Aliens

Elle, pekle

Saskaņā ar daudzu reliģisko mācību priekšstatiem pati briesmīgākā vieta Pasaulē, kur mūžīgu sodu izcieš mirušo grēcinieku dvēseles; mitoloģijā - mirušo vai ēnu valstība; arī ļauno garu, velnu, jodu mājoklis. 

Elles apraksti dažādās mitoloģiskajās tradīcijās satur zināmas atšķirības. Raksturīgi, ka sākumā saistībā ar aizkapa dzīvi nebija saistīta atmaksas ideja, paradīzes un elles esamība. Viņpasauli iedomājās vienu visiem un gluži tādu pašu kā šīs zemes apkārtējā pasaule.

Sengrieķu Hadesa. Hades. Sengrieķu "apakšzemes pasaule," kas varētu tikt asociēta ar elli.
Vienā no sengrieķu mītiem tiek nolaupīta Dēmetras meita Persefone un aizvesta uz pazemi. Līdzīgi seno divupiešu teikām, arī grieķu mitoloģijā ēdiena un dzēriena pieņemšana pazemē tai arī piesaista. Lai gan perdefona pazemē apēdusi tikai dažas granātābola sēkliņas, arī tas viņu daļēji spēj piesaistīt pazemei.
Sengrieķu priekšstati par pazemes mirušo pasauli vismaz senākajā periodā bija diezgan līdzīgi šumeru priekšstatiem. Agrīnajā mitoloģijā pēc nāves cilvēka dvēseles kā ēna mūžīgi mita pazemes valstībā, kur valdīja Aīds. Šajā pasaulē eksistence bija bez prieka, bez cerības un bez mērķiem. Vienīgais mierinājums, ar ko cilvēks šajā eksistencē varēja rēķināties, bija atmiņu saglabāšana par viņa darbiem dzīves laikā. Šāds liktenis mirušos sagaidīja neatkarīgi no tā, kāda bija viņu dzīve uz zemes.
Vēlāk šie priekšstati mainījās un kļuva sarežģītāki. Arhaiskajā periodā parādījās priekšstats par individuālu morālo atbildību pēc nāves, kāds nebija zināms senajiem mezopotāmiešiem.
Tomēr būtiski ir uzsvērt, ka arī grieķu mitoloģijā ir izplatīts motīvs par dzīvo nokāpšanu pazemē, līdzīgi kā tas ir seno mezopotāmiešu literatūrā. Jau pieminētajā šumeru eposā “Gilgamešs, Enkidu un pazeme” stāstīts par Enkidu ceļojumu pazemē. Grieķiem ir vairāki šādi stāsti, piemēram, par Hērakla, Orfeja un Odiseja došanos uz pazemes pasauli.
Salīdzinājumā ar šumeru varoņiem — Gilgamešu un Enkidu — grieķu varoņi ir daudz nekaunīgāki un pārdrošāki. Vismaz uz Hēraklu neiedarbojās pazemes valstības likumi un ierobežojumi — viņš ne tikai piekauj un savaino pašu pazemes valdnieku, bet pat izved virszemē pazemes šausmīgo sargu Kerberu, tāpat Hērakls no pazemes atpestī Tēzeju. Protams, tas izskaidrojams ar to, ka Hērakls, tāpat kā Gilgamešs, ir pusdievs.
Citiem grieķu varoņiem ceļojums pazemes pasaulē gan neizvēršas tik veiksmīgs. Tēzeja un viņa drauga Peritorija mēģinājums nolaupīt Aīda sievu Persefoni beidzās ar ieslodzījumu pazemē. Orfejam gan izdodas panākt atļauju atgriezt virszemē savu sievu Eiridīki, taču dziedonis pārkāpj noteikumus un sieva paliek pazemes valstībā. Viltīgajam Korintas valdniekam Sīzifam gan izdodas apmānīt uz laiku pazemes valdnieku, taču pēc tam maksā ar mūžīgu dievu sodu Tartarā velt milzīgu akmeni kalnā un tā arī līdz galam nekad neuzvelt.

Po. Pazemes valstība senajos polinēziešu mītos. Vieta, kur valda nakts, tumsa, mirušo valstība ar mirušo valdnieci Miru. Saskaņā ar nostāstiem, parasto cilvēku (ne varoņu) dvēseles laika gaitā gāja bojā Po, t.i. nebija nemirstīgas. Vienlaicīgi par Po jaunzēlandes polinēzieši (maori) sauca augstāko dievību. 

Patala. Saukta arī par Nagaloku - "Nāgu pasauli." Pazemes pasaule senos hindu mītos, kas sastāvēja no 7 apgabaliem. Patalu apdzīvoja dievības, kas bija naidīgas cilvēkiem un debesu dievībām. Saskaņā ar nostāstiem Patala ir pati skaistākā vieta uz Zemes, kas skaistumā pārspēj pat Indras debesis.

Pekle. Krievu - пekлo, baznīcas senslāvu -  пькъл ("sveķi," varbūt "piķis") Senslāvu mītos un nostāstos tā bija pazemes aizkapa pasaule, karsta vieta.

Nitke Kamui Mosiri. "Velnu pazemes pasaule." Senās ainu leģendās drēgna pazemes pasaule, kas atrodas zem Kanna Mosiri. Tur, it kā, nonākot tikai ļaunu cilvēku dvēseles. 

Naraka. Senindiešu mītos tā ir kopējā elle ar visām ellēm - pazemes māja vai pazemes pasaule, kas sadalīts 7 (21 vai 28 vai 50) apļos, kas novietoti viens virs otra.

Džainistu mitoloģijā elle bieži vien tiek iztēlota kā bedres, kas pārklāj katru no Apakšējās pasaules zemēm, pie tam uz tām atrodas no 5 līdz 2 500 000 ellēm (pavisam kopā 8 400 000 elles).

Elle budismā. Mahajānas sistēmā ir mācība par paradīzi un elli, t.i., tā atzīst pēcnāves eksistenci. Budisma mācībai par paradīzi un elli bija nolūks padarīt budisma reliģiju pieejamāku masu izpratnei, jo nirvānas jēdziens, būdams abstrakts un miglains, bija grūti aptverams.
Budistu mitoloģijā Naraka ir viena no 6 esības sfērām sansārā, pašā bīstamākajā un nelabvēlīgākajā no visām sfērām. 
Reliģiski tikumiskajā gleznā "Pasaules rats" (Sansarijn hurde) otrajā aplī kā viena no 6 valstībām attēlota elle. Budisti to iedala 20 nodaļās: no tām viena ir elles ķēniņa Erlikhana (dokšits - "ļaunais gars") mājoklis, 9 ir elles karstās nodaļas, 10 aukstās nodaļas. Zīmējumos attēlotas grēcinieku mocības dažādos veidos un pakāpēs. 
Mesiānisma ideja un mācība par paradīzi un elli plaši izplatījās un nodrošināja mahajānas virziena budismam vadošo stāvokli. 

Elle daoismā. Elles valdnieks ir Jaņ Lao-vans.

Elle judaismā. Viduslaikos žīdu vidū plaši izplatījās mistiskā Kabalas mācība, un kā viena no kabalistiskajām grāmatām XIII gs. parādījās sacerējums "Mirdzums" (Zoar) - tā mistiskā veidā interpretēja Toru. Šai grāmatā sīki aprakstīti eņģeļi un dēmoni, paradīze un elle, dvēseļu ceļošana utt.
Abaddon. "Bojāeja." Jūdu mītos simbols visu aprijošai kapa bedrei, elles bezdibenim. Tas spējīgs iemānīt, iesūkt sevī un apslēpt pavisam jebkkuru cilvēku. Saskaņā ar mūsdienu priekšstatiem Abadona tēls ir visai tuvs Melnajam caurumam. 
Kā stāsta leģenda, jūdi laika posmā, kad starp viņiem pastiprinājās pagānisks noskaņojums, nesuši savus bērnus par upuri Moloham un Gehennas ieleju (pie Jeruzālemes). Ķēniņš Josija, lai iznīdētu pagānismu, pavēlējis padarīt Gehennas ieleju par atkritumu izgāztuvi. Smaku, kas nākusi no šīs vietas, svētajos rakstos pielīdzina elles smakai un Gehenna kļuvusi par elles simbolu.

Mictlāna. Aizkapa pasaule acteku mitoloģijā, kas sastāv no 9 ellēm. Saskaņā ar nostāstiem, ceļš uz Mictlānu ilgst 4 dienas, kuru laikā mirusā dvēselei var uzbrukt čūska un milzīgs krokodils. Dvēselei jāpāriet starp diviem to saspiedošiem kalniem, pēc tam (pēc satikšanās ar rāpuļiem) jāšķērso 8 tuksneši, 8 kalni, jāpārdzīvo auksts vējš, kas pūš akmeņus un obsidiāna asmeņus. Pašās beigās dvēselei jāšķērso plata upe maza sarkana suņa mugurā. 

Kura. No šumeru vārda "kalns," "sveša, naidīga valsts" - ki-gaļ. Šumeru-akādiešu mītos pazemes pasaule, kurā nonāk mirušo dvēseles pēc nāves, retāk dzīvie, šķērsojot pazemes robežupi un 7 vārtus, ko sargā briesmonis Neti. Par Kuras atrašanās vietu nav nekādu skaidru priekšstatu, zināms tikai, ka tā atrodas "3600 divkāršo stundu tālumā," iespējams, no "zemes centra" Nipūras. 
Šumeriem. Pazemes valstību šumeru mitoloģijā dēvē par Kuru. Tās apmeklēšana no dievu puses attēlota senajos šumeru mītos no m āla plāksnītēm, piemēram, "Inannas nokāpšana pazemē" vai "pazemē ieslodzītais vētras dievs un viltīgā lapsa." Mezopotāmijas tradīcijās ēdiena un dzēriena pieņemšana piesaista pazemei.

Emi-no kuni vai Jomocukuni. "Dzeltenā avota zeme." Senos japāņu mītos tāla un tumša pazemes mirušo valsts. Pēc japāņu priekšstatiem aizkapa "apakšējā pasaulē" var nonākt arī dzīvie ļaudis, taču atgriežoties "augšējā pasaulē" tiem jāiziet attīrīšanās process no ļaunuma.

Elle kristietībā. Bībelē elle pieminēta tikai dažas reizes un vispārīgi.
Sākotnēji kristieši iztēlojās elli kā liela zvēra muti, kurā notiek visādas nešķīstības.
Pirmais elli smalkāk mēģināja aprakstīt Sv.Augustīns V gs. Viņš to raksturoja kā uguns un sēra ezeru, kurā tiek plosīti un dedzināti grēcinieki.
Viduslaikos elle kļuva par kristīgās mācības stūrakmeni. Garīdznieki savos sprediķos tēloja grēcinieku mocības ellē.
Ap 1180.gadu Hohenburgas abatijas (tagad - Mont Sainte-Odile) mūķene Landsbergas Herada jaunajiem mūkiem domātā enciklopēdiskā darbā "Baudu dārzs" ("Hortus delicarium") ilustrējusi elles viduslaiku redzējumu.
Smalki elles līkločus savā literārajā darbā "Komēdija" izstaigāja un tur redzēto aprakstīja itāļu dzejnieks Dante Aligjēri. Viņš katoliskā garā aprakstīja alegorisku skatu uz pēcnāves dzīvi, sadalot to trīs daļās - ellē, šķīstītavā un paradīzē. Dante elli tēloja kā no debesīm patriektā Sātana Zemes virspusē izsistu piltuvei līdzīgu veidojumu, kas beidzas Zemes pašā centrā. Ellē varēja nokļūt caur lieliem vārtiem, aiz kuriem ir līdzenums - tajā dzīvo tie, kas savā dzīvē nav grēkojuši, bet neko labu arī nav paveikuši. Viņiem nedod mieru milzīgi siseņu bari. Līdzenums beidzas ar upi, aiz kuras ir elles 9 pazemes loki.
Pirmajā lokā ir nekristītie bērni un godīgi neticīgie. Šie vienīgie necieš mokas. otrajā lokā ir tie, kas pārkāpuši bausli "neiekāro." Šeit baudkārās dvēseles griežas mūžīgā virpulī. Trešajā lokā ir negausīgie un rijīgie, to miesas plosa trijgalvainais suns Cerbers. Ceturtajā lokā ir skopie un izšķērdīgie - tie spiesti uz muguras nēsāt milzīgus klintsbluķus. Piektajā lokā ir dusmīgie un n eapmierinātie - pirmie ar  rokām un zobiem plosa otros, kuri mūžīgi raud. Sestajā lokā ir līdzens lauks ar degošiem kapiem. Tur deg ķeceri. Septītajā lokā tek karstu asiņu upe, kurā peld slepkavu, varmāku un izvirtuļu dvēseles.Šai lokā ir pašnāvnieku mežs un vieta tiem, kas grēkojuši pret dabu. Astotajā lokā ir nepateicīgie, zagļi, liekulīgie un uzticību zaudējušie.  Dēmoni per tos ar pātagām, aplej ar verdošu darvu. 
Devītā loka lejasdaļu klāj ledus ezers. Tieši šeit mīt pasaules lielākie grēcinieki, piemēram, kristus nodevējs Jūda, kuru moka ar stindzinošu aukstumu. pats Sātans mūžīgi košļā grēcinieku ķermeņus. elles valdnieks pārsteidz nevis ar spēku un ļaunumu, bet ar absolūtu intelekta trūkumu.

Džahanna - elle islāmā. Džahannam. Visbiežākais elles nosaukums senā musulmaņu mitoloģijā.
Tā bija vieta, kur gaida  tveice un trakojoša uguns liesmas, mūžīgi vai laicīgi cieš grēcīgie ļaudis un džini no dedzinošas uguns. Tur grēcinieki "būs tveicīgā samumā un verdošā ūdenī, melnu dūmu ēnā; viņiem nebūs ne vēsuma, ne iepriecinājuma" (Korāns, 56., 41.-43.). Kopš musulmaņi dzīvo arī mērenā klimata zemēs, islāmā izplatījusies mācība par īpašu elles nodaļu az Zamharira, kur valda negants aukstums. Turku Furati (citādi - Firaki) teoloģiskajā sacerējumā "Četrdesmit jautājumi" ("Kirksial") izskaidrots, ka šai elles nodaļā "valda aukstums, pie kam tik negants, ka, ja tikai niecīgu tā daļu aiz neuzmanības kaut kā palaistu vaļā, tad no tā aizietu bojā visas zemes radības." 
Saskaņā ar nostāstiem Džahanna novietota "zemāk par pirmajām debesīm," tai ir 1 vai 7 vārti pie ieejas, ko sargā 19 eņģeļi (malaika) ar Maliku priekšgalā. Tās forma veidojās no piltuvju formas koncentriskiem riņķiem, centrā vai blakus tam auga zakuum koks, kam augļu vietā ir velna (šaitana) galvas.  
Korāna ellē ir 6 nodaļas, kas viena par otru ir šausmīgākas.  Allāha vārdā Korānā sacīts: "Neticīgajiem mēs esam sagatavojuši važas, kakla siksnas, elles liesmu" (76., 4.). Tiem "dzēriens būs verdošs ūdens un nežēlīgas mokas par to, ka tie bijuši neticīgie" (10., 4.).
Ievērojamais indomusulmaņu modernists Muhameds Ikbals ieteica uzlūkot paradīzi un elli nevis par vietām, kurās vieni gūst jutekliskas baudas, jūt svētlaimību un citi cieš briesmīgas fiziskas mokas, bet kā īpašus cilvēka dvēseles stāvokļus, kad dvēsele atbrīvojusies no nīcīgajām miesām pēc cilvēka nāves.

Tartara. Sengrieķu mitoloģijā bezdibenis. Saskaņā ar sengrieķu un seno romiešu priekšstatiem Tartarā atrodas Aizkapa pasaule, Aīda un Plūtona valstība. Tartarā Zevs ieslodzīja viņa gāztos titānus.

Aplūkojamie objekti.
Houskas pils. Atrodas ziemeļos no Prāgas, mežos. Uzcēlis Bohēmijas ķēniņš Otokārs II XIII gs. Pilij nav bijis kādas stratēģiskas nozīmes, bet gan tā celta, lai nosprostotu eju uz pašu Elli. Folklorā ar to saistās daudz tumšu notikumu, par tiem tuvāk - šeit. 

Panosavanas svētnīca. Wat Pano Sawan. Elles svētnīca Taizemē. Še ar šausminošiem tēliem parāda, kas sagaida grēciniekus.
Elles ieleja. Biezu dūmu ieskauta ģeotermāla ieleja Taivānas karsto avotu centra - Beitou. 

Nospiedums civilizācijā. Priekšstati par plaši elli izmantoti teikās, pasakās, literatūrā, tēlotājmākslā. 
Māksla.
Nīderlandiešu gleznotājs Hieronīms Boss (~1450.-1516.g.).
Literatūra.
Savā "Dievišķajā komēdijā" izmantojis Dante.
Elles viduslaiku zīmējums no "Hortus delicarium" (~1180.g.0.