Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Apbedīšanas tradīcijas

Pirmie apbedījumi parādījušies mezolītā.

Bēru ceremonijas pamatā ir ticība dvēselei un aizkapa dzīvei.

Vēsture. Neandertālieši bija pirmie cilvēki, kas sāka apglabāt mirušos, parasti sakņupušā stāvoklī.
Kromaņjoniešu vēstures posma reliģiju raksturo apbedīšanas kulta tālāka attīstība. Kosteņkos (Krievija, Voroņežas apgabals) 1953.gadā uzietā apbedījuma centrā atradās pusmūža vīrieša ģindenis, kura poza atgādināja neandertāliešu apbedījumus (arī sakņupis stāvoklis). Zinātnieki uzskata, ka sasaistīšanas iemesls bijis sencilvēku bailes no mirušajiem radiniekiem, cenšanās atņemt tiem iespēju izkļūt no kapa un kaitēt dzīvajiem. Miroņa saistīšanas paražai ir daudz etnogrāfisku paralēļu: tā pastāvējusi eskimosiem, Jaungvinejas papuasiem u.c. tautām. Te samanāmi reliģijas elementi - ticība mirušā pārdabiskajām īpašībām.
Senajiem VII-III gs.pmē. lopkopju apbedījumiem Aizbaikālā un Mongolijā bija raksturīgi nožogojumi no vertikālām akmens plāksnēm - plākšņu apbedījumi.

Tiek izšķirti uguns kapi un zemes kapi.

Apbedījumu formas ir ļoti dažādas: uzbērumkalnu un bez uzbēruma.

Senās apbedījumu vietas bieži dēvē par nekropolēm, kristiešu un musulmaņu - par kapsētām, vietas, kurās apbedī sadedzināto pelnus - par kolumbārijiem. 

Raksti.
LVI īstenos projektu “Apbedīšanas tradīcijas ainavā: Latvijas teritorija dzelzs laikmetā (1.–1200.g.).”

Saites.
Dzīve pēc nāves.