Senā Indija
Indijas nosaukums. Indijas nosaukums cēlies no persiešu valodas: Indas upe (indiešu nosaukums - Sindhu) persiešu valodā kļuva par Hindu. Grieķu valodā - par Indu. Tāda veidā radās Indostānas pussalas un Indijas nosaukums.
Ģeogrāfiskais raksturojums. Senā Indija aizņēma Indostānas pussalu, Indas un Gangas baseinus. Pussalu no pārējas pasaules norobežoja pasaules augstākie kalni - Himalaji, kas stiepās divarpus tūkstoš kilometru garumā. Pāri Himalajiem veda tikai dažas pārejas. Pateicoties tam, Indija bija pasargāta no klejotāju iebrukumiem. ZA simtiem kilometru pletās tropiskiem džungļiem klāta teritorija, kuru šķērsoja augstas kalnu grēdas. Ziemeļrietumos atradās sausais, kalnainais Beludžistānas novads. Tas, lai arī ne viegli, tomēr, bija šķērsojams. Caur to veda nozīmīgākie ceļi, pa kuriem senatnē Indijā ieradās pārceļotāji, iekarotāji un bēgļi un izveidojas Indijas sakari ar pārējo pasauli.
Neskatoties uz to, ka Indijai bija jūras robeža, citi apstākļi kavēja kuģniecības attīstību. Krasta līnija bija maz izrobota, Indas un Gangas deltas bija dūņainas, nepiemērotas ostu izveidošanai. Dažās vietās krasti bija vai nu pārāk stāvi vai zemi. Vienīgi dienvidos bija dažas vietas, kur varēja ierīkot ostas. Tādas piemērotas vietas ostām bija Malabaras krastā Indijas dienvidrietumos, no kurienes tika uzturēti sakari ar Rietumiem. Šo sakaru attīstību stipri veicināja grieķu jūrasbraucēja Hipala atklājums: 1. gs sākumā viņš atklāja, ka, izmantojot musona vējus, var šķērsot Indijas okeānu. Tas ievērojami saīsināja ceļu. No Ēģiptes Aleksandrijas izbraucis kuģis Malabaras krastu varēja sasniegt trīs mēnešu laikā.
Visauglīgākās bija Indas un Gangas baseinu sanesu zemes, ka arī daudzu citu upju ielejas. Savukārt Dekānas plakankalnē dabas apstākļu dēļ ne visur bija iespējams saimniekot. Indijas ziemeļrietumu daļā, ko sauc par Pendžabu (Piecupi, jo tur satek kopā piecas lielas upes), radās pirmiedzīvotāju senākā Indas kultūra. Sava ģeogrāfiskā novietojuma, kā arī vieglākas pieejamības dēļ ziemeļrietumu apgabali salīdzinājumā ar citiem Indijas senatnē vairāk cieta no kaimiņu iebrukumiem. Auglīga Gangas ieleja kļuva par otru nozīmīgāko un aktīvāko Indijas novadu. Ar laiku tas atvirzīja ziemeļrietumus otrajā plānā.
Senās Indijas iedzīvotāji. Senas Indijas iedzīvotāju etniskais sastāvs bija neviendabīgs. Lai arī ģeogrāfiskās vides dabiskie šķēršļi norobežoja Indiju no ārējās pasaules, tomēr, laika gaitā no ziemeļrietiemumiem ieplūda svešas tautas. Šī migrācija ietekmēja Indas ielejas etnisko sastāvu, bet tikpat kā neskāra pārējo Indijas rajonu iedzīvotājus.
Dravīdi. Zinātnieki uzskata, ka dravīdu priekšteči bija Indas ielejas senākās kultūras radītāji, kas pastāvēja no III g.tk. vidū - II g.tk.pmē. pirmajā pusē. Viņi bija maza auguma, tumšādaini cilvēki.
Mūsdienās dravīdi pārsvarā apdzīvo Dienvidindijās rajonus (tamili u.c). Pašreiz dravīdu valodā runājošo cilvēku skaits sasniedz 200 miljonus. Interesanti, ka vēl mūsdienās Pakistānā dzīvo neliela dravīdu tauta - bragui.
Indoārieši. Pēc vispārpieņemta uzskata, ārieši ir pēdējie, kas ieradās Indijā. Viņu apmetnes Indijā datējamas kopš 2.g.tk.pmē. vidus. Čartedži raksta: „ir droši zināms, ka viņu ekspansija sākusies Ziemeļindijā pēc 1500.g.pmē.”
Ezotēriski mītiskā pagātne. Saskaņā ar plāksnītēm brahmi valodā, Dievi nolaidās uz Zemes no Venēras apmēram pirms 18 miljoniem gadu. Skolotāji un viņu adepti kolonizēja Indiju un klintīs uzcēla tur milzīgos Elefantas tempļus. Skolotājs Manū apmēram pirms 60 000 gadu cilvēkus izvedis no Atlantīdas un caur Eiropu tos nometinājis Centrālāzijā. Iesākumā šī rase apmetās Gobi ezera krastā. Pēcāk liela šīs tautas daļa migrēja uz Indiju.
Saskaņā ar Džeimsa Čerčvarda iztulkotajiem tāfelīšu tekstiem, pirmo civilizāciju Indijā atveduši izglābušies Lemurijas/Mu iedzīvotāji, kas pirms apmēram 12 000 gadu piestājuši Bengālijas līča krastā.
Indijas kultūras pirmsākumi. Senākās Indijas ciltis laikam bijušas dāsi. Par tiem būtu vajadzīgs atsevišķs raksts.
Dravīdu ienākšana. Ziemeļu tempļos saglabājušies raksti vēsta, ka Indijas kultūrai ir ap 30 000 gadu. Pēc haldiešu hronikām 13 000 gadu atpakaļ Centrālāzijas dienvidos bija valsts Dravīdija, kuru visai bieži apmeklēja Atnācēji no Venēras. Atnācēji dalījās zināšanās ar Naga priesteriem.
Dravīdi ienākuši Indijā no Beludžistānas caur Gudžarātu. Tālāk tie devušies uz Indijas dienvidiem, kur dzīvo vēl tagad – ap 200 miljoniem cilvēku. Lielākā no dravīdu tautām ir tamili.
Ienākuši tie sastapa senas ciltis, kuras joprojām dzīvoja mežos, kas stiepjas no Āndhras līdz Orisai, un bija saglabājušas senās reliģijas un sabiedrības pārvaldes formas. Indijas dienvidos dravīdi iesakņojās tikai ap 5000.g.pmē. Dienvidos dravīdi dibināja savas pilsētas un tikai I g.tk.pmē. izveidoja savu rakstību.
Indas ielejas civilizācija. Atsevišķs raksts būtu vajadzīgs.
Āriešu ienākšana. Tā notikusi ap 1700.g.pmē. Saskaņā ar „Rigvēdu” ienākšana notikusi āriešu kara dieva Indras vadībā no ZR. Dievs palīdzējis āriešu vadonim Divadasam un vienu pēc otra sagrāvis 90 fortus, kas piederējuši vietējam ķēniņam Sambāram.
Ārieši nāca kā klejotāji kopā ar lieliem zirgu bariem jau no iekarotās Irānas un virzījās uz kalnu rajoniem starp Oksu un Indu. Tos vadīja vēlēti vadoņi – radžas. Sindā un Pendžabā āriešu kultūra ar laiku kļuva dominējošā. Indas ielejas kultūru tie pārņēma.
Starp 1700. un 1500.g.pmē. ārieši apmetās Jamunas un Gangas ielejās, dedzināja mežus, cēla apmetnes, iekopa zemi, tā pamazām dravīdu kultūras atspiezdami uz dienvidiem.
Ilgu laiku pēc Indas ielejas civilizācijas panīkšanas – varbūt pat 1000 gadu, lielas pilsētas Indijā vairs nepastāvēja.
Ziemeļindijā iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību un tos pārvaldīja daži āriešu ķēniņi, kas veidoja apmetnes upju ielejās biezu mežu vidū. Tās apdzīvoja vietējās adivasi ciltis, kuru pēcteči dzīvo Indijā vēl šodien. Iespējams, ka tieši tad arī sāka veidoties kastu sistēma.
Gangas civilizācija. Ap 600.g.pmē. Gangas ielejā bija izveidojušās vairākas ķēniņvalstis, Indijā atkal sākās lielo pilsētu celtniecība. Šīs pilsētas pie Gangas VI gs.pmē. pieredzēja neparastu reliģisku un intelektuālu uzplaukumu. Te radās pat jauna rakstība – brahmi, kas tika adaptēta no persiešu rakstības un ir pamatā visai turpmākajai indiešu rakstībai.
Grieķu iebrukums Indijā. Maķedonijas Aleksandra vestie grieķu karapulki iebruka Indijā pa Kiberas pāreju. Grieķi nodibināja savas kolonijas pie ZR robežām. Šīs pilsētas kļuva par grieķu-indiešu kultūras centriem.
Aleksandra pēcteči veica karagājienus Gangas ielejā, pa ceļam sagraujot tādus reliģiskos centrus kā Varanasu un Patnu.
„Tie bija briesmīgi laiki. Negantie, bet drosmīgie grieķi iznīcināja mūsu zemi. Viņi nesa mums uguni un badu, viņi nogalināja mūsu sievietes un bērnus, un pat mūsu govis.”
Pirmo reizi vēsturē Rietumi sāka iekarot pasauli.
Maurju impērija. Tikai kopš šī laika Rietumu pasaulei ir rakstītās ziņas par Indiju, kuras sarakstījis Grieķijas sūtnis Megastēns. Impērijas centrs bija Patnas pilsēta. Grieķus pārsteidza, ka šeit nebija verdzības.
Varenākais no ķēniņiem bija Ašoka, kura laikā impērija izpletās gandrīz pa visu Indiju.
Indija VII gs. VII gs. Indija bija stipri sadrumstalota un tajā bija gandrīz 70 pastāvīgas valstiņas, ko pārvaldīja ķēniņi – radžas. Valstiņas bieži karoja savā starpā un kari izpostīja saimniecību.
Saites.
Indija.
Indiešu mitoloģija.
