Aleksandrija
Alexandria, vietējie sauc par Aleksu (Alex).
Senpilsēta Nīlas deltā, ptolemaju Ēģiptes galvaspilsēta, šodienas Ēģiptes galvenā jūras osta un otrā lielākā pilsēta valstī.
Atrašanās vieta. Ēģipte, Vidusjūras piekrastē, stundas brauciena attālumā no Kairas.
Iedzīvotāji. Mūsdienās ap 5 miljoni.
Vēsture. Šai vietā uzietās māla lauskas liecina, ka cilvēki šeit dzīvojuši jau pirms 8000 gadiem. Pirms 3000 gadiem šeit sāka attīstīties lauksaimniecība.
Tātad Maķedonijas Aleksandrs 332.gada 20.janvārī pmē. pilsētu dibinājis jau uz citas pamatiem (citur teikts, ka maza zvejnieku ciema vietā). Arī Homēra „Odisejas” 4.grāmatā minēta kāda osta, kas atradusies pie Nīlas ietekas. Aleksandra laika pilsēta tika celta pēc arhitekta Deinokrāta projekta.
Savulaik tā bijusi lielākā pilsēta pasaulē, viens no svarīgākajiem helēnisma centriem.
323.g.pmē. šeit apglabāja arī pašu Aleksandru, bet vieta šodien nav zināma.
Par kultūras un izglītības centru pilsēta kļuva jau pēc tās dibinātāja nāves. 285.g.pmē. Ptolemajs II uzcēla Aleksandrijas bibliotēku. Šeit dzīvoja un Aleksandrijas bibliotēkā strādāja tādi antīkās zinātnes spīdekļi kā Eiklīds, Arhimēds, Aristarhs un Apolodors. Bija rosīgs tirdzniecības centrs: no Ēģiptes pa Nīlu veda labību un papirusu, no Nūbijas veda zeltu un ziloņkaulu.
Ptolemaju dinastijas laikā Aleksandrija bija Ēģiptes galvaspilsēta un helēniskās kultūras centrs. Šeit valdījusi arī leģendārā Kleopatra, pēdējā Ptolemaju dinastijas valdniece. Viņu laikā tika izrakts kanāls, kas savienoja Nīlu ar Sarkano jūru.
Ar pilsētas iedzīvotājiem asiņaini izrēķinājās Romas imperators Karakalla.
Mūsu ēras sākumā Ēģiptes lielākajā pilsētā Aleksandrijā žīdu esot bijis ap 40% no visiem pilsētniekiem.
Savulaik viens no pirmajiem kristietības centriem. Saskaņā ar Eisēbija "Baznīcas vēstures" sniegtajām ziņām (VI, 43.) 251.gadā Aleksandrija bija kļuvusi par bijis lielu kristietības centru ar 6 prezbiteriem.
Tieši šeit žīdu VD tika pārtulkota grieķiski – Septuaginte.
I gs. pilsēta bija civilizētās pasaules pirmā pilsēta.
328.gadā kļuva par Aleksandrijas bīskapu kļuva nesamierināms ariānisma pretinieks Atanāsijs un bija tāds līdz pat savai nāvei 373.gadā. Savas kalpošanas 45 gadu laikā 5 reizes izsūtūts pēc 4 dažādu Romas imperatoru pavēles. Kopumā izsūtījumā pavadīja vairāk nekā 17 gadus, tika dēvēts par "Atanasijs pret pasauli" (Athanasius contra mundum).
Bija laiks arī pilsētas pagrimumam - IV-V mūsu ēras gadsimtos.
Pirmsislāma laikā Aleksandrijā pastāvēja budistu kopiena un gimnosofistu sekta – tie dzīvoja puskaili un peldējās Nīlā, tāpat kā Indijas brahmaņi sludināja askētismu.
639.gadā pilsētu ieņēma arābi. Leģenda stāsta, ka pēc Aleksandrijas ieņemšanas kalifs Omārs pavēlējis sadedzināt Aleksandrijas bibliotēku ar senajiem rakstiem, paziņodams: „Ja grāmatās nav sacīts tas pats, kas rakstīts Korānā, tad tās jāiznīcina, bet, ja sacīts tas pats, tad tās nav vajadzīgas.”
Tomēr neilgi pēc Ēģiptes pakļaušanas 645.gadā Aleksandrijā izcēlās nemieri. Dumpiniekiem no Konstantinopoles palīgā atsteidzās bizantiešu flote. Musulmaņu valdītāji tika no Aleksandrijas padzīti pēc 6 gadu valdīšanas. 646.gadā Aleksandrijas sacelšanās tika apspiesta. Atkal arābiem palīdzēja Aleksandrijas kopti, kas organizēja pretošanos bizantiešu intervencei.
1501.gadā Vasko da Gama savas otrās ekspedīcijas laikā bloķēja Sarkano jūru. Tā rezultātā tika nodrošināts portugāļu garšvielu tirdzniecības monopols. Garšvielu cena Eiropas tirgos nokrita pat par 75 % un tirdzniecības pilsēta Aleksandrija panīka.
Tās renesanse iestājās Muhameda Ali valdīšanas laikā XIX gs.
Pilsētu ieņēma Napoleona vadītā armija 1798.gada 1.jūlijā savas Ēģiptes kampaņas laikā. Tās ieņemšana sākās ar forta ieņemšanu un tika ievainots ģenerālis Klebērs. Pēc tam līcī pie nelielās Abukīras pilsētiņas Aleksandrijas pievārtē notika Napoleona un Nelsona eskadru kauja.
Patlaban tā ir otra lielākā pilsēta Ēģiptē.
Arhitektūra. Pilsēta izvietojās starp Vidusjūru un Mareotīda ezeru pašā Nīlas deltā.
Pilsētā bija taisnas un bruģētas ielas, ēnaini parki, teātris, ģimnāzijas un greznas pilis.
Pilsētas rietumu daļa pamazām pārtop par kūrortu. Ir daudz jauku pludmaļu ar baltām smiltīm. Pašas populārākās ir Montaza un Maamūra pilsētas austrumu daļā.
Aplūkojamie objekti.
Aleksandrijas bāka. 120 m (140 m?) augsta un tika uzskatīta par vienu no antīkās pasaules 7 brīnumiem. Tika uzcelta III gs.pmē. uz Faras salas iepretim pilsētai un rādīja kuģiem gaismu ieejai ostā. Sagruva zemestrīcē. Tagad tai vietā atrodas Citadele.
Citadele. XV gs. t;a tika uzbūvēta vietā, kur kādreiz atradās Aleksandrijas bāka. To cēluši Ēģiptes mameluku valdnieki, lai pretotos Osmaņu impērijas spiedienam.
Jūras muzejs. Blakus Citadelei. Tajā ir neliela jūras dzīvnieku ekspozīcija.
Aleksandrijas bibliotēka. 2012.gadā uzbūvēta jaunā Aleksandrijas bibliotēka.
Serapīdas svētnīca. Nodedzināja kristieši. tagad tai vietā atrodas Pompeju pīlārs (aplami nosaukts), celta ap 298.gadu. Slēgta imperatora Konstantīna I laikā, kad sākās pagānu vajāšanas. Zem svētnīcas saglabājušās katakombas.
Poseidona svētnīca.
Muzejs – „mūzu svētnīca.” Šeit norisinājās zinātniskās nodarbības un diskusijas. Te bija observatorija debess spīdekļu novērošanai un milzīga bibliotēka – Aleksandrijas bibliotēka, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies.
Bastetas svētnīca. Par šādas svētnīcas atklāšanu arheologi paziņoja 2010.gada janvārī. Šādas svētnīcas pastāvēšana Aleksandrijā liecina par to, ka senos ēģiptiešu dievus turpināts godāt arī grieķu Ptolemaju laikos, un tas esot piederējis Ptolemaja III sievai Berenikei II. Vēlākos laikos svētnīca izmantota par būvmateriālu ieguves vietu, jo iztrūkst ļoti daudz akmens bloku.
Valdnieka pils.
Ģimnāzija.
Stadions.
Teātris.
Dambis.
Hipodroms.
Kai Bei cietoksnis. Atrodas Aleksandrijas krastmalā un celts no Farosas bākas akmeņiem.
Stenlija tilts. Skaists.
Montazas pils. Atrodas tieši pie jūras, apakšā Montazas pludmale - te ir pastaigu taka, kas nakti tiek slēgta. Dārzi, pilni ar eksotiskiem augiem. Pils laikam tūristiem nav apskatāma. Tā celta florenciešu un osmaņu stilu sajaukumā.
Anufši. Izcirsts klintīs jau romiešu laikos. Ēģiptiešu, grieķu un romiešu stilu sajaukums. Kapelas sienas rotātas ar kristiešu gleznojumiem, ieeju apsargā ēģiptiešu dievība Anubis.
Abu el Abbas mošeja. Lielākā un iespaidīgākā Aleksandrijā. Celta XVIII gs. Tajā glabājas islāma svētā Abu el Abbasa el Mursi pīšļi. Tika rekonstruēta 1944.gadā un tiek uzskatīta par arhitektūras šedevru.
Grieķu-romiešu muzejs. Tajā ir 40 000 eksponātu, arī lieliska monētu kolekcija. Statujas, sarkofāgi, papirusi, trauki, gleznojumi. Šai muzejā ik gadus izstāda labākos ēģiptiešu un ārzemju mākslinieku darbus.
Aleksandrijas katakombas. Tās atrodas zem Serapīdas svētnīcas. Šeit apvienojusies ēģiptiešu, grieķu, jūdu un Austrumu reliģija un maģija.
Kom el Šuhāfas kapenes. (Kom el Shoqafa) Uzskata par vienu no viduslaiku brīnumiem. Atrodas dziļi zemē zem Aleksandrijas ielām un ir datētas ar II gs. Pirmajā brīdī tās šķiet tipiski ēģiptiskas. Tomēr ieskatoties redzams, ka figūrām ir grieķu-romiešu vaibsti. Abās ieejas pusēs attēlotas čūskas, taču tās apvijušas Hermeja zizli. Te atrodas sarkofāgi, ko grezno tradicionālie grieķu bēru motīvi – vīnogu ķekari, vainagi, dzīvnieku galvaskausi un maskas. Bet pāri visam ir senās Ēģiptes dievi – Izīda, kas ar izplestiem spārniem sargā svēto vērsi, gudrības dievs Hors ar vanaga galvu, mirušo dievs Anubiss ar šakāļa galvu, bet ģērbies grieķu-romiešu tērpā. Tādas. lūk, grieķu laika ēģiptiešu kapenes.
Te stingri aizliegts fotografēt.
Karaliskais Rotaslietu muzejs. Atrodas kādreizējās princeses Fatimas al Zahras pilī. Muzejs pilsonisko nemieru dēļ Ēģiptē tika slēgts uz vairākiem gadiem. Te ir vairāk par 10 000 eksponātu, taču apskatei pieejami vien 1000: prinču medaljoni, princešu kosmētikas kastītes, karalieņu rokassprādzes un kaklarotas ar dārgakmeņiem.
Aleksandrijas tehniskie brīnumi. Kā jau sava laikmeta kultūras centrā Aleksandrijā tika vākti ne tikai visas pasaules rokraksti, bet arī parādīti tā laika tehniskie sasniegumi. Sajūsminātajai tautai tika demonstrētas svētnīcu durvis, kas atverās pašas, dejojošas figūras un spēlējošas ērģeles. Šo tehnikas sasniegumu būtību izprata tikai zinošie tempļu priesteri un, protams, arī paši konstruktori: inženieris un matemātiķis Bizantijas Filons, mehāniķis un izgudrotājs Ktesībijs, matemātiķis un izgudrotājs Aleksandrijas Hērons (II gs.pmē. beigas – I gs.pmē.sākums). Aleksandrijas bibliotēkā atradās pilns Aleksandrijas mehānisko brīnumu apraksts.
Pašatverošās svētnīcas durvis bija saistītas ar mehānismu, ko bija izveidojis jau Aleksandrijas Hērons. Tika izmantota uguns radītā siltuma enerģija. Zem upuraltāra pie svētnīcas viņš novietoja trauku, kas bija piepildīts ar ūdeni līdz pusei. Tad to uzsildīja ar uguni, karstumā izplēties gaiss izgrūda ūdeni pa caurulīti uz blakusesošu trauku, kas pamazām kļuva arvien smagāks. Pods bija iekārts trīšu sistēmā (rati un ķēdes). Jo zemāk nolaidās pods, jo plašāk atvērās svētnīcas durvis. Kad uguns izdega, tad process risinājās pretējā virzienā un durvis vērās ciet. Šo savu konstrukciju Hērons detalizēti aprakstījis grāmatā „Pneimātika,” kurā nosaucis to par „38.automātu.”
Šai pašā darbā Hērons aprakstīja arī svētā ūdens saņemšanas „automātu.” Tajā bija šķirba, kurā iemest monētu. Tā uztrāpīja uz sviras garākā gala, kas no monētas svara iedarbināja vārstu – svirai kustoties tas atvērās un traukā ielija svētais ūdens.
Toties Ktesībijs bija izgudrojis ūdens pulksteni un ūdens ērģeles. Šie aparāti gan pārsvarā bija izplatīti Romā.
Slaveni Aleksandrijas pilsētnieki. Maķedonijas Aleksandrs, Sv.Katrīna.
Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
Aleksandrijas bibliotēka.
Aleksandrijas bāka.
Maķedonijas Aleksandrs (356.-323.g.pmē.).
Ēģipte.
