Internacionāles
Starptautiska komūnistu partiju apvienība.
I Internacionāle (1864.-1872.g.). Kad XIX gs. 50.gadu beigās un 60.gadu sākumā Eiropā sākās jauns strādnieku kustības pacēlums, F.Engelss bija viens no Starptautiskās strādnieku asociācijas (I Internacionāle, dibināta 1864.g.) vadītājiem. 1864.gada 28.septembrī Londonā tika nodibināta Starptautiskā strādnierku asociācija, sekojot tam, Hess, Markss, Engelss un Bakuņins nodibināja Pirmo internacionāli, kas turpināja "Komunistu līgas" aktivitātes. Oficiāli šī līga bija beigusi pastāvēt 1852.gada 17.novembrī.
1869.gadā F.Engelss aizgāja no darba tirdzniecības firmā un 1870.gada septembrī pārcēlās uz Londonu. Kopā ar K.Marksu viņš aktīvi darbojās I Internacionāles Ģenerālajā padomē, savās runās un rakstos pievērsa uzmanību Francijas-Prūsijas kara (1870.-1871.g.) notikumiem, aistāvēja Parīzes komūnu (1871.g.), ideju par strādnieku partiju katrā valstī un par proletariāta diktatūru.
1872.gadā Markss nolēma slēgt Internacionāli Eiropā, jo organizācija bija novājināta Marksa cīņā ar M.Bakuņinu.
II internacionāle (1889.-?). F.Engelss sagtavoju sociālistu starptautisko kongresu Parīzē 1889.gadā, kur tika nodibināta II Internacionāle. 20.-30.gados viens no BSP un II Internacionāles līderiem bija beļģu politiķis L. de Brukērs.
1919.gadā Komunistiskajā internacionālē iestājās Britu sociālistiskā partija.
IV Internacionāle (1938.-?). Savu ideju realizācijai (vispasaules revolūcijas izraisīšanai, tai skaitā Padomju Savienībā) 1938.gadā Trockis izveidoja t.s. IV Internacionāli. Viņam bija liels piekritēju skaits visā pasaulē.
ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs savulaik no 1999. līdz 2005.gadam bija Sociālistiskās Internacionāles prezidents.
Saites.
Komunisms un komunisti.
