Marija, Jēzus māte, svētā
Jēzus māte - Marija – Marjama, Mirjama.
Radniecība. Viņas māte – Sv.Anna. Personāžs "Jēkaba protoevaņģēlijā."
Tēvs. Korānā viņas tēvs saukts par Imranu.
Māsa. Provansiešu leģendā minēts, ka viņai bijusi arī māsa.
Vīrs. Apprecējusies ar galdnieku Jāzepu.
Bērni. Laulībā bijuši vairāki bērni, no kuriem viens - Jēzus Kristus.
Dzīvesgājums. Evaņģēlijos minēta visai maz, bieži bez pienācīgās cieņas. Iesākumā aprakstīta Jēzus piedzimšana, bet pēc tam Marija vairs nekur nefigurē. Tikai dēla nāves brīdī viņa parādas kopā ar Mariju Magdalēnu.
Dieva erceņģelis apmeklēja jaunavu Mariju Nācaretē un pavēstīja, ka tā izvēlēta, lai dzemdētu nākamo mesiju. Šai vietā uzslieta Marijas pasludināšanas dienas bazilika. Tad tā devās uz tautas skaitīšanu un jau pa ceļam Bētlemē tai piedzima Kristus. Tad viņa ar ģimeni atgriezās Nācaretē, kur Kristus pavadīja savu bērnību.
Korānā aprakstīta jaunavas dzimšana: „Un Marjama, Imrana meita, kura sataupīja savus locekļus, un Mēs iepūtām viņā no Mūsu gara. Un viņa uzskatīja par patiesību vārdus no Tā Kunga un Viņa rakstiem, un bija no augsti godājamo pulka” (66:12).
Kristieši uzskata, ka pēc nāves viņa paņemta debesīs „ar miesu un dvēseli.”
Nevainīgā ieņemšana. Tāda aprakstīta arī Korānā (19:16-21).
Marija un Atonas klosteri. Saskaņā ar pareizticīgo mitoloģiju Sv.Marija kopā ar Jāni Dievvārdi devās ceļā uz Kipru pie Lāzara. Piepeši ceļā uznāca vētra un kuģi aiznesa citā virzienā. Pēc kāda laika ceļotāji piestāja Atonā. Dievmāte spēra kāju krastā tai vietā, kur tagad atrodas Ivēras klosteris. Sv.Marijai šeit tik ļoti iepatikās, ka tā vērsās ar lūgšanu pie sava dēla un lūdza tai uzdāvināt Atonas kalnu. Esot atskanējusi balss: "Lai top šī vieta par Tavu lēni, par Tavu dārzu un paradīzi, kā arī par ostu tiem, kas vēlas glābties!" Pagāni, kas esot kļuvuši par šī brīnuma lieciniekiem, nekavējoši kristījušies.
Ceļojumi pēc Jēzus nāves. Tā esot ieradusies Efesā kopā ar apustuli Jāni, kur arī mirusi. Pēc citas teiksmas, viņas mūžs beidzies Jeruzālemē, kur pēc viņas nāves palicis nenoteikts aromāts.
Marijas attēli.
Panagijas Sumelas brīnumdarītāja svētbilde. To V gs. Ziganas alā uzgāja mūki Vārava un Safronijs. Saskaņā ar senu baznīcas nostāstu, to esot uzgleznojis apustulis un evaņģēlists Lūka vēl Sv.Marijai vēl dzīvai esot. Kādu laiku glezna glabāta Atēnās, bet tad laikā, kad Bizantijā cīnījās pret ikonu gleznošanu, tā tika noslēpta Zigana alā. Kad bildi atrada, tad 412.gadā pēc mūka Vāravas tantes Marijas gribas tika uzcelts klinšu klosteris. XIX gs., sākoties grieķu-turku vardarbībai, ikona izvesta uz Grieķiju. Sākotnēji atradusies muzejā, bet tad nodota glabāšanai Sv.Dievmātes katedrālē Kalambakā - ciemā Meteoras klinšu pakājē. Katru gadu 15.augustā te atzīmē Panagijas Sumelas ikonas dienu.
Aplūkojamie objekti.
Jaunavas Marijas māja Efesā. Pēc leģendas Marija Efesā ieradusies kopā ar apustuli Jāni pēc Jēzus nāves. Nelielā svētnīca atrodas Strazdu pakalnā 4 km attālumā no Efesas senpilsētas Turcijā. Vietējie iedzīvotāji šo celtni uzskata par Jaunavas Marijas pēdējo mitekli, lai gan to nekad nav atzinis Vatikāns. 2006.gadā apkārtnē plosījās milzīgi ugunsgrēki, kas pasaudzēja svētnīcu, apstājoties no tās tikai dažu metru attālumā.
Skaists parks ar smuku baznīciņu. To XIX gs. esot uzrādījusi kāda mūķene, kurai informācija par māju esot atklājusies vīzijās. Šo māju Marijai esot uzcēlis apustulis Jānis, un šeit viņa dzīvojusi līdz nāvei.Uz mājas sienas svētceļnieki atstāj mezgliņos saņurcītas salvetītes ar vēlēšanām.
Jaunavas Marijas māja Loretā (Itālija).
Marijas koks Ēģiptē. Tas ir sens sikomora koks, kas dod ēnu svētajam avotam. Pēc nostāstiem tieši te atpūtusies Marija ar Jēzus mazuli Ēģiptes bēgšanas laikā. Atrodas kaut kur pie Heliopoles senpilsētas, senas apmetnes Matarijas. Par šo objektu izvērsās cīņa starp dažādu konfesiju kristiešiem. Krievu "templietis" Dmitrijevs-Mamonovs 1857.gadā šo zemes gabalu ar koku nopirka. Pēc tam, kad Mamonovu Krievijā atzina par traku esam, šo gabalu ar aizbildņa tiesībām krievu konsuls Ēģiptē Lagovskis pārdeva frančiem.
Altāris Tā Kunga Kapa baznīcā Jeruzālemē. Starp abām grieķu pareizticīgo un katoļu kapelām Golgātas vietā atrodas Stabat Mater altāris, kas veltīts Sv.Marijas sērām, stāvot krusta pakājē. Šeit ir 13.Sāpju ceļa (Via Dolorosa) pieturvieta. Šeit ir arī Dievmātes koka krūšutēls - izgatavots 18.gs.
Marijas Pasludināšanas bazilika Nācaretē. Moderna būve, celta 1969.gadā uz bizantiešu un vēlākās krustnešu baznīcas drupām. Bazilikas kriptā atrodas Marijas Pasludināšanas ala, kurā pēc leģendas tai parādījies erceņģelis Gabriēls.
Neilgi Sv.Marijai veltīta baznīca pastāvēja pat Jupitera svētnīcā Bālbekā.
Marijas kults. Efesa (šodienas Turcijā) bija Artemīdas (Semiramīdas) kulta vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pats Pāvils esot ieradies šajā pilsētā un tipiskā kristiešu manierē sludinājis, ka, Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.
Romas ķeizars Teodosijs I 391.gadā kristietību padarīja par valsts reliģiju un aizliedza visus pagānu kultus. Tā pakāpeniski visā Romas teritorijā sākās kristianizācija ar visām no tās izrietošajām sekām. Tiem ļaudīm Efesā, kas līdz tam laikam bija palikuši uzticīgi savai tradīcijai un pagāniskajai ticībai uz Artemīdu, tagad iestājās grūti laiki.
Taču tikai 40 gadus vēlāk - 431.gadā, Efesas koncils izdarīja izšķirošo pagriezienu. Proti, Artemīdas pielūgšana gan netika atkal atļauta, taču kristīgā baznīca apzīmēja Mariju (ne vairs kā Jēzus māti, bet gan kā tādu, kas ir dzemdējusi Dievu) kā Dieva dzemdētāju un vienlaicīgi sāka to godāt kā Dievmāti. Tādā veidā Marijai tika atņemts gods un viņa tika padarīta par dievieti, kas viņa nekad nav bijusi un nekad negribēja būt. Tūdaļ pēc koncila, visas Artemīdas statujas pilsētā pārsauca par Dievmātēm, tādējādi pamazām neitralizējot Artemīdas kultu un pieradinot iedzīvotājus pie dieves-mātes kristīgās versijas. Tagad efesiešiem atkal bija sava dieviete, Artemīdas aizvietotāja, jo neskaitāmi pagāni Teodosija laikā ieplūda kristiešu draudzēs un sev līdzi paņēma to dievu ticību, ko tie nesa savās sirdīs. Marija kļuva par Dievmāti, debesu ķēniņieni, par to sievieti, kas agrāk bija Artemīda/Semiramīda. Baznīcas pasludināto dogmu par Dieva dzemdētāju Efesā "uzņēma ar milzīgām gavilēm” un tādā veidā šis vecais kults katoļu baznīcā tiek nests tālāk līdz pat mūsu dienām.
Jaunavai Marijai veltītās dziesmas gandrīz vārds vārdā atkārto dieves Izīdas slavas dziesmas: „Jūras zvaigzne,” „Jūrā braucēju aizbildne,” „Rīta zvaigzne,” „Zemes valdniece,” „Karaspēka vadone.” Jaunavas godināšana īpaši pieauga V gs. sākumā.
Tomēr lielāko ieguldījumu Dievmātes kulta radīšanā veica nevis reliģiskie saieti, bet gn vēlākie pāvesti. 1854.gadā Pijs IX paziņoja, ka Jēzus māte ir bezgrēcīga un brīva no baznīcas apgrēcībām. Pijs XII 1950.gadā gāja vēl tālāk: viņš par dogmu padarīja Marijas debesbraukšanu.
Patlaban baznīcā tiek uzlūkota kā svētā.
Visai plaši vērojama bija parādība, ka arī dieves Izīdas kults dažādās Romas impērijas vietās transformējās kristiešu Dievmātes kultā. Tā piemēram, Francijā kristiešu uzietos nomelnējušōs koka Dievmātes tēlus sāka uzskatīt par Jēzus Dievmātēm un iekļāva kristiešu reliģiskajās ceremonijās. Vairums pētnieku sliecas domāt, ka šie bijuši Izīdas tēli. Viena no tādām Melnajām Jaunavām atrodas Šartras katedrālē Francijā, kur tiek pielūgta līdz pat šai dienai un to uzskata par senāko pielūgsmes objektu pasaulē.
Viduslaikos Dievmātes Marijas kultu īpaši izkopa franciskāņi.
Svētki par godu Sv.Marijai.
Guardia Sanframondi. Šis iespaidīgais gājiens notiek reizi 7 gados Itālijā par godu Sv.Marijai. Vairāk kā tūkstoš grēku nožēlotāju battenti procesijas laikā šausta sevi līdz asinīm, jo tic, ka tādējādi tie attīra miesu un garu.
Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki. Katoļu mitoloģija to izcelsmi skaidro sekojoši: kad Dievmāte bija mirusi, apustuļi viņas miesu guldīja kapā. Pēc kāda laika ieradies viens no apustuļiem, kas nebija atvadījies no Kristus Mātes. Viņš pierunāja pārējos mācekļus vēlreiz atvērt kapu. Kad viņi to izdarīja, kapā neatrada Jaunavas Marijas miesu, bet tas bija pildīts ar brīnišķu aromātu. Velti meklēt evaņģēlijos šī gadījuma atstāstu, jo tā tur nav. Kāds to vienkārši ir izdomājis (tāpat kā Jaunavu Mariju), bet katoļi to tagad uzskata par visīstāko patiesību.
Lai nu kaq, bet katoļi šo lietu ņēmusi nopietni un šie ir senākie jaunavai Marijai veltītie svētki. Austrumu baznīcā tos svinēja jau ~450.gadu, arī Francijā no 5.gadsimta.
Mūsdienās šie svētki tiek svineti daudzās pasaules zemēs. Lietuva tā ir oficiāla brīvdiena. Par godu šiem svētkiem nosaukumu ieguvusi Paragvajas galvaspilsēta Asunsjona. Latvijā tos svin 15.augustā Aglonā.
Atradumi.
Dzemdību apmetnis. Šo apmetni Marija esot lietojusi dzemdībās (laikam taču Jēzus!). Franku Karolingu dinastijas ķēniņš Kārlis Plikpauris šo relikviju IX gs. dāvāja Šartras pilsētai Francijā, kas no tā laika kļuva par nozīmīgu Marijas kulta centru.
Matu cirta. Karafi no kalnu kristāla pēc Džo Medora nāves uzgāja viņa mājās. Taja bija matu cirta un gotisks uzraksts vēstīja, ka tā ir no jaunavas Marijas. Lieta tā, ka Medors vadīja Vācijas valsts dārgumu evakuāciju no Kaizerodes raktuvēm, un procesā bija nozadzis dažādas relikvijas un vērtības. Marijas matu sproga bija viena no tām.
Senākais Marijas attēls. Tāds senākais zināmais atrodas Priscillas katakombās Romā, datēts ar 230.-240.gadu, kurā redzams, kā viņa baro mazo Jēzu.
Dievmātes Marijas parādīšanās brīnumi. Kopumā tādi reģistrēti ap 40 000 (!).
Zeitūna – vieta Ēģiptē, kur tūkstošiem cilvēku it kā redzējuši šo parādību koptu Sv.Marijas baznīcas tornī. Pirmo reizi parādība redzēta laika posmā no 1968.gada aprīļa līdz 1971.gadam. Tad tā atkal parādījusies 80.gadu vidū, bet šoreiz virs citas – Sv.Demiana koptu baznīcas. Tēlu aptvēris gaišs mirdzums, sākumā tas vienmēr rādījies agrā rītā. Vēlāk šī parādība bija redzama vairākas reizes katru nakti, bet vienmēr tikai uz īsu brīdi. Ielās blakus baznīcai sanāca lieli ļaužu pūļi. Dažādi aculiecinieki stāstīja, ka baznīcas kupols parādības laikā mirdzējis. Citi stāstīja, ka dažkārt gaisā visā apkārtnē bijusi jūtama vīraka smarža. Žurnālists Musāds Sadiks rakstīja Kairas laikrakstā Watani, ka parādība bijsi redzama 20 minūtes: „Cilvēki bija pilnībā fascinēti un sāka lūgt dievu un izteikt lūgumus.”
Assiuta – šeit par Marijas parādīšanos 2000.gada septembrī ziņoja avīze Velt am Zonntag. Svētā Marija daudzkārt rādījās virs Sv.Marka katedrāles kupola Asiutas pilsētā. No sākuma parādījās baltas dūjas, tad gaismas stars, kas bija tik nedabīgi spilgts, ka klātesošajiem nācās novērst skatienus. Ēģiptes koptu oficiālais izdevums Vatani ziņoja, ka virs kupola piepeši uzlidoja vesels baltu baložu bars, tad spilgts stars un tad arī pati Sv.Marija. Kopš tā brīža šeit ierodas daudz svētceļnieku. Šai gadījumā gan nebija nekādas telepātiskas iedvesmas.
Meli un klusēšana ap Fatimu. Atsevišķa eseja par Dievmātes rādīšanos Fatimā, Portugālē.
Gvadelupe.
Andoras Dievmāte - tā ir rādījusie kādā dievnamā Mertikselas kalna nogāzē. 1972.gadā šis dievnams nodega, vietā uzslēja jaunu.
Lurda.
Laslahasas ciemats. Šai Kolumbijas ciemā vietējam pirms 100 gadiem parādījies Marijas tēls 45 m augstumā. Tam par godu uzcelta gotiska baznīca tā, lai altāra vietā būtu klints. Tā celta uz milzu tilta, kas savieno upes abus krastus.
Saistība ar astroloģiju. Jaunavība Marijai nozīmē Jaunavas zvaigznāju - VIRGIN. Zvaigznāja simbols ir izmainīts M burts. Pasaules mitoloģijā praviešus visi bieži ir dzemdējušas mātes - jaunavas, kuru vārdi sāka ar M burtu: piemēram Mirra bija Dionīsa māte un Maija bija Budas māte.
Kas tad mums rādās? Vēsturiski ir pilnīgi skaidrs, ka Dievmāte un tās kults ir pilnīgs katoļu baznīcas izdomājums. Tiktāl viss būtu skaidrs, mazliet tikai traucē tas, ka šis „izdomājums” nez kādēļ patiešām rādās. Doktors Johaness Fībags izvirzīa tā saukto ”mimikrijas” jeb pielāgošanās teoriju.
Patlaban sakarā ar Dievmātes manifestācijām ir radušies trīs tādi prātuļojumi:
1. No vēsturiskā viedokļa Dievmāte neeksistē, bet gan ir jaunās baznīcas produkts. Šāda tipa māte – dieve bija arī citās pirmskristiešu kultūrās. Tādējādi rādīties viņa nevar, un šai parādībai jābūt citiem iemesliem. Šis variants būtu pats saprātīgākais, taču Dievmāte rādās par spīti tam.
2. Pēc principa „ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs” (Mat., 16:19) no neīstās, izdomātās Dievmātes sanākusi īsta Dievmāte. Iespējams, tāds izskaidrojums būtu saistāms ar cilvēku kolektīvo apziņu, kas spēj radīt patstāvīgas domformas. Šie enerģētiskie veidojumi ved savu pastāvīgu dzīvi. Tomēr šis variants liekas pats neticamākais, jo tad jau Jēzus patiesi būtu „dieva dēls,” jo tā šis jautājums ir „sasiets” uz Zemes.
3. Kāds tur, augšā, ar mums spēlējas. Šis „kāds” pārvalda tehnoloģijas, kas ir nesalīdzināmi pārākas par mūsējām. Viņi izvēlas tēlus, kas ir populāri un pazīstami plašā cilvēku auditorijā, un tos projicējot, veido kontaktus ar cilvēci, tādējādi mēģinot ietekmēt vēstures un civilizācijas attīstības gaitu. Ņemot vērā to, ka Dievmāte viduslaikos bija kļuvusi, es atļaušos teikt, par popkultūras sastāvdaļu, tieši šis tēls atbilda „kāda” tālejošākiem mērķiem, un Dievmāte tika izvēlēta kā atbilstoša, lai „rādītos.” Būtībā, tikpat vienkārši šis „kāds” varētu rādīt debesīs kaut vai Gufiju vai pīli Donaldu, ja šos Disneja tēlus būtu atzinis par pietiekami ietekmīgiem uz cilvēku prātiem. Un tikai pirmajā brīdī šī doma liekas neiespējama, jo tad atmiņā uzaust pietiekami daudzskaitlīgie gadījumi, kad NLO astronauti izskatījušies kā Elviss Presljs. Lūk arī Fībaga kunga „mimikrijas” teorija praksē! Šis variants ir pats šokējošākais, bet mums nav nekādu pierādījumu šai sakarā.
Parādību analīze. Vairumā gadījumu Dievmātes parādīšanās notikusi cilvēku (bērnu) galvās, tikai nedaudzos gadījumos (taču tomēr!) viņu redzējuši visi klātesošie. Gvadelupes gadījumā no kontakta palikusi pavisam materiāla liecība – agaves šķiedru pārklājs ar visai brīnumainām īpašībām. Fatimas gadījumā, lai gan Dievmāte parādījās tikai trim bērniem, visi pārējie varēja novērot 12 minūšu garu fantastisku Saules deju.
Visai nesaprotams tomēr ir šī mistiskā Lielā Režisora aprēķins – ar tādām izrādēm viņš uzstājās pārsvarā nomaļos un nabadzīgos reģionos. Ja viņa uzdevums būtu bijis pievērst visas cilvēces uzmanību, tad kādēļ gan tādu Saules deju neparādīt Romas Pētera laukumā brīdī, kad pāvests teic savu slaveno Urbi et Orbi.
Mazais Zaļais gan domā, ka Augstākie spēki cilvēkiem rāda Dievmāti - to pašu ko cilvēki pielūguši jau pirms tūkstošiem gadu daudzās kultūrās kā Māti-radītāju. Un nav nekādas nozīmes, ka katoļi pārsaukuši to par Mariju vai vēl kā savādāk. Rādās taču viena un tā pati.
