Ķēniņu ieleja, Ēģiptes
Deirelbahara.
Atrodas Tēbās.
Ķēniņu (Deirelbaharas) ielejas kopējais ķēniņu kaps. Šo kapu pavisam nemanāmā vietā atrada Abdelrasula dzimtas ciemata kapeņu aplaupītāji, kas tādi bija jau paaudžu paaudzēs. 1875.gadā Abdelrasuls klinšu masīvā starp Ķēniņu ieleju un Deirelbahari nejauši atklāja apslēptu ieeju. Izpētot tuvāk, izrādījās, ka tur ir plaša kapa kamera ar mūmijām. Par atradumu tika paziņots tikai vadošajiem dzimtas locekļiem, kas ar zvērestu apstiprināja nodomu par to ciest klusu. Tā noslēpumu izdevās saglabāt 6 gadus, pa to laiku ģimene iedzīvojās turībā. Bet 1881.gada 5.jūlijā pie kapa ieejas nonāca Kairas muzeja pilnvarotais Emīls Brugšs bejs, kuru atveda pats Abdelasuls.
Tas bija kļuvis iespējams tādēļ, ka muzejs bija veicis pats savu izmeklēšanu, palīdzēja arī Dauds pašā – ārkārtīgi nozīmīga autoritāte.
Ar virves palīdzību Brugšs nolaidās 11 m dziļajā šahtā, iededzināja lāpu, pēc pāris metriem pagriezās ap asu stūri – tā viņš uzgāja lielu sarkofāgu, kurā, spriežot pēc uzrakstiem, atradās Seta I mūmija. Jau tālāk atradās īstā kapa kamera, kurā atradās daudzi nekārtīgi izvietoti sarkofāgi, citi vaļā, citi vēl slēgti. Dažas mūmijas gulēja zemē neskaitāmu sadzīves priekšmetu un rotu vidū. Tur tika atrastas šādu faraonu mūmijas: Jahmess I, Amenhoteps I, Tutmess III, Ramzess II Lielais - kopā ap 40 augsdzimušas mūmijas.
Bugšs pienēma vienīgo ispējamo pareizo lēmumu – izvest no kapenes visu ko vien iespējams. Nākamajā dienā viņš te atgriezās ar 300 fellahiem un pavēlēja slēgt apvidu. Visuzticamāko strādnieku daļu nosūtīja iekspusē un cēla dienasgaismā visu, ko vien varēja uziet. Brugšs kopā ar palīgu ikvienu atradumu reģistrēja un sarindoja kalna pakājē. Brukšs pavēlēja iesaiņot un izcelt arī mūmijas un nogādāt tās Luksorā. Sarkofāgus nosedza. Darbs tika veikts tikai 48 stundu laikā.
Kuģis no Kairas nokavēja vairākas dienas un iekraušana notika tikai 14.jūlijā. Ziņa par kuģa kravu bija apskrējusi plašu apkārtni. Simtiem vietējo ar savām sievām abos Nīlas krastos pavadīja kuģi un izrādīja cieņu saviem senajiem ķēniņiem, šāva gaisā, sevietes zieda seju un augumu ar zemi, krūtis ar smiltīm, vaimanāja un raudāja. Tas viss dziļi iespaidoja Brukšu. Visa krava tika nogādāta Kairā, kur bagātināja muzeja ekpozīciju.
1898.gadā kapu vēlreiz atvēra toreizējais Senlietu pārvaldes ģenerāldirektors Lorē. Viņš te uzgāa tās pašas mūmijas,bet vairs ne dārgumus. Tad pēc Viljama Garstena priekšlikuma kapene tika aizmūrēta. Taču pēc gada vai diviem tajā iekļuva kapeņu aplaupītāji un sabojāja Amenhotepa II mūmiju.
Raksti.
Izrakumos Luksorā atklāj kapeņu inventāra gatavošanas “industriālo zonu.”
Ķēniņu ielejā atklātas iepriekš nezināmas faraonu bērnu kapenes.
Saites.
Tēbas.
