Bermonts-Avalovs, Pāvels
Krieviski - Павел Бермондт-Авалов.
Dzīvesgājums. 1919.gada oktobrī, kad ģenerāļa N.Judeniča Ziemeļrietumu armija uzpruka Pēterpilij, netālajā Latvijā ritēja notikumi, kurus vēlāk uzlūkoja kā vienu no "balto" militārās neveiksmes iemesliem. Tur P.Bermonta-Avalova komandētā Rietumu brīvprātīgo armija sāka uzbrukumu Rīgai un piedāvāja latviešiem pievienoties "lielajai un varenajai Krievijai."
Bermonta prasība izlaist cauri viņa armiju cīņai pret lieliniekiem, Latvijas valdība noraidīja. Tomēr pretoties "brīvprātīgajiem" latviešiem spēka nebija. Situāciju glāba igauņi un angļi. Pirmie pārdislocēja uz latviju sauszemes spēku daļas un 4 bruņuvilcienus. Angļi, savukārt, pieveda savu eskadru, kas ņēmās apšaudūt Rietumu brīvprātīgās armijas pozīcijas. Tieši uz šiem igauņu un angļu spēkiem cerēja Bermonts savā uzbrukumā Pēterpilij. To iztrūkums galu galā nospēlēja nozīmīgu lomu Judeniča Ziemeļrietumu armijas sakāvē.
Protams, P.Bermonts-avalovs darbojās visai neapdomīgi, pat avantūristiski. Ar paziņojumu par "vareno Krieviju" viņš pret sevi noskaņoja ne tikai latviešus, bet arī igauņus, kuru aizdomas guva apstiprinājumu, ka pēc latviešiem pienāks kārta igauņiem kā nākamajiem. Šo apstākli visai veikli izmanoja "sarkanie," kas, izmantojot gadījumu, paziņoja, ka netaisās vērsties pret baltijas tautu valstu neatkarību.
Bermonta armija būtībā sastāvēja no vācu algotņiem, un Vācija tādā vedā centās saglabāt savu ietekmi Baltijā. Būtībā Bermonts nevarēja rīkoties ar viņam uzticētajiekm bruņotajiem spēkiem pēc saviem uzskatiem.
Galu galā munīcijas un papildspēku trūkuma dēļ Rietumu brīvprātīgā armija sāka atkāpties un pēcāk tika izspiesta uz Vāciju. Nekādu atbalstu Judeničam tā nespēja sniegt un Latviju "varenajai" Krievijai nepievienoja.
1919.gada oktobra beigās Sarkanā armija pārrāva Ziemeļrietumu armijas aizsardzību. Pēdejais Judenica uzbrukums Pēterpilij noslāpa - sākās ātra atkāpšanās, kas brīžam atgādināja bēgšanu.
Saites.
Krievijas Pilsoņu karš (1920.-1924.g.).
