Salafisms, salafīti
Salafisms ir sunnītu teoloģiskais un juridiskais novirziens, kas aizgūts no frāzes "dievbijīgie priekšteči" (al-salaf al-salih), skaidrojums, kas atsaucas uz pirmajām trīs musulmaņu paaudzēm, kas pārstāv šīs reliģijas „zelta laikmetu.”
Saskaņā ar salafistiem, šie agrīnie musulmaņi ir visprecīzāk atspoguļojuši pravieša Muhameda apgalvojumus, jo tie viņu pazina un bija viņam tuvi. Salafisti pieturas pie rakstiem par Muhameda sacīto un darbiem sunna/hadīti, kā arī atturas no iovācijām (bid’a). Līdz ar to var secināt, ka šī kustība ir līdz šim viskonservatīvākā, kā arī radikālākā no visām esošajām – tiešā veidā, bez jebkādiem tēlainiem izteiksmes līdzekļiem un metaforām uztvert Korānu un Hadītus ir salafistu kustības stūrakmens.
Salafisti apstrīd islāma tiesu skolas – institūcijas, kas gadsimtiem ilgi ir noteikušas lūgšanās, gavēņa u.c. paražas. Tam par iemeslu ir arguments, ka šīs skolas parādījās tikai pēc „dievbijīgajiem priekštečiem.” Saknes salafistu burtiskajai islāma rakstu izpratnei meklējamas IX gadsimta teologa Ahmeda ibn Hanbala sekotāju, dēvētu par „Hadītu ļaudīm,” diskusijās ar mutazilītiem jeb grupām, kuras uz sunnām un Korānu lūkojās caur saprāta prizmu. Ja mutazilīti atbalstīja Korāna interpretācijas, saistot to ar Dieva īpašībām, „Hadītu ļaudis” argumentēja, ka Korāns ir jāizprot burtiski tieši dēļ tā dievišķās dabas. Šis strīds arī mūsdienās joprojām ir aktuāla tēma starp salafistiem un ne-salafistiem. Tomēr, ja iepazīstas ar Korānā rakstīto, daudzas sūras ir grūti interpretējamas. Piemēram, Korāna 4.sūras 89.ājata skaidri pasaka, ka tie, kas pamet islāma ticību ir jānogalina.
„Viņi gribētu, lai arī Jūs atsakāties no ticības, kā viņi to ir darījuši, lai Jūs kļūstat līdzīgi viņiem. Tādēļ neņemiet tos par sabiedrotajiem, kamēr tie neatgriežas uz Dieva ceļa. Bet, ja tie atsakās, saķeriet un noagliniet tos, kur vien viņus atrodat. Un nemeklējiet starp viņiem ne draugus, ne izpalīgus.”
Atšķirība starp pravieša piemēru un cilvēka inovāciju ir pamatā arī salafistu pieejai likumam un politikai. Sunna ir opozīcijā bid’a, līdz ar to tā ir darīšana tā, kā darīja pravietis. Inovācijas ir strikti aizliegtas. Izprast sunna un bid’a ir būtiski, lai gūtu skaidrību par salafistu pieeju politikai. Salafisti uzskata, ka visas cilvēces aktivitāte var tikt kategorizēta pēc tā vai darbība ir sunna vai bid’a.[17] Tātad, sunna ir halal (atļauts), bet bid’a ir haraam (aizliegts). Šī nodalīšana izskaidro kāpēc salafisti noliedz nacionālismu, politiskās partijas un nācijvalstis, jo šādi koncepti neeksistēja Muhameda valdīšanas laikā.[18] Šādu praksi īsteno arī Islāma Valsts – tajā nav partiju, nevienas nācijas un neviena tauta netiek izcelta, jo visi ir vienādi islāma ummah un Dieva priekšā.
Saites.
Islāms.
Vahabisms.
