Čīliešu literatūra
Pirmie literārie pieminekļi raušies spāņu kolonizācijas laikā XVI gs. A. de Ersiljas i Sunjigas episkajā poēmā "Araukāna" iecere slavināt kolonizatoru uzvaras pārtapusi araukāņu varonīgās pretošanās attēlojumā.
XVII gs. attīstījas všturiskās hronikas žanrs - A. de Ovalje, D. de Rosaless, un spāņu tautas dzejai tuvā kreolu folklora.
Neatkarības cīņu laikā XIX gs. galvenais žanrs bija politiskā publicistika - K.Enrikesa "Patriota katķisms."
1842.gadā H.V.Lastarrija, viens no Latīņamerikas romantisma teorētiķiem, nodibināja Čīles Literāro biedrību, kas propagandēja jauno nāciju kulturālās neatkarības idejas. XIX gs. vidū dominēja romantisms - S.Sanfuentess, E.Liljo; prozā - kostumbrisms - H.Veljeho, un tā manierē rakstītā memuaru literatūra - H.Sapiola, V.Peress Rosaless, R.Vials.
XIX gs. vidū radās kritizētajs reālisms. Pirmais un izcilākais čīliešu kritizētāja reālisma pārstāvis A.Blests Gana O. de Balzaka ietekmē uzrakstīja romānu ciklu "Čīles cilvēciskā komēdija"; romānu "Martins Rivass" centrā - morālie konflikti, kuru cēlonis ir bagātība. Kritizētāja reālisma tradīciju XIX gs. prozā turpināja D.Barross Gress, L.Orrego Luko.
XIX gs. beigās - XX gs. sākumā čīliešu dzejā bija spēcīga Latīņamerikas modernisma un tā galvenā pārstāvja R.Dario ietekme.
XX gs. sākumā prozai bija sociālkritiska ievirze. B.Liljo stāstu krājumos "Pazemē" un "Zem saules"reālistiski attēlojis ogļraču un zemnieku dzīvi, H.Prjeo romānā "Kompanjons"atspoguļojis sabiedrības pagrimumu. Pilsētas tematika, cilvēku psiholoģiskā izpēte raksturīga A. d'Almara, H.Edvardsa Beljo, E.Barriosa romāniem. Izveidojās īpašs prozas strāvojums - kreolisms, kas uzsvēra dabas un vides ietekmi uz cilvēka raksturu, detalizēti attēloja dabu un lauku dzīvi - M.Latorre, F.Gana, R.Maluenda, L.Durans. 20.-30.gados kreolisma prozā pastiprinājās sociālā ievirze - M.Bruneta, D.Belmars, H.S.Gonsaless Vera.
XX gs. 20.gados īpaši attīstījās dzeja. Avangardisma liriku pārstāvēja V.Uidobro. Lirisms, dziļa tautas gara izjūta, humānisms raksturīgs G.Mistralas dzejai. P.Nerudas poēzija no melanholiskas intīmās lirikas - krājumi "Mijkrēslis," "Divdesmit dzejoļu par mīlu un viena izmisuma dziesma" turpmākajā daiļradē paceļas līdz optimistiskam patosam krājumā "Galvenās dziesmas."
XX gs. vidū prozā dominēja reālistisks romāns ar spilgtu sociālo problemātiku - M.Gerrero, N.Gusmana, L.G.Senteno darbi. Sociālistiskā reālisma literatūrai tuvus romānus sarakstījis L.E.Delano - "Šūniņa," "Ienaida vējš," V.Teitelboims - "Sēkla smiltīs." M.Rohasa romānos "Zagļa dēls," "Saldāka par vīnu," "Ēnas uz sienas" līdz ar sociālu problemātiku paziļināta cilvēku raksturu un psiholoģjas izpēte. Modernisma ievirze K.Drogeti, H.Donoso, H.M.Vergaras romāniem 60.-70.gados.
Par Čīli Tautas vienības valdības un kontrrevolucionāru dumpja laikā rakstījuši G.Atiass garajā stāstā "...un sāka nākt naudiņa," romānā "Pret straumi," A.Skarmeta romānā "Sapņoju par degošu sniegu." Pēc militārā apvērsuma lielākā daļa čīliešu rakstnieku dzīvoja un strādāja emigrācijā, literāro dzīvi Čīlē paralizēja cenzūra.
Latviski čīliešu autoru darbi sākti tulkot XX gs. 60.gados. Izdoti G.Mistralas, P.Nerudas, H.Prjeto, M.Rohasa grāmatas.
Saites.
Čīle.
