Fāžu pāreja
Vielas pāreja no vienas fāzes kādā citā, ja mainās ārējie apstākļi - temperatūra, spiediens, elektriskā un magnētiskā lauka intensitāte.
Fizikālo lielumu vērtību kopu, kas atbilst fāžu pārejai, sauc par fāžu pārejas punktu. Šim punktam atbilstošā temperatūra ir fāžu pārejas temperatūra (arī Kirī punkts, Neēla punkts). Vielām fāžu pārejas tuvumā raksturīgas kritiskās parādības.
Fāžu pārejas iedala pirmā un otrā veida fāžu pārejās. Tas jāuzskata par robežgadījumiem, kuros neievēro daudzus reālus faktorus, piemēram, fluktuācijas.
Pirmā veida fāžu pārejas punktā vielas blīvums, tilpums, iekšējā enerģija, entropija u.c. parametri mainās lēcienveidīgi un izdalās vai absobējas fāžu pārejas siltums. Tajā ir visa veida agregātstāvokļu maiņas - kušana, iztvaikošana, sublimācija; arī dažādu alotropisko modifikāciju savstarpējās pārejas. Pirmā veida fāžu pāreju izsaka ar Klapeirona-Klauziusa vienādojumu.
Otrā veida fāžu pārejā blīvums, iekšējā enerģija, entropija, tilpums fāžu pārejas punktā mainās nepārtraukti, bet lēcienveidīgi mainās īpatnējā siltumietilpība, saspiežamības koeficients, termiskās izplešanās koeficients. Šajā pārejā nenotiek siltuma izdalīšanās vai absorbcija.
Otrā veida fāžu pāreja ir vielas pāreja no feromagnētiskās fāzes paramagnētiskajā, no segnetoelektriskās fāzes paraelektriskajā, metāla pāreja no supravadošās fāzes normālajā, hēlija pāreja no normālās fāzes supraplūstošajā fāzē.
Otrā veida fāžu pārejas teoriju pirmais radīja nīderlandiešu fiziķis P.Ērenfests 1933.gadā. Mūsdienas vispārīgāko un pilnīgāko teoriju izveidojis krievpadomju fiziķis Ļ.Landauss 1937.gadā.
Difūzās fāžu pārejas notiek nevis noteiktā temperatūrā, bet kādā temperatūras intervālā.
Saites.
Termodinamiskās fāze.
