Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Senēģiptiešu ceļojumi

Senie ēģiptieši devās tālos ceļojumus jau pirmsdinastiju laikā (V g.tk.pmē. beigās - IV g.tk.pmē.). To lika darīt saimnieciskas vajadzības. Attīstoties amatnieciskajai ražošanai, ar vietējām izejvielām bija par maz. Namdariem, galdniekiem un kuģu būvētājiem bija nepieciešams koks, bet koku Ēģiptē bija maz. Tātad tas bija no kaut kurienes jāimportē. Tāpat, kad akmens darbarīkus un ieročus sāka aizstāt metāla darbarīki, bija jāieved varš un alva un to sakausējums - bronza. Rādās pieprasījums arī pēc zelta un sudraba, dārgakmeņiem un „dzīvajiem miroņiem” - vergiem. Pēc tā visa senajiem ēģiptiešiem bija jādodas tālos ceļojumos uz svešām zemēm. Pragmātiski apsvērumi, skarbā saimnieciskā, ekonomiskā nepieciešamība lika ēģiptiešiem laiku pa laikam atstāt dievu svētīto Melno zemi un doties ceļojumos un karagājienos uz baismīgo Sarkano zemi.

Transports un ceļi senajā Ēģiptē. Senās Ēģiptes zemnieks dārzeņus, graudus, augļus un putnus salika grozos, kurus uzkrāva ēzelim un devās uz tirgu. Smagāku kravu pārvadāšanai senie ēģiptieši Jaunās valsts laikā izmantoja primitīvus ratus ar četriem riteņiem, kuros iejūdza vēršus. Rati nebija tik izturīgi kā ragavas ar 4 m garām un 0,8 m platām koka līdztekām. Šajās ragavas tika iejūgti ne tikai vērši, bet arī cilvēki. To apliecina arī daudzi senie sienu gleznojumi. Ragavas esot izmantotas arī milzīgo akmens bluķu transportēšanai piramīdu un tempļu celtniecībai(?).
Vienkāršais ēģiptietis ceļoja kājām. Pazīstamajā senēģiptiešu sacerējumā „Ahtoja pamācība dēlam Piopi” teikts: „Viņš pārnāca mājās vakarā, būdams ļoti piekusis no pārgājiena.” Augstmaņi un ierēdņi ceļoja nestuvēs, ko nesa seši vai vairāk vergi, vai arī divi ēzeļi.
Jaunās valsts laikā parādījās zirgs. Zirgu parasti iejūdza vieglos divričos. Tajos vieta bija vadītājam un diviem līdzbraucējiem. Faraoni un arī augstmaņi lepojās ar saviem ātrajiem zirgiem un greznajiem ratiem, kuri bija rotāti ar ziloņkaulu, zeltu un dārgakmeņiem.
Tomēr sauszemes transportu senie ēģiptieši izmantoja diezgan maz. Tas tāpēc, ka ceļu kvalitāte bija slikta. Ceļi vairāk līdzinājās iemītām takām.

Ūdensceļi. Toties senajā Ēģiptē bija labi priekšnoteikumi ūdenstransporta attīstībai. Pati daba norādīja, kurā virzienā jāattīsta un jāpilnveido satiksmes līdzekļi. Cauri visai Ēģiptes zemei plūda Nīlas upe. Nebija nevienas apdzīvotas vietas, kas atrastos tālāk par 20 kilometriem no upes krastiem. Pie tam upe Ēģipti saistīja ar vairākām kaimiņu zemēm.
Lai uzlabotu satiksmes iespējas Nīlā, senie ēģiptieši izraka vairākus kanālus, it īpaši Nīlas krāču rajonā. Pēc faraona Nēho II rīkojuma 610.g.pmē. tika uzbūvēts kanāls no Suecas pilsētas līdz Nīlai. Kanālu atjaunoja tikai 642.gadā arābu iekarotāji.
Turpmākajos gadsimtos šos ar lielām pūlēm klintīs izcirstos kanālus paplašināja un uzlaboja. Vidus valsts faraons Senusrets III pavēlēja izrakt jaunus kanālus: „Augšēģiptes un Lejasēģiptes faraona Senusreta - viņš dzīvo mūžos - astotajā valdīšanas gadā pavēlēja izrakt kanālu, ko nosauca - „Brīnišķīgs ir Senusreta - mūžos dzīvā ceļš.”” Pateicoties šim kanālam kuģiem bija iespējams apbraukt 10 km garo Nīlas pirmo krāci (tagadējās Asuānas rajonā). Pa visgarāko senās Ēģiptes kanālu, kas savienoja Nīlas upes lejteci ar Sarkano jūru, varēja braukt divi kuģi blakus. Tik plats tas bija!
Pie tam daudzi apūdeņošanas kanāli bija kuģojami. No tā var izdarīt secinājumu, ka Ēģiptē bija sazarots ūdensceļu tīkls, kura lietderīgai izmantošanai senie ēģiptieši būvēja dažādu tipu un dažāda lieluma kuģus.

Seno ēģiptiešu kuģubūve. Atsevišķā esejā iztirzāts šis temats.

Senēģiptiešu ceļojumu virzieni un maršruti. Ceļojumu maršrutus nosaka divi būtiski faktori. Tie būtu:

1. Ceļojuma galamērķis. Zemē, uz kuru devās tirgotāji un iekarotāji, viņi cerēja atrast bagātības un resursus, kuru dēļ tika uzsākti tāli braucieni.
2. Ceļi un satiksmes līdzekļi. Tas ir svarīgs faktors, jo ceļi un satiksmes līdzekļi padara vairāk vai mazāk sasniedzamas šīs zemes.

Senēģiptieši devās uz svešām, nepazīstamām zemēm, meklējot vajadzīgos metālus un koksni, dārgakmeņus un „dzīvos miroņus” (vergus), smaržas un citas mantas. Sauszemes ceļi un transporta līdzekļi bija maz piemēroti tāliem ceļojumiem. Šī iemesla dēļ senēģiptieši deva priekšroku ērtajiem ūdensceļiem, kas tad arī noteica viņu ceļojumu maršrutus - pa Nīlas upi, pa Vidusjūru un pa Sarkano jūru. Ēģiptes ģeogrāfiskais stāvoklis un ekonomiskās vajadzības noteica divus galvenos ceļojumu virzienus.
Tie bija:
1. Dienvidu virziens. Tas sazarojās divos atšķirīgos maršrutos:
a) pa Nīlas upi augšup uz Nūbiju jeb Kušu (mūsdienu Sudāna), uz kurieni senēģiptieši devās pēc zelta, dārgām koku šķirnēm, ziloņkaula un melnajiem vergiem;
b) pa Sarkano jūru uz teiksmaino un bagāto Puntas zemi.
2. Ziemeļu virziens. Sens sauszemes ceļš gāja uz Sinaja pussalu, kur senēģiptieši ieguva varu un pusdārgakmeņus. Tālāk tas veda uz Palestīnu un Sīriju, no kurienes viņi pārveda lopkopības produktus, amatniecības izstrādājumus un „dzīvos miroņus.” Savukārt pa Vidusjūru senēģiptieši brauca uz Feniķiju pēc ciedriem, stikla un purpura audumiem. Citi senēģiptiešu kuģi devās uz Krētas salu un citām Egejas jūras salām.

Senēģiptiešu ekspedīcijas. Senēģiptieši bija visai negribīgi ceļotāji. To lielā mērā noteica senās Ēģiptes ģeogrāfiski ekoloģiskās vides īpatnības. Ēģipte ir kā neliela sala smilšu okeānā. Rietumos plēšas milzīgais Lībijas tuksnesis, bet austrumos paceļas Arābijas tuksneša akmeņainās augstienes. Ziemeļos plēšas nepārskatāmie jūras plašumi, bet dienvidos atrodas Nīlas krāces. Senēģiptieši bija pārliecināti, ka tikai zemē pie Nīlas, ko viņi sauca par Melno zemi bija iespējama dzīve, laime, pārticība un cilvēciska eksistence. Savukārt Sarkanajā zemē visapkārt uzglūn briesmas un draud briesmas. Ēģiptieši visai nelabprāt atstāja savus ciemus, lai dotos uz kaimiņu pilsētu. Katrs tālāks brauciens ēģiptiešu acīs bija tik nozīmīgs varoņdarbs un notikums, ka viņi uzskatīja par vajadzīgu jebkādas ziņas par to iemūžināt autobiogrāfijās un pamācībās, himnās un novelēs, ciļņos un sienu gleznojumos.

I. Āfrika.
Nomarha Hufhora ekspedīcijas uz Nūbiju.
Autobiogrāfijā, kas uzrakstīta uz nomarha Hufhora kapeņu sienas atrodamas ziņas par pirmo senēģiptiešu ekspedīciju uz Nūbiju (XXIV gs.pmē.), ko vadīja pats nomarhs: „Sūtīja mani viņa augstība faraons Merenrs... uz Jamu, lai atklātu ceļu uz šo svešo zemi. Es paveicu to septiņos mēnešos. Pārvedu no turienes dažādas retas un skaistas dāvanas, par ko mani visai slavēja.” Hufhors bija pirmais, kas atklāja ceļu uz Jamu, kas atradās Nīlas trešās krāces apkaimē, aptuveni 500 kilometru taisnā līnijā no Ēģiptes dienvidu robežas.
Pēc dažiem gadiem Hufhors devās sava otrajā ceļojumā: „Es laidos [devos augšup pa Nīlu] uz Irerčetu, Ahemu, Tereresu un Irčetu... un pirmais atklāju šīs svešās zemes. Es nekur neatradu vēstis par to, ka kāds draugs (faraona augstā ierēdņa tituls) būtu agrāk veicis ko tamlīdzīgu.” Hufhors sava otra ceļojuma laikā pa Nīlas upi sasniedza Nūbijas bagātos centrālos novadus.
Faraons bija apmierināts ar Hufhora veikumu un sūtīja viņu vēlreiz uz Jamu, ar uzdevumu iekarot vai izlaupīt jaunatklātas zemes. Trešo reizi viesojoties Jamas zemē Hufhors uzzināja, ka „Jamas valdnieks devies uz Lībijas zemi, lai sakautu lībiešus līdz debess rietumu nostūrim.” Nomarhs sekoja Jamas valdniekam uz tālo rietumu tuksnesi, kas pēc viņa domām bija zemes nomale. Ēģiptē Huftors atgriezās ar bagātīgu guvumu.
Jaunais faraons Pepi II bija sajūsmināts par skaistajām mantām, bet vislielāko sajūsmu viņā izraisīja Hufhora pārvestais „pundurītis no Ahtiu zemes... jo nekad iepriekš neviens nebija atvedis no Jamas zemes kaut ko tamlīdzīgu.” Pētnieki atzīst, ka „pundurītis no Ahtiu zemes” bijis pigmejs negroīds. Tas rosina jautājumu par to, vai Hufhors sava pēdējā ceļojuma laikā bija sasniedzis Āfrikas kontinenta centrālo daļu? Visdrīzāk, ka nē! Ticamības ziņā priekšroka dodama pieņēmumam, ka pigmejs starpcilšu tirdzniecības ceļā nonācis Jamas zemē, no kurienes viņu izveda Hufhors.
Karagājieni uz Nūbiju. Neatkarīgi no tā vai Hufhors bija sasniedzis Āfrikas tropisko mežu joslu, vai nē, viņa veikums jāvērtē kā izcils un nozīmīgs. Hufhors bija atklājis nepazīstamas zemes līdz Nīlas trešajai krācei un parādījis kādas milzīgas bagātības - zeltu, smaržvielas, ādas, ziloņkaulu un vergus - var iegūt jaunatklātajās zemes.
Šo bagātību dēļ Vidus valsts un jaunās valsts faraoni ilgstošos un grūtos karagājienos iekaroja Nūbiju līdz piektajai krācei, tur, kur Nīlā ieplūst tās lielākā pieteka Atbara. Jaunās valsts faraona Ramzesa II valdīšanas laikā (1292.-1225.g.pmē.) ēģiptieši okupēja Kušu, kuras galvaspilsēta Meroe atradās ne visai tālu uz dienvidiem no Baltās un Zilās Nīlas satekas vietas. Acīmredzot faraoniem bija jāorganizē vairāki karagājieni, lai pakļautu bagāto Nūbijas zemi. Pēc iekarošanas ēģiptieši Nūbiju nosauca par Kušu. Iekarotās dienvidu zemes pārvaldīja augsts faraona ierēdnis, kam tik piešķirts skanīgs tituls „Kušas faraona dēls un zelta zemes vietvaldis.”
Arheoloģiskie izrakumi Sudānā pierāda, ka Kušā senēģiptieši būvēja ceļus, cēla tempļus un cietokšņus, kuros izvietoja garnizonus un ierēdņus. Karavīru un ierēdņu galvenais uzdevums bija izlaupīt bagāto Kušu. Vietvaldis Haja (14.gs.pmē.) uzrakstā stāsta, ka „viņš nācis no Kušas ar šīm skaistajām dāvanām [faraonam], kas labākas par citu zemju veltēm.” Šīs „dāvanas” iemūžinātas sienas gleznojumā: dārgakmeņi un ziloņkauls, ādas un strausa spalvas, dzīvas žirafes un leopardi, pērtiķi un vergi, ļoti daudz zelta.
Kādus piecsimt gadus pēc Ramzesa II paši Kušas valdnieki sāka sagrābt Ēģiptes dienvidu apgabalus. 725.g.pmē. Kušas valsts pilnībā iekaroja visu Ēģipti. Rezultātā izveidojās milzīga valsts, kas pletās no Nīlas deltas līdz mūsdienu Etiopijai un Ugandai. Šī valsts gan ilgi nepastāvēja, jo 666.g.pmē. Lejasēģiptē iebruka asīrieši. Kušas armija nespēja pretoties asīriešu dzelzs ieročiem un atkāpās līdz dienvidiem.

Braucieni uz Puntu.

Ēģiptiešu brauciens apkārt Āfrikai. Hērodots stāsta par to, kā feniķieši faraona Nēho II uzdevumā VI gs.pmē. apbrauca apkārt Lībijai, tas ir Āfrikai. Viņš saka, ka tam neticot, jo feniķiešu jūrnieki apgalvojuši, ka viņiem braucot apkārt Āfrikai rietumu virzienā, saule pusdienās bijusi pa labi. Hērodots nevarēja zināt, ka dienvidu puslodē tieši tā tas arī ir. Mēs gan zinām, ka tieši šī detaļa, kurai Hērodots neticēja, pierāda, ka feniķieši tiešam apbraukuši apkārt Āfrikai.

Senēģiptiešu devums Melnā kontinenta izpētē. Varbūt senie ēģiptieši devās vēl tālāk uz dienvidiem Āfrikas kontinentā? Vācu afrikānists Kirings apgalvojis, ka senie ēģiptieši zeltu ieguvuši Rodēzijā un Transvālā. Cits vācu zinātneks Štehovs pieņēma, ka senās Ēģiptes ceļotāji apmeklēja pat Kongo upes baseinu. Minētie pētnieki un viņu domubiedri atsaucas uz faktu, ka senie ēģiptieši labi pazina tropiskās Āfrikas negroīdos pigmejus. Taču tie, kā jau tika atzīmēts, varēja nokļūt Nūbijā kā vietējo cilšu sagūstītie karagūstekņi vai starpcilšu tirdzniecības ceļā. Dažreiz pētnieki atsaucās arī uz arheoloģiskajiem atradumiem, tas ir uz seno ēģiptiešu artefaktiem, kas uzieti tropiskajā Āfrikā. Šādu atradumu gan ir gaužām maz. Zināmi tikai divi senēģiptiešu artefakti, kas uzieti tropiskajā Āfrikā:
1) dieva Ozīrisa bronzas figūra, kas uzieta Kongo upes baseinā;
2) ēģiptiešu skarabejs Abesīnijā.

Tomēr, šie artefakti nav pietiekams pierādījums tam, ka senie ēģiptieši būtu nonākuši tropiskajā Āfrikā. Minētie artefakti tikpat labi tur varēja nonākt starpcilšu tirdzniecības ceļā. Tajā pašā laikā kategoriski nevar izslēgt iespēju, ka ēģiptieši varēja apmeklēt arī tropisko Āfriku. Āfrika arheoloģiski vēl ir maz pētīts kontinents. Kas zina, varbūt nākotnē arheoloģiskie izrakumi palielinās dienvidos no Sahāras uzieto senēģiptiešu artefaktu skaitu. Pagaidām nav pamata runāt par ēģiptiešu ceļojumiem uz Tropisko Āfriku. Droši var secināt, ka senie ēģiptieši atklāja un labi izpētīja Āfrikas ZA daļu - dienvidos aptuveni līdz 10 ziemeļu platuma grādam un rietumos apmēram līdz 30 austrumu garuma grādam.
Interesanta doma izteikts par senā faraona Narmera smiņķu plāksnītē attēlotajiem dzīvniekiem- dinozauriem: iespējams, ka šos garkaklu dzīvniekus senie ēģiptieši sagūstījuši kādas savas ekspedīcijas laikā uz Melnā kontinenta vidieni, kur dinozauri varētu būt saglabājušies līdz pat šodienai.

II. Āzija. Senākās rakstiskās liecības par senēģiptiešu ceļojumiem un ekspedīcijām pa sauszemi un jūru ziemeļu virzienā, uz Vidusjūras piekrastes zemēm ir no 24.gs.pmē. Šajā laikā sakās arī regulāri senēģiptiešu kuģu braucieni uz Feniķiju pēc ciedru kokiem.
Piopinahts savā biogrāfijā raksta (XXIV gs.pmē.): „Viņa augstība sūtīja mani uz aziātu zemi... Es piespiedu viņus bēgt un iznīcināju daudzus no viņiem.” Ar „Aziātu zemi” tika domāta Sinaja pussala.
Palestīna un Sīrija. Piopinahta laika biedra nomarha Unas autobiogrāfijā lasāms: „Ziņoja, ka dumpinieki ir... starp svešzemniekiem pie Gazeles Deguna. Es pārcēlos ar karaspēku uz kuģiem un piestāju pie augstajiem kalniem ziemeļos no beduīnu zemes.” „Gazele Deguns” ir vieta Palestīnas piekrastē.
Turpmākajos gadsimtos senēģiptieši arvien biežāk apmeklēja Palestīnu un Sīriju, aizvien vairāk iepazīdami šīs zemes un iedzīvotājus.
„Sinuheta piedzīvojumi” ir stāsts, kas to spilgti apliecina. Šis stāsts ir uzskatāms par vienu no izcilākajiem senēģiptiešu daiļliteratūras sacerējumiem. Faraona Amenemheta I (20.gs.pmē.) galminieks Sinuhets bija iesaistīts kaut kādās galma intrigās vai sazvērestībā. Par to draudējis sods. Tāpēc glābdamies no tā viņš aizbēga no Ēģiptes. Sinuhets stāsta, kā viņš pārkļuvis pāri „Augstmaņu mūrim” - runa ir par Ēģiptes austrumu robežas aizsargmūri, un nokļuvis tuksnesī, kur izdzirdējis ganāmpulku baurošanu un ieraudzījis aziātus. „Mani pazina vietējās cilts virsaitis, kurš vairākas reizes bijis Ēģiptē. Viņš pacienāja mani ar ūdeni un uzvārīja pienu.” Sinuhets pārāk ilgi neuzkavējās pie Sinajas pussalas klejotājiem, bet devās tālāk uz Rečenas zemi Palestīnas ziemeļos un Sīrijas dienvidos. Rečenas valdnieks viesmīlīgi uzņēmis ēģiptiešu augstmani, devis viņam savu meitu par sievu, kā arī piešķīris skaistu zemes gabalu. Sinuhets slavē Rečenas zemes auglību: „Tā bija laba zeme. Vīģes un vīnogas tur auga liela daudzumā, bet vīna mums bija vairāk nekā ūdens. Tāpat nekad netrūka medus un olīveļļas. Koki bija pilni visdažādākajiem augļiem. Audzēja tur arī kviešus un miežus. Mājlopu bija bez sava gala. Diendienā es ēdu maizi, vārītu gaļu un ceptus mājputnus, kā arī dzēru vīnu. Vēl ēdu medītus dzīvniekus, jo man par godu tika rīkotas medības, un arī es pats ar dzinējsuņiem it bieži devos medīt.” Stāsta autors labi pazinis Rečenas zemi, sīki un precīzi aprakstījis tās dabu, cilvēku dzīvi, paražas un tikumus. Mūža nogalē faraons Sinuhetu aicināja atgriezties Ēģiptē, jo esot „jādomā par kapā guldīšanas dienu un pēdējo ceļu uz mūžīgo svētlaimi,” bet trimdā viņu vienkārši „ievīstīs aunādā un apraks aiz sētas.”
„Sinuheta piedzīvojumi” literatūras vēsturē tiek uzskatīti par pirmo reālistisko noveli. Vēsturnieki šajā sacerējumā var atrast vērtīgas ziņas par seno Tuvo Austrumu iedzīvotāj sabiedrību un dzīvi. Turklāt šis stāsts apliecina arī to, ka senie ēģiptieši bijuši ne vien uzņēmīgi un neatlaidīgi ceļotāji, bet arī ļoti uzmanīgi novērotāji, kuri mācējuši novērot un fiksēt attiecīgās zemes un iedzīvotāju raksturīgākas īpatnības.
„Sinuheta piedzīvojumos” un citos dokumentos galvenais akcents likts uz Palestīnas un Sīrijas bagātībām. Šīs bagātības, kā arī velēšanās iegūt savā kontrolē Tuvo Austrumu svarīgākos tirdzniecības ceļus pamudināja senās Ēģiptes Napoleonu faraonu Tutmesu III (XV gs.pmē.) iekarot visu Palestīnu un Sīriju līdz „tai upei, kuras ūdeņi tek ačgārni un pa kuru, braucot pret straumi augšup, dodas ziemeļu virzienā.” Upe ar tik sarežģītu nosaukumu bija Eifrata. Šis Eifratas nosaukums atspoguļo senēģiptiešu pasaules uzskata īpatnību - viņu tieksmi vērtēt visas parādības no Ēģiptes redzes viedokļa. Braucot pa Nīlu augšup pret straumi, brauc dienvidu virzienā. Savukārt Eifrata, kura tek pretējā virzienā, senēģiptiešu skatījumā bija „upe, kuras ūdeņi tek ačgārni.”
Arheologi atrokot faraona-reformatora Ehnatona galvaspilsētu Ahetonu („Atona apvārsni”), tagadējā Tel-el-Amarnā, atraka ne tikai apbrīnojamus arhitektūras, tēlniecības un glezniecības šedevrus, bet arī „Faraona korespondences nama” - ārlietu ministrijas arhīvu ar simtiem māla plāksnīšu. Arhīvā bija faraona vēstules pakļauto un sabiedroto zemju valdniekiem un viņu pazemīgās atbildes faraonam. Šis vēstules pierāda, ka ēģiptiešu tirgotāji un sūtņi bieži apmeklēja Divupi, Mazāziju, kā arī Alašiju, tas ir Kipras salu.

III. Kipra, Krēta un citas Egejas jūras salas. Kipra piegādāja varu visām seno Tuvo Austrumu zemēm. Senēģiptiešu kuģi jau Senās valsts laikā brauca uz Kipru (Alašiju) pēc Vara. Īpaši intensīvi šie sakari kļuva Jaunajā valstī. „Faraona korespondences namā” atrasta Alašijas (Kipras) ķēniņa vēstules faraonam. Kāda no vēstulēm Kipras salas valdnieks apsveic faraonu ar valdīšanas sākumu un pavēsta, ka nosūta dāvanu 100 talantu vara (1 talants=30,3 kg), bet no faraona izlūdzās apzeltītu gultu un apzeltītus ratus, sudrabu un linu audumus, eļļu un „citas labas lietas.” Citās vēstulēs minēti Alašijas tirgotāji, kuri devušies uz Ēģipti, kā arī ēģiptiešu kuģi, kas ieradušies Alašijā.
No Senās valsts laikiem ēģiptiešu jūrnieki apmeklēja Haunebu jeb Keftiu, tas ir Krētas salu, kur 3.-2.g.tk.pmē. plauka attīstīta kultūra, kur pastāvēja varena valsts un liela kara flote. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Tēbu nomarhi griezās pēc palīdzības pie Haunebu (Krētas) valdnieka, kad viņš 16.gs.pmē. uzsāka cīņu pret hiksu ciltīm, kuras bija okupējušas Ēģipti. Tēbu nomarhi ar krētiešu kara flotes atbalstu pieveica un padzina hiksus. Jaunās valsts laikā sakari starp Ēģipti un Krētu, kā arī salām un zemēm Egejas jūrā bija ļoti intensīvi. Krētā un Rodā, Mikēnās un Trojā uzietie senēģiptiešu artefakti pierāda, ka ēģiptiešu kuģi un tirgotāji bieži apmeklēja šīs vietas. Krētieši savukārt regulāri apmeklēja Ēģipti, par ko liecina Krētas izstrādājumi Nīlas ielejā.
Pilnīgi simtprocentīgi var secināt, ka senie ēģiptieši savos ceļojumos un ekspedīcijās bija iepazinuši Tuvo Austrumu pasauli līdz Irānas augstienei austrumos, Mazāzijas centrālajam novadam ziemeļos un Vidusjūras austrumu daļai rietumos.

IV. Tālie ēģiptiešu ceļojumi? Vai tas ir viss? Varbūt seno ēģiptiešu ceļotāji devās dziļāk Eiropas un Āzijas kontinentos, devas tālāk uz rietumiem pa Vidusjūru?
Arheologi ir uzgājuši ēģiptiešu artefaktus Sicīlijā un Itālijā, Spānijā un Francijā, pat Londonas apkaimē. Ēģiptiešu amatnieku darinājumi atrasti pat Melnās jūras ziemeļu piekrastē un Kaukāzā, Rietumsibīrijā un Indostānā. Tas, protams, nenozīmē, ka senie ēģiptieši minētās vietas būtu personīgi apmeklējuši. Senēģiptiešu izstrādājumi šajās vietās varēja nonākt pakāpeniskas apmaiņas ceļā, pārejot no rokas rokā.

Ēģiptieši Austrālijā? Balstoties uz neparastiem atradumiem un faktiem, angļu antropologs Smits un austrāliešu arheologs Terrijs XX gs. 30.gados izvirzīja hipotēzi par iespējamajiem seno ēģiptiešu braucieniem uz Austrālijas kontinentu. Vairāk par to esejā Ēģiptiešu artefakti Austrālijā.

Senie ēģiptieši Amerikā? Lai gan pašu senēģiptiešu artefakti Amerikā nav uzieti. Ir dikti neapstiprināta informācija par alu ar senēgiptiešu atradumiem Lielajā kanjonā un krietni reālākā Berouza ala, tomēr netiešas liecības par saistību ar Ameriku ir - kokaīna un tabakas pēdu uziešana ēģiptes mūmijās (piemēram, Ramzesa II mūmijā).
Smalkāk par to esejā Senie ēģiptieši Amerikā.

Ēģiptiešu Atlantīdas meklēšanas ekspedīcija. Kāds papiruss vēsta, ka II dinastijas faraons (kurš?) nosūtījis ekspedīciju noskaidrot, kas noticis ar Atlantīdu un atklāt tās paliekas. Ekspedīcija atgriezās pēc pieciem gadiem, neko neatklājusi. Vairāk gan Andrim par šo ekspedīciju nekas nav zināms.

Seno ēģiptiešu kartes. Turīnas muzejā glabājās papirusa tīstoklis ar vienu senākajām līdz mūsu dienām saglabājušajām ģeogrāfiskajām kartēm. Tā ir Nūbijas tuksneša zelta raktuvju karte, izgatavota 14./13.gs. mijā pmē. Šajā kartē attēlots ceļš no Nīlas ielejas uz zelta raktuvēm Ēģiptes DA. Kartē iezīmēti kalni, ielejas un ceļi. Tur iezīmēti tādi objekti kā zelta kalns, zelta ieguvēju mājas, Ta-menti ceļš, Amona kalns, faraona II stēla u.c.

Rezumējums. Senie ēģiptieši ceļojumos iepazina Āfrikas kontinenta ziemeļaustrumu daļu un Vidusjūras austrumu daļu, Tuvos Austrumus līdz Irānas augstienei un Mazāziju līdz centrālajam rajonam. Par ēģiptiešu ceļojumiem uz Austrāliju un Ameriku var runāt tikai hipotētiski. Ceļojumi paplašināja seno ēģiptiešu garīgo apvārsni, nodibināja sakarus ar citām zemēm. Ceļojot ēģiptieši iepazinās ar citu kultūru sasniegumiem, tāpat šo ceļojumu rezultātā izplatījās pašu ēģiptiešu kultūra.
Senās Ēģiptes arhitektūra, tēlniecība un glezniecība ietekmēja Palestīnas un Sīrijas, pat Krētas un senās Grieķijas mākslas attīstību. Tāpat senās Ēģiptes reliģiskie priekšstati un kulti, īpaši Ozīrisa un Izīdas kulti ietekmēja Seno Tuvo Austrumu reliģijas, un pat kristietības izcelšanos. Seno grieķu dzejnieku Sapfo un Alkaja (7.-6.gs.) mīlas lirikā manāma seno ēģiptiešu mīlas dziesmu ietekmes pēdas. Savukārt dažās Ezopa fabulās atkārtojās seno ēģiptiešu pamācību motīvi. Vecās derības stāstos par Jāzepu un Mozu ir spilgti atspoguļota Ēģiptes sadzīve un kultūra. Zālamana sakāmvārdos apkopoto teicienu viena daļā vārdu pa vārdam atkārto seno ēģiptiešu sacerējumu „Amenemopes pamācība.”
Senie grieķi Ēģipti uzskatīja par visu gudrību un zināšanu māti. Ēģiptē pabijis materiālistiskās filozofijas pamatlicējs Taless (7.gs.pmē.) un „no ēģiptiešiem viņš iemācījās atzīt ūdeni par esošā pirmsākumu.” Ēģipti apceļojis arī filozofs Dēmokrits (5.gs.pmē.). Dēmokrita jaunākais laikabiedrs Platons savos dialogos „Timajs” un „Kritijs” rakstija, ka ēģiptiešu priesteri pirmie pastāstīja par jūrā nogrimušo salu Atlantīdu.
Ēģiptiešu kultūras elementi tiešās un netiešās aizguves ceļā izplatījās arī starp Āfrikas ciltīm un tautām. Literatūra tiek atzīmēta ēģiptiešu mākslas ietekme Melnās Āfrikas maskās un skulptūrās, kā arī nenoliedzamā līdzība starp seno ēģiptiešu un Melnās Āfrikas cilšu ticējumiem un ritiem. Ziemeļsudānas negroīdu ciltis, kuras 8.-4.gs.pmē. radīja vareno valsti Napatu un Meroji, pārņēma seno ēģiptiešu hieroglifu rakstību, faraonu valsts pārvaldes sistēmu, reliģiskos rituālus, kā arī aizguva ēģiptiešu valodas vārdus un tēlotājas mākslas principus. Jautājums par ēģiptiešu kultūras „eksportu” uz Ameriku ir strīdīgs. To pašu var teikt par ēģiptiešu hipotētisko ietekmi uz Austrālijas aborigēnu kultūru.
Seno ēģiptiešu ceļotāji, tirgotāji un iekarotāji bija zinātkāri ļaudis. Viņi labprāt mācījās no svešām tautām un pārņēma nozīmīgākos to sasniegumus. No Divupes senās Ēģiptes mākslinieki aizguva vairākus tēlotājas mākslas motīvus, piemēram, čūsku kā auglības simbolu. Palestīnā un Sīrijā ēģiptieši iepazina zirgu. Ēģiptieši pārņēma populārākās rietumsemītu dievības - Bālu, Astarti, Anatu, un citas, kuras sāka pielūgt Nīlas ielejā.
Ceļojumu iespaidā notika arī izmaiņas seno ēģiptiešu pasaules uzskatā, kuram tāpat kā citām tālās pagātnes tautām bija raksturīgs etnocentrisms. Senie ēģiptieši bija pārliecināti, ka Ēģipte ir pasaules centrs, ka tikai ēģiptieši ir īsti cilvēki, ka viņu dievi - Amons un Ra, Ozīriss un citi - ir tikai Ēģiptes un ēģiptiešu radītāji, kuriem nav nekādas daļas par citām zemēm un citiem cilvēkiem. Bet jau Ehnatona sacerētajā Atonam veltītajā himnā pausts universāls pasaules uzskats. Tajā pausta doma par dievu kā visu zemju, tautu, cilvēku un dzīvnieku radītāju un sargātāju. Šis jaunais atzinums radies ceļojumu tiešā ietekmē. Ceļojumos pakāpeniski veidojies priekšstats, ka zemes un tautas, paražas un tikumi ir dažādi, bet pār visām zemēm spīd viena saule un visās zemēs cilvēki ir cilvēki.
Ceļojumos ēģiptieši uzkrāja pareizas ģeogrāfiskas zināšanas par atsevišķām zemēm, to dabu un klimatu, faunu un floru, iedzīvotājiem un viņu dzīvi. Senie ēģiptieši jau mācēja zīmēt ģeogrāfiskas kartes, tiesa vēl nelielām teritorijām. Ēģiptiešiem piemita apbrīnojama spēja novērot dažādu zemju cilvēku, dzīvnieku un augu valsts īpatnības, prasme novēroti precīzi attēlot ciļņos un sienu gleznojumos, aprakstīt autobiogrāfijās un novelēs, himnās un pamācībās.
Viena no pirmajām enciklopēdijām cilvēces vēsturē ir sacerējums „Mācību grāmata, kas padara cilvēku gudru un apmāca muļķi, lai izzinātu visu esošo.” Sacerējuma autors Amenemope centies aprakstīt cilvēka dzīves un apkārtējās dabas parādības, sakārtot milzīgo materiālu par dabu un cilvēku mājokļiem, nodarbošanās veidiem un uzturu, mājdzīvniekiem un tērpiem. Šis izcilais sacerējums gan ir saglabājies tikai fragmentāri.
Pirms 4000 gadiem sarakstītajā enciklopēdijā ir atrodami pārsteidzoši pareizi apraksti par dzīvniekiem un augiem, pilsētām un cietokšņiem ne vien Nīlas ielejā, bet arī Sīrijā un Palestīnā, Mazāzijā un Nūbijā. 

Saites:
Senā Ēģipte.