Brīvā audzināšana
Pedogoģijas novirziens XIX gs. 2.pusē un XX gs. sākumā.
Tās pārstāvji Rietumeiropā - E.Keja, H.Šarelmanis, M.Montesori; Krievijā - Ļ.Tolstojs, P.Kropotkins, S.Šackis, K.Ventcels u.c. noliedza tādu audzināšanu un mācīšanu, kas pamatojas uz bērna personības apspiešanu, sīkumainu viņa dzīves un uzvedības reglamentēšanu, izvirzīja dažas progresīvas prasības: atbrīvot bērnus no pārliecīgas pieaugušo aizbildniecības, sekmēt viņu garīgo un fizisko attīstību, radošo aktivitāti.
Šā novirziena pārstāvji nenovērtēja pedogoģijas teorijas nozīmi, ignorēja audzināšanas sabiedrisko raksturu, ieteica izveidot t.s. brīvo skolu, kas nebūtu atkarīga no valsts un sabiedrības. Brīvās audzināsānas idejas Krievijā izplatījās galvenokārt pēc 1905.-1907.gadu revolūcijas. 20.gados tās zināmā mērā ietekmēja audzināšanas teoriju un praksi krievpadomju skolā.
Saites.
Pedagoģija un pedagogi.
