Strugacki, brāļi

Krievu padomju laika zinātniskās fantastikas rakstnieki.

Darbi.
"Riebīgie gulbji." 

Saites.
Zinātniskā fantastika.

Šumma Izbu

Senajā Divupē pastāvēja zīlēšanas plāksnīšu sērija Šumma Izbu, galvenokārt asīriešu un babiloniešu, kas sastāv no 24 māla plāksnītēm un ietvēra apmēram 2000 teratoloģisku zīmju (omenu). Tajās aprakstītas anomālas cilvēku un dzīvnieku dzemdības, kuras tika interpretētas kā dievu sūtītas zīmes, uz kuru pamata tika pareģota nākotne. V 114 plāksnītē minētā zīme – gadījumā, ja aita dzemdē lapsu – tiek interpretēta kā labvēlīga Enlila valdīšanas pazīme. Tā paredz gan aitkopības (t.i., pavalstnieku) pārpilnības pieaugumu, gan arī valdnieka valdīšanu, kas būs tikpat ilga un veiksmīga kā Sargonam.

Saites.
Zīlēšana. 

Svētais šķēps, Vīnes

Viduslaikos dēvēts arī par "Likteņa šķēpu," arī par "Sv.Maurīcija šķēpu."
Viens no Svētā šķēpa variantiem, kas mūsdienās tiek glabāts Impērijas dārgumu glabātuvē Vīnē.

Leģenda. Eksistē pareģojums, ka tas cilvēks, kura rokās Šķēps nonāks, spēs pakļaut visu pasauli. Leģenda par šķēpu izsekojama vismaz līdz VI gs. saskaņā ar Rabula Gospeļa liecību, kas sarakstīta Sīrijā 586.gadā. Šīs leģendas atbalss cauri gadsimtiem ar templiešu, rožukrustiešu un brīvmūrnieku palīdzību nonāca līdz pat XX gs. Hitlera okultistiem.

Apraksts. 30 cm garš (pēc cita apraksta - 50,8 cm garš un 7,9 cm plats) dzelzs, tērauda un vara (tikai no dzelzs?) šķēpa uzgalis bez kāta, aptīts ar zelta diegu, ar kuru piestiprināta liela nagla. Pēc leģendas tā ir viena no tām ar kuru krustā sists Jēzus.
Uzgaļa vidū ir speciāla elipses formas atvere, kurā iemontēts metāla serdenis. Serdenis inkrustēts maziem vara krustiņiem un pēc garuma atbilst tām naglām, kuras lietoja romieši I gs. Tiek uzskatīts, ka tajā atrodas to naglu daļas, kas izmantotas Jēzus krustā sišanai. Uzgaļa asmenis, sašķelts divās daļās, iet caur dzelzs plāksnītes iekšpusi, kas notur tās kopā. Tai apkārt atrodas sudraba uzmava un zelta manžete.
Uz zelta manžetes ir uzraksts latīņu valodā: "Šķēps un Tā Kunga nagla." Uz iekšējās sudraba stīpas ir teksts: "Ar Dieva vēlību lielais Romas imperators Indriķis IV pavēlējis izgatavot šo sudraba gredzenu, lai sastiprinātu Tā Kunga naglu un svētā Maurīcija šķēpu."
Pēc 1812.gada nagla (no dobuma?) vairs neesot bijusi.
Koka kāts - tāds esot, uz pusēm pārlauzts 3 m garš (tātad ap 1,5 m?).

Vēsture. Šī šķēpa izcelsme ir neskaidra. Leģenda par šķēpu izsekojama vismaz līdz VI gs. saskaņā ar Rabula Gospeļa liecību, kas sarakstīta Sīrijā 586.gadā. Vienā no viņa miniatūrajām bildēm redzams krustā sistais Jēzus ar diviem zagļiem kaimiņos. Tiem apkārt ziņkārīgo ļaužu un romiešu karavīru grupa. Pa kreisi no Jēzus redzams romiešu karavīrs ar dūrienam atvēzētu šķēpu.
Tiek uzskatīts, ka šķēps nonācis Romas imperatora Diokletiāna (284.-305.g.) rokās. Pēc tam piederēja Konstantīnam I Lielajam (306.-337.g.).
Svētais šķēps un Atilla. Atilla ar karaspēku ieradās pie Romas vārtiem, bet pāvestam Leonam I izdevās no viņa atpirkties. Pirms aiziet no Romas, Atilla piejājis pie romiešu karavīru grupas un nosviedis Šķēpu pie viņu kājām it kā ar vārdiem: "Savāciet savu svēto šķēpu - man viņš nespēj palīdzēt, jo nepazīsti To, kas šķēpu svētījis."
Vēlāk to savā īpašumā ieguvuši rietumgotu ķēniņi, pēc tam - franku Merovingu dinastija.
Svētais šķēps un Kārlis Lielais. Pēc nostāstiem Šķēps piederējis arī Merovingu karalim Kārlim Lielajam (768.-814.g.), un līdzējis tam uzvarēt 47 kaujās, katrā no tām viņam līdzi bija Šķēps. Šis franku karalis daudziem laikabiedriem likās pārcilvēks. Cilvēki ticēja, ka tieši viņa valdīšanā atrodas Svētais šķēps. Vēsturnieka Einharda "Franku hronikās" rakstīts, ka imperators "uzbūvēja visu savu impēriju ar Svētā šķēpa palīdzību, kas deva tam spējas vadīt savu likteni." Tas pastiprinājis viņa gaišredzības spējas - tādejādi viņš spējis uziet svētā un apustuļa Jēkaba kapa vietu Spānijā, ieguvis spēju paredzēt nākotni. Kad imperators atgriezās no Saksijas, debesīs aiznesās komēta - zirgs satrūkās un izmeta viņu no sedliem. Svētais šķēps, ko Kārlis Lielais turēja kreisajā rokā, nokrita dubļos. Nākošā dienā karalis mira. Tad tas uz kādu laiku nozudis.
Svētais šķēps un Otons I. Pēc tam Šķēpa īpašnieks bija Sv.Romas impērijas valdnieks Otons I, kas īpaši tam 968.gadā uzbūvēja Magdeburgas katedrāli.
Pirmā Krusta kara sākumā 1098.gada jūnijā kādam Provansas zemniekam Pēterim Bartolomejam sapnī vairākkārt parādījies apustulis Andrejs un licis vienam no karagājiena vadītājiem - Tulūzas grāfam, norādīt, ka Antiohijas pilsētā Sv.Pētera katedrālē zem grīdas plātnes atrodams Svētais šķēps. To patiesi tur arī esot uzgājuši un kopš tā laika karagājiens risinājies veiksmīgi. 1099.gada vasarā krustneši triecienā ieņēma Jeruzālemi.
Pēc tam Šķēps piederējis Henriham I Putnuķērājam, kurš izdzina poļus no Austrumvācijas un nodibināja Saksijas karalisko dinastiju.
XII gs. tas piederējis Fridriham Sarkanbārdim, kas uzvarēja itāļu armiju un izdzina no Romas pašu pāvestu.
Svētais šķēps un Indriķis IV. Indriķis IV par godu savai kronēšanai pavēlēja itāļu juvelierim ielikt Šķēpa asmenī "svēto naglu" no krusta, uz kura, saskaņā ar imperatora vārdiem, sodīts Jēzus. Viņš arī pavēlēja Šķēpu ietīt sudrabainā matērijā ar uzrakstu "Mūsu Kunga nagla."
Pēc tam Šķēps nonāca Hohenštaufenu dinastijas īpašumā. Kāds britu vēsturnieks, kas uzrakstīja monogrāfiju par Bohēmijas karali Kārli IV, pastāstīja, ka cisterciešu klosterī Tiroles kalnos karaļa svīta uzgāja Svētā šķēpa uzgali. Vēsturnieks tā arī nepaskaidroja, kā Šķēps nonācis šai klosterī. Tieši Kārlis IV pirmis nosauca relekviju par "Tā Kunga šķēpu." Viņš pavēlēja apzeltīt apsūbējušo sudrabu, un nomainīt esošo uzrakstu ar precīzāku - "Kristus šķēps un nagla." Relikviju izstādīja vispārējai apskatei Prāgas pilī.
Svētais šķēps un Sigismunds. Imperators Luksemburgas Sigismunds (1368.-1437.g.), kura laikā izrēķinajās ar Janu Husu, pārveda Škēpu no Prāgas uz Nirnbergu. Relikviju pārveda visai oriģinālā veidā - parastos ratos, paslēptu zem zivju kaudzes, to pavadīja 4 vīri. Bez Šķēpa kravā atradās arī Jāņa Kristītāja zobs, Sv.Annas pīšļi un koka gabaliņi no šūpuļa, kurā Marija esot guldinājusi mazo Jēzu.
Šķēps Nirnbergā. Ilgu laiku Šķēps kopā ar citām Svētās Romas impērijas relikvijām tika glabāts Nirnbergā (Vācijā). Lai relikviju neiegūtu Napoleons I, Nirnbergas pilsētas padome nolēma imērijas dārgumus uz laiku paslēpt Vīnē.
Svētais šķēps Vīnē. Pārvietošanu veica Rēgenbergas barons fon Huels, kas pēc Svētās Romas impērijas sabrukuma 1806.gadā pārdeva impērijas dārgumus austriešu Hābsburgu dzimtai.
Svētais šķēps un Napoleons I. Napoleona karu laikā to drošības apsvērumu dēļ nogādāja Hofburgas pilī Vīnē, no kurienes Napoleons I to paņēma. Pirms 1812.gada Šķēps atkal tika pazaudēts un Napoleons I cieta sakāvi Krievijas kampaņas laikā, zaudēja arī troni.
Svētais šķēps un Francis Jozefs. Pēdējais monarhs, kam piederēja Šķēps, bija Austrijas imperators Francis Jozefs. Tas atkal nonāca Hofburgas pilī. Tur tas gulēja Mākslas vēstures muzeja dārgumu zālē Nr.11 zem stikla ar eksponāta numuru 155, sarkana samta futlārī, piestiprināts ar sudraba stieplītēm. Uzraksts pie eksponāta vēstīja: "Svētais šķēps, Karolingu laikmets, VIII gs. Ar vēlākiem tērauda, dzelzs, misiņa, sudraba, zelta un ādas papildinājumiem." Šķēps Hofburgas pilī atradās līdz pat 1938.gadam kā Habsburgu dinastijas relikvija, kur to arī ieraudzīja Hitlers.
Svētais Šķēps un Hitlers. Ādolfs Šiklgrūbers par Šķēpa esamību uzzināja ap 1909.gadu, kad iestājās bijušā mūka, bet tagad jauna okultā kulta dibinātāja – Jorga Lanca fon Lībenfelsa grupā, kas mita vecā pilī Donavas krastā. Iespējams, Hitlers patiesi spēcīgi pieķērās domai par Šķēpa maģisko spēku. Katrā ziņā to vēsta tā laika Hitlera paziņa Valters Šteins – Bizantijas mākslas zinātājs.
Hitlers Svēto Šķēpu ieraudzīja Hofburgas muzejā Austrijā: „Es sajutu varena spēka, kas apņem šķēpu, klātbūtni. Es sapratu, ka mani pilnīgi noteikti gaida izcils liktenis un ka asinis, kas tek manās dzīslās, reiz kļūs par manas tautas Nacionālo Garu.” Te viņš nāca vairākas reizes vērot Svēto šķēpu un iedvesa sev domu par vācu tautas Mesiju.
Dažas dienas pirms Austrijas anšlusa, izliekoties par komivojažieri, Vīnē parādījās SS štandartfīrers Konrāds Buhs, kura Hitlera dotais uzdevums bija nepieļaut austriešiem noslēpt imperiālos dārgumus no Mākslas vēstures muzeja.
Jau varas gados Hitlers juta lielu saērcinājumu pret H.Himleru, kurš sevi uzskatīja par Henriha I Putnuķērāja reinkarnāciju – tātad vienu no Svētā Šķēpa iepriekšējiem īpašniekiem. Hitlers mocījās minējumos un zīlēja, kuram no viņiem diviem būtu lielākas tiesības uz relikviju.
Hitleram pietuvinātais Hermanis Raušnings rakstīja: „Viņš bieži mostas naktīs, kliedz un raustās konvulsijās. Viņš sauc pēc palīdzības un ir it kā daļēji paralizēts. Viņu pārņem panika, kas liek viņam trīcēt tā, ka kratās visa gulta. Viņš kaut ko runā, izdod nesakarīgas skaņas, viņam trūkst elpas, it kā viņu kāds žņaugtu.”
Hitlera bailes izzuda līdz ar 1938.gada 14.martu, kad viņš Vīnes Heldena laukumā paziņoja, ka iekļauj Austriju Trešā reiha sastāvā. Visas Habsburgu dzimtas relikvijas, ieskaitot Svēto šķēpu, tika nosūtītas uz Nirnbergas Sv.Katrīnas katedrāli – nacistiskās kustības garīgo mītni.
Ieguvums Hitleru uzmundrināja. Tā rezultātā jau nākamajā 1939.gadā viņš ievilka karā vai visu Eiropu. Līdzīgi Henriham I Putnuķērājam viņš vienu no pirmajiem triecieniem vērsa pret poļiem. Uzbrukšanas plānu Krievijai nosauca Fridriha Sarkanbārdas vārdā - Barbarosa.
Jau tad, kad krievi lauzās pa Eiropu, un bija skaidrs, ka Trešajam reiham tuvojas gals, Hitlers turpināja ticēt kādam pārdabiskam spēkam. Viņš pavēlēja pastiprināt Svētā šķēpa apsardzi Nirnbergas pilsētai. Uz turieni nosūtīja 22 000 SS kareivjus, 100 tanku un 22 artilērijas un zenītu baterijas. Šķēps un citas Habsburgu bagātības tika nogādātas kādā īpaši aprīkotā bunkurā.
Hitlera 56.dzimšanas dienā 1945.gada 20.aprīlī sabombardētajā Nirnbergā ienāca amerikāņu spēki. Okupanti tūdaļ pat metās meklēt Šķēpu un jeņķu 7.armijas pretizlūkošanas virsniekiem izdevās noskaidrot relikviju atrašanās vietu - Oberšmīdgases bunkuru. Desmitajā dienā leitnanta Viljama Horna vienība, kāda gūstā saņemta SS virsnieka norādītajā vietā, izceļot veselu kārtu laukakmeņu, atrada dzelzs durvis, aiz kurām bija ieeja pagrabā. Tajā Horns atrada Svēto šķēpu, zelta diegu un naglu no Jēzus krusta. 30.aprīlī Šķēps tika nodots ASV karaspēka pavēlniekam Džordžam Patonam, kas esot bijis labi pazīstams ar tā simbolisko nozīmi.
Un, lai cik tas būtu neticami, tai pat brīdī, 30.aprīlī, Valpurģu naktī – nošāvās Hitlers (pēc padomju oficiālās teorijas). Šķēps bija atteicies no sava saimnieka...
1946.gada 4.janvārī pēc sabiedroto karaspēka virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera rīkojuma visas austriešu relikvijas, arī Svētais šķēps, tika atgrieztas Vīnes burgmistram. Sazvērestību teoriju cienītāji gan apgalvo, ka Vinē atgriezta Šķēpa kopija, bet oriģināls palicis Amerikā.
Kopš 1946.gada tas atkal atrodas Hofburgas pils dārgumu zālē Vīnē ar eksponāta nummuru 155 un ir tur interesentiem aplūkojams arī patlaban.
Cita versija. Svētais Šķēps citu vērtīgu relikviju starpā esot bijis uz borta divām vācu zemūdenēm U-530 un U-977, kas 1945.gada vasarā ieradās un padevās Argentīnas ostā Mardelplatā.
Izpēte. 2003.gada janvārī britu metālu speciālists Roberts Fēzers veica Škēpa ekspertīzi - rentgenospektrāli un fluorescenti, kas liecināja, ka Šķēps pagatavots VII gadsimtā. Nav iespējams ticami datēt serdeni ar naglām. Tādejādi R.Fezers par veselu gadsimtu "novecināja" šķēpu, bet vienlaikus atzina, ka tas nekādi nevar būt pagatavots Jēzus laikos. Sudraba stieple, kas sastiprina salauzto uzgali pagatavota pirms 600.gada, bet zelta manžete - XIV gs. Bez tam Šķēpa uzgalis ir arī nedaudz lielāks par romiešu leģionāru izmantotajiem šķēpiem.
R.Fēzeru gan pārsteidza "nagla" šķēpa asmenī. Kādā no intervijām viņš izteicies tā: "Izsenis bijis pieņemts uzskatīt ka dzekzs serdenis arī ir krustā sišanas nagla; tas ne tikai blīvi iestiprināts asmenī un inkrustēts ar sīkiem vara krustiņiem, bet pēc formas un garuma arī atbilst tām naglām, kādas romieši lietoja I gadsimtā. Iespējams, tie visi ir izdomājumi, taču mēs nevaram ņemt un tā vienkārši tos atmest..."

Saites.
Svētie šķēpi.

Šarīri

Ķīn. šeļi.
Īpaši priekšmeti, kuri atrodami pelnos pēc Budu, bodisatvu vai arhatu kremācijas.

Reizēm apgalvo ka tiem ir pusdārgakmeņu forma. Šarīrām piemītot brīnumains spēks. Tās nevajag jaukt ar Budu un bodisatvu parastiem kauliem, kam tāpat piemītot mistiskas īpašības.

Sleids, Henrijs

Slavens medijs XIX gs. 70.gados.

Pirms kāda paredzētā spiritiska seansa tika paziņots, ka gars uzrakstīs uz tāelītes vairākus vārdus. Uzreiz pēc tam, kad plāksnīti parādīja klātesošajiem, zinātnieks Edīns Rejs Lankesters izrāva to medijam no rokām un izrādījš, ka vārdi uz tās ir uzrakstīti jau iepriekš. Tānu "mediju" ar kaunu padzina.

Saites.
Mediji.

Šteklings, F.

F.Steckling.
Ufologs.

1970.gadā ufologs F.Šteklings pats apgalvo, ka esot novērojis Arhimēda krāterī (tā diametrs ir ap 50 jūdzēm) trīs lielas un melnas taisnas joslas (jeb objektus). Joslas atradās krāterī vairākas stundas un F.Šteklings paspēja tās uzzīmēt. Katra no joslām bija ap 20 jūdžu gara un 3 jūdzes plata. /Avots - "Saules aptumsums" (pasta pārskats)// "Tehnika-Moloģoži, 1983, Nr.12/

Darbi. "Mēs uzgājām svešas bāzes uz Mēness." We Discovered Alien Bases on the Moon // G.A.F.International, 1981.g.

Grāmatā publicētas (pirmo reizi?) vesela virkne NASA fotogrāfiju, kurās redzami apaļi, olas un cilindra formas NLO virs Mēness virsmas. Fotografējuši kosmisko ekspedīciju Apollo-11. Apollo-12 un Apollo-13 apkalpes.
      NASA 16-19238. Apollo-16.

Saites.
Ufologi.

Sēle, Klāra Hermane (~1906.g.)

Levitante.

Pacēlās gaisā 1906.gadā. 16 gadu veca skolniece DĀR. Spēja pacelties 1,5 m augstumā. Apkārtējie viņu uzskatīja par Nelabā apsēstu - Klāra krita zemē, ja to apslacīja ar svēto ūdeni.

Saites.
Levitācija un levitanti.

Spoku zemūdenes

1960.gada sākumā divi zemūdens NLO tika pamanīti Nuēvas līcī Argentīnas piekrastē. Argentīnas JKS kuģi noslēdza visas izejas no līča un bombardēja to ar dziļumbumbām. Pēc tam NLO pazuda kā nebijuši. Tomēr drīzi līcī uzgāja jau 6 šādus objektus un kaujas kuģi sāka dzenāt tos. Tomēr pazuda arī šie 6 objekti. Argentīniešu flotes darbības Nuēvas līcī turpinājās teju 2 nedēļas. Sākumā rietumu presē parādījās raksti, ka, iespējams, tās bijušas padomju zemūdenes. Vēlāk amerikāņi oficiāli pavēstīja, ka Padomju Savienībai nav nekāda sakara ar šiem noslēpumainajiem objektiem. /Avots - Sanderson I., Invisible Residents, New York, 1973.g./
1972.gada novembrī Norvēģijas JKS kuģi ne reizi vien bombardēja ar dziļumbumbām nezināmus zemūdens objektus, kas bija parādījušies Norvēģijas fjordos. Interesanti, ka nezināmu iemeslu dēļ bombardēšanas laikā visa elektroniskā aparatūra, kuģu eholoti un radari pārtrauca darboties. Pēc objektu pazušanas norvēģu varas iestādes paziņoja, ka, visdrīzāk, tās nav bijušas zemūdenes. /Avots - Mostowitcz A., My z Kosmosu, Warszawa./

Krievu zemūdeņu skandāli. Tikai 1986.gadā vien Skandināvijas valstis fiksēja 16 gadījumus, kad krievu zemūdenes pārkāpa to robežas, un iesniedza protestus PSRS. Krievu militāristus apsūdzēja, ka tie izmantojot kādas ļoti modernas zemūdenes un/vai peldošos robotus. Rietumu presē pat tika publicēti fotoattēli, kas attēloja dīvainas vagas vai sliedes, ko jūras dibena atstājis nezināms aparāts.
Paši krievi noliedza savu vainu. Iesākumā Maskavā tas izraisīja izbrīnu, bet pēcāk arī bažas – arī krievi sacījās nezinām šo notikumu vaininieku. Taču pasaulē krievam neviens neticēja, un pamatoti. Skandināvu protesta notas turpināja pienākt viena pēc otras. Bez tam skandināvi cēla gaisā arvien jaunas liecības par to, ka Kāds tomēr darbojas pie viņu krastiem.
Beigu beigās tas viss kļuva tik nopietni, ka PSRS un NATO nonāca konflikta situācijā. Tad krievu Ziemeļu flotes komandieris admirāls Vladimirs Čerņavins ar augstākās PSRS vadības atļauju, protams, sasauca ārkārtēju preses konferenci un izdarīja sensacionālu paziņojumu. Paziņojuma būtība bija tā, ka PSRS neatzīst savu līdzdalību regulārā skandināvu robežu pārkāpšanā, un būti tikai priecīga, ja NATO spēki šīs zemūdenes – pārkāpējas iznīcinātu un to atliekas uzrādītu. Tikai tā PSRS varētu pierādīt, ka ir nepamatoti apsūdzēta.
Rietumos šo krievu gājienu uztvēra kā izaicinājumu. Pentagons pat sāka gatavot speciālu operāciju ar kodētu nosaukumu „Eneīda.” Tās uzdevums bija par katru cenu sagūstīt vai iznīcināt kādu no šīm spokainajām zemūdenēm.
Jau 1987.(?)gada novembrī norvēģi atkal ziņoja par jaunu robežas pārkāpšanas gadījumu. Objekta iznīcināšanai tika nolemts izmantot kādu jaunu un īpaši modernu amerikāņu zemūdens torpēdu. Torpēda nekam netrāpīja un pēc tam amerikāņi sarīkoja veselu ambrāžu, lai to savu superslepeno torpēdu atkal izvilktu no jūras. Protams, torpedēšanas neveiksme amerikāņu militāristus sarūgtināja. Bet vēl lielākas bažas viņos izraisīja versija, ka krievu rīcībā ir tik modernas un neievainojamas zemūdenes.
Lai ietekmētu savu sabiedrisko domu, amerikāņu militāristi nodeva atklātībai lielu daudzumu šai sakarā savākto materiālu, kam būtu jāpamato krievu zemūdeņu agresija. Tur bija arī skaņu ieraksti, kuros bija dzirdamas zemūdens dzinējiem līdzīgas skaņas. Jāsaka gan, ka vēl līdz šai dienai tā arī nav tapis skaidrs, kas tad īsti vainojams šai konfrontācijā.
1989.gada 14.februāra "Izvestijā" aprakstīts, kā kaut kādi noslēpumaini zemūdens objekti Zviedrijas piekrastē uzieti šērās, isprostoti ar pretzemūdeņu tīkliem. No helikoptera ūdenī nolaists un iegremdēts hidrofons nodibinājis kontaktu ar kaut kādu zemūdens objektu, tomēr to sagūstīt tā arī neizdevās. Kopumā tādu incidentu Zviedrijā bija daudz. Kādu laiku zviedri uzskatīja, ka tās ir krievadomju zemūdenes, tomēr pierādījumi tam tā arī netika gūti.

Saites.
Zemūdenes.
NLO fenomens.

Sandersons, A.

A.Sandersona grāmatā "Neredzamie rezidenti" minēti vairāk kā 30 piemēri, kad NLO niruši ūdenī.
Te minēti 12 gadījumi no 1956.-1967.gadiem, kad kuģu apkalpes un piekrastu iedzīvotāji novērojusi NLO izlidošanu no ūdens. Fiksēti arī aculiecinieku vēstījumi, kā NLO ūdenī ieniruši un tūdaļ pat izniruši no tā. Te minēti vairāk kā 20 gadījumi, kad NLO ieniruši ezeros vai upēs un 5 gadījumi, kad NLO izliojuši no saldūdens ūdenskrātuvēm. 

Sanderson I., Invisible Residents, New York, 1973.g

Saites.
Ufologi.

Šklovskis, Josifs

Zāmuēļa dēls.

Astrofiziķis, krievu astrofizikas pamatlicējs. 

Sarakstījis 9 grāmatas un vairāk nekā 300 publikācijas par ĀC eksistences tēmu.