Dienvidamerikas megalītiskā celtniecība
Izpēte. Kalifornijas universitātes arhitektūras profesors Žans Pjērs Procēns 1982.-1983.gados pētīja Peru akmenslauztuves un senpilsētas Kuskas tuvumā, kā rezultātā tapis darbs "Inku akmeņu iegūšanas un apstrādes māksla." Savā darbā viņš apraksta 3 karjerus - Rumikolkas, Vakotas un Kačikatas akmenslauztuves.
Upes oļi veidoti no smilšakmens (visai mīksts). Ž.P.Procēns rekomendē veikt atskaldīšanu 20 grādu leņķī, tomēr smilšakmens pats sašķīst apskaldāmā akmens vietā. Procēns iesaka sist nevis taisni, bet pēdējā mirlī pirms saskares ar akmens virsmu veik strauju plaukstas pagriezienu, tā izmainot kinetiskās enerģijas virzienu. Tomēr siamais āmurs ļoti ātri nodilst (kādas 10 minītes darba).
Rumikolkas akmenslauztuves. Pie Pisakas. 100 x 60 m platībā ir Lamas bedre, dziļākā vieta ap 20 m. Bedrē ap 150 apstrādātu bloku.
Vakotas akmenslauztuves. Huaccoto, 4084 m augstumā. Kuskas piepilsētā Sandžeronīmā jāpagriež pa labi un pēc kādiem 6-7 km augšā uz plakankalnes ir akmeņkaļu ciems. Tajā ir ap 500 iedzīvotājiem, skola, baznīca. Akmens izstrādes karjers viss sastāv no vairākiem desmitiem bedru apmēram 50 m diametrā un 10-15 m dziļumā. Katras bedres pamatā var uziet sen apstrādātus taisnstūra blokus, uz kuriem nav instrumentu pēdu (tādas ir uz mūdienu apstrādātajiem akmeņiem). Labāk apstrādātajiem akmeņiem arī nav kaltu pēdu.
Pie akmeņiem var uziet arī upes oļus, ar kuriem, saskaņā ar akadēmisko vēsturnieku uzskatiem (piemēram, Ž.P.Procēna) rūpīgi tikuši apskaldīti lielie akmeņi.
Katras bedres centrā atrodas arī lieli klints gabali, kurus akmeņkaļi nav aiztikuši.
Vakotā ir arī ap kilometru gara platforma no plēstiem akmeņiem ar nišām. Tās funkcija nav skaidra un uz tās ir kas līdzīgs svētnīcai - ar akmens sienu norobežota klints radze.
Kačikatas akmenslauztuves. Augstākais karjera punkts ir 3800-3900 m augstumā.
Tajās ieguva sarkanā granīta jeb porfirīta granīta akmeņus Olaintaitambai. Tas atrodas apmēram 10 km no Olainantambas, otrā Urubambas upes pusē. Lai to sasniegtu, vajag labu izturību, jo kājām jāuzkāpj apmēram 1 km augstumā. Tajā ir ziemeļu karjers, dienvidu karjers un rieteņu karjers. Katrs no karjeriem ir vairāku futbola laukumu lielumā.
1982.-1983.gados to pētījis Ž.P.Procēns.
Rieteņu karjers esot pilnīgi neinteresants.
Ziemeļu karjers pazīstams ar "akmens adatām" - ļoti gari (līdz 7 m) un tievi (40 x 40 cm) akmeņi. Pats Ž.P.Procēns rakstījis, ka nezina, kā tādi gari akmeņi tikuši izveidoti un apstrādāti. Šiem garajiem akmeņiem viena skaldne esot labi nostrādāta un līdzena, bet citas 3 ne sevišķi. Ž.P.Procēns atzīmē, ka uz garajiem akmeņiem nav nekādu kaltu, ķīļu vai citu instrumentu lietošanas pēdas. Iespējams, "akmens adatas" gatavotas kā pārsedzes vārtiem, logiem, durvīm vai kam citam. Cita versija, ka tās gatavotas tiltiem, bet tas pats Ž.P.Procēns pētījis kādu tiltu un noraidījis šādu versiju. Hronistiem bijuši pieminējumi, ka no tādiem gariem akmeņiem esot būvēti kādu svētnīcu griesti, tādas svētnīcas gan nav saglabājušās līdz mūsdienām. Vēl akmens stabus var redzēt Kalasasajā (Tiavanaka, Bolīvija). Vēl iespēja - garie akmeņi varētu būt kalpojuši kā sliedes, lai būvlaukumā nogādātu milzīgos akmeņus no dienvidu karjera, tomēr pa ceļam uz Olainantambu nekur nav šo "sliežu" atlūzu. Uz dažu garo akmeņu vienīgajām līdzenajām skaldnēm neizprotamas "virpuļu" pēdas - tādas sastopamas tikai šajā vietā, nekur citur un nav ne mzāko versiju, kas tā varētu būt tāda par akmens atskaldīšanas metodi, kas atstājusi akmenī tādas pēdas. Pie Ziemeļu karjera vienano takām ved uz alu, kurā atrodas drānās ievīstīti kauli, iespējams, mūmijas - to vietu sauc par Inku kapsētu (ap 3500 m augstumā). Pirms kapsētas akmens stabiņi un nelieli piramidāli akmeņu krāvumi. Inku kapsēta atrodas vietā, kur veidotas pašas garākās "akmens adatas." Šī vieta esot svēta un te joprojām noturot kaut kādas ceremonijas.
Dienvidu karjeram nav nekādas jēdzīgas takas, nākas iet pa krūmājiem un mežonīgu nogāzi. Te atrodas milzīgi apstrādāti akmens bluķi desmitu un pat simtu tonnu smagumā. Lielākie akmeņi līdz 200 t svarā. Uz šo lielo akmeņu sānu skaldnēm atrodamas "sviestakarotes" pēdas, tās aprakstījis arī Ž.P.Procēns. "Karotes" izmēri varētu būt 40-50 cm (līdzīgas pēdas ir Saksavamānā un arī Asuānā (Ēģipte)).
Kačikatas akmenslauztuvēs ierīkoti vairāki skaldītu akmeņu uzbērumi, kas veido platformas un, visdrīzāk, kalpojuši kā uztvērēji akmeņiem, kas ripināti no augšas. Īpaši lieli un smagi akmeņi ielauza pirmo platformu, varbūt arī otru un tad apstājās uz trešās - tādi platformu lūzumi tur ir redzami. Platformas ir kādus 5-6 m platas, to sānu galu sienas saliktas no lieliem akmeņiem. Kā celtnieki vilkuši lielos akmeņus pa šīm nelīdzenajām platformām - nav skaidrs.
Vēl ir slīps uzbērums, pa kuru varētu būt vilkuši akmeņus. Tas iziet pie mūsdienu tilta pāri Urubambai, visdrīzāk mūsdienu ceļš un tilts ir senā ceļa un senās pārceltuves vietā. To apstiprina tas, ka tieši šī ceļa malā arī atrodas "nogurušie akmeņi."
Kaut kur tur karjerā esot akmens ritenis?
Saites.
Akmens apstrāde.
