Pauluss, Frīdrihs (1890.-1957.g.)
Friedrich Wilhelm Ernst Paulus.
Vācu nacistu ģenerālis-feldmaršals.
Radniecība. Sieva - Helēna Konstance Paulusa, dzimusi rumāņu grāfiene Rozeta-Solesku.
Dēls.
Dzīvesgājums. II Pasaules karā viens no sauszemes karaspēka ģenerālštāba vadītājiem 1940.-1942.gados.
Komandēja 6.armiju, kas nonāca aplenkumā kaujā par Staļingradu.
Sakāve. 1943.gada 29.janvārī nosūtīja Hitleram radiogrammu par to, ka turēsies līdz pēdējam. Naktī uz 31.janvāri viņš tika paaugstināts pakāpē par ģenerālfeldmaršalu. To var uzskatīt par netiešu mudinājumu uz pašnāvību. Visai drīzi pēc radiogrammas saņemšanas par paaugstināšanu dienesta pakāpē 31.janvārī F.Paulusu ar visu štābu sagūstīja krievu ģenerālleitnanta M.Šumilova (М.С.Шумилов) vadītās 64.armijas karavīri. Kad vecākais leitnants F.Iļčenko (Ф.М.Ильченко) ielauzās vācu armijas štābā - universālveikala pagrabā Staļingradas centrā "Kritušo varoņu laukumā" («Площадь павших героев», vācieši to sauca par "Sarkano laukumu"), tad viņš tur ieraudzīja 6.armijas komandieri bez ķiteļa guļam savā dzelzs gultā. Prasību kapitulēt sakautais karavadonis uztvēris bezkaislīgi, uz to atbildot ar vieglu galvas mājienu.
Tā F.Pauluss kļuva par pirmo gūstā kritušo vācu armijas ģenerālfeldmaršalu vēsturē. Kopā ar F.Paulusu gūstā krita 91 000 vācu kareivju, 2500 virsnieku un 23 ģenerāļi.
Gūstā. Neattaisnojās Hitlera bažas, ka F.Pauluss "žurku lamatās" (tā fīrers sauca krievu cieumu Lubjankā, Maskavā) sāks uzstāties pret Hitleru. Visdrīzāk tas skaidrojams ar saudzīgo apiešanos krievu gūstā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Lubjankas cetumā F.Paulusu neturēja. Pēc sagūstīšanas feldmaršalu turēja gūstā Krasnogorskas nometnē pie Maskavas, bet no 1943.gada aprīļa - Suzdaļā.Feldmaršalam tika nodrošināti visai komfortabli apstākļi, laba ēdināšana un kvalificēta medicīniskā palīdzība. Šajās nometnēs, kā arī vēlāk Voikovā un vasarnīcās Dubrovā un Tomiļinā "pats slavenākais karagūsteknis PSRS" tika pastāvīgi uzraudzīts no Galvenās karagūstekņu un internēto lietu pārvaldes virsnieku puses.
Gūstā jau pašā sākumā feldmaršals atteicās no publiskām uzstāšanām pret Hitleru. Tāpat kategoriski atteica dalību krievu organizētajās antifašistiskajās organizācijās - Nacionālajā komitejā "Brīvā Vācija" un "Vācu virsnieku savienībā." Šādu feldmršala uzvedību atzinīgi novērtēja Berlīnē, kur 1943.gada maijā viņu apbalvoja ar "Ozolu lapu" goda zīmi pie 1.klases "Bruņinieku krusta."
Tomēr F.Pauluss mainīja savu uzvedību pēc 1944.gada 20.jūlija neveiksmīgā atentāta pret Hitleru - tajā aktīvi piedalījās vācu ģenerāļi, kas bija Paulusa draugi un kolēģi. 1944.gada 8.augustā, tai pat dienā, kad Berlīnē pēc Hitlera pavēles ar nāvi tika sodīts ģenerālfeldmaršals fon Viclēbens, Pauluss par radio "Brīvā Vācija" uzstājās pret Hitleru. Šis paulusa solis tik spēcīgi ietekmēja 3.reiha vadību, ka Ārējās izlūkošanas pārvaldes priekšnieks V.Šelenbergs pat saņēma uzdevumu noskaidrot Paulusa paraksta īstumu zem paziņojuma par pievienošanos kustībai "Brīvā Vācija."Ekspertīze noskaidroja, ka tas patiesi ir Paulusa paraksts. Tad Paulusa ģimenei tika piedāvāts publiski nosodīt sava tēva un vīra rīcību, atteikties no viņa un nomainīt uzvārdu. Kad ģimene kategoriski no tā atteicās, tad to "ierobežoja tiesībās." Feldmaršala sievu Helēnu Konstanci Paulusu ieslodzīja Dahavas koncentrācijas nometnē.
Tā nu Staļins pilnībā varēja būt apmierināts ar savu "galveno gūstekni" - 1944.gada 14.augustā Pauluss iestājās CHO (krievu burti!) un sākās viņa aktīvās pretnacisma cīņas periods. 1944.gada 8.decembrī pēc Paulusa personīgās iniciatīvas (un pēc viņa projekta) tika pieņemts 50 sagūstīto vācu ģenerāļu uzsaukums vācu tautai un vērmahtam. Tobrīd sarkankrievu armija karoja jau pie Vislas, bet amerikāņu - pie Reinas. Pauluss atzina, ka karš ir zaudēts un aicināja vāciešus pielikt punktu Hitleram un karam.
6 nedēļas pēc savas iestāšanās CHO Pauluss uzrakstīja vēstuli Staļinam. Tajā viņš "kā maršals maršalam" izklāstot savus "dziļākos apsvērumus un cerības," lūdza pie Staļina audienci. Staļins tā arī nekad netikās ar savu "galveno gūstekni," tomēr kremļa saimnieka varenā aizbildniecība turpināja aizsrgāt Paulusu arī pēc kara. Paulusa liktenis visai izdevīgi atšķīrās no savu gūstā kritušo ieroču brāļu likteņa. Piemēram, divi citi sagūstītie Trešā reiha feldmaršali Kleists un Šērners tika turēti Valsts drošības dienesta (krieviski - МГБ) cietumos, arī CHO eksprezidentu un artilērijas ģenerāli fon Zeidlicu 1950.gadā notiesāja uz 25 gadiem ieslodzījumā.
Lielāko daļu gūsta F.Pauluss pavadīja Tomiļinas vasarnīcā kā personīgs Staļina viesis. Viņam bija personiskais ārsts, adjutants un pat pavārs.
Dalība Nirnbergas tribunālā. Nirnbergas komandējumu ievadīja 1946.gada 9.janvāra Paulusa paziņojums PSRS valdībai, kurā detalizēti bija aprakstīts vācu ģeneralitātes ieguldījums kara sagatavošanā. Pauluss pats atzina savu vainu: "Es nesu smagu atbildību par to, ka es tad, pie Staļingradas, pilnīgi brīvprātīgi izpildīju tādu militāro vadītāju pavēles, kuri rīkojās apzināti noziedzīgi... Kā tāds, kas izdzīvojis pie Staļingradas es uzskatu par pienākumu dot gandarījumu padomju tautai."
1946.gada 11. un 12.februārī kā liecinieku Paulusu nopratināja Starptautiskais kara tribunāls. Īpaša nozīme no Paulusa mutes bija apsūdzībām pret Keiteli un Jodlu, par tiešu līdzdalību "Barbarosas" plāna izstrādē. Paulusa uzstāšanās procesā bija pilnīgi negaidīta ne tikai apsūdzētajiem, aizstāvībai un presei, bet arī Paulusa tuvākajiem no sagūstīto vidus. Informatori ziņoja par Zeidlica izteicieniem, kurus PSRS iekšlietu ministrs Kruglovs ziņoja Staļinam, Molotovam un Berijam: "Viss tas ož pēc sensācijas, izjūti kādas dīvainas sajūtas. Pāris gadu iepriekš mēs piedāvājām Paulusam pašam izdarīt paziņojumu krieviem [...] par to, lai palīdzētu atklāt īstos kara vaininiekus. Pauluss [...] atteicās no tā. Viņš ir svārstīgs cilvēks."
Pauluss cerēja Nirnbergā satikties ar sievu, kuru nebija redzējis kopš 1942.gada, tomēr nekā. Pēc tiesas sēdes beigām feldmaršals tūdaļ tika nosūtīts atpakaļ uz PSRS. Helēna Konstance Paulusa mira 1949.gadā Bādenbādenē, tā arī nekad vairs nestiekot vīru. Pēc atgriešanās no Nirnbergas, Pauluss saņēma vēstuli no dēla, no kuras uzzināja, ka sieva bijusi ieslodzīta koncentrācijas nometnē. To izlasot, Pauluss teica: "Ja es agrāk būtu zinājis visu, es būtu izmantojis procesu un uzstātos asāk. vai tad man nebija tiesību uzstāties pret šiem cūkām?"
Pēc Nirnbergas. Pēc atgriešanās no starptautiskās tiesas Pauluss dzīvoja IeM vasarnīcā Tomiļinā (Piemaskavā). Par feldmaršalu rūpējās ordinārs (ординарец) Šulte un personiskais pavārs Žoržs no sagūstītajiem. Vēl ar Paulusu kopā uzturējās ģenerāļi Zeidlics, Šraibers un Millers, kā arī Paulusa adjutants pulkvedis Adams.
Pauluss nodarbojās ar zinātnisko darbību, pat konsultēja krievu filmu "Staļingradas kauja" («Сталинградская битва»). PSRS Bruņoto spēku ģenerālštāba Militāri vēsturiskās pārvaldes uzdevumā Pauluss un Zeidlics neatkarīgi viens no otra rakstīja atmiņas par kaujām vācu-krievu frontē.
Kruglovs tā rūpējās par sev uzticēto karagūstekni, ka pat Paulusu, Milleru un Šraiberu nosūtīja 2 mēnešu ilgā atpūtā un ārstēšanā uz Krimu, protams, ar Staļina un Molotova atļauju.
Pēc atgriešanās no Nirnbergas Pauluss, būdams visai lojāls krievpadomju režīmam, arvien biežāk domāja par savu iespējamo darbu padomju okupācijas zonā Vācijā. Tomēr Kruglova atbalstītos vairākkārtējos Paulusa iesniegumus sarkankrieviem "izskatīt jautājumu par manu iespējamo izmantošanu Vācijas atjaunošanai austrumu zonā" Staļins atstāja bez atbildes. Nelīdzēja arī Paulusa vēstule "ģeneralisimusa kunga" 70.gau jubilejā - tajā Staļins tika nosaukts par "augstsirdīgu vācu tautas draugu."
Atgriešanās Vācijā. Tikai pēc Staļina nāves viņam 1953.gada oktobrī atļāva pamest PSRS. 1953.gada 24.oktobra iesniegumā krievpadomju valdībai rakstīja: "Pirms pametu Padomju Savienību, es vēlētos teikt padomju ļaudīm, ka kādreiz es atnācu uz viņu valsti aklā paklausībā kā ienaidnieks, bet tagad es pametu šo valsti kā tās draugs..."
Pēc kara no 1953.gada dzīvoja VDR, strādāja par Tautas policijas inspektoru Drēzdenē.
Saites.
Staļingradas kauja.
II Pasaules karš (1939.-1945.g.).
