Aliens

Bruno, Džordano (1548.–1600.g.)

Itāļu filozofs, astronoms, daiļrunīgs orators, rakstnieks un dzejnieks, kas cīnījies pret sholastisko filozofiju. Pats pārstāvējis materiālistisku pasaules uzskatu, kas viņa interpretācijā pieņēmis panteistisku formu - Dievs atrodas ārpus dabas ietvariem, bet iedarbību uz materiālo pasauli veic esot pats par sevi tās bezpersoniskais sākums.

Dzīvesgājums. Dzimis 1548.gadā. Pusaudža gados vecāki atdeva viņu klosterī. Taču jau no bērnības Bruno neatvairāmi tiecās pēc zināšanām un neveltīja savu laiku lūgšanām. Klostera priekšniecībai nezinot, Bruno iepazinās ar Kopernika grāmatu un saprata valdošā pasaules uzskata melīgumu.
Par Bruno sāka iesniegt slepenus ziņojumus. Nometis mūka tērpu, Bruno aizbēga no klostera. Sākās klejojumu un satraukumu pilna, bet rosīga un interesanta dzīve. Garīdzniecība nekur neļāva zinātniekam mierīgi dzīvot un strādāt. 16 gadu laikā viņš uzturējās daudzās Eiropas valstīs – Francijā, Anglijā, Vācijā un Čehijā.
Publicēja proklomāciju ar savu pasaules redzējumu. Dzimtenes ilgu mākts, Bruno atgriezās Itālijā. Šeit viņu ar viltu nodeva, un viņš nonāca inkvizīcijas rokās. Gandrīz 8 gadus viņš pavadīja ieslodzījumā. Ne ar spīdzināšanu, ne ar pierunāšanu inkvizitoriem neizdevās piespiest Bruno atteikties no saviem uzskatiem. Baznīcas tiesa piesprieda viņam sadedzināšanu uz sārta. Noklausījies šo spriedumu, Bruno teica saviem bendēm: „Nolasīdami manu spriedumu, jūs no bailēm drebat vairāk nekā es, iedams uz sārtu.”
1600.gada 17.02. ar kāda kristietībā pārgājuša jūdu izcelsmes kardināla Roberto Belarmino (1542.-1621.g.) pavēli, apvainots ķecerībā, uguns sārtā tika sadedzināts Ziedu kaukuma Romā. Sodīts tikai par to, ka viņš aizstāvēja astronoma N.Kopernika izvirzīto versiju par solāro debesu ķermeņu sistēmu.
Laukumā viņam uzcelts piemineklis, uz kura rakstīts: „Viņš pacēla balsi, prasīdams domas brīvību visām tautām, un samaksāja par šo brīvību ar savu dzīvību.”

Uzskati. Dž.Bruno deklarēja, ka daba ir bezgalīga un saistīja ar to bezgalīgu dievu. Viņš tiecās konkretizēt paša izvestā filozofiskā principa astronomisko un fizisko jēgu, mēģinot to konstruēt un Kopernika atklājumu pamata - tātad uz pasaules heliocentriskā modeļa. Vienlaikus viņš Kopernika teoriju atbrīvoja no būtiskiem trūkumiem: tradicionalā pasaules uzskata par pasaules robežām, kas noslēgtas ar nekustīgu zvaigžņu sfēru un no uzskata, ka Saule ir Visuma centrs un nekustas. bruno nonāca pie secinājuma, ka pasaules ir bezgalīgas un arī citu būtņu apdzīvotas. Savus pamatprincipus izklāstījis darbos "Par bezgalību, Visumu un pasaulēm" (1584.g.) un "Par iemeslu, sākumu un vienotību."
Attīstīdams tālāk Kopernika mācību, viņš apgalvoja, ka Visumam nav robežu, tas ir neizmērojams un bezgalīgs.” Tātad, ne tikai Zeme, bet pat saule nav pasaules centrs. Izteica domu, ka pasaule ir bezgalīga un ikviena zvaigzne ir tāla saule, ap ko riņķo planētas, uz kurām var būt dzīvas būtnes.
Pitagoriešu mācības iedvesmots Dž.Bruno izvirzīja hipotēzi, ka pie debesjuma redzamās zvaigznes ir tādas pašās kā mūsu Saule, un, iespējams, arī ap tām riņķo planētas, uz kurām var eksistēt dzīvība.

Aplūkojamie objekti.
Piemineklis Romā. Tas atrodas Piazza Campo de Fiori - „Puķu laukumā.” Te atrodas melna figūra – Džordano Bruno statuja. Uz pieminekļa rakstīts: „Viņš pacēla balsi, prasīdams domas brīvību visām tautām, un samaksāja par šo brīvību ar savu dzīvību.”

Citāti.
„Tā, es paziņoju, ka eksistē bezgala daudz atsevišķu pasauļu līdzīgas Zemei, kuru, tāpat kā Pitagors, es ieskatu kā zvaigzni, pēc dabas līdzīgu Mēnesim, citām zvaigznēm un citām planētām, kurām nav gala, un ka visi šie ķermeņi ir bezgalīgas pasaules, tādējādi veidojošas neredzamu bezgalību bezgalīgā telpā, un tas viss saucas par nebeidzamu Visumu, kurā pasaulēm nav gala.”