Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Atēnu akropole

Acropolis - "Atēnu augstākais punkts."
Seno Atēnu nocietinātākā daļa, kas atrodas augstāk nekā pārējā pilsēta, antīkajos laikos reliģiskās dzīves centrs, šodien - Grieķijas galvaspilsētas simbols un ievērojamākais tūristu apskates objekts. 
 

Interesanti, ka senie grieķi Atēnu Akropoles būvē izmantojuši t.s. "zelta griezumu."

Vēsture. Akropoles primārais uzdevums bija militāra aizsardzība. Senie mikēnieši XIII gs.pmē. šeit uzcēla savu pirmo aizsargmūri, kam bija galvenā loma Atēnu akropoles aizsardzībā aptuveni 8 gadsimtus. Spēcīgās konstrukcijas fragmenti saglabājušies līdz pat mūsdienām.
Lai gan akropole gadsimtiem ilgi bija Atēnu reliģiskās dzīves centrs, tā kļuva slavena V gs.pmē. jeb pilsētas demokrātijas “zelta laikmetā.” Atēnu ietekmīgais un izcilais politiķis Perikls, stingri virzīja ideju par jaunu akropoli, kas padarītu Atēnas par neapšaubāma skaistuma un diženuma objektu.
Darbu vadīšanu viņš uzticēja diviem arhitektiem - Iktīnam (Ictinus) un Kalikrātam (Callicatres), bet par vadošo tēlnieku kļuva izcilais Fīdijs (Phidias). Iztērējuši lielu naudas summu, atēnieši pilnībā pārveidoja klinti par brīnumainu vietu. Tajā laikā uzcēla slaveno akropoles Partenonu (Parthenon) jeb grieķu dievietei Atēnai veltīto templi, Erehtejona (Erechtheion) templi, ieejas vārtus Propileju (Propylea), kā arī Atēnas Partenas (Athena Parthenos) statuju, ko uzskata par Fīdija skaistāko darbu. Perikls nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai redzētu, kā piepildās visa viņa akropoles vīzija, taču tempļu celtnieki un arhitekti turpināja strādāt, līdz pabeidza projektu.
Pēcāk daudzas no sākotnējām akropoles ēkām tika iznīcinātas. VI gs., kad Roma pārņēma kristietību, daudzi senās citadeles tempļi kļuva par kristiešu baznīcām. Partenonu veltīja Jaunavai Marijai, toties Erehtejons kļuva par kapelu. Taču tas nav viss – iebrucējiem pārņemot akropoli, tās kristiešu baznīcas un tempļus pārveidoja par mošejām, ēdiena un munīcijas glabātavām.
1687.gada 26.septembrī venēcieši iznīcināja nozīmīgo Partenonu, kas tajā laikā bija munīcijas pulvera noliktava. Tā nozīmīgais piemineklis tika atstāts laupītāju, vandāļu un pat tūristu nežēlībā, zaudējot daudzus artefaktus. Pēc Grieķijas neatkarības kara to atdeva atpakaļ grieķiem, bet no kādreizējās spozmes nebija atlicis gandrīz nekas.
XIX un XX gadsimtu mijā sākās restaurācijas. Daudzas no skulptūrām pārdeva Britu muzejam, kur tās atrodas arī šodien. Grieķijas valdība to neatbalsta, jo uzskata, ka nozīmīgie pieminekļi jāatdod Atēnām.
Gadsimtu laikā akropolei ir bijušas dažādas nozīmes: mājvieta karaļiem, citadele, mītiska dievu mājvieta, reliģiskais centrs un tūristu piesaistes punkts. Tā ir izturējusi bombardēšanu, ievērojamas zemestrīces un vandālismu, taču joprojām ir nozīmīgs atgādinājums par Grieķijas bagāto vēsturi.
Atēnu akropole sagaidīja Jaunākos laikus stipri izpostīta. Bojā gājušas gleznas, Fīdija skulptūras un daudzas citas arī. Partenons bija pussagrauts, kā arī citas ēkas. Daļa saglabājušos statuju mūsdienās atrodas muzejos.
Mūsdienās tā ir UNESCO Pasaules mantojuma vieta.

Izpēte.
Lorda Eldžina darbība. Lielbritānijas ārkārtējais sūtnis Osmaņu impērijā kopš 1799.gada. Viņam bija 1801.gadā saņemta turku sultāna pavēle, kurā bija atļauts no Akropoles skulptūrām pagatavot atlējumus, veikt izrakumus un izvest dažus akmens bluķus ar uzrakstiem un ornamentiem. Eldžins atļauju tulkoja ļoti plaši un rījkojās visai barbariski – noņēma frontona statujas, izzāģēja frīzes un pat vienu no Erehteja tempļa kariatīdēm. Uz Londonu nosūtīja 200 kastes ar Partenona rotājumiem, kas viņam izmaksāja 74 240 mārciņas. Strīds par šo grieķu mākslas šedevru ilga gadiem. Beidzot 1816.gadā ar parlamenta lēmumu kolekciju nopirka valsts un lordam samaksāja 35 000 mārciņu, tātad pat ne pusi. Materiāli nonāca Britu muzejā.
Mūsdienās šo akmeņu – „Eldžina marmoru" (Elgin marbles) strīds pieņēmis jaunas aprises. Savu piederību uz tiem akcentē Grieķija un pieprasa britiem tos atgriezt. Partenona atkalapvienošanas ideju pēc gandrīz 20 gadiem 1980.gadā aktualizēja toreizējā Grieķijas kultūras ministre un leģendārā aktrise Melina Merkuri. Runā, ka viņa esot mēģinājusi iekustināt pat kuģu miljardieru Onašu dzimtu, lai tie iedarbotos uz ASV politiķiem, vai izpirktu no britiem grieķu kultūras dārgumus.
Tieši tādēļ Lielbritānijas karalienei un premjeram tika sūtīti īpaši ielūgumi uz jaunā Akropoles muzeja atklāšanu 2009.gada jūnijā. Tie neieradās, atsūtīdami savā vietā nenozīmīgus klerkus no Britu muzeja. Atklāšanas ceremonijā Grieķijas kultūras ministrs Antoni Samari pie Partenona frīzes ģipša bareljefa (kopijas) piestiprināja oriģinālo dievu ziņneses Irīdas galvu.
Pašlaik Britu muzejs kā labas gribas žestu Akropolei „aizdevis" dažus „Eldžina marmoru" priekšmetus, turklāt ne no Partenona. Izvirzītie noteikumi bija stingri – īpašumtiesības joprojām paliek britiem, tikai Atēnās šos eksponātus varēs aplūkot.

Raksturojums. Akropole bija pilsētas nocietinātākā daļa un atradās augstāk nekā pārējā pilsēta (raksturīgi helēņu pilsētām). V gs. to apjoza mūris, kas saglabājies kopš tiem laikiem, kad akropole bija cietoksnis. Labajā pusē pie ieejas akropolē uz kraujas atradās neliela uzvaras dieves Nīkes svētnīca. Kreisajā pusē bija ēka, kur tika glabātas gleznas. Ieeja akropolē bija pa majestātiskiem portikiem ar vairākām kolonnu rindām. Akropolē pretim ieejai bija novietota milzīga Atēnas statuja, ko bronzā bija atlējis Fīdijs. Tās apzeltīto bruņu cepuri un šķēpu jūrnieki redzēja jau tuvojoties Pirejas ostai. Statuja bija pagatavota no tiem līdzekļiem, kas bija gūti laupījumā Maratonas kaujā.
Vairāk pa labi atradās Partenons. Pēc nostāstiem akropolē bijis sālsūdens avots (Erehteis talassa), kuru izcirtis pats Poseidons.
Plaša celtniecība izvērsās pilsētas akropolē. Persiešu karu laikā sagrauto celtņu vietā te tika uzbūvēti lieliskas svētnīcas un statujas. Tās celtniecības darbus vadīja Fīdijs un tā padarīja viņu slavenu. Te bija izvietotas visskaistākās statujas – grieķu tēlotājmākslas augstākais sasniegums.
Mūsdienās visai labi zināms, kāda akropole izskatījās antīkajos laikos. Brīnišķīgās celtnes, kas veido akropoles struktūru, tika veidotas no marmora, ko ieguva 16 kilometru attālajā Pentelika (Pentelicus) kalnā. Marmora ieguve bija grūts darbs - akmeņkaļi izmantoja dzelzs ķīļus un āmurus, lai atdalītu milzīgos blokus.
Lai gan lielākoties ar Seno Grieķiju asociējas mirdzošais, baltais marmors un nosvērtie toņi, Atēnai celtais Partenons un citas akropoles ēkas kādreiz bijušas krāsainas. Nesenās pētnieku pārbaudes ar ultravioleto gaismu atklāja zilas, sarkanas, zaļas un zelta nokrāsas. Partenons tika akcentēts ar krāsu un bronzas aksesuāriem. Laika gaitā akmeņi izbalējuši saules staros. Statujas bijušas gatavotas arī no bronzas, tādēļ mūsdienu zaļgani brūnās skulptūras agrāk mirdzēja spilgtā, zeltainā nokrāsā. Zīmīgi, ka seno statuju acu dobumi ir tukši. Taču Ņujorkas Metropoles mākslas muzejā atrodas kādas grieķu skulptūras acu pāris, kas izgatavots no bronzas, marmora, kvarca un obsidiāna.

Atēnas un Poseidona svētnīca. Šī nelielā svētnīca atradās netālu no akropoles ieejas. Tas bija neliels un skaists. Kādā tā portikā kolonnu vietā jumtu balstīja jaunu meiteņu statujas. Blakus svētnīcai auga olīvkoks, kuru esot iestādījusi pati Atēna.

      Partenons. Majestātiska svētnīca, kas celta par godu Atēnai kā Atēnu pilsētas patronesei. Atrodas akropoles labajā pusē.

Atēnas templis. Pausānijs apgalvoja, ka tajā atradusies zelta lampa, kas dega cauru gadu. Īsti nezinām, vai šī svētnīca vispār atradās Atēnās.

Jupitera templis. Plūtarhs stāsta, ka šeit bijis gaismēklis zem klajas debess, kurš neapdzisis daudzus gadus, neskatoties uz vējiem un lietu. Īsti nezinām, vai šī svētnīca vispār atradās Atēnās.

Erehteijons. Atrodas akropolē un tika celts par godu otrajam Atēnu ķēniņam Erihtonijam/Erehtejam, starp citu - zivjcilvēkam. Šeit kā akmeņkalis esot strādājis pats Sokrāts.
Vienu no svētnīcas slavenajām kariatīdēm noņēma vēl lords Eldžins un tagad tā atrodas Britu muzejā. 5 kariatīdes tagad izvietotas jaunajā Akropoles muzejā pie ieejas partenona zālē. Septītās kariatīdes liktenis bija bēdīgs – abas marmora sievietes pirms lorda Eldžina bankrota bija izvietotas uz viņa Skotijas vasaras mājas jumta un nejauši tika sadragātas.

Īrisa statuja - ko atēnieši uz joniešu tipa kolonnas uzslējuši Atēnu akropolē polemarha Kalimaha piemiņai, kas bija viens no kaujā kritušajiem. īrisu uzskatīja par dievu vēstnesi, kas Olimpa dieviem paziņojis par uzvaru Maratonas laukā. Patlaban Īrisa statujas kolonnas atliekas izstādītas aplūkošanai Akropoles muzejā Atēnās. Uz tās daļēji saglabājies uzraksts, kas godā Kalimarhu pēc viņa nāves.

Vēju tornis.Tower of the Winds.” Atēnu akropoles pakājē (kādā pusē?) saglabājusies un atrodas vecākā joprojām darbīgā meteoroloģiskā stacija pasaulē. Astoņstūra marmora konstrukcija, kas zināma kā Vēju tornis, datēta kā 2000 gadu sena, un, visticamāk, kādreiz virs saules pulksteņa ir turējusi bronzas vējrādītāju. Vēsturnieki uzskata, ka tajā atradās arī hidrauliskais pulkstenis. To darbināja ūdens, ko virzīja pa kanāliem no akropoles. Lēš, ka tā senie atēnieši noteikuši laiku pēc tumsas iestāšanās.

Antīkās mākslas muzejs. Būvēts XIX gs., izcirsts Akropoles klintīs. Vecais muzejs.

Jaunā Akropole. Tā sauc jaunuzcelto grieķu mākslas muzeju, kas atrodas tikai 300 m attālumā no Senās Akropoles. Masīvas, bet elegantas formas trapecveida ēka no betona ar stikla cepuri, četros stāvos. Celtnes iekšējā ātrija daļa iejož paplašu pagalmiņu, kurā redzama Atēnu iela un mājas – arheoloģiskajos izrakumos uzieta „dzīvā vēsture." Ēku projektējis šveiciešu/amerikāņu arhitekts Bernārs Čumī. Celtne izmaksāja 180 miljonus dolāru, to bija plānots pabeigt līdz 2004.gada olimpiskajām spēlēm, taču valstij pietrūka naudas.
Pirms ieejas galvenajā Partenona zālē novietotas 5 Erihteja svētnīcas kariatīdes.

Saites.
Senās Atēnas.