Aliens

Sengrieķu filozofija, filozofi

Tā radās Mazāzijas joniešu pilsētās un grieķu kolonijās Dienviditālijā V gs.pmē. Sengrieķu filozofus vairs neapmierināja pasaules mītiskais skaidrojums. Viņi uzskatīja, ka pasaule radusies no kādas pirmvielas.

Senākie grieķu filozofi jautājumus par pasaules izcelsmi un kārtību centās izskaidrot racionāli un pierādami, balstoties uz novērojumiem.

Lai gan senāko grieķu filozofu pasaules un dabas skaidrojumi, skatoties no mūsdienu skatpunkta, mums šķiet naivi, tomēr viņu nozīmē cilvēces domas vēsturē ir būtiska. Viņu nopelns ir jauna domāšanas veida attīstīšana, centieni racionāli izskaidrot dabas procesus, kurus līdz tam skaidroja ar mītu palīdzību. Ar pirmajiem grieķu filozofiem sākas jauns posms cilvēces domāšanas vēsturē - cilvēki sāka ticēt savām prāta spējām, izprast sabiedrības un pasaules norises.

Vēsture.
Taless no Milētas (625.-547.g.pmē.), pirmais vēsturiski droši zināmais sengrieķu filozo­fijas pārstāvis, Milētas filozofijas skolas nodibinātājs, kas darbojās stihiskā materiālisma garā, viens no leģendārajiem septiņiem gudra­jiemkas tiek uzskatīts par grieķu filozofijas un zinātnes pamatlicēju. Taless vairs neuzskatīja debess spīdekļus par dieviem, bet par dabiskiem, materiāliem ķermeņiem. Viņš arī noteica Saules aptumsumu 585.g.pmē., izskaidrojot šo fenomenu ar to, ka Mēness aizsedz Sauli.
Talesa skolnieks Anaksimandrs, par kura dzīvi tikpat kā nekas nav zināms, uzskatīja, ka viss dzīvais Saules siltuma ietekmē nācis no jūras.
Pirmo reizi filozofijas vēsturē vienotās esamības jēdzienu izvirzīja elejieši (grieķu filozofijas skola Elejā, Dienviditālijā), tas ietekmēja antīkā ideālisma attīstību.
V gs.pmē. radās mācība par atomiem - nedalāmām vielas pirmvienībām. Ievērojamākais atomists bija Demokrīts no Abdēras (470.-370.g.pmē.), kurš uzskatīja, ka pasaulē reāli eksistē tikai atomi un tukšums. Atomu skaits ir bezgalīgs, tie var atšķirties pēc formas, savstarpējās kārtības un izvietojuma. Atomi kustās bezgalīgi tukšā telpā. Pēc Demokrita domām, pasaulei kā tādai nav ārēju cēloņu un visi procesi ir dabiski.
Runājot par reliģiju, Demokrīts atzīst, ka tā ir vēsturiska parādība, sākumā tās nebija. Reliģija radās sakarā ar bailēm no daudzveidīgajiem dabas spēkiem, kurus cilvēki, neprazdami izskaidrot ar dabiskiem cēloņiem, saistīja ar dievu darbību. Cilvēki maldīgi iedomājas, ka dievi ir nemirstīgi, mācīja Demokrits.
V gs.pmē. sengrieķu filozofs Empedokls savā darbā "Par dabu" attīstījis mācību par 4 mūžīgiem un nemainīgiem dabas elementiem - stihijām: zemi, ūdeni, uguni un gaisu. Šī mācība daudzus gadsimtus ietekmēja antīkos un viduslaiku filozofus.
Helēnisma perioda sengrieķu filozofs Epikūrs (371.-270.g.pmē.) atzina, ka viss pasaulē ir materiāls - eksistē tikai atomi un tukšums. Epikūrs neapšauba dievu esamību, taču tos uzskata par īpašu atomu kombināciju. Tāpat arī dvēsele ir atomu savienojums. Viņaprāt, pasaule ir izzināma ar sajūtām. No lietām izplūst atomu kompleksi, kas veido tēlus, kurus uztver sajūtas. Epikūrieši noraidīja mācību par iepriekšnolemtību un domu, ka dievi nosaka un kontrolē cilvēku dzīves.
Sengrieķu filozofijā II gs.pmē.-II gs.mē. izpaudās tendence savienot dažādu antīko filozofu mācību elementus - eklektika. To radīja antīko skeptiķu kritika, kas bija vērsta pret dogmātismu. Eklektika izplatījās Platona akadēmijā (Ainesidēms), Aristoteļa līkejā (Andronīks), Epikūra skolā. Šādu filozofijas novirzienu no senajiem grieķiem "aizņēmās" arī seno romiešu filozofi - Varrons, Cicerons. 

      Ahafarhīds, Knidas (~200.-120.g.pmē.).
      Alkidams.
      Anaksagors, Milētas.
      Aristotelis.
      Dēmokrits, Abdēras (470.-370.g.pmē.).
      Celzs. Neoplatoniķis.
      Diogēns, Sinopas (IV gs.pmē.). Kiniķis.
      Eihēmers (340.-260.g.pmē.).
      Ksenokrāts. 
      Empedokls (~494.~434.g.).
      Epikūrs (371.-270.g.pmē.).
      Heraklīts, Pontas (~544.~475.g.pmē.).
      Hrīsips (III gs.pmē.).
      Karneads.
      Krantors (IV gs.pmē.).
      Ksenofans, Kolofonas (570.-470.g.pmē.).
      Pitagors (~580.-500.g.pmē.).
      Platons.
      Plūtarhs (~46.~127.g.).
      Prokls.
      Seksts Empīriķis (II gs.pmē.).
      Simplīcijs.
      Sokrāts. 

Sorīts (gr. soros — "kaudze") — «kaudzes» siloģisms. Tā senatnē dēvēja sofistiskās loģikas slēdzienu, ar kuru šķietami pierādīja, ka viens grauds ir kaudze. Liekot graudu pie grauda, beidzot izveidojam kaudzi; pēdējais grauds, pirms kura vēl nebija kaudzes un ar kuru nu rodas kaudze, tātad pats ir kaudze. Tāpat, atņemot no kaudzes pa vienam graudam, varam secināt, ka pēdējais grauds ir kaudze.

«Ragu» siloģisms ir apmēram šāds. Ko tu neesi pazaudējis, tas tev ir. Tu neesi pazaudējis ragus, tātad tev ir ragi.

Saites.
Senā Grieķija.