Cements
Zement (vācu val.) no caementa ("saskaldīti akmeņi" - latīņu val.).
Pulverveida saistviela, kas veido ar ūdeni viegli iestrādājamu plastisku masu - javu un sacietē, veidojot akmenim līdzīgu augstvērtīgu būvmateriālu.
Cementu kā būvmateriālu sāka lietot celtniecībā XIX gs. vidū.
Ir divi cementa pamatveidi:
- romāncements - izejvielu apdedzinot, nav sasniegta apdegšanas temperatūra. Patentējis Dž.Pērkers 1796.gadā Anglijā. Tā ražošana kā tehniski mazvērtīga ir pilnībā pārtraukta;
- portlandcements - izejviela, daļēji izkūstot, saķep. Tā ieguves tehnoloģiju neatkarīgi viens no otra aprakstījuši Dž.Aspdins (Anglija, 1824.g.) un J.Čeļijevs (Krievija, 1825.g.).
Cementu iegūst no īpaša kaļķakmens, mālu un citu materiālu maisījuma, ko apdedzina un samaļ. Cements ir ļoti hidrauliska viela, sajaukts ar ūdeni un liesinātāju, tas pamazām sāk sacietēt un saista stingri kopā organiskus un neorganiskus priekšmetus. Cementa java sacietē gan gaisā, gan ūdenī. Ja dzelzi pārklāj ar cementa javu, tā nesarūsē un saglabā savas stiprības īpašības. Šo īpašību dēļ cementa javu lieto tur, kur jāiegūst stipras, monolītas būvdetaļas.
Mūsdienās plaši izmanto dažādus īpašos cementus uz portlandcementa bāzes, aluminātcementu, kā arī bezrukuma un briestošos cementus, kurus gatavo uz aluminātcementa bāzes.
No kokskaidu un cementa (galvenokārt portlandcementa) gatavo celtniecības materiālu fibrolītu.
