Adenozīns
- Detaļas
- Skatīts: 828
C10H13N2O4, Ado, 9-beta-D-ribofuranoziladenīns - nukleozīds.
Sastāv no adenīna un D-ribozes.
Bezkrāsaini, ūdenī šķīstoši kristāli.
Molekulmasa - 267,25.
Adenozīns ir nikotīnamīdmononukleotīdu un nikotīnamīddinukleotīdu, kā arī kofermenta A sastāvdaļa.
Savienojumi. Adenozīns piedalāsvisu organismu vielmaiņā būdams adenozīnfosfātu sastāvā - tie ir adenozīna fosforskābes ēsteri. Tie atrodas visos dzīvajos organismos. Sastāv no adenīna, ribozes un fosforskābes atlikuma. Bioloģiski nozīmīgi ir adenozīnfosfāti ar ēsterificētu ribozes 5. C atomu, kuri satur vienu - adenozīnmonofosfāts (AMF) jeb adenilskābe, divus - adenozīndifosfāts (ADF) vai trīs - adenozīntrifosfāts (ATF), fosforskābes atlikumus, kā arī adenozīn-3',5'-cikliskais fosfāts (3',5'-AMF, cAMF), kas ietekmē dažu gēnu un olbaltumvielu aktivitāti un ir saistīts ar organisma hormonālās regulācijas sistēmu.
Adenozīnfosfātiem ir galvenā nozīme visu organismu enerģijas maiņas procesos: fosfāta atlikumam pievienojoties AMF, enerģija akumulējas (veidojas makroerģiskas saites), bet, fosfāta atlikumam atskaldoties no ADF vai ATF, enerģija izdalās. Atbrīvoto enerģiju šūna izmanto jaunu savienojumu, piemēram, nukleīnskābju un olbaltumvielu biosintēzei, mehāniskā darba veikšanai, elektrisko potenciālu veidošanai nervu sistēmā, aktīvam vielu transportam. ATF parasti veidojas no ADF, tam fosforilējoties ar substrātu, kā arī oksidējošā fosforilēšanā vai (zaļajos augos) fotofosforilēšanā.
Adenozīnfosfātu preparātus lieto medicīnā galvenokārt muskuļu distrofijas un asinsvadu spazmu gadījumā.
