Bībeles arheoloģija
Arheoloģijas virziens, kas par savu uzdevumu stāda pierādīt vai apgāzt Bībelē aprakstītos notikumus ar izrakumu materiālu palīdzību.
Bībele kā vēstures avots. Bībeles arheoloģija savā darbībā balstās uz Bībeli kā vēsturisku avotu. Kā tāds, tas ir ļoti svarīgs, tomēr šim jautājumam jāpieiet ļoti kritiski. Katra no Bībeles grāmatām pauž sava laika vēsturiskos apstākļus, sabiedriskās attiecības un ideoloģiju. Protams, visspilgtāk Bībelē attēloti attiecīgo laika posmu reliģiskie priekšstati un ticējumi. Tā kā reliģiskajos kultos fantastiskā veidā atspoguļojas cilvēku patiesā dzīve, tad tā tas ir arī Bībelē, kur tā atspoguļojas fantastiskā, sagrozītā un pat sakropļotā veidā. Tādejādi VD satur lielu daudzumu ziņu par senžīdu tautas dzīvi un vēsturi, tomēr fakti pasniegti tādā ietvarā, ka atspoguļo žīdu tautas attiecības ar viņu dievu Jāvi, kas to "izredzējis." Tādejādi Bībelē sastopami arī visneiedomājamākie vēstures sagrozījumi. Šādi pat apsvērumi attiecas uz Jauno derību.
Lai varētu izmantot bībelisko materiālu kā vēstures avotu, tas ļoti rūpīgi jānošķir no ļoti lieliem fantastiskiem uzslāņojumiem, mītiem, pilnīgi nedrošām un tendenciozām ziņām. Izmantot Bībeli kā vēstures avotu iespējams tikai tad, ja atsakās to traktēt kā "nemaldīgu" un "Dieva iedvesmotu" patiesības avotu. Kā vēsturiski apšaubāmi jānoraida ļoti daudzi tiklab Vecās, kā arī Jaunās derības nostāsti.
Viens no veidiem kā izkristalizēt Bībeles patiesīgumu atsevišķos jautājumos, ir arheoloģija.
Bībeles arheoloģija darbībā. Iespējams, par pirmo Bībeles arheologu var uzskatīt Romas imperatora Konstantīna I Lielā māti Helēnu, kas, būdama fanātiska kristiete, devās uz Palestīnu Jēzus relikviju meklējumos. Neērtējot viņas "ekspedīcijas" zinātniskumu un rezultātus, viņu tiešām varētu uzskatīt par pirmo šai lauciņā.
Jau vairāk nekā pusotru gadsimtu Ēģiptē notiek intensīvi arheoloģiskie pētījumi, bet ļoti daudzajos atrastajos pieminekļos, atšifrētajos uzrakstos un gleznojumos nav nekā, kas apstiprinātu bībelisko leģendu par žīdiem "Ēģiptes gūstā." Bībeles ziņas šai jautājumā ir tik juceklīgas, ka teologi un Bībeles arheologi, lai kā censtos, nav spējuši sniegt kaut cik ticamus hronoloģiskus pieturas punktus šiem notikumiem.
Arheoloģiskie izrakumi, kas gandrīz nepārtraukti veikti Palestīnā, Divupē, Ēģiptē u.c. Vidusjūras baseina zemēs visu XX gs. un nu jau arī XXI gs. sākumu, nav devuši nekādus materiālus, kas varētu apstiprināt bībeles personāžu vēsturiskumu līdz pat jūdu ķēniņam Zaulam ieskaitot. Tādejādi nav nekāda pamata uzskatīt par vēsturiskām personām kā ciltstēvus - Ābramu, Īzāku, Jēkabu, Jēkaba 12 dēlus - "12 Izraēļa cilšu" ciltstēvus, Mozu, Jozu u.d.c. Ļoti daudzām Bībeles ziņām par dažādiem senatnes notikumiem, tāpat nav rasti nekādi arheoloģiski apstiprinājumi.
Visai padaudz rīkotas ekspedīcijas uz Ararata kalnu Turcijas ZA, lai sameklētu mītiskā Noāsa šķirsta atliekas, taču neveiksmīgi, lai gan dīvainas runāšanas ap tām ir daudz.
Plaši veikti izrakumi Bībelē minētās pilsētās - Jērikā, Ūrā, Hacorā, Davirā, Lakišā u.c., taču nekādi apstiprinājumi Bībeles notikumiem nav atrasti.
Vēsturiski pierādītie Bībeles fakti.
- Žīdu ķēniņa Ecekijas reāla vēsturiskā eksistence. Arheologi Siloāmas tunelī (Jeruzāleme) pie peldbaseina uzgājuši kaļķakmens atlūzu ar tekstu, kurā pieminēts ķēniņš Ecekija.
- Arheologi atklājuši un izpētījuši filistiešu svētnīcu, kas tiešām izrādījusies balstīta uz diviem lieliem stabiem. Tas iepriekš bija aprakstīts notikumā ar spēkoni Samsonu.
- 2006.gadā Romas universitātes arheologi uzgāja pseidoapustuļa Pāvila apbedījumu zem Sv.Pāvila baznīcas aiz mūra Romā. Datējums apstiprina, ka tās patiešām varētu būt Pāvila mirstīgās atliekas.
Vēsturiski nepierādītie Bībeles fakti.
Dāvida Pilsēta Jeruzālemē. 2005.gadā arheoloģe Eliata Mazara paziņoja, ka Jeruzālemes vecākajā daļā, sauktā par “Dāvida pilsētu,” viņa atklājusi ķēniņa Dāvida pils paliekas, kas datējamas ar X gadsimtu pmē., tātad ar laiku, kad, iespējams, valdījis Dāvids. Mazaras apgalvojums tika uztverts skeptiski – citi pētnieki teica, ka, burtiski interpretējot Bībeli, viņa izkropļo zinātniskā pētījuma būtību.
Žīdi Ēģiptes gūstā. Jau vairāk nekā pusotru gadsimtu Ēģiptē notiek intensīvi arheoloģiskie pētījumi, bet ļoti daudzajos atrastajos pieminekļos, atšifrētajos uzrakstos un gleznojumos nav nekā, kas apstiprinātu bībelisko leģendu par žīdiem "Ēģiptes gūstā." Bībeles ziņas šai jautājumā ir tik juceklīgas, ka teologi un Bībeles arheologi, lai kā censtos, nav spējuši sniegt kaut cik ticamus hronoloģiskus pieturas punktus šiem notikumiem.
Patlaban pastāv divi varianti kā teologi skaidro šo leģendu. Saskaņā ar pirmo žīdi izgājuši no Ēģiptes XV gs.pmē. sākumā, pēc otra - XIII gs.pmē. Abus variantus atspēko tas, ka saglabājušies uzraksti liecina - žīdi dzīvojuši Palestīnā jau XV gs.pmē. sākumā, t.i. tai laikā, kad tiem vajadzēja atrasties "Ēģiptes gūstā." Variantu par žīdu iziešanu no Ēģiptes XIII gs.pmē., t.i. faraona Merenptaha valdīšanas laikā, atspēko arī tas, ka uzietajā Merenptaha stēlā tās teksts vēsta parsenēģiptiešu karu pret žīdiem Palestīnā. Tātad vismaz Merenptaha valdīšanas laikā žīdi jau dzīvojuši Palestīnā.
Saites.
Bībele.
Arheoloģija un arheologi.
