt elektrisko strāvu, un tās mērvienība SI - S/m.
Pēc lambdas lieluma visas vielas iedala vadītājos - lambda > 106 S/m, dielektriķos - lambda<10-8 S/m un pusvadītājos, kam lambdas vērtība ir starp iepriekš minētajām vērtībām. Īpatnējā elektrovadītspēja ir atkarīga no temperatūras, vielas struktūras, kā arī no ārējās iedarbības (elektriskā un magnētiskā lauka, starojuma). Metāliem un pusvadītājiem lambdu var izteikt ar lādiņnesēju koncentrāciju n un kustīgumu u: lambda=enu, kur e ir elementārlādiņš. Izmērījot vielas īpatnējo elektrovadītspēju, var spriest par tās tīrību, kā arī noskaidrot lādiņnesēju kustības dinamiku ķermeņos, to mijiedarbību savā starpā un ar citiem objektiem makroķermenī.
3. Bioloģisko sistēmu elektrovadītspēja. Dzīvo organismu audu spēja vadīt strāvu, ja uz tiem iedarbojas ārējs elektriskais lauks.
