Aliens

Rāma

Raksturojums. Ziemeļindiešu reliģijā Rāma ir radošā pirmsākuma vienīgais un visaptverošais iemiesojums. Teikas par viņu plaši izplatītas Indijas DA. Tam veltīts eposs Rāmājana.

Radniecība. Ajodhjas valdnieka dēls, Saules dinastijas valdnieka Raghu pēctecis. Viņam bija divas sievas: Zemes meita Sīta un Kaikejī. 

Biogrāfija. Okultajos nostāstos tiek minēts, ka pie Melnās jūras Skitu zemē dzīvojis dravīds vārdā Rams. Viņš tiecies pēc dievišķajām zināšanām. Kaut kas viņam pavēlēja doties ar savu tautu pašā Āzijas sirdī. Pēc Persijas iekarošanas viņa baltie sekotāji, kāteikts persiešu Avestā, pārgāja Himalajus. Par savu varenību, labestību un ģenialitāti Rāma kļuva par Indijas saimnieku un Zemes garīgo vadītāju. Kā āriešu vadonis, Rāma radīja Irānā kultūras biedrību, no kurienes ārieši izplatīja savu kultūru, ieražas un reliģiju Indijā. Īpaši tas attiecās uz Vēdām, kas kļuva par bramaņu svēto grāmātu. Sievas Kaikejī dēļ tēvs Rāmu uz 14 gadiem padzen no valsts. 

---------------------

Raksturojums. Rāma - rāma, devanāgarī (Devanāgarī - sanskrita visplašāk lietotais alfabēts): राम, vai Rāmačandra (Ramachandra) रामचंद्र, hinduismā ir septītais Višnu avatārs, kā arī Aiodhjas (Ayodhya) valdnieks(pilsēta senajā Indijā). Liela daļa indiešu nešaubās par Rāmas vēsturiskumu un uzskata viņu par īstu valdnieku, kurš valdījis pār lielu daļu no tā, kas pašlaik ir Indija. Viņa valsts galvaspilsēta bija Aiodhja.
Rāma ir viens no populārākajiem personāžiem un dievībām hinduismā, sevišķi vaišnavismā un vaišnavu svētajos tekstos, kā arī dienvidu un dienvidaustrumu Āzijā. Rāma dzimis kā Aiodhjas radžas Dašarathas un Kaušaljas vecākais dēls. Rāma bija Sītas laulātais draugs, kuru indieši uzskata par Lakšmi avatāri un ideālas sievietes/sievišķīguma iemiesojumu. 
Rāmas dzīve un ceļojumi ir viens no nevainojamākajiem uzticības dharmai piemēriem, kaut gan viņa dzīve bija skarbu pārbaudījumu pilna. Viņš ir attēlots kā ideāls vīrietis un pilnīgi cilvēciski. Aiz cieņas pret tēvu, Rāma atteicās no savām pretenzijām uz Košalas troni un labprātīgi devās uz mežu izciest 14 gadu ilgu trimdu. Viņa sieva Sīta un brālis Lakšmans nespēja dzīvot bez Rāmas, tāpēc izlēma pievienoties Rāmam un viņi visi trīs kopā pavadīja trimdā 14 gadus. Trimdas laikā Sītu nolaupīja Lankas valdnieks rakšass Rāvana. Pēc ilgas un neatlaidīgas meklēšanas, kas pārbaudīja viņa personisko izturību un tikumu, Rāma niknā kaujā cīnījās pret Rāvanas armiju. Šajā karā Rāma lika lietā spēcīgus, pārdabiskus un destruktīvus ieročus un divkaujā nogalināja Rāvanu un galu galā atbrīvoja savu sievu. Reizē ar uzvaru par Rāvanu, beidzās Rāmas trimdas laiks un viņš atgriezās Aiodhja, kur viņu kronēja par valdnieku. Galu galā viņš kļuva par imperatoru, kurš valdīja vienpadsmit tūkstošus gadu - Rāmas valdīšanas laiks bija pilnīgas laimes ēra, kad valdīja labklājība, miers un likumība. 
Rāmas drosmi meklējot Sītu un izcīnot drausmīgu karu, atbrīvojot savu sievu, papildina Sītas absolūtā pieķeršanās sava vīra mīlestībai un nevainojamā šķīstībā, kuru viņa saglabāja par spīti tam, ka atradās Rāvanas gūstā. Rāmas godbijība un labās īpašības saistīja varenus un uzticīgus sabiedrotos, tādus kā Hanumans un Kiškindhjas vanaras (pērtiķcilvēki), ar kuru palīdzību viņš atbrīvoja Sītu. Leģenda par Rāmu ir ļoti populāra Indijas subkontinetā un Dienvidaustrumu Āzijā. Rāma ir godāts mūžīgās līdzjūtības, drosmes un dievbijības, reliģiozās nozīmes un pienākuma apziņas dēļ. 
Vēdas minēti divi Rāmas ar tēvu vārdiem Mārgaveya un Aupatasvini; vēl kāds cits Rāma ar tēva vārdu Džāmadagni (Jāmadagnya) ir iedomāts Rigvēdas himnu autors(?!).
Pēc Monjēra-Viljama post-vēdiskajā periodā tika godāti trīs Rāmas:

1. Rāmačandra (Rāma-Mēness [brīnumdaiļš kā Mēness]), septītais Višnu avatārs, radžas Dašarathas dēls, cēlies no Raghu dzimtas (par viņu arī ir šī eseja).
2. Parašurāma (Rāmas kaujas cirvis), sestais Višnu avatārs, dažreiz tiek nosaukts par Džāmadagni([Jāmadagnya] Parašurāmas miesīgā tēva vārdā?!) vai Bhārgava Rāmu (cēlies no Bhrigu), Chiranjeevi vai Nemirstīgo (par Parašurāmu arī kaut kad uzrakstīšu).
3. Balarāma saukts arī par Halājudhu (Halāyudha-ar arklu bruņotais), vēcākais Krišnas brālis, astotais Višnu avatārs. Skatīt eseju Balarāma.

Pēc Višnu sahasranama, Rāma ir 394.Višnu vārds.

Marjada Purušotama (Maryada Purushottama). Kā cilvēks Rāma iemiesoja ideāla cilvēka īpašības(purushottama), kuram parējie varēja tikai tiekties līdzināties. Viņam piemita visi tikumi un viņš izpildīja visus savus morālos un ētiskos pienākumus (maryada). Ar savām īpašībām un tikumiem Rāma izcēlās uz tā laika fona. Piemēram viņš atteicās no savām likumīgajām tiesībām uz troni un piekrita doties trimdā uz 14 gadiem, lai tēvs varētu izpildīt savu solijumu, ko viņš bija devis savai jaunākajai sievai Kaikeji. Kaikeji dēls Bharata lūdza viņu atgriezties Aiodhja un teica, ka viņš nevēlās valdīt Rāmas vietā. Bet Rāma uzskatīja, ka dharma("pienākums," "likumi") stādāmi augstāk par viņā pirmdzimtā dēla tiesībām un ambīcijām. Tāpēc viņa atbilde Bharatam bija strikts nē. Tādas augstākās upurēšanās un daudzu citu īpašību dēļ Rāma ir uzskatāms par maryada purushottam. Daži sekojoši viņa ideāli:

1. laikā, kad bija normāli, ka valdniekam (radžam) ir vairāk nekā viena sieva, Rāmam bija viena sieva, ko viņš ir devis kā ideālu. Pēc tam, kad Sīta bija izraidīta, viņš veica grēku nožēlošanas ceremoniju kopā ar Sītas zelta statuju. Valmiki Rāmajanā Bakalanda ir rakstīts, ka Rāma un Sīta dzīvo katra sirdī. 
2. Rāma vienmēr ievēroja un pildīja savus solījumus, lai kāda cena par to bija jāmaksā. Tas parādās faktā, ka viņš devās uz mežu realizējot sava tēva solījumu Kaikeji.
3. Lielisks draugs: Rāmam bija daudzas ļoti aizkustinošas attiecības ar draugiem, neatkarīgi no viņu sabiedriskā stāvokļa. Šeit mināmi daži no viņa draugiem: Nishad-raj Guh, Nishaads valdnieks (kasta, kuru nodarbošanās bija putnu ķeršana), Sugrīva (vanaru [pērtiķcilvēku] valdnieks) un rakšass Vibhishana.

Purušotama (purushottama) ir viens no Višnu vārdiem un nozīmē ”labākais no cilvēkiem” vai ”augstākais gars.” Bet vārds Marjada iespējams varētu nozīmēt ”tas kam piemīt visi tikumi” - precīzu skaidrojumu pagaidām neesmu atradis.

Literatūras avoti. Galvenais avots par Rāmas dzīvi un ceļojumiem ir eposs “Rāmajana,” par kura autoru uzskata riši Valmiki. “Višnu purānā” Rāma tiek minēts kā septītais Višnu avatārs (vēl ”Višnupurānā” minēts, ka Rāma bija sešdesmit pirmais Išvaku pēctecis) un “Bhāgavatpurānas” devītajā dziedājumā desmitajā un vienpadsmitajā nodaļā ir īsi izklāstīta Rāmas dzīve, ieskaitot viņa divkauju ar Rāvanu un atgriešanos Aiodhjā. Ar lielu godbijību īsumā Rāmas dzīvesgājums izklāstīts arī eposā “Mahabhāratā.”
Indijā bija vairāki eposa par Rāmu varianti. Lai kā, bet citi sanskrita svētie teksti arī atspoguļo Rāmas dzīvi. Šri Madhvačarjas (Sri Madhvacharya) piekritēji tic, ka senākā eposa ”Rāmajanas” versija mula-Rāmajana (nudien nesaprotu, ka saprast šo mula-Rāmajana?) kādreiz eksistēja, bet tagad vairs nepastāv. Viņi to uzskata par daudz autoratīvāku nekā Valmiki versiju. Cita saīsināta eposa versija sanskritā ir Aadhyaatma Rāmajana.
7.gs. Gudžaratā tapušā Bhattikāvja/Bhatti ”Bhattis Poēma” ir eposa atstāstījums, kur vienlaikus ilustrēta Pānini`s Astādhyāyī gramatikas mācība. Rāmajanas versijas eksistē daudzās Indijas valodās: sīki izstrādāta mācība par dzīvi, dievišķā Rāmas varoņdarbi ietverta episkajā poēmā ”Kambarāmajana” (Kambaramayanam), kuru 12.gadsimtā sacerējis tamilu dzejnieks Kamba (Kamban) un ”Rāmačaritamānasa” (Ramacharitamanasa), hindu Rāmajanas versijā, kuru 16.gadsimtā uzrakstīja indiešu filozofs Tulsīdāsa (Tulsidas arī Tulasidas, Gosvāmī Tulsīdās, Tulasī Dāsa). Mūsdienu Rāmajanas versijas ietvertas Kuvempu ”Šri Rāmajana Daršana” (Šri Ramayana Darshanam) kannada valodā un Visvanatha Satjanarajana (Viswanatha Satyanarayana) ”Rāmajana Kalpavrikšamu” (Ramayana Kalpavrikshamu) telugu valodā, abiem darbiem tika piešķirtas Jnanpith godalga. Eposs transformējās dažados reģionos visā Indijā, kas var lepoties ar savu vienreizējo, unikālo izteiksmes veidu un kultūras tradīcijām. 
Stāsts par Rāmas dzīvi izplatījies arī visā DA Āzijā un attīstījies unikālos eposa tulkojumos - ietkļaujot vietējo vēsturi, tautu nostāstus, reliģiskas vērtības, kā arī unikālas valodas iezīmes un literāras sarunas. "Kakavin[a] Javas Rāmajana" (Kakawin Ramayana) Indonēzijā, "Ramakavaca" (Ramakavaca) Bali salā, ”Hikajat Seri Rāma” (Hikayat Seri Rama) Malaizijā, "Maradia Lavana" (Maradia Lawana) Filipīnās, "Ramakien" (Ramakien) Taizemē, ir izcili darbi ar vienreizējiem raksturojumiem, atškirīgiem leģendas par Rāmu izklāstījumiem un attēlojumiem. Leģenda par Rāmu ir sīki ilustrēta Vatfrakeva (Wat Phra Kaew) templī Bangkokā. Mjanmas nacionālais eposs Yama Zatdaw īstenībā ir ”birmiešu Rāmajana,” kur Ramas vārds ir Jama (Yama). Kambodžas "Reamker” (Reamker), Rāma ir pazīstams kā Preah Ream. Laosas Pra Lak Pra Lam, Buda tiek uzskatīts par Rāmas iemiesojumu. Žīdiem un kristiešiem Rāma un Sīta ir pazīstams kā Ābrams un Sāra (tā wikipēdijā).

Avatārs. Eposs “Rāmajana” vēsta, ka Zemes dieviete Bhumidevi griezās pie radītāja kunga Brahmas ar lūgumu glābt viņu no ļauna valdnieka, kurš izlaupīja viņas resursus un asiņainos karos iznīcināja dzīvību, glābt no viņa ļaunās valdīšanas (skan aktuāli, vai ne?). Pie Brahmas griezās arī devas (dievi), kuri bija pakļāvušies desmitgalvainā rakšasu valdnieka, Lankas imperatora Rāvanas varai. Rāvana bija uzveicis devas un ieguvis varu par debesīm, zemi un pazemi. Kaut arī Rāvana bija varens un dižciltīgs monarhs, viņš bija arī iedomīgs, destruktīvs valdnieks, kas atbalstīja visādus ļaundarus. Viņam bija priekšrocība, kas viņam deva milzīgu spēku un viņu nevarēja uzveikt ne dievi, ne dēmoni, izņemot cilvēku. Šo priekšrocību, starp citu, Rāvanam bija dāvājis pats Brahma. 
Brahma pats tur neko nevarēja grozīt. Tāpēc viņš, zemes dieviete Bhumidevi un dievi griezās pie Višnu visa uzturētāja ar lūgumu atbrīvot pasauli no Rāvanas tirānijas. Višnu apsolījās nogalināt Rāvanu, iemiesojoties cilvēkā - vecākajā Košalas valdnieka Dašarathas dēlā. Viņa pastāvīgā dzīvesbiedre Lakšmi piedzima kā Sita, kuru, uzarot lauku, atrada Mithilas valdnieks Džanaka (ne visos eposa variantos Sīta atrasta vagā). Višnu mūžīgais pavadonis Ananta Šeša inkarnējās kā Lakšmans, lai palīdzētu un atbalstītu savu kungu zemes gaitās. Viņa dzīve nebija neviena, izņemot dažus prātniekus (Vašishtu, Sharabhangu, Agastju un Višvamitru) kas zināja viņa likteni. Rāmu cienīja daudzi prātnieki, kurus viņš satika savā dzīve, bet tikai visgudrākie un viscildenākie zināja viņa īsto identitāti. Pēc kara starp Rāmu un Rāvanu beigām, Sītai vajadzēja izturēt Agni pariskha, tas ir, viņai vajadzēja mesties sārtā, lai apliecinātu savu šķistību, šajā momentā debesīs parādījās Brahma, Indra un citi dievi, dievišķie gudrie un Šiva. Dievi apstiprināja Sītas šķīstību un lūdza pārtraukt šo briesmīgo pārbaudi. Pateicoties avatāram, kurš bija atbrīvojis Universu no ļaunās varas, viņi atklāja Rāmas dievišķo identitāti viņa misijas kulminācijas punktā. 
Jāsaka, ka Rāma kā Višnu avatārs parādās tikai vēlajās - 1. un 7. eposa “Rāmajanas grāmatās. Citās eposa grāmatās, kā arī budisma kanona “Tipitaka” “Dašarathadžatakā,” kur pirmoreizi izklāstīta daļa teiksmu par Rāmu, viņš ir vēl mirstīgs, kaut arī dieviem līdzīgs varonis.

Biogrāfija. 
1. Aiodhjas princis. Lai tiktu pie pēcnācējiem, valdnieks Dašaratha izpildīja putrakamesti yajña, upurēšanu, tā iepriecinot dievus. Viņš deva svēto upurēšanas nektāru savām trīm sievām pēc viņu vecuma: Kaušaljai (Kousalya), Sumitrai (Sumitra) un Kaikeji (Kaikeyi). Pēc noteikta laika senās Košalas valsts galvaspilsētā Aiodhjā piedzima Rāma. Pilsēta ir lokalizējama mūsdienu Utaraspradešas (Uttar Pradesh) pavalsts centrālajā rajonā Indijas ziemeļos. Rāma bija Sūrjavanšas (Suryavamsha) princis (Sūrjavamša- Saules dinastijas), Išvaku(Ikshvaku) dzimtas, izcilu valdnieku Išvaku (Ikshvaku), Raghu un Bhagirathas pēctecis. Viņš bija vecākais brālis Kaikeji dēlam Bharatam un Sumatras dēliem dvīņiem Lakšmanam un Šatrughnam. Rāmas sejas krāsa bija tumšzila - tas simbolizēja viņa dievišķīgumu. Rāmas dzimšanas diena ir 5114.gada 10.janvāris pmē.(???!!!). ”Rāmajanā” Rāma tiek apzīmēts kā Ārjaputra (Aryaputra - āriešu dēls). 
”Rāmajanā” aprakstītas spēcīgas mīlestības un dievbijības pilnas attiecības starp brāļiem, sevišķi starp Rāmu un Lakšmanu, savukārt Šatruhna sevišķi bija pieķēries Bharatam. Četri brāļi saņēma lielu mīlestību no Dašarathas un trim viņa sievām, taču Dašaratha vairāk par visiem mīlēja Rāmu. Šis jūtas viņu galu galā noveda kapā. Rāma un viņa brāļi vēdas, reliģiju, filozofiju un zinātnes mācījās pie riši Vašisthas. Viņi ir aprakstīti kā gara auguma cilvēki, garāki par mūsdienu cilvēkiem, viņiem piemita ārkārtīgs uztveres asums, drosme, veiklība militārajās zinātnes un mākslās. 
Avatara iniciācija. Gudrais Visvamitra paņēma divus prinčus Rāmu un Lakšmanu uz Sītas svajamvaru (precinieku sacensībām). Sacensību dalibniekiem bija jāuzvelk Šivas loks un ar to jāizšauj bulta. Šo uzdevumu uzskatīja par nepaveicamu priekš parasta valdnieka vai jebkuras dzīvas būtnes. Tas bija Šivas personīgais ierocis, spēcīgs, svēts un dievišķīgs darbs, kas nebija aptverams. Nevienam nebija pa spēkam paveikt šo uzdevumu, daudzi nespēja pat loku izkustināt no vietas. Vienīgi Rāma itin viegli pacēla Šivas loku un uzvilka to. Rāma to salauza divās daļās. Šis varoņdarbs padarīja Rāmu slavenu visā pasaulē un viņš dabūja arī Sītu par sievu. 
Pēc tam, kad Rāma bija salaulājies ar Sītu un visa karaliskā ģimene un Aiodhjas armija bija sākusi ceļojumu atpakaļ, viņu priekšā parādījas lielākais riši Parašurāma Bhargava, nokāpdams no savas kalnainās vientuļnieka mītnes. Parašurāma bija ļoti varens riši, kurš divdesmit vienu reizi bija nogalinājis pasaulē tiraniskākos un cietsirdīgākos imperatorus un valdniekus. Viņš bija sestais Višnu avatārs un uzskatīja par neticamu to, ka kāds varētu salauzt Šivas loku. Viņš būdams visvarenākais riši-karotājs, atnesa Višnu loku un grasījās izaicināt Rāmu pierādīt savu spēku uzvelkot loka stiegru un pēc tam, cīnoties ar viņu, pierādīt savu pārākumu. Rāma ar savu varoņdarbu bija sadusmojis riši. Rāma godbijīgi paklanijās Parašurāmam un zibsnot plakstiņiem pakampa Višnu loku, uzvilka tā stiegru, ielika bultu vietā un notēmēja taisni uz izaicinātāja sirdi. Rāma jautāja Parašurāmam, ko viņš vēlas dod par bultas mērķi savas dzīvības vietā. Šajā brīdī Parašurama jūtas brīvs no milzīgās mistiskās enerģijas, kas viņam piederēja tik sen. Viņs aptvēra, ka Rāma ir Višnu inkarnācija, viņa [Parašurāmas] pēctecis, un noteikti pārāks par viņu. Viņš akceptējis Rāmas pārākumu, veltīja viņam savu tapasya, apliecinājā Rāmam cieņu un solīja atgriezties savā vientuļnieka mītnē un pamest cilvēku sabiedrību. 
Rāma ar Višnu loku šāva bultas debesīs un šāja varoņdarbā kopā ar viņa dabisko ieroci atklājās viņa patiesā augstākā dievišķā daba. Tā ir teikts, ka Rāmas izšautās bultas arvien vēl lido pāri telpai, pāri laikam, pāri visam Kosmosām. Dienā, kurā tās atgriezisies uz Zemes, tā ir teikts, tās izraisīs pasaules galu. Citi savukārt saka, ka lidojošās bultas iznīdēs visu ļauno uz Zemes un atbalstīs dharmu un taisnīgumu. 
Trimda. Radža Dašaratha paziņoja visai Aiodhjai, ka viņš plāno savu vecāko dēlu kronēt par Aiodhjas radžu. Kamēr visi Košalas iedzīvotāji ar prieku un sajūsmu uzņēma šo ziņu, radžas jaunākās sievas Kaikeji prātu bija slikti ietekmējusi viņas ļaunā kuprainā verdzene Manthara. Kaikeji, kas līdz tam, tāpat kā visi pārējie priecājās, ka Rāma kļus par radžu, sāka baidīties par sava dēla drošību un nākotni (arī par savu; to visu viņai bija iestāstījusi ļauna kuprīte). Baidoties, ka Rāma varētu ignorēt vai iespējams pat vājāt savu jaunāko brāli dēļ varas, Kaikeji pieprasīja, lai Dašaratha izraida Rāmu meža trimdā uz 14 gadiem un Rāmas vietā par Aiodhjas valdnieku kronē viņas dēlu Bharatu. Viņa atgādināja radžam, ka viņš pirms daudziem gadiem atgriezies no kādas kaujas nopietni ievainots un viņa tam pārsējusi brūces, toreiz viņš iepriecināts par savas jaunākās sievas rūpēm solīja izpildīt divas viņas vēlēšanās. Toreiz viņai nebija vajadzības izmantot šo solījumu. Taču tagad... Dašaratha smagi nopūtās, jo saprata, ka dotais vārds jāpilda. Dašaratha savu vecāko dēlu ļoti mīlēja un lolojā un par viņu visvairāk pārdzīvoja - viņš ar grūtībām pacieta pat neilgu Rāmas prombūtni. Pavisām atsvešinājies no savas jaunākās sievas, viņš izjuta neizmērojamas sāpes, iedomājoties par šķiršanos no Rāmas. Bet Rāma saprata, ka tēvs nedrīkst lauzt nopietni dotu solījumu, un, ka dēlam bez pretīm runāšanas jāpakļaujās tēva pavēlēm. Sīta devās līdzi savām vīram izraidījumā, par spīti visām viņa atrunām, viņa pamatoja savu lēmumu ar to, ka viņa mīls savu vīru un, ka viņas pienākums ir dalīties ar vīru visā, gan priekos, gan bēdās. Viņa jaunākais brālis Lakšmans nekavējoties izlēma labāk iet līdzi Rāmam izraidījumā, nekā palikt Aiodhjā. 
Kad visi trīs (Rāma, Sīta un Lakšmans) aizgāja izraidījumā, Aiodhjas iedzīvotāji bija dziļi apbēdināti un dusmīgi uz Dašarathu un Kaikeji. Dašarathas sirds bija salauzta un viņš nomira nākošajā dienā, nespējot panest šķiršanās mokas no Rāmas. Neskatoties uz Vašithas spriedumu un brāļu lūgumumiem, Rāma kategoriski atteicās atgriezties Aiodhja. Kaut arī ziņa par tēva nāvi Rāmu satrieca, tomēr viņš atrada par neiespējamu lauzt mirušā tēva vārdu. Rāma neturēja nekādas dusmas pret Kaikeji, viņš nelokāmi ticēja likteņa varai. Saskaņā ar klasiskajiem izskaidrojumiem, šī trimda faktiski sniedza Rāmam izdevību konfrontēties ar Rāvanu un viņa ļauno impēriju, tā izpildot savu dzīves programmu (viņš taču bija nācis pasaulē, lai nogalinātu Rāvanu). 
Rāma un Sīta. Rāma un Sīta ir galvenie varoņi vienā no visu laiku slavenākajiem mīlas stāstiem. Šajā mīlas stāstā Sīta un Rāma teoloģiski jāuztver attiecīgi kā Lakšmi avatāre un Višnu avatārs. Kad Rāma tika izraidīts no Aiodhjas, viņš mēģināja Sītu pārliecināt, nepievienoties viņām potenciāli bīstamajā un noteikti sarežģitajā dzīvē džungļos, bet Sīta šis atrunas noraidīja un devās līdzi vīram izraidījumā, lai turpmākos 14 savas dzīves gadus pavadītu mežā. Izraidījumā Rāma uzcītīgi rūpējās par Sītas drošību un labklājību, cik vien to atļāva spiedīgie apstākļi, dzīvojot mežā. 
Kad Sītu nolaupīja Rāvana, abi, gan Sīta, gan Rāma, pārcieta lielas personīgas grūtības abu atšķirtības laikā. Sīta īpaši uzmanīgi sargāja savu šķistību un izturēt vairāk nekā gadu gūstā viņai palīdzēja mīlestība, reliģiskās vērtības un pienākums. Sīta savā nostājā palika nelokamā par spīti visām Rāvanas pūlēm viņai pielabināties, pieglaimoties un pat draudiem. Tikmēr Rāma nezināja, kas Sītu nolaupījis vai kur viņa nogādāta, bieži padevās izmisumām, zaudēja cerības, tomēr viņš ar varenu sabiedroto palīdzību galu galā atbrīvoja Sītu no Rāvanas gūsta. Sīta zināja, ka tāds ir Rāmas liktenis niknā cīņa atbrīvot viņu, bet viņa bija arī dziļi noraizējusies par viņa drošību un baidīja Rāvanas varenība.

Agni parikša (pariksha)- uguns pārbaude. Pēc tam, kad Rāma bija nogalinājis Rāvanu un uzvarējis karā, Sīta priecīgi gatavojās tikties ar vīru; viņa sakārtojās, nomazgājās, iesmaržojās ar smaržām, uzvilka skaistākās drēbes un izgreznojās ar krāšņām rotām. Ieraudzījusi Rāmu Sīta aiz uztraukuma un laimes raudāja, taču Rāma uz viņu pat nepaskatījās, viņa skatiens cieši raudzījās zemē. Viņš teica Sītai, ka viņš karoja tikai tāpēc, lai atriebtu kaunu, ko Rāvana bija radījis Raghu dzimtai un tagad Sīta ir brīva un viņa var iet tur, kur viņa grib. Šis pēkšņais notikumu pāvērsiens visus, vanaras, rakšasas, Sugrivu, Hanumanu un Lakšmanu, dziļi šokēja. 
Tad Sīta lūdza Lakšmanu sagatavot sārtu uz kurās viņa varētu izbeigt savu dzīvi, jo viņa nespējot iedomāties savu dzīvi bez Rāmas. Šajā brīdi Lakšmans pirmo reizi savā dzīvē dusmojās uz Rāmu, bet sekojot Rāmas galvas mājienām, viņš sagatavojā sārtu priekš Sītas. Skatītāji šokēti un nobēdājušies vēroja kā Sīta devās liesmās. Taču visiem par lielu izbrīnu Sīta palika pilnīgi neskarta, vesela, uguns liesmas viņai nenodarīja ne mazāko ļaunumu. Viņa staroja sārta centrā. To redzēdams, Rāma nekavējoties skrēja pie Sītas un apkampa viņu. Viņš nekad, pat ne sekundi, nebija šaubijies par viņas šķīstību un uzticību. Rāmam nācas skaidrot apmulsušajai Sītai, ka cilvēku sabiedrība viņu nevarētu atzīt vai cienīt kā valdnieci vai kā sievieti, ja viņa miljons skatienu priekšā nebūtu izturējusi Agni pariksha (uguns pārbaudi), kur Agni iznīcina netīru un grēcigu cilvēku, bet saudzē tīru un nevainīgu cilvēku. 
Cita versija, kas izklāstīta Ramanand Sagar`s Ramayan, vēsta, ka Rāma jau iepriekš zinājis, ka Sītu aizvedīs projām Rāvana. Tāpēc viņš savu sievu uzticēja uguns dievam Agni. Rāma to darīja, lai viņš, kas īstenībā bija Višnu, varētu izpildīt savu misiju, proti, nogalināt Rāvanu. Sīta atstāja savu ēnu vai dubultnieku. Rāvana sev līdzi uz Lanku aizveda Sītas ēnu vai dubultnieku. Tāpēc Agni pariksha bija lila ("spēle/rotaļa"), lai atgūtu īsto Sītu, kura bija atradusies islaicīgā Agni aizbildniecībā. Rāma to izskaidroja Lakšmanam pirms Agni parikshas veikšanas. Šī versija atrodama arī Ram Charit Manas.

Sītas izraidīšana. Septītajā”Rāmajanas” grāmatā Uttara Kanda (to indiešu rakstnieks Prečamda savā gāmatā Teiksma par Rāmu neatstāsta, jo viņš rakstīja bērniem, bet bērniem patīk stāsti ar laimīgām beigām) stāstīts, ka Rāma izraidīja savu sievu Sītu, pat, neraugoties uz to, ka viņa bija stāvoklī. Rāma lūdza Lakšmanu nogādāt viņu drošibā riši Valmiki ašramā. Viņš bija noticējis dažu padoto apgalvojumiem, ka Sīta garā gūsta laikā Rāvanas pārvaldītajā Lankas salā nebija saglabājusi šķistību; viņai ar Rāvanu kaut kas esot bijis. Rāma to darīja negribīgi, bet viņam kā valdniekam bija savi pienākumi un no viņa pavalstnieki gaidīja, ka viņš kā valdnieks balstīs ētikas principus. Dzīvot kopā ar sievieti par kurās tīrību (uzticību vīram) pastāvēja šaubas, nozīmēja pārkāpt šos principus. Tāpēc izsūtot Sītu Rāma izpildīja savu pienākumu un ar savu ricību viņš parādīja, ka ētikas principus viņš vērtē augstāk par savām personigajām jūtām (viņš ļoti mīleja savu sievu, bet viņš bija Aiodhjas valdnieks un kā valdniekam viņam bija jārāda pavalstniekiem piemērs, kā ieverot likumus un ētikas principus. Jo ja valdnieks tos neievēro, tad sagaidāms, ka arī pavalstnieki tos sāks pārkāpt).
Kāda leģenda teikts, ka Rāma tā izpirka savu karmu. Iepriekšējā laikmetā Višnu nolādēja kāds riši par viņa sievas nogalināšanu. Šī lāsta dēļ Rāmam nācas izraidīt Sītu un praktiski atlikušo dzīvi nodzīvot vienam, bez mīļotās sievas Sītas.
Daudzi indieši, piemēram, vaišnavi (Višnu sekotāji) uzskata šo ”Rāmajanas” daļu par interpolāciju(iespraudumu tekstā) un viņi noraida stāsta par Sītas izraidīšanu autentiskumu.

Bērni. Kuša (Kush) un Lava bija Rāmas un Sītas dvīņu dēli. Dzimuši mežā pēc Sītas izraidīšnas no Aiodhjas, dvīņi tika izglītoti un trenēti militārās mākslās, jo viņu māte bija atradusi patvērumu gudrā vientuļnieka Valmiki ašramā, kas atradās mežā Tamsa upes krastā.
Kad Rāma veica Ašvamedhas Yajna, viņa zirgs noklīda mežā, Rāma nekavējoties sūtīja Hanumanu sameklēt un atvest atpakaļ zirgu. Rāmas dēli Kuša un Lava sagrāba zirgu. Hanumans ieraudzījis Kušu un Lavu, atpazina viņus, viņš zināja, ka viņi ir Rāmas dēli. Viņš ļāva tiem sevi notvert un sasiet. Turpat Hanumans sāka meditēt par vārdu Rāma. Pavisam noraizējies Rāma sūtīja savus brāļus meklēt zirgu. Ieraudzijuši Hanumanu sasietu un divus zēnus apsargājam viņu, Rāmas brāļi domāja, ka zēni ir nozaguši zirgu. Tā nodomājuši Rāmas brāļi uzbruka Kušu un Lavi. Teoretiski Rāmas brāļiem vajadzēja uzvarēt, bet Kušu un Lavu viņus visus uzvarēja, piekāva līdz bezsamaņai. Luvu un Kušu aizsargāja Hanumans (kā viņš varēja to izdarīt, ja bija sasiets? Ne jau ar fizisku spēku, bet ar garīgu). Rāma gāja skatīties, kas tad noticis ar zirgu un meklētājiem(Hanumanu un viņa brāļiem). Rāma atrada savus brāļus piekautus. Viņš saniknojās. Tad viņš nikns uzbruka Kušu un Lavi, viņš neatpazina viņos savus bērnus. Viņa uzbrukumi nekaitēja Kušu un Lavi. Rāma redzēja, ka Hanumans meditē. Viņš uzreiz saprata, ka Hanumans aizsargā jaunekļus. Tad Rāma sāka uzbrukt Hanumanam. Taču Rāmas ieroči nenodarīja nekādu ļaunumu Hanumanam. 
Kad Devi Sīta uzināja, ka Kušu un Lavu bija uzvarējuši Aiodhjas karaspēku, viņa atklāja tiem savu identitāti. Rāma savus dvīņu dēlus paņēma līdzi uz Aiodhju, bet Sītu pēc viņas lūguma aprija viņas māte- Zeme (Zemes dieviete Bhumidevi [par tādu gan līdz šim neko nebiju lasījis]). 
Bharata un Lakšmans. Bharatas nebija Aiodhjā (viņš ciemojās pie sava vectēva Kašmirā), kad Rāma devās trimdā un kad viņš atgriezies Aiodhja to uzzināja, viņš bija apbēdināts un šokēts to uzzinot. Un kaut arī Kaikeji to bija darījusi Bharatas dēļ, viņš bija sadusmots par priekšlikumu, ka viņš var pieņemt Aiodhjas troni. Atmaskojot/apsūdzot savu māti, Bharata uzrunāja Aiodhjas iedzīvotājos, paziņojot, ka viņš ies uz mežu pakaļ Rāmam un mēģinās pierunāt viņu atgriezties atpakaļ no trimdas. Lai gan sākumā Aiodhjas iedzīvotāji bija aizvainoti un aizdomu pilni, taču redzot Bharatas nesavtīgo dabu un drosmīgo rīcību, uzgavilēja viņam, jo visi vēlējās, lai Rāma atgriežas Aiodhja. Kaut arī Bharata neaitlaidīgi lūdza Rāmu atgriezties Aiodhjā, Rāma palika nelokāms. Rāma apgalvoja, ka viņam jāpaliek mežā un jāievēro sava tēva pavēle. Viņš pavēleja Bharatam veikt Aiodhjas valdnieka pienākumus (Aiodhja nevarēja palikt bez valdnieka, Dašaratha bija miris) un pavēlēja Šatrughnam atbalstīt un palīdzēt Bharatam. Noskumis atgriezies pilsētā, Bharata atteicās valdīt vai sedēt tronī. Pareizāk atteicās valdīt sežot tronī. Tā vietā viņš uz troņa nolika Rāmas kurpes, un valdīja Aiodhja taisnīgi glabājot Rāmas uzticību. Kad pēc 14 gadiem Rāma atgriezās, Bharata viņu personigi sagaidīja un uzņēma. 
Bharata 14 gadus nodzīvoja mežā. Bharata noliedza eigoismu un visu šo laiku valdīja Košalā Rāmas vārdā. Vašitha paziņoja, ka neviens nav mācījies dharmu labāk par Bharatu. Šatrughnas loma Bharatas dzīvē bija tāda pati kā Lakšmana Rāmas. Tiek uzskatīts, ka viena daļa Višnu vai arī, ka viņa mūžigais pavadonis Ananta Šeša bija iemiesojusies Lakšmanā, kas vienmēr bija Rāmas pusē. Lai arī viņu nesaistīja Dašarathas solījums Kaikeji, Lakšmans nepadevās Rāmas argumentiem un devās viņam un Sītai līdzi uz mežu. Trimdas gadu laikā Lakšmans pastāvīgi kalpoja Rāmam un Sītai - cēla būdas, stāvēja sardzē, atklāja jaunus maršrutus (dažādu iemeslu dēļ trimdieniekiem nācās mainīt apmešanās vietu). Kad Sīta bija nolaupīta (to izdarīja Lankas valdnieks rakšass Rāvana), Rāma liesmoja savā dievišķajā spēkā un viņa milzīgās dusmas radīja vēlēšanos iznīcināt visu, kas bija radīts. Lakšmans lūdza Rāmu nomierināties un sekoja solījums sākt sistemātisku un grūtu Sītas meklēšanu. Meklēšanas laikā bija brīži, kad Rāma zaudēja cerības atrast Sītu un ļāvās izmisumām, šādas reizēs Lakšmans bija tas, kurš viņu iedrošināja, mierināja un no jauna iešķīla viņā cerības dzirksti. 
Kad Rāma sava izmisumā bažijās, ka Sugrīva (vanaru valdnieks) ir aizmirsis savu solījumu palīdzēt meklēt Sītu, Lakšmans devās uz Kiškindhju (Kishkindha), lai bezrūpīgajam/pašapmierinātajam monarham atgādinātu viņa solījumu palīdzēt. Nonācis pilsētā Lakšmans draudēja iznicināt Sugrīvu un viņa pērtīķu valsti izmantojot pašu dievišķo spēku. Lakšmans nespēja paciest, ka Sugrīva aizmirsis par savu zvērestu dzīvo baudot materiālus un jutekliskus priekus, turpretī Rāma tikai un vienīgi cieš. Situāciju glāba Sugrīvas sieva valdniece Tara, kura ņemot palīgā diplomātiju nomierināja aizkaitināto Lakšmanu. Viņa norāja Sugrīvu un mudināja viņu pildīt savu solījumu Rāmam. Ar Lakšmana un Taras palīdzību Sugrīva un Rāma izlīga. Sugrīva uzdeva Hanumanam noteikt Sītas atrašanās vietu un galu galā uzticēja viņam vest pērtiķu armiju pret dēmona Rāvanas karaspēku. 
Lakšmans nogalināja Indradžitu, neuzvaramo Rāvanas dēlu, kurš bija pazemojis Indru un citus dievus uzvarot viņus, kā arī dažos gadījumos pārspējis brāļus un vanāras viltībā. Riši Agatja vēlāk norādīja, ka šī uzvara bija konflikta pagrieziena punkts. Rāma bieži bija saviļņojuma un dziļas mīlestības parņemts pret Lakšmanu un apliecināja cik nozīmīga un izķiroša bija Lakšmana mīlestība un atbalsts viņam. Viņš arī uzticēja Lakšmanam veikt grūtus uzdevumus - Lakšmanam bija lūgts aizvest Sītu uz Valmiki ašramu, kur viņai bija jāpavada trimda.

Džataju, Hanumans un Vibhīšana. Rāma un Lakšmans sāka bezcerīgu meklēšanu līdz uzzināja, uz kurieni Sīta tika aizvesta. Šķērsojot lielu teritoriju dažādos virzienos, viņi pienāca pie mirstošā ērgļa Džataja. Viņi no Džataju uzzināja, ka kāds rakšas lidojošos ratos dienvidu virzienā aizvedis Sītu, kura izmisīgi saukusi palīgā un cīnījusies. Džataja bija pacēlies gaisā un mēģinājis glābt Sītu, bet tā kā viņš bija vecs, divkaujā ar spēcīgo rakšašu ticis sakauts. To pateicis Džataja nomira Rāmas rokās. Rāmu izjūta dziļu milestību un pieķeršanos pret putnu, kurš bija ziedojis savu dzīvību mēģinot glābt Sītu un dusmas par viņa nāvi, kuras atgriezās viņam cīnoties vissvarīgākajā kaujā ar Rāvanu. 
Rāmas vienīgie sabiedrotie viņu pūlēs atrast Sītu bija Kiškindhjas (Kishkindha) vanaras. Sastopot nobiedēto, sava paša brāļa, valdnieka Bali (Vali) vajāto Sugrīvu, Rāma apsolīja nogalināt Bali un atbrīvot Sugrīvu no terora; viņi izstradāja plānu, kā nogalināt Bali. Abi zvērēja mūžīgu draudzību pie svētās uguns. Rāmam piemītošā godbijība, līdzjūtība, viņa taisnīguma un pienākuma apziņa, kā arī viņa drosme par spīti viņa lielajām personīgajām ciešanām, kuras radīja Sītas nolaupīšana, raisīja vanaras, Sugrīva, jo sevišķi Hanumanā pieķeršanās un mīlestības jūtas. Hanumans pielika maksimālas pūles Sītas meklēšanā. Viņš pirmais atklāja, ka Sīta ir aizvesta uz Lanku un brīvprātīgi pieteicās veikt bīstamo Lankas izlūkošanas operāciju. Nokļuvis Lankā Hanumans uzmeklēja Sītu un parādīja viņai Rāmas dotu gredzenu sakot, ka tā ir mīlestības zīme un pastāstīja Sītai par Rāmas apņemšanos atbrīvot viņu no Rāvanas gūsta. Lai arī rakšaši bija Hanumanu sagūstījuši(patiesībā Hanumans ļāva sagūstīt sevi), viņš Rāvanam nodeva Rāmas vēstījumu un aicināja nekavējoties atbrīvot Sītu, citādi Lanka tiks noslaucīta no zemes virsmas. Rāvana un rakšasi par to tikai smējās vēderus turēdami. Tad Rāvana izdomāja viņaprāt gana briesmīgu un tajā pašā laikā pazemojošu sodu Hanumanam. Viņš pavēlēja aizdedzināt Hanumana asti, bet tas lidodams pāri Lankas nāmiem un pilīm aizdedzināja pilsētu(pēc Prečamdas atstāstījuma). Kad Lakšmans bija ievainots un atradās tuvu nāvei un Rāma, kurš savu brāli ļoti mīlēja, bija izmisuma pārņemts, Hanumans aizlidoja uz Himalajiem pēc sanjeevani dziednieciskajiem augiem, viņš atgriezās īsi pirms saules rieta, atvedot veselu kumšķi šadu zāļu, tā izglābjot Lakšmanam dzīvību. Vanāras cīnijās pret raksasiem, pilnībā ziedojoties Rāmas lietai. Viņi nikni atvairīja Rāvanas radītās rakšasu divīzijas, viņus iedvesmoja Rāma, kurš uzskatīja, ka pērtiķi ir tīri dzīvnieki. Pēc kara Rāma lūdza radītāju Brahmu atdot miljons karā kritušajiem vanariem dzīvību. 
Pirms kara sākuma rakšasu princis, Rāvanas jaunākais brālis Vibhīšana pārnāca Rāmas pusē. Kaut arī viņš mīlēja savu brāli un Lanku (identificē ar Ceilonu), viņš nemitīgi Rāvanam atgadināja cik būtiski ir sekot dzīvē reliģijas principiem un acināja atdot Sītu Rāmam labprātīgi, taču ikkreiz cieta neveiksmi. Rāvana neklausījās Vibhīšana gudrajās pamācībās. Sev par nelaimi un par postu visai Lankai. Vibhīšana uzskatīja, ka Rāvanas arogance un cietsirdīgā griba būs par iemeslu Lankas sabrukumam, ka Rāvana pārkapdams savus valdnieka pienākumus un ētikas principus ar savu darbību vairo vienīgi un tikai ļaunumu. Vibhīšana atteicās atbalstīt Rāvanas politiku, viņa izvēlēto ļaunuma ceļu un Rāmas līdjūtības un godbijības/pietātes iedvesmots atstāja Lanku un pievienojās vanaru armijai (lai gan no cita viedokļa skatoties, šāda Vibhīšanas rīcība vērtējama kā savas valsts nodevība, jo šajā gadījumā Rāmas karaspēks bija aplencis Lankas pilsētu un Rāvanam gluži saprotami bija tiesības izvēlēties, vai izlīgt ar Rāmu mierīgā ceļā, kas protams būtu saprātīgāk, vai tomēr šo situāciju risināt militārā ceļā). Viņa zināšanas par rakšašu paradumiem un Rāvanas nolūkiem palīdzēja Rāmam un vanaram uzvarēt melno maģiju un mistiskos ieročus, kas bija Rāvanas rīcībā un, ko viņš izmantoja. Pēc kara Rāma kronēja Vibhīšanu par Lankas valdnieku.

Rāma - karavīrs. Episkais ”Rāmajanas” sižets bija adoptēts dažādās Āzijas kultūrās. Pierādījums tam ir taju vēsturiskais mākslas darbs, kur attēlota kauja starp Rāmu un Rāvanu. 
Kad Rāmam apritēja sešpadsmitais dzīves gads, Aiodhjas radžas Dašarathas pilī ieradās vientuļnieks Višvamitra. Dašaratha uzņēma Višvamitru ļoti silti, izrādot viņam visdziļāko cieņu un padevību un piedāvāja savu troni. Višvamitra pateicās par izrādīto godu un sacīja, ka vientuļnieki radžu pilis atminās tikai tais gadījumos, kad viņiem nepieciešama aizsardzība. Un šoreiz lieta esot pavisām nopietna. Rakšaši traucējot viņam veikt upurēšans rituālu, altāris tiek ikreizi nopostīts. Višvamitra lūdza Dašarathu sūtīt savus dēlus Rāmu un Lakšmanu sargāt upurēšanas vietu un padzīt rakšašus. Radža bažīdamies, ka viņa dēli būdami tik jauni un nepieredzējuši, var netikt galā ar rakšašiem, piedāvāja pats personīgi karaspēka priekšgalā doties sargāt Višvamitras ziedokli. Taču Višvamitra tam nepiekrita un uzstāja, ka jāsūta Rāma un Lakšmans. Rāma un Lakšmans tika mācīti advancētajās kara mākslās un Višvamitra viņiem deva zināšanas par visiem debesu ieročiem. Rāmam tika uzdots nogalināt Tadaku, nejauku jakšas demoni. Kad Rāma iebilda, ka demone ir sieviete un, ka sievieti nogalināt ir grēka darbs. Bet Višvamitra paskaidroja, ka ļaunumam nav dzimuma. Nogalinot Tadaku, Rāma izdarīs labu darbu. Tiks atbrīvota jakšas dvēsele, kura bija nolādēta par grēkiem pieņemt rakšaša ķermeni. Tā atjaunojuši braminu upura tīrību, kuri dzīvoja netālu un aizsargāja dzīvniekus mežā, ceļoja tālāk. Višvamitras galvenais mērķis bija vadīt savu yagna bez jebkādiem starpgadījumiem. Taču to pārtrauca divi ļauni dēmoni Maričs (Maricha) un Subahu. Rāma un Lakšmans sargāja upuri un, kad parādijas divi dēmoni, Rāma izšāva bultas un tās aiznesa Mariču pāri zemēm līdz okeānam, nenogalinot viņu. Bet Subahu un pārējos dēmonus Rāma un Lakšmans nogalināja bez žēlastības. Rāma Lakšmanam izskaidroja, kāpēc Mariča dzīvība tika saudzēta. Tā bijusi līdzcietīga rīcība. Meža trimdas laikā pie Rāmas griezās vientuļnieki ar lūgumu palīdzēt aizsargāt viņus pret ļaunajiem rakšašiem, kas postīja viņu altārus ar ziedojumiem, traucēja viņu reliģiskās darbības un terorizēja viņus. Daudzi rakšaši bija pat nogalinājuši un ēduši vientuļniekus un citus nevanīgus cilvēkus. Pie Janasthana Rāma izmantojot savu ārkārtējo veiklību ar vienu roku nogalināja pāri par četriem tūkstošiem dēmonu ordu, kurus vadīja Rāvanas brālēns, spēcīgais Khara. Mūsuprāt Rāma šeit un arī citos gadījumos lika lietā debesu ieročus.

Sagara. Saskāries ar problēmu kādā veidā šķērsot okeānu, Rāma izpildīja grēku nožēlas tapasya, gavējot un meditējot absolūtā dhyana trīs dienas un naktis Sagaram, okeāna pavēlniekam. Okeāns augstprātīgi klusēja un neatbildēja, Rāma pienākot ceturtās dienas rītam vērsa brahmastru pret okeānu. Vānaras apžilbināti un baiļu pilni bija liecinieki tam, kā saniknotais Rāma grāva okeānus. Lakšmans lūdza Rāmu nomierināt savu prātu. Tikai, kad Rāma piesauca brahmastru, vispēcīgāko ieroci, kas bija spējīgs iznīcināt visu radīto, Sagara parādījās no okeāna. Viņš palocījās Rāmam un lūdza piedošanu. Tā kā kungam Rāmam bija jālieto ierocis, tad viņš ierosināja pavērst ieroci pret dēmonu rasi, kura dzīvoja okeāna dzīlēs. Rāmas bultas iznīcināja dēmonus. Sagara apsolīja, ka viņš noturēs okeānus, kamēr Rāmas armija varētu pāriet pa Nalas būvētu tiltu pāri okeānam uz Lankas salu.
Cita stāsta versijā vēstīts, ka kungs Rāma vadījis savu raķeti uz neauglīgu salu, kā rezultātā noticis milzīgs vulkāna izvirdums. Arī šis moments ir interesants dievu karu kontekstā. Šis vulkāns ir vienīgais, kurš līdz mūdienām ir atrasts Indijas pussalas dienvidu daļā.

Rāma un Rāvana. Rāma saglabāja uzticību savai dharmai, kad viņš Rāvanai piedāvāja pēdējo iespēju izlīgt par spīti viņa ļaunajiem darbiem, nekavējoties atdodot Sītu un pie reizes atvainojoties gan Sītai, gan Ramai, bet Rāvana noraidīja šo iespēju. Karā Rāma nogalināja daudzus visspēcīgākos rakšašu vadoņus, piemēram Prahasta, Atikaya un Rāvanas brāli Kumbhakarnu kopā ar vēl daudziem tūkstošiem rakšašu karavīriem. Rāma pirmajā kaujā pret Rāvanu iznīcināja viņa ratus, ieročus un smagi aizvainoja viņu, bet atstāja dzīvu, dodot iespēju cīnīties ar viņu citā dienā. Bet kā cilvēciska būtne, Rāma izrādījās viegli ievainojams, ko izmantoja viņa ienaidnieki. Rāmu un Lakšmanu smagi ievainoja Indradžits ar nagapash. Abi brāļi iegrima dziļā miegā un pēc divdesmit četrām stundām viņi būtu miruši, ja Hanumans saskaņā ar Vibhišana norādījumiem nebūtu sameklējis maģiskas zāles, kuras abus brāļus izdziedināja.
Sevišķi nikna bija Rāmas divkauja ar desmitgalvaino Rāvanu. Šajā kaujā tika laisti darbā baismie dievu ieroči. Ravana uz Rāmas armiju raidīja bultas, no kurām lauzās laukā uguns liesmas, radot sajukumu Rāmas armijas rindās. Rāvana tiešām bija līdzvērtīgs pretinieks Rāmam. Jāsaka, ka Ravana cīnījās godīgi un vīrišķīgi. Tomēr Rāma, izmantojot "spārnoto gaismas ieroci," guva uzvaru pār Rāvanu: "Tērpts debesu drānās, Rāma iekāpa ratos un metās kaujā, kādu cilvēku acis iepriekš nekad nebija redzējušas.
Dievi un mirstīgie vēroja cīņu, skatījās apžilbināti, kā Rāma ar debesu kaujas ratiem metās cīņā. Nāvējošu šāviņu mākoņi aptumšoja debesjuma starojošo vaigu. Pār kaujas lauku nolaidās tumsa. Pakalnus, ielejas un okeānu satricināja briesmīgi vēji, saule kļuva blāva. Kad kauja arvien vēl nebeidzās, Rāma niknumā sagrāba Brahmas ieroci, kas bija pielādēts ar debesu uguni. Tas bija spārnotais gaismas ierocis, nāvējošs kā debesu zibens. Apaļa loka mests, šis zibens ierocis strauji drāzās lejup un caururba Rāvanas metāla sirdi."

Rāma kā Aiodhjas radža. Kara beigas sakrita ar Rāmas trimdas laika beigšanos. Bija pagājuši noteiktie 14 gadi un Rāmam vajadzēja atgriezties Aiodhjā, kā bija solījis savam brālim Bharatam. Rāma priecīgs un laimīgs atgriezās dzimtenē lidojošajos ratos Puspaka. Viņa mātes, brāļi un Aiodhjas iedzīvotāji līksmi sagaidīja viņu. Kaikeji nožēloja savu rīcību un Rāma viņai piedeva. Nākamajā dienā Rāma tika kronēts par Aidhjas radžu un visas pasaules imperatoru. Rāma izpildīja svēto ašvamedhas upurēšanu, šķīstījot un nostiprinot reliģiju visā pasaulē.
Pēc Rāmajanas, vienpadsmit tūkstoš Rāmas valdīšanas gadi par zemi attēlo modernajiem indiešiem laikmetu, kad dievs kā cilvēks valdīja par pasauli. Rāmas valdīšanas laikā bija absolūts taisnīgums, brīvība un labklājība. Viņa laikā dabas posts, slimības un jebkura rakstura nelaimes neskāra nevienu dzīvu būtni. Tāpat Rāmas valdīšanas laikā pasaulē cilvēki neizdarīja nevienu grēku. Vienmēr laipns un sasniedzams visiem saviem cilvēkiem, Rāma ir visu pielūgts un cienīts - patiess mokšas simbols, sākotnējais mērķis un visas dzīves galamērķis, un pilnīga rakstura un cilvēku uzvedības paraugs, iedvesmojošs cilvēciskās būtnes turpmākajos laikmetos.
Rāma, līdzīgi citiem Indijas valdniekiem, gāja slepeni katru nakti uzzināt savu pavalstnieku lūgumus un bija vienkāršs cilvēks savas valdīšanas perspektīvā. Rāmas laikā, cilvēki nepazina slēdzenes, jo nebija jābaidās no zagļiem, ielaušanās un citām nelaimēm.

Eduarda Širē (Šurē) versija. Interesantu Rāmas dzīves aprakstu sniedz Edurds Šurē grāmatā “Lielie iesvētītie” (lasījis šo grāmatu neesmu, bet Modris Slava laikam gan to ir lasījis. Šurē versiju viņš ir pārstāstījis savā rakstā “Mēs Esam Rāmas Tauta,” kas publicēts kāda kalendārā, kas iznācis 20.gadsimta 90.gadu sākumā). No kādiem avotiem Šurē ir ņēmis savu teiksmas par Rāmu versiju, nav zināms (to nezina arī Modris Slava). Taču Šurē versija ir interesanta kaut vai tajā ziņā, ka tā atšķirās no indiešu rakstnieka Prečamdas(1880.-1936.g.) grāmatā “Teiksma par Rāmu” lasāmā eposa pārstāstā (latviešu valodā tulkojis V.Ivbulis. Iznākusi 1986.gadā. Idevējs izdevniecība “Liesma.” Grāmata laba - novērtē Andris un piebilst: protams, ka būtu labi, ja varētu latviešu valodā lasīt visas septiņas eposa Rāmajana grāmatas, taču pagaidām, tas ir tikai sapnis).
Pēc Šurē izklāstītās versijas Rāma piedzima Eiropā. Viņš piedzima laikā, kad Eiropā garīgā vara atradās sieviešu dzimtas druīdiešu rokās. Tās bija ieviesušas asiņainus ritus: pie Dieva tika sūtīti vēstneši, nogalinot viņus. Tad baltajā rasē sāka izplatīties savāda slīmiba - mēra paveids, kuru neprata ārstēt.
Reiz Rāma gulēja zem ozola. Sapnī viņam parādījas baltās rases sarggars Deva Nauša (sanskritā Deva Nahousha, grieķu Dionīss), kurš paziņoja, ka baltā rase tiek sodīta par druīdiešu ļaundarībām. Deva Nauša Rāmam darīja arī zināmu zāļu sastāvu, kas palīdzēs uzveikt briesmīgo slimību un aicināja ietekmi, kuru viņš iegūs ar ārstēšanu vērst pret druīdiešu varu.
Rāmam izdevās ar baltās rases sarggara ieteiktajām zālēm apturēt epidēmiju un drīz pēc tam viņa vadībā sākās sacelšanās. Tajā laikā cilšu iemīļotais simbols bija bullis (taurs), saukts par Toru, kas simbolizēja dzīvniecisku spēku un cietsirdību. Rāma deva citu simbolu- aunu, drosmīgu un miermīlīgu sava ganāmpulka vadoni. Auns kļuva par nosacītu zīmi, kas apvienojis visus Rāmas piekritējus.
Taču baltajā rasē sākās šķeļšanās un tas draudēja izvērsties asiņainā karā. Tāpēc Rāma ar saviem piekritējiem pieņēma lēmumu doties uz Austrumiem, Āziju. Viņš paziņoja saviemn piekritējiem, ka ir nolēmis nodibināt svētā uguns kultu, kura simbols būs katras ģimenes pavarda uguns. Viņš paziņoja arī to, ka atceļ cilvēku upurus. Tāpat Rāma aicinājis savus sekotājus doties uz Austrumiem, lai jaunajās neskartajās zemēs radītu jaunās kultūras šūpuli.
Sākās lielā tautu staigāšana. Sākumā ceļš vedis uz Kaukāzu, kur Rāmas piekritēji klintīs izcirtuši milzīgas auna galvas. Tad Rāma devies uz Irānu, kur nodibinājis Veras pilsētu. Rāma iemācijis tautas apstrādāt zemi, ieviesis graudaugus un vīnogulājus. Tāpat viņš radīja cilvēku nodarbošanās veidiem atbilstošas kastas. Viņš sadalīja tautu priesteros, karavīros, zemkopjos un amatniekos. Rāma nepieļāva verdzību un slepkavības. Viņš skaidroja, ka cilvēku paverdzinšāna ir visa ļaunuma sakne. Rāma sievieti tiesībās (ne pienākumos) pielīdzināja vīrietim. Izmantojot gadskārtu svētkus, Rāma savienoja cilvēku dzīvi ar gadalaiku miju (laikam runa ir par kalendāru). Līdztekus tam viņš centās akcentēt cilvēka dzīves dievišķo jēgu. Meža gudrais vientuļnieks Valmīki, kuram tiek piedēvēta eposa “Rāmajana” autorība, par Rāmu teicis:
“Rāma ar gaišzilā lotosa acīm bija pasaules vadonis, savas dvēseles valdnieks un cilvēku mīlas objekts, savu padoto tēvs un māte. Viņš prata savienot visas būtnes vienotā mīlas virknē. “
Tālāk Rāma devies uz Indiju un iekarojis to. Viņš iekarojis arī Lanku (Ceilonu-Šrilanku), kur valdīja melnais burvis (pēc Šurē) Rāvana (M.Slava lūdz salīdzināt ar latviešu vārdiem “purva rāva”). Rāvana tika sakauts.
Zem Auna karoga Rāmas skolnieki izplatīja āriešu likumu, kurš pasludināja uzvarētāju un uzvarēto līdztiesību, cilvēku upuru un verdzības aizliegumu, cieņu pret sievieti pie ģimenes pavarda, senču kultūru, kā arī uguns kulta nodibināšanu kā neredzamā Dieva redzamo simbolu.
Rāmas sekotāji izveidoja savas kolonijas visā Eirāzijā no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam. Tā tad arī ir senā baltā Indija - saka Modris Slava (vai varbūt viņš citē Šurē?). Savas pārdomas turpinot M.Slava jautā: “kas tad esam mēs, balti, ja ne Rāmas kultūras paši uzticamākie glabātāji šeit, Baltijas jūras krastā?” Un vēl piebilst: “Pat mūsu senās svētbirzes ar mūžīgo uguni taču saucās par Rāmavām!”
Šūre par Rāmas mūža noslēgumu izklāsta šādu leģendu. Baltās rases tautas piedāvāja Rāmam pasaules valdnieka kroni. Rāma lūdza, lai viņam ļauj gadu padomāt. Sapnī viņš redzēja, ka viņam tuvojās apbrīnojami skaista sieviete ar pienbaltu, dzidru adu, zeltainiem matiem un zilām acīm. Sieviete sapnī Rāmam teikusi:
“Es biju mežonīga druīdiete, caur tevi es kļuvu gaiša Laulāta un tagad saucos Sita. Es esmu sieviete, tevis pacelta, es baltā rase, es- tava laulāta draudzene. Vai gan manis dēļ tu nepārpeldēji upes, neiekaroji tautu sirdis un neuzvarēji zemes karaļus? Lūk, balva. Ņem šo kroni no manām rokām, uzliec galvā un valdi kopā ar mani pār pasauli.”
Pēc tam virs koku galotnēm parādījās Deva Nauša un teica:
“Ja tu uzliksi šo kroni galvā, dievišķais saprāts pametīs tevi; tu vairs neredzēsi mani. Ja tu ieslēgsi šo sievieti savos apkampienos, tava laime nogalinās viņu. Bet, ja tu atteiksies no viņas iegūšanas, viņa dzīvos brīva un laimīga uz zemes, un tavs neredzamais gars vadīs viņu. Izvēlies: vai nu klausi viņu, vai arī seko man!”
Rāma sapnī noredzēto pārdomāja un saprata, ka visaugstākā mīlestība tajā pašā laikā ir arī visaugstākā pašaizliedzība, kaut arī tā bija rūgta. Viņš svētīja Sītu un lika tai iet:
”Sveika!Paliec brīva un neaizmirsti mani!”
Tad viņš sasaucis visus karaļus un tautu pārstāvjus un teica viņiem:
”Es negribu augstāko varu. Paturiet sev savus kroņus un ieverojiet manu likumu! Es ar saviem brāļiem, iesvētītajiem, uz visiem laikiem došos uz Airjana Vaeja kalnu. No turienes es vērošu jūs. Sargājiet svēto uguni! Jā tā izdzisīs, es parādīšos jūsu vidū kā bargs tiesnesis, kurš nepazīst žēluma, un drausmīgs atriebējs!“
To pateicis Rāma aizgāja.
M.Slava savā rakstā par Rāmu pauž šādas atziņas:
· Rāma ir āriešu viediskās kultūras tēvs.
· Daiļā Sīta ir āriešu simbols.

Starptautiskā ietekme. Būdams Dieva izpausme vai gluži vienkārši mītu un folkloras varonis, Rāma ir ārkārtīgi godāta un iedvesmojoša personība cilvēkiem visā Indijas subkontinentā, un DA-Āzijā, kā arī aizvien vairāk Rietumu civilizācijā, kur hindu eposi un vērtības iegūst atzīšanu un popularitāti. Džainismā Rāma ir uzskaitīts starp deviņiem baltajiem Balas.
Rāma ir liels varonis Agama Hindu Dharma un Islāma sekotājiem, kuri praktizē Abangan sinkrētisko islama un hinduisma formu Indonēzijā. Viņu godā cilvēki viscaur Indoķīnā, kur citādi stingri ievēro dažādas Budisma, hinduisma un islama formas. Viņa karaliskājai pacietībai un kaujas bezbailībai pielīdzinājas dažādas indiešu kara mākslas, kas pavērsienā ietekmēja atšķirīgas DA-Āzijas cīņas sistēmas, tādas kā Muay Thai un silat. Rāmas Leela ir uzvests DA-Āzijā lielā skaitā vietējās valodās un stāsts par Rāmu ir bijis mākslas, arhitektūras, mūzikas, tautas deju un tēlniecības temats. Senā Ajuthajas (Ayutthaya) pilsēta atrodas Taizēmē, kā senās Taju karalistes cieņa/nodeva lielajai leģendai. Daudzi senā un viduslaiku laikmeta Indijas un DA-Āzijas valdnieki Rāmas vārdu pieņēmuši kā savu.
Budistu stāsta versija ir atrasta Džatakas (Jataka) stāstos, Dašaratha Džatakā(Jataka (Jataka Atthakatha 461) pali valodā. Rāma ir attēlots kā Budas agrākā dzīve, kā Bodhisatva un augstākais Dharmas gudrības valdnieks. Budistu stāstos Rāma ir Varanasi valdnieks, bet ne Aiodhjas valdnieks, kas tradicionāli ir Košalas galvaspilsēta.

Rāmas kulta centri.
· Pilsēta Auda netālu no Faizabādas (tur atradusies leģendārā Rāmas valsts galvaspilsēta Aiodhja);
· Bithura (tur atradās Valmika mājoklis, kur dzīvoja Sita un pasaulē nāci Kuša un Lava);
· Citrakūtas kalns;
· Našika Godavari upes augštecē;
· Rāmešvarāma (Indostānas dienvidu galējais punkts, no kurienes pēc leģendas Rāma cēlies pāri uz Lanku);
· Sīta-Elija Lankas salā (vieta, kur Rāvana bija ieslodzījis Sītu) u.c.

Svētki.
Ram Navani. Rāmas dienu un dzimšanu, kā arī laulības ar Situ hindi visā pasaulē svin kā Ram Navami. Tie iekrīt devītajā hindu mēness gada dienā, vai Chaitra Masa Suklapaksha Navami. Šī diena tiek atzīmēta kā Rāmas un Sitas laulības, kā arī Rāmas dzimšanas diena. Svētkos var redzēt ugunsspļāvējus un citus ērmus. 

Seno pērtiķu ramapitēku nosaukums dots par godu hinduistu dievam Rāmam un nozīmē "Rāmas pērtiķi."

Saites.
Hinduisms.
Rāmajana.