Kazanova, Džakomo (1725.-1798.g.)
Giacomo Casanova.
Pilnā vārdā - Džakomo Džirolamo Kazanova de Seingalts.
Rakstnieks un avantūrists, viņa vārds nesaraujami saistīts ar pavedināšanas mākslu. Esot bijis personīgi pazīstams ar grāfu Senžermēnu, saka, ka lielāku pļāpu savā mūžā nav redzējis.
Biogrāfija. Dzimis 1725.gadā Venēcijas apkaimē.
Uzauga Venēcijā pie vecmāmiņas Marsijas, jo viņa tēvs agri mira, bet māte pameta, jo kā aktrise ceļoja pa Eiropu.
9 gadu vecumā zēns pārcēlās uz Paduju, kur aizbildniecību pār viņu uzņēmās priesteris. Sākot iet skolā, Kazanova apguva arī vijoļspēli.
Viņā iemīlējās priestera jaunākā māsa Betina. Šis pirmais romāns 11 gadu vecumā Kazanovu nolika uz mīlas dēku ceļa un tas kļuva par viņa dzīves galveno jēgu.
12 gados Kazanova iestājās Padujas universitātē. Azartspēļu atkarība noveda viņu līdz parādiem. Tikai Venēcijas senatora labvēlība ļāva tam turpināt mācības. Par to viņš pie pirmās izdevības paveda labvēļa radinieces – māsas Nanetu un Mariju.
17 gadu vecumā Kazanova pabeidza universitāti ar grādu tiesībās. Strādāja par rakstvedi pie kardināla. Bijis vizītē pie pāvesta. Tad pameta neinteresanto rakstveža darbu.
Īsu brīdi sabija armijā.
21 gada vecumā pieņēma vijolnieka darbu kādā Venēcijas teātrī. Tur viņš žūpoja ar mūziķiem un izklaidējās, izsūtot viltus izsaukumus ārstiem un vecmātēm.
Beidzot Kazanovam uzsmaidīja veiksme – viņš izglāba dzīvību Venēcijas augstmanim Bragadinam, kad to vairs nespēja glābt vietējie ārsti. Tas radīja pārliecību, ka viņš pārvalda dziedniecību, un izglābtais kļuva par viņa patronu.
Nākamie 3 gadi pagāja vienā uzdzīvē un mīlas dēkās. Reiz viņš gribēja izjokot kādu piekrāptu vīru, un pārbiedēja ar svaigi izraktu līķi. Pārbiedēto ķēra trieka, iestājās paralīze un Kazanovam bija jābēg no Venēcijas.
Pēc tam sekoja garākās attiecības viņa mūžā: Parmā viņš satika kādu francūzieti Henrietu un pārdzīvoja īstu mīlu – „dziļāko no visām, ko jebkad esmu piedzīvojis.” Romāns risa 3 mēnešus.
Kazanova apceļoja Eiropu ar apbrīnojamu vieglumu iesaistīdamies mīlas dēkās.
Lionā viņš iestājās Brīvmūrnieku ordenī, Parīzē darbojās teātrī. Tomēr nemitīgie konflikti ar policiju lika tam doties tālāk.
1745.gadā 19 gadīgais Kazanova ieradās Romā kā kardināla Akvaviva sekretārs. Dzīvoja Palazzo di Spanja, kur apmetās viņa saimnieks. Tūliņ pat Kazanova sāka rosīties pa krogiem Strada Kondotto (tagad Via Kondotti) rajonā. Viena no šīm kafejnīcām – Cafe Greko, saglabājusies līdz pat mūsdienām un ir visvecākā Romā. Kazanova iepazinās ar Annu Mariju Monti, kas dzīvoja Minervas rajonā pie Panteona. Kāds viņus tika redzējis kopā, un tas bija sākums Kazanovas padzīšanai no Romas un arī garīdznieku kārtas. Pati Monti gribēja bērnu, jo viņas vīrs bija impotents. Tā viņai no Kazanovas piedzima meita.
1755.gadā Kazanova atgriezās Venēcijā, kur viņu apsūdzēja kabalismā, zaimošanā un spiegošanā – piesprieda 5 gadus cietumā.
Ar izcilu izdomu Kazanova izbēga un atgriezās Parīzē. 1757.gadā Francijas valsts kase bija nonākusi grūtībās. Tad leģendārais Kazanova, liekot lietā savas finansista dotības, izcīnīja atļauju sarīkot grandiozu loteriju, kas Francijai ļāva finansēt Septiņgadu karu (1756.-1763.g.). Par valsts glābšanu Kazanovam piedāvāja Francijas pavalstniecību, lielu pensiju un augstu amatu finanšu ministrijā, taču Kazanova izvēlējās brīvību.Tomēr no finanšu ministra posteņa un Goda pilsoņa titula atteicās. Tādejādi Kazanovu var uzskatīt par valsts loterijas izgudrotāju.
Slavas zenītā Kazanova tikās ar Albrehtu fon Helleru un Voltēru, Romā saņēma augstu ordeni no pāvesta.
1764.gadā pa ceļam uz Pēterpili Kazanova viesojās arī Rīgā. Tomēr it visur viņš nonāca konfliktā ar likumu un bija spiests doties tālāk.
Kopumā četras reizes bēdzis no cietuma.
1785.gadā Kazanova kļuva par Bohēmijas grāfa Valdšteina pils bibliotekāru un tā pavadīja mūža atlikušo daļu - 13 gadus, Viņu vajāja domas par pašnāvību, no kurām atturēja tikai vēlme pabeigt autobiogrāfisko romānu „Stāsts par manu dzīvi.”
Viņš mira Bohēmijā 1798.gada 4.jūnijā dziļā vientulībā.
Darbi.
Kazanovas darbs „Stāsts par manu dzīvi” (Histoire de ma vie) tulkots gandrīz visās Eiropas valodās, tam ir izcila loma XVIII gs. kultūras vēsturē. Pēc šī darba esot saskaitīts, ka savas dzīves laikā Kazanova pavedis 132 sievietes, bet 12 viņam atteikušas.
Leģenda vēsta ka viņš sniedzis konsultācijas pašam Mocartam, kad tas sacerējis operu "Dons Žuans."
Saites.
Mistiķi.
Itāļi.
