Krievijas impērija
Ģērbonis. Aleksandra Ņevska bruņucepure. Radīts XIX gs. Tajā iekļauta Aleksandra Ņevska bruņuepure ar Korāna 61.sūras 13.ajatu: "Iepriecini pareizticīgos ar Allaha palīdzības un drīzas uzvaras solījumiem."
Krievijas impērijas rašanās. Par Krievijas impērijas aizsācēju un izveidotāju uzskatāms Ivans III - Maskavijas lielkņazs no 1462. līdz 1505.gadam un pirmais ķeizars; Novgorodas kņazs no 1462. līdz 1480.gadam. Viņš visiem iespējamajiem līdzekļiem iekaroja un pievienoja Maskavijas valstij apkārt esošās krievu kņazistes un citas zemes.
Krievu-persiešu kara (1826.-1828.g.) rezultātā saskaņā ar Turkmančajas līgumu Krievijas impērija 1728.gadā sev pievienoja Austrumarmēniju - Erevānas hanisti.
Ķeizarienes Annas favorīts bija Ernsts Johans Bīrons, ko tā, kāpjot tronī 1730.gadā, iecēla par savu galveno kambarkungu. 1737.gadā E.Bīronu iecēla jau par Kurzemes-Zemgales hercogu, tā likdama pamatus hercogistes Bīronu dinastijai. Krievu vēsturē šis posms XVIII gs. 30.gados, kad liela ietekme galmā bija ārzemniekiem - vāciešiem, tiek dēvēts par bironiādi.
1795.gadā Krievijas impērijas sastāvā tika iekļauta Kurzemes hercogiste.
Krievija Napoleona karu laikā. 1804.gadā Krievijas impērija pievienojās kārtējai militārajai koalīcijai pret Napoeleona I Franciju. Par krievu armijas virspavēlnieku tika iecelts M.Kutuzovs.
Ieguvumi pēc krievu-turku kara (1806.-1812.g.). 1812.gadā Bukarestē parakstītais miera līgums izbeidza krievu-turku karu (1806.-1812.g.) un noteica jauno robežu starp Osmaņu un Krievijas impērijām pa Prutas upi. Krievija ieguva Besarābiju, Krievija Turcijai atdeva Anapu, Poti, Ahalkalaku, bet paturēja Suhumus u.c. punktus Rietumgruzijā, kurus bija ieguvusi pēc Rietumgruzijas iekļaušanas Krievijas impērijā. Krievija pirmo reizi ieguva jūras bāzes Melnās jūras Kaukāza piekrastē.
Polijas pievienošana. Pēc tam, kad 1812.gadā no Krievijas bija padzīts Napoleona I karaspēks, krievi ienāca Varšavas hercogistes teritorijā. Pēterpilī vēl nebija aizdomājuises, ko iesākt ar Poliju, taču uz šo jautājumu nācās atbildēt visai ātri - 1813.gadā krievu karaspēks ieņēma visu Varšavas hercogistes teritoriju. Aleksandrs I šai jautājumā bija pavisam atklāts - visas Varšavas hercogistes un arī visas Rečas Pospoļitas zemes pievienot Krievijas impērijai.
Tāds Aleksandra I lēmums gandrīz vai noveda līdz jaunam karam, pret Krieviju apvienojās Austrija, Anglija un Francija, kas noslēdza slepenu savienību. Krievijas impēriju atbalstīja tikai Prūsija. Beigu beigās tomēr rada kompromisu: Aleksandrs I bija ar mieru Austrijai atdot Krakovu kopā ar apkārtējām zemēm. Prūsija saņēma Tornu un Poznaņu. Tomēr lielākā daļa poļu zemju tomēr nonāca Krievijas impērijas valdīšanā. Uz to bāzes 1815.gadā tika izveidota Polijas valsts Krievijas impērijas sastāvā ar zināmu autonomiju. Pēc Vīnes kongresa 1815.gadā Polija bija kļuvusi par karalisti, kuras valdnieks gan bija Krievijas ķeizars. Tomēr Polijai bija savs parlaments un sava armija.
1825.gada 14.decembrī dekabristu ietekmē sadumpojās armija Senāta laukumā.
1830.gadā poļu karaspēkā izcēlās nemieri. Krievijas vietvaldis lielkņazs Konstantīns bija spiests bēgt.1831.gadā Polija proklamēja neatkarību no Krievijas. Nemierus apspieda krievu karaspēks. Vēlāk Krievija pamazām likvidēja Polijas karalisti un pievienoja poļu zemes pārējai impērijai.
Opija kari (?-1860.g.). Aigūnas (1858.g.) un Pekinas (1860.g.) līgumu rezultātā Ķīnas un Krievijas impērijas robeža tika pārbīdīta par labu Krievijai pa Amūras un Usūrijas upju gultnēm. Tādejādi Ķīna pazaudēja Ārējo Mandžūriju (tā šo teritoriju dēvē mūsdienās) 1 miljona kvkm platībā un arī izeju pie Japāņu jūras.
Aļaskas pārdošana (1867.g.). Krievijas impērijas budžets no Aļaskas cieta tikai zaudējumus, tādēļ ideja par tās pārdošanu kļuva arvien populārāka. XIX gs. dziļu finansiālu problēmu māktā Krievija skaidri apzinājās, ka savas Amerikas kolonijas zaudēs - tas ir tikai laika jautājums, Krievija pati to piedāvāja nopirkt, tādēļ 1,5 miljonus kvkm lielo Aļaskas teritoriju pārdeva ASV par 7,2 miljoniem dolāru. Līgums tika noslēgts Vašingtonā 1867.gada30.martā, 18.oktobrī Aļaskas galvaspilsētā Sitkā, godinot ar kara flotes salūtu, tika nolaists Krievijas karogs un pacelts ASV karogs.
Aļaskas pirkumu izplānoja un realizēja ASV valsts sekretārs Viljams H.Stjuarts, kurš par šo darījumu tika ļoti asi izsmiets un kritizēts. Viņš pats to uzskatīja par savu nozīmīgāko sasniegumu, ko novērtēs nākamās paaudzes.
Izplatīta ir leģenda, ka šī nauda līdz Krievijai nemaz nav nonākusi, jo Londonā Baringu bankā ASV valdības izsniegtais čeks ticis samainīts pret zelta stieņiem, kurus uz Pēterpili nogādāja pa jūru. Tiek apgalvots, ka barka Orkney, kas veda zelta kravu, nogrimusi jūrā netālu no Pēterpils, atstājot vietu minējumiem, vai zelts vispār bija ticis iekrauts vai palicis Anglijas bankā un kuģa katastrofa bijusi veiksmīgi izplānota diversija. Patiesībā šai barkai ar Aļaskas zeltu nekāda sakara nav bijis, nauda veiksmīgi nonāca Krievijā un par to tika uzbūvēts Maskavas-Kijevas dzelzceļš.
No 1868.gada par Krievijas impērijas vasaļvalsti kļuva Buhāras emirāts.
Zirgi. Interesanti, ka 1904.gadā Krievijā bija 21 miljons zirgu no visiem 75 miljoniem zirgu pasaulē. Tas tādēļ, ka to bija daudz zemnieku saimniecībās - 60% saimniecību bija 3 vai vairāk zirgu.
Nikolaja II valdīšanas laikā (1894.-1917.g.). Tai laikā 69,5% no Krievijas iedzīvotājiem bija pareizticīgi, 11,1% - musulmaņi, 9,1% katoļi un 4,2% - žīdi. Nikolajs II pirmais piedāvāja atbruņošanos. Tas notika 1898.gadā tikšanās laikā Hāgā. I Pasaules kara priekšvakarā Krievija saražoja maizi tikpat cik ASV, Argentīna un Kanāda kopā ņemot.
1914.gadā ASV vērsās pie Krievijas pēc palīdzības smagās rūpniecības radīšanā. Krievi nosūtīja aiz okeāna 2000 inženieru palīdzībai.
Nikolaja II valdīšanas 23 gados Krievijas impērijas iedzīvotāju skaits pieauga par 50 miljoniem cilvēku, t.i. 40% pieaugums.
Bosnijas krīze (1908.-1909.g.). Kad 1908.gadā Austroungārija anektēja Bosniju, Serbija lūdza lielvalstu atbalstu, īpaši Krievijas. Tomēr krievu japāņu karā (1904.-1905.g.) novājinātā Krievija centās noregulēt konfliktu diplomātiskā ceļā un pieprasīja sasaukt Berlīnes līgumu (1878.g.) parakstījušo valstu konferenci. Vācija 1909.gada 14.martā ultimatīvi pieprasīja, lai Krievija atzīst Bosnijas un Hercegovinas aneksiju, pretējā gadījumā Austroungārija uzbruks Serbijai. 1909.gada 25.martā Krievija pieņēma Vācijas ultimātu un 1909.gada martā aneksiju atzina Serbija.
1914.gadā krievija bija pirmajā vietā rūnieciskajā ražošanā. Vēl 1913.gadā Krievija pārdeva tik daudz sviesta, ka ienākumi no tā novienādojās ar ienākumiem no zelta ieguves.
Krievijas impērija I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Pirms iesaistīšanās karā Osmaņu impērijā notika iekšpolitiska cīņa starp kara un miera piekritējiem. 1914.gada augustā Stambulā ieradās divi vācu kreiseri - "Gēben" un "Breslau." Protams, ka tas uzreiz tapa zināms Krievijas Melnās jūras kara flotes komandieriem. Tas ne pa jokam tos satrauca, jo viena "Gēbena" bruņojums bija līdzvērtīgs trim krievu līnijkuģu bruņojumam. Līdz ar vācu karakuģu ierašanos jūras spēku balanss Melnajā jūrā bija nosliecies turku flotes pusē, gadījumā, ja turki iesaistītos karā.
Krievu Melnās jūras komandieris Andrejs Eberhārds (Андрей Эбергард) piedāvāja uzbrukt vācu kreiseriem tieši Stambulā. Tomēr Nikolajs II aizliedza viņam to darīt, jo Antante vēlējās atturēt Osmaņu impēriju no iesaistīšanās karā. Tādēļ krievu Melnās jūras flotei tika ieteikts izvairīties no darbībām, kas turkus varētu mudināt iesaistīties karā.
No krievu diplomātu avotiem Stambulā ienāca ziņas, ka turki gatavojas iestāties karā Vācijas pusē. Bija ievērots, ka vācu virsnieki iepērk krievu Melnās jūras ostu kartes. Turku karošana kopā ar vāciešiem sāka izskatīties pavisam reāla.
Galu galā virsroku guva kara piekritēji Kara ministra Enverapašā vadībā, kurš 1914.gada oktobrī deva pavēli uzbrukt krievu flotei bez iepriekšējas kara pieteikšanas. Vācu-turku flotes iziešana melnajā jūrā nepalika krieviem nepamanīta, tomēr A.Eberhārdam bija attiecīga ķeizara pavēle un viņš atvilka savus karakuģus uz Sevastopoli.
Naktī no 1914.gada 28. uz 29.oktobri turku un vācu kuģi apšaudīja Odesu, Sevastopoli, Feodosiju, Novorosijsku. Šo uzbrukumu krievi atstāja bez atbildes - krievu Melnās flotes karakuģi izgāja jūrā tikai 29.oktobra dienā, kad turki un vācieši jau bija prom. Vajāšana bija nesekmīga. Situācija bija tāda, ka gan Pēterpilī, gan Sevastopolē labi saprata iespēju par turku uzbrukumu, tomēr pienācīgi tam tā arī nesagatavojās. Krievu presē šo notikumu ironiski nosauca par "pamošanos Sevastopolē" ("Севастопольскaя побудкa"). Vāciešiem un Enverpašā izdevās panākt savu. Osmaņu valdība gan centās labot situāciju - krieviem nosūtīja atvainošanos. Savukārt briti un krievi pieprasīja vācu kuģu tūlītēju izraidīšanu no Stambulas, bet tas nenotika.
1914.gada 2.novembrī krievu ķeizars Nikolajs II izdeva manifestu par kara pieteikšanu Osmaņu impērijai, krievu diplomātiem un sūtnim tika noteikts pamest Stambulu.
Interesanti fakti par Krievijas impēriju.
1. Tā bija platības ziņā lielākā valsts, kas uz Zemes jebkad ir eksistējusi.
2. Impērijā cilvēki varēja brīvi nēsāt ieročus. Jebkurā mednieku veikalā varēja nopirkt jebkuru ieroci - nekādu atļauju vai ierobežojumu. Tā bija līdz 1917.gadam.
3. Impērijā kā svara vienība bija puds - 16,38 kg, bet kilogramus lāga nepazina.
4. XX gs. sākumā Krievija bija lielākā naftas ieguvēja un pārstrādātāja, 94% no tās pārstrādāja valsts iekšienē.
Krievijas impērijas vēstures izpēte. Krievu vēstures periodizāciju izveidoja vēsturnieks Ivans Boltins.
Saites.
Krievija.
