Aliens

Nikolajs I (1825.–1855.g.)

Krieviski - Николай Павлович.
Krievijas ķeizars no 1825. līdz 1855.gadam.

Radniecība. Vecākais brālis - ķeizars Aleksandrs I.
Jaunākais brālis - lielkņazs Konstantīns (Константин Павлович), nespēja noturēt krievu varu Varšavā poļu sacelšanās laikā 1830.gadā.
Skandāls ar Nikolaju. Lielkaņaza Konstantīna vecākais dēls Nikolajs Romanovs bija iejaukts visai pikantā piedzīvojumā ar amerikāņu kurtizāni Faniju Līru. Skandāls sākās, kad atklājās, ka no Marmora pils (Konstantīna Romanova mājvieta) sāka zust ļoti vērtīgas lietas. Kad no ģimenes galvas dzīvesbiedres Aleksandras personīgajiem apartamentiem no ārkārtīgi vērtīgas ģimenes svētbildes pazuda 3 briljanti, tika sākta izmeklēšana - to personiski sāka im pērijas žandarmu korpusa šefs Pjotrs Šuvalovs. Pazusušie briljanti tika atrasti kādā lombardā un atklājās, ka tos ieķīlājis Nikolaja Romanova personīgais adjutants kapteinis Varnahovskis, izpildot Nikolaja Romanova pavēli.
Izrādījās, ka Nikolajs neprātīgi iemīlējies no Amerikas atbraukušā "briljantu medniecē" Fanijā Līrā (īstā vārdā Herieta Elija Blekforda), kuru apbēris ar astronomiskām naudas summām un dārgām dāvanām. Kad naudas pietrūcis, sācis zagt no ģimenes. Skandāls būtu klusi iekšēji nomierinājies, ja vien jaunais cilvēks būtu gatavs "nākt pie prāta" vai atrī kaut vai apprecētos ar Līru (tas gan nozīmētu izslēgšanu no imperatora ģimenes). Tomēr ietiepīgais lielkņazs neklausīja, bet precēties nevēlējās pati Līra.
Viss beidz'ās ar to, ka Nikolajs tika atzīts par "prātu zaudējušu," bet Līra tika izsūtīuta no Krievijas, pirms tam atpērkot no viņas Romanovu dārglietas un Nikolaja izrakstītās pavadzīmes. Gadu vēlāk Līra Beļģijā publicēja zemas kvalitātes memuārus par savu " lielo mīlestību Nikolā" un briesmīgo Krieviju. bet pēc tam nonāca Itālijā, no kurienes visai ātri tika izsūtīta pēc karaļa Viktora Emanuela personiska rīkojuma - viņam skandāli nebija vajadzīgi. Romanovu nauda Līrai laimi neatnesa - viņa nomira 1866.gadā Francijā no tuberkulozes lielā trūkumā.
savukārt Nikolajs Romanovs nākamos 7 gaus pavadīja mediķu uzraudzībā, bet Aleksandrs III pēc kāpšanas tronī pieņēma lēmumu viņu izsūtīt uz Taškentu bez tiesībām apmeklēt Krievijas Eiropas daļu. Tikai Taškentā lielkņazs beidzot "nāca pie prāta,"  apprecējās, uzsāka uzņēmējdarbību un paša spēkiem kļuva par miljonāru.

Dzīvesgājums. Dzimis1796.gadā.
Devis lielu ieguldījumu dzelzceļa attīstībā Krievijā.

Kāpšana tronī. Nikolajs I kāpa tronī 1825.gada decembra beigās pēc vecākā brāļa un iepriekšējā ķeizara Aleksandra I nāves. Viņš jau vairākus gadus bija troņmantnieks, lai gan par to zināja pavisam nedaudzi. Arī viņš pats nezināja visas nianses, kas kļuva par nopietnu sarežģījumu cēloni nākotnē. Saskaņā ar 1797.gada likumu troņmantnieks bija Aleksandrs (Александр Павлович), bet viņa - Konstantīns (Константин Павлович). Tomēr ķeizara Aleksandra I zvēresta tekstā Konstantīns nebija pieminēts - tajā runa gāja par uzticību ķeizaram Aleksandram un viņa troņmantniekam, kurš nebija nosaukts vārdā. Jaunais imperators cerēja, ka viņam piedzims dēls, kas arī būs viņa troņmantnieks, tomēr tā nenotika.
Vēl svarīgi bija arī tas, ka pats Konstantīns kategoriski atteicās vadīt valsti. Viņu bija satricinājusi tēva un ķeizara Pāvela I nāve. Konstantīns vairākkārt teica, ka tronī kāpšanas gadījumā tiks nosmacēts ar spilvenu, kā tēvs. Tā 1823.gadā Konstantīns atteicās no tiesībām uz troni. Tas tika izdarīts slepus un arī Aleksandrs I neiebilda, bet parakstīja manifestu, saskaņā ar kuru par troņmantnieku tika nosaukts Nikolajs. Taču arī tas tika veikts slepeni un Aleksandrs I aizliedza publiskot manifestu līdz viņa nāvei. Ar manifestu neiepazīstināja pat savu jaunāko brāli. Tādejādi par manifesta saturu bez paša Aleksandra I zināja vēl tikai 3 cilvēki - Maskavas arhibīskaps Filarets, kņazs Aleksandrs Goļicins un grāfs Aleksejs Arakčējevs.
Lūk, šo apstākļu dēļ pēc Aleksandra I nāves Nikolajs uzreiz zvērēja uzticību Konstantīnam, kas tobrīd bija Polijas vietvaldis un atradās Varšavā. Pēc dažām dienām Nikolajs saņēma atbildi, kurā Konstantīns kategoriski atteicās atgriezties Pēterpilī un kronēties par ķeizaru. Tomer situaciju samudžinājja tas apstāklis, ka Konstantīns atteicās oficiāli parakstīt oficiālu dokumentu par atteikšanos mantot troni - ja jau viņš nav ķeizars, tad kādēļ gan viņam būtu no kaut kā jāatsakās? 
Nikolajs saprata, ka aktīvi jārīkojas, kamēr viņa sarakste ar brāli Konstantīnu nav kļuvusi zināma. Grāfam Mihailam Speranskim (Михаил Сперанский) tika uzdots sagaravot manifestu par Nikolaja I kāpšanu tronī. Pēc tam viņam sāka zvērēt uzticību valsts augstākie ierēdņi. Bet vēl pēc tam notika dekabristu sacelšanās. Nu bet Konstantīns tika izslēgts no troņmantnieku saraksta, lai gan turpināja saukties par careviču. 

Attieksme pret dekabristiem. Garīdznieks Pēteris Mislovskis pēc Nikolaja I rīkojuma apmeklēja arestētos dekabristus un centās izdabūt no viņiem ziņas par kustības dalībniekiem. Par savu darbību P.Mislovskis tika apbalvots ar protohireja pakāpi, Sv.Annas II šķiras ordeni un Zinātņu akadēmijas locekļa titulu.

Impērijas iekarojumi. Armēnijas, Abhāzijas dienvidu daļas un Ziemeļa Sahalīnas okupācija, iekļaušana Krievijas impērijā, armijas un pastiprināta krievu kolonistu izvietošana dabas resursu dēļ. Darbaspēka nodrošināšanai mednieki tika pārcelti uz kalnrūpniecības centriem. Kopš tā laika tā bija pastāvīgā prakse mednieku cilšu iznīcināšanā.

Reliģija. Viņa laikā vecticībniekiem tika atņemtas pilsoņu tiesības.

Iekšpolitika. Nikolaja I valdīšanas gados Krievijā izcēlās divi galvenie politiski filozofiskie strāvojumi: rietumnieki un slavofili.
Nikolajs I 1841.gadā izdevis rīkojumu par žīdu koloniju iekārtošanu Ukrainā pie Melnās jūras.

Ārpolitika. 1944.gada 1.jūnijā Nikolajs I ar kuģi "Ciklops" (kopumā ieradās 3 tvaikoņi) ieradās Londonā.

Nikolajs I un dzimtbūšana. 1826.gada maija beigās Nikolajs I izdeva maifestu par dzimtbūšanas iekārtas neaizskaramību Krievijā. Jāatzīmē gan, ka pats imperators nemaz nebija dzimtbūšanas atbalstītājs un saprata, ka zemnieku atbrīvošana irr neizbēgama. Tomēr šis solis bija tieši pretējs viņa uzskatiem. Jau viņa priekšgājēja Aleksandra I valdīšanas laikā nopietni tika izskatīta zemnieku brīvlaišanas iespēja, taču bija problēma - kā nodrošināt muižniecības atbalstu, tom imperators uzskatīja par valsts varas pamatu. Tolaik grāfs Arakčejevs piedāvāja ar Valsts kases palīdzību pamazām izpirkt zemniekus no dzimtbūšanas, tomēr šis plāns netika realizēts. 9 gadus vēlāk Aeksandra I valdīšanas laika pašās beigās notika Dekabristu sacelšanās, baumas (reizēm pašas dīvainākās) par to izplatījās pa visu impēriju, tai skaitā arī zemnieku vidū. Zemnieki sāka apspriest savu brīvlaišanu, dumpoties, nemieri sākās Vologodas, Pleskavas, Smoļenskas. Kurskas u.c. guberņās jau Nikolaja I valdīšanas laikā. Pirmajā viņa valdīšanas gadā tādu dumpju bija 179 gabali. Protams, tās nebija gluži vēl sacelšanās, taču trešdaļā gadījumu nācās iesaistīt armiju.
Pēterpilī šī situācija sāka uztraukt. Tādēļ, lai situāciju padarītu mierīgāku, ķeizars izdeva manifestu par dzimtbūšanas iekārtas negrozāmību. Dokumenta nosaukums bija - "Par guberņās radušos zemnieku nepaklausību" ("О возникшем в губерниях неповиновении крестьян"). Par nepaklausību un baumu izplatīšanu zemniekiem bija paredzēts bargs sods. Tomēr nemieri nebeidzās.Jau augustā valdība izrīkojās sodīt likumpākāpējus ar kara tiesu palīdzību.
Vēlakpraktiski visu Nikolaja I valdīšanas laiku tika gatavoti plāni dzimtzemnieku brīvlaišanai. Tika izveidotas veselas 9 īpašas komitejas, kasnodarbojās ar šiem jautājumiem. Tomēr nekādi konkrēti rezultāti netika sasniegti. Lielu pretestību tam izrādīja muižnieki,bet ķeizars un augstākā ierēdnieciba nebija gatavi konfliktēt ar muižniecību. Tikām 1850.gadā 2/3 muižu un 2/3 muižām pierakstīto dzimtzemnieku bija ieķīlāti par aizņēmumiem, kas bija ņemti no valsts. Tas nozīmēja, ka varēja vienkārši veikt sava veida "nacionalizāciju."Tomēr tiktāl lieta nenonāca un dzimtbūšanu atcēla jau Nikolaja I dēla Aleksandra II valdīšanas laikā.

Reformas. Nikolajs I smagi strādāja, lai realizētu savas reformas. Nikolajs I pieļāva lugas "Revidents" uzvešanu, kurā ar rūgtumu saprata, ka valsti pārvalda birokrātija.

Nikolajs I un Kristus Glābšanas katedrāle. Pēc Aleksandra I nāves 1825.gadā tronī kāpa viņa brālis Nikolajs I, kuram nepatika nedz katedrāles projekts (neoklasicisms ar brīvmūrniecības elementiem), nedz atrašanās vieta, nedz zaglīgie būvnieki. Tādēļ viņš sāka visu no gala - nolīga jaunu arhitektu Konstantīnu Tonu, kam bija jāizstrādā projekts, bet pats meklēja labāku vietu Kristus Glābēja katedrālei. Galu galā ķeizara izvēle krita uz ārpus Kremļa sienām esošo Alekseja sieviešu klosteri. Tas bija būvēts 1347.gadā, stipri nolaists un pat daļēji sabrucis. Klosterī vēl mitinājās kāds desmits mūķeņu, kas gan ne par ko nav vēlējušās pārcelties.
Mazliet no mistikas - klostera priekšniece nolādējusi Nikolaju I un šo vietu paziņojot - lai ko tur arī uzceltu, ilgs mūžs šai celtnei nav lemts. Tā tas dzīvē arī notika.
Jaunajā vietā katedrāles pamatakmeni iemūrēja 1839.gada 10.septembrī, bet pati celtniecība ilga vairāk nekā 40 gadus un Nikolajs I nobeigumu nesagaidīja. Kā jau vienmēr, tās laikā tika zagta nauda un būvmateriāli.

Nikolajs I un Ermitāža. Plašāku mākslas muzeju nekā Katrīnas II Lielās iekārtotais, domātu publikai pēc citu Eiropas muzeju parauga nolēma iekārtot 1825.gadā pie varas nākušais ķeizars Nikolajs I. Viņš 1938.gadā nolīga bavāriešu arhitektu Leo fon Klenci, kam tika uzdots izprojektēt un uzbūvēt plašākai publikai pieejamas muzeja telpas, kurām vajadzēja dabiski iekļauties Ņevas krastā esošajā kompleksā. Uzdevums bija visai sarežģīts - Jaunās Ermitāžas celtniecību sāka 1840.gadā un tā ievilkās līdz pat 1851.gadam. Atšķirībā no Katrīnas II Lielās laikiem, kad jaunie paviljoni un galerijas tika būvēti, pamatojoties uz viņas gaumi un izpratni par skaistumu, fon Klencam bija dots uzdevums celt tieši muzeja ēku, kurā viss, sākot ar izstāžu zālēm un beidzot ar noliktavām, būtu maksimāli funkcionāls un piemērots tieši šim mērķim.
Paralēli celtniecībai tika veikta esošā krājuma invventarizācija un zinātniska sistematizācija. Pat tad, kad jaunā ēka bija jau gatava, vajadzēja gandrīz vai gadu, lai izkārtotu eksponātus un Jaunā Ermitāža būtu gatava atklāšanai. 1852.gada 17.februārī (5.februārī pēc vecā stila) Nikolajs I greznā lūgto viesu ballē atklāja jauno muzeju. 

Nilkolajs I un Latvija. Baltijas zemnieku neapmierinātība pēc dzimtbūšanas atcelšanas cara valdībai skaidri rādīja, ka brīvlaišanas likumam Baltijā bija sliktas sekas. Tādēļ Nikolajs I lika paziņot muižniecībai, ka viņš gaida zemnieku stāvokļa uzlabošanu. Kā jau parasts, Baltijas muižnieki bija pavisam citās domās, bet nopietni pretoties cara pavēlei tie nevarēja. Pēc smagām cīņām Vidzemes landtāgā visbeidzot brīvlaišanas likumam papildu pieņēma 77 pantus. Visa cita starpā tajos bija arī teikts, ka nomas līgums slēdzams rakstiski un uz vismaz 6 gadiem, arī ka zemnieku nedrīkst nodarbināt vairāk kā 12 stundas diennaktī.

Nikolajs I un Melnās jūras nezvērs. Noslēpumainais Melnās jūras nezvērs, kas biedējis zvejniekus Krimā, esot ieinteresējis krievu ķeizaru Nikolaju I. Tas pavēlējis, lai viņam ziņotu par visu, kas konstatēts šā neradījuma sakarā: "Vai nebūtu laiks zinātnieku kungiem patiesīgi izzināt šī dzīvnieka dabu?"
Uz Krimu devās Zinātņu akadēmijas ekspedīcija. Tā kā visbiežāk briesmonis tika manīts Karadaga rajonā, tad meklējumi pārsvarā norisa tai vietā. Rezultātā esot tikusi uzieta "pūķa" ola 12 kg svarā un gigantisks astes skelets ar bruņām.

Aplūkojamie objekti.
Nikolaja stacija Maskavā. Celtniecība sākta 1844.gadā un ir vecākā Maskavā. Padomju laikā tā pārsaukta par Ļeņingradas staciju, bet 2009.gadā atkal pārsaukta par Nikolaja staciju.

Nikolaja baznīca Ventspilī. Luterāņu baznīca, kas celta par cara Nikolaja I naudu.  

Saites.
Krievijas ķeizari.