Pāvils, Tarsas (I gs.)
Paulus – "mazs" (latīņu val.), jo viņš bija neliela auguma.
Īstā vārdā Zauls.
Ievērojamākais Jēzus mācības sludinātājs diasporā, kuru var uzskatīt par topošās kristietības ideoloģijas tiesisko, morālo, estētisko un filozofisko uzskatu sistēmas pamatlicēju.
Kristiešu mitoloģijā viņu uzskata par Kristus apustuli, lai gan patiesībā tā tas nav, jo viņš neietilpa 12 Jēzus mācekļu skaitā. Par apustuli baznīca viņu iebīdīja Jūdas vietā, kad tas realizēja savu 30 sudraba grašu operāciju Jēzus nodošanā. Tātad patiesībā Pāvils ir trīspadsmitais jeb pseidoapustulis.
Radniecība. Cēlies no Benjamiņu cilts (Vēstule filipiešiem, 3:5).
Pāvila personas vēsturiskums. Pāvilam piedēvētās vēstules attiecas uz I gs. beigām un II gs., tādēļ nav iespējams viņu atzīt par reālu vēsturisku personu, kurai, saskaņā ar baznīcas tradīciju, vajadzēja darboties I gs. vidū.
Dzīvesgājums. Saskaņā ar nostāstiem Pāvils, tolaik vēl vārdā Zauls, dzimis Mazāzijas pilsētā Tarsā stingrā judaisma ticībā: apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Benjamiņu cilts (Vēstule filipiešiem, 3:5). Viņa ģimene cēlusies no imigrantu vides – no Kilikijas galvaspilsētas Tarsas.
Atšķirībā no pirmajiem apustuļiem – Jēzus mācekļiem, guvis samērā labu izglītību, bijis izcilu rabīnu māceklis.
Iesākumā darbojās kā pirmo Palestīnas kristiešu kopu apkarotājs. Saukdamies vēl par Zaulu, viņš, būdams pārliecināts judaists, bija aktīvi darbojies Jēzus piekritēju vajāšanas akcijās Jūdejā, īpaši Jeruzālemē, piedalījies sludinātāja Stefana nogalināšanā.
Pēc amata bijis telšu meistars, arī rabīns.
Jēzu viņš nekad nebija redzējis, tomēr, iepazinies tuvāk ar viņa mācību, mainīja savus uzskatus un kļuva par vienu no visdedzīgākajiem apustuļiem. Pieņēmis jaunu vārdu – Pāvils, viņš ap mūsu ēras 45.gadu uzsācis savu misiju, kuru pildījis apmēram 20 gadus, šajā laikā apceļodams gandrīz visas Romas impērijā ietilpstošās Vidusjūras piekrastes lielākās pilsētas, sludinādams evaņģēliju, mācīdams draudžu vadītājus un locekļus, tajā pašā laikā asi uzstādamies pret tiem sludinātājiem, kuri, pēc viņa domām, Jēzus mācību bija sagrozījuši. Pāvilam bijušas domstarpības arī ar vienu no Jēzus līdzgaitniekiem, apustuli Pēteri, kuru Jēzus it kā esot izraudzījies par savu tiešo pēcteci.
Savas misijas laikā Pāvilam daudzkārt nācies ciest no judaisma piekritējiem, kā arī no valsts ierēdņiem.
Pastāv uzskats, ka 67.gadā viņam piespriests nāvessods, bet šim faktam gan nav vēsturiska apstiprinājuma.
Zaula mistiskā atklāsme. Zaulam ceļā uz Damasku, kurp viņš devās vajāt kristiešus, bijusi vīzija - piepeši viņš sadzidējis balsi, ko pavadījusi "gaisma no debesīm." Tā esot bijusi Jēzus balss, kas aicinājusi viņam pārtraukt kristiešu vajāšanu. Šī gaisma bija tik spēcīga, ka notrieca viņu no kājām un padarīja aklu uz veselām trijām dienām (Apustuļu darbi, 9:3-9). Atgūt redzi viņam palīdzējis Jēzus māceklis Damaskas Ananijs.
1. Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera
2. un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības sekotājus, vīrus vai sievas, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.
3. Bet, viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,
4. un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?"
5. Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā;
6. celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara."
7. Bet viņa ceļabiedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.
8. Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.
9. Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.
Reliģiskā interpretācijā tiek paziņots, ka tādā veidā Zaulam parādījies Jēzus, taču daudz vairāk tas līdzinās šamaniskai atklāsmei, kādas pārdzīvojuši arī citi reliģiski pravieši - Mani, Muhameds, Džozefs Smits u.c. Šīs atklāsmes iespaidā kļuvis par kristietības sludinātāju. No Damaskas bēdzis grozā noslēpies, jau kā vajāts kristietis.
Kā sludinātājs daudz ceļojis pa tirdzniecības ceļiem Vidusjūras baseina zemēs - Mazāzijā, Grieķijā un Itālijā. Ceļojumus aprakstījis savās "Vēstulēs."
Turpmākā darbība. Sākumā Pāvils nonāca Mazāzijas Efesā – tā ir pilsēta šodienas Turcijā – un šī pilsēta bija Artemīdas, līdzīgi kā Semiramīdas, svētceļojuma vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pāvils iegāja šajā pilsētā un sludināja, brīdinot par to kādiem maldiem ļaudis ir pieķērušies, jo šī Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.
Apustuļu darbu grāmatā 19.nodaļā mēs lasām par to, kas notika Efesā; un tas tiešām ir pārsteidzoši, cik lielā mērā ļaudis tur bija saistīti. Tur ir sacīts: “Nākošos trīs mēnešus Pāvils regulāri gāja uz sinagogu.” Viņš pats taču bija jūds un viņš gribēja jūdus atgriezt pie kristietības. “Tur viņš sludināja bez bailēm, ka Dievs caur Jēzu Kristu uzceļ savu valstību, viņš diskutēja pret klausītāju iebildumiem un mēģināja tos pārliecināt. Bet daži no jūdiem negribēja neko dzirdēt par šo vēsti; viņi negribēja ļauties pārliecināties. Kad viņi beidzot visu citu priekšā nonicināja jauno mācību par Jēzu, Pāvils no viņiem novērsās; Viņš atdalījās no sinagogas kopā ar tiem, kas ticēja. Kopš tā brīža viņš ikdienas runāja kāda grieķa, vārdā Tirans, zālē. Viņš tur mācīja pilnus divus gadus; tādējādi šīs provinces iedzīvotāji, kā jūdi, tā arī grieķi, varēja dzirdēt vēsti par Jēzu un Dievs caur Pāvilu lika notikt lielām lietām ...”
Šajā laikā jaunās mācības dēļ (Jēzus dēļ) Efesā izcēlās lieli nemieri. Tur bija kāds sudrabkalis vārda Demetrijs, kas pārdeva dievietes Artemīdas tempļa sudraba atdarinājumus; Tas deva viņam un visai pilsētai un visiem, kurus viņš nodarbināja, labu peļņu. Šis Demetrijs sasauca kopā visus, kas darbojās šajā amatā, un sacīja: “”Vīri, jūs ziniet, ka visa mūsu labklājība ir atkarīga no tā, ka mēs ražojam šos atdarinājumus. Un jūs jau to būsiet dzirdējuši, ka šis Pāvils iestāsta ļaudīm: dievi, kurus darina ar rokām, nav nekādi dievi. Viņam ar savām runām ir panākumi ne tikai šeit Efesā, bet gandrīz visur Āzijas provincē. Tādēļ pastāv briesmas, kas ne tikai mūsu tirdzniecībai viņš ceļ neslavu. Iedomājaties, ka šī lieta nonāktu tiktāl, ka lielās dievietes Artemīdas templis pazaudē savu nozīmi! Iedomājaties, ka tiek aizmirsta arī pati dieviete, kas šodien tiek godāta visur mūsu provincē un visā pasaulē.” Kad vīri to izdzirdēja, viņi kļuva nikni uz Pāvilu un sauca:
“ Varena ir Efesas Artemīda (mātes dievība)!”
Nemiers izplatījās pa visu pilsētu. Pūlis satvēra Gaju un Aristarhu, kuri Pāvilam bija pievienojošies Maķedonijā, un aizvilka viņus uz teātri. Pāvils gribēja nostāties pūļa priekšā, bet brāļi viņu neizlaida no mājas. Arī daži šīs provinces augstie ierēdņi, kas bija labvēlīgi pret viņu noskaņoti, caur vēstnešiem brīdināja Pāvilu, lai viņš nedotos uz teātri.
Tēātrī kopā saplūdušo ļaužu vidū valdīja liels apjukums. Visi kliedza cits caur citu un lielākā daļa ļaužu vispār vairāk nezināja, par ko ir runa. Jūdi pūļa priekšā aizsūtīja Aleksandru. Daži no pūļa paskaidroja viņam iemeslu. Tad viņš pamāja ar roku un tautas priekšā gribēja noturēt aizstāvības runu jūdu labā. Taču, kad ļaudis nomanīja, ka viņš ir jūds, viņi viņu pārkliedza un divu stundu garumā vienā balsī sauca: “Varena ir Efesas Artemīda!”. Pēc divām stundām tautas sapulces sekretāram izdevās pūli nomierināt.
Šis stāsts tālāk turpinās ļoti interesanti. Pāvils juta, ka šie vīri bija atkarīgi no šīs varenās sievietes. Viņi nevarēja kļūt brīvi. Pāvilam pašam vajadzēja doties tālāk uz Maķedoniju, tādēļ Efesā viņš atstāja Timoteju, lai tas aprūpētu nelielo Kristus draudzi. Tomēr tā vara, kas nostājās pret Pāvilu un pret kristietību, bija ļoti stipra.
Pāvils vēlāk rakstīja Timotejam divas vēstules – uz Efesu – un tajās mēs lasām, kā Pāvils brīdina Timoteju palikt uzticīgam – un kā kristieši Teodosija laikā šai dogmai pretojās: Jo kristieši sacīja, tas ir tas apkaunojošākais, kas viņiem var notikt, jo tad cilvēki nekad vairāk neatgriezīsies pie Kristus. Tie vairāk neatradīs pestīšanu, jo tos būs paverdzinājusi mūžsenā mātes dievība. Pāvils vēstulēs Timotejam raksta: Nav neviena vidutāja, aizrunātāja un starpnieka starp Dievu un cilvēku, kā vienīgi Jēzus Kristus (skat. 1. Tim. 2,5). Un citā vietā viņš raksta: Ja kāds ārpus Jēzus Kristus pazīst citu vidutāju starp Dievu un cilvēkiem un [Dieva] vārdus skaidro savādāk, cilvēkus māca savādāk, kā Dievs tos ir mācījis – tas lai ir nolādēts (skat. Gal. 1,8). Arī mācekļi Pēteris un Jānis vienprātīgi apliecina: Vienīgi viņā [t.i. Jēzū] cilvēki atrod patieso pestīšanu un svētību savai dzīvei (skat. Ap.d. 4,12).
Darbība Romā. Kā Romas pilsonis sūtījis Romas ķeizaram vēstuli. Glābjoties no sinedrija nosodījuma, viņu par to arestē Romas varas orgāni. Tā viņu pārved uz Romu, bet beigām ir vairākas versijas. Vienā gadījumā viņš iet bojā Nērona sarīkoto vajāšanu laikā 60.gadu sākumā kopā ar Pēteri, citā – turpināja savus misionāra ceļojumus un nonāca Spānijā. Pēc pirmās versijas viņam licis nocirst galvu imperators Nērons 64. vai 65.g. Krustā viņu nevarēja sist kā Pēteri, jo Pāvils bija Romas pilsonis.
Sludināšana Listrā. Zināms no "Apustuļu darbiem." Pāvils kopā ar Barnabu ieradās sludināt šai pilsētā. Pilsētnieki par godu viņiem gribēja sarīkot rituālo upurēšanu, bet tie atteicās. Tādēļ pilsētnieki sadusmojās un sataisījās abus nomētāt ar akmeņiem. Barnabam izdevās izbēgt, bet Pāvils tika sasists tā, ka palika guļam zemē bez dzīvības pazīmēm. Kad viņu izvilka laukā no pilsētas, tad sludinātājs atgriezās pie dzīvības.
«Apustuļu darbu» 26.nodaļas 24.pantā teikts, ka romiešu prokurators Fēsts, noklaušinādams Pāvilu, izsaucies: «Pāvil, tu esi traks! Lielā rakstu zināšana tevi padara traku.»
Pāvila nāve. Pseidoapustuli Pāvilu Romā sita krustā kājām gaisā. To esot izdarījuši pēc paša upura lūguma, jo viņš pats uzskatījis, ka nav cienīgs mirt tieši tādā pašā veidā kā Pestītājs.
Pāvila vēstules. Zem Pāvila vārda Jaunajā derībā ir iekļauti 13 vēstījumi vēstuļu veidā, kas adresētas kristiešu imigrantu kopienām Korintā, Efesā, Filipā, Kolosā, Tesalonikos (mūsdienu Salonikos), Galatijā un Romā. Pāvila vēstules uzskata par vieniem no svarīgākajiem rakstiem kristīgās domas attīstībā. Tajās Pāvils cenšas iedrošināt jaunās draudzes, palīdzot izprast kristīgo mācību un dzīvot kristiešu dzīvi.
Uzskati. Pāvils bijis ietekmīgs kristietisma sludinātājs. Viņam piemitis visai spēcīgs gnosticisms. Tādēļ viņš pat pielīdzināts uzskatos pirmajam gnostiķim Sīmanim Magam (Pseido-Klimentīnas) – Pāvila un Sīmaņa gnosticisms viņa pretinieku acīs bija neapšaubāms.
Pāvils aicināja kristiešus bez ierunām pakļauties kā valsts varai, tā arī saviem kungiem un saimniekiem. Pamatojoties uz Jēzus izteicienu “dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder,” Pāvils šo domu paplašināja, norādīdams, ka jebkura laicīgā vara pastāv ar Dieva ziņu, tādēļ tai pienākās viss, ko tā prasa, tāpat arī jāklausa un jāgodina savi kungi, bet it īpaši tie, kas pieņēmuši kristīgo ticību, jo tie esot savu vergu brāļi ticībā. Tāpat tika mācīts, ka jebkuram cilvēkam jāsamierinās ar savu likteni, savu mantisko un sociālo stāvokli, bez kurnēšanas jāpanes varmācība, ļaunums un ciešanas, jo vienīgais soģis esot Dievs, kurš tad arī pēcnāves dzīvē atalgošot pacietīgos un labestīgos, un sodīšot ļaunumu.
Arheoloģiskie atradumi.
Sv.Pāvila baznīca un kaps Romā. Vietā, kur ticis apglabāts Pāvils, imperators Konstantīns I Lielais lika uzbūvēt Sv.Pāvila baznīcu (San Paolo fuori le Mura).
2006.gadā parādījās ziņas, ka Vatikānā strādājošie arheologi uzgājuši Sv.Pāvila sarkofāgu. Tas uziets kapenēs zem Sv.Pāvila baznīcas Romā (Basilica di San Paolo fuori le Mura). Zinātnieki to datē ap 390.gadu. Jau visai sen tika uzskatīts, ka šai baznīcā ir Sv.Pāvila apbedījums, taču to sedza baznīcas altāris. Mūsdienu baznīca celta 1823.gadā IV gs. svētnīcas vietā, kura, savukārt, bija celta vēl vecākas baznīcas vietā. Tā bijusi celta tieši uz svētā kapa vietas.
Izrakumi tika sākti vēl 2002.gadā, bet beidzās tikai 2007.gada novembrī. Divus pēdējos gadus arheologi atraka divas milzīgas marmora plāksnes, kas atradās zem altāra. Tās noņemot, atklājās Sv.Pāvila sarkofāgs, gatavots no balta materiāla, domājams – marmora. Uz sarkofāga vāka ir uzraksts „Apustulis moceklis Pāvils” (Paolo Apostolo Martyr). Pašā sarkofāgā labi redzamas atveres, kurās senie svētceļnieki varēja stūķēt auduma gabaliņus, lai tādējādi pieskārtos svētajam.
Patlaban netiek plānota sarkofāga atvēršana un apustuļa pīšļu tuvāka izpēte.
Tomēr nu tā esot notikusi. Pat pāvests Benedikts saka: "Sarkofāgā, kurš nav ticis atvērts vairākus gadsimtus, tika radīts neliels caurums zondes ievadīšanai, un ar tās palīdzību tika iegūtas dārgas, purpura krāsā krāsotas lina drēbes paliekas, tīra zelta plāksne, kā arī zilas krāsas drēbe ar lina šķiedrām. Atrasti arī sarkana vīraka, kā arī olbaltumu un kalcija savienojumi," - paskaidroja pāvests, atzīstot, ka atklājums "pilda dvēseli ar dziļām jūtām."
"Tas acīmredzot apstiprina neapstrīdēto, seno uzskatu, ka šajā kapā glabājas apustuļa Pāvila mirstīgās atliekas," - sacīja Benedikts.
Tradīcijas. Katoļi viņu kopā ar apustuli Pēteri piemin 29.jūnijā, bet pareizticīgie - 12.jūlijā.
Saites.
Pāvila vēstules.
Kristietība un kristieši.
Kristiešu svētie.
