Ekoloģija, ekologi
Oikos ("māja," "dzimtene" - grieķu val.) + logos ("mācība," "jēdziens").
Bioloģijas nozare un atsevišķa zinātne par organismu un vides attiecībām.
Pēta dzīvnieku un augu attiecības ar apkārtējo vidi, ekosistēmu uzbūvi un darbību organisma un virsorganisma (populācijas, sugas, biocenozes, bioģeocenozes, biosfēras) līmenī. Atbilstoši tam iedalāma dzīvnieku vai augu ekoloģijā.
Ekoloģijas uzdevumi. Ekoloģijas globālais uzdevums ir izstrādāt teorētisko bāzi pasākumu sistēmai, kas līdzsvarotu pieaugošās cilvēces prasības un planētas potenciālās iespējas tās apmierināt. Šīs bāzes izstrādāšanu kavē daudzas vēl neatrisinātas metodoloģiskas un metodiskas problēmas.
Metodoloģiskās problēmas saistītas ar ekoloģisko pētījumu teorētisko (adekvātas informācijas ieguves plānošana un izpilde, pakāpeniska pāreja uz deduktīvo izziņas metodi), matemātisko (atbilstoša informācijas apstrādes metodes izvēle vai izstrāde, tās pareiza lietošana, ekologu un matemātiķu sadarbība) un tehnisko nodrošinājumu (augstražīgu un jūtīgu datoru, automatizētas pētījumu sistēmas, unificētu standartprogrammu ieviešana).
Nozīmīgākās metodiskās problēmas: ekosistēmu produktivitāte, stabilitāte, pašregulēšanās, struktūra, dinamika, optimizācija, adaptācija, tipoloģija, reakcija dažādu faktoru ietekmē.
Ekoloģija ļoti cieši saistīta ar fizioloģiju, ģenētiku, sistemātiku, evolūcijas mācību, ģeogrāfiju, metereoloģiju, augsnes zinātni, hidrobioloģiju, matemātiku, fiziku, ķīmiju, sabiedriskajām zinātnēm. Ekoloģija no tām aizgūst jaunākos sasniegumus un pētniecības metodes, izvirza tām jaunus uzdevumus un bagātina tās ar jaunām atziņām.
Ekoloģija ir lauksaimnieciskās ražošanas, mežsaimnieciskās ražošanas, dabas aizsardzības, dažāu resursu racionālas izmantošanas, jebkuru vides pārveidošanas pasākumu teorētiskā bāze.
Izšķir:
- vispārīgo ekoloģiju - pētī kopīgās ekoloģiskās likumsakarības;
- autekoloģija - atsevišku organismu, populāciju un sugu ekoloģija;
- sinekoloģija - biocenožu un bioģeocenožu ekoloģija;
- demekoloģija - populāciju ekoloģija;
- speciālo ekoloģiju - pētī kādam noteiktam organismu taksonam vai ekoloģiskam grupējumam raksturīgas ekoloģiskas likumsakarības;
- cilvēka ekoloģija;
- augu ekoloģija;
- dzīvnieku ekoloģija;
- milroorganismu ekoloģija;
- okeānu ekoloģija;
- sauszemes ekoloģija;
- meža ekoloģija;
- purva ekoloģija;
- tuksneša ekoloģija;
- pilsētas ekoloģija.
Pēc izziņas veida nodala teorētisko, eksperimentālo un kvantitatīvo ekoloģiju, radioekoloģiju, paleoekoloģiju u.tml.
Ekoloģijas vēsture. Zināšanas par organismu atkarību no vides faktoriem uzkrājās jau cilvēces attīstības sākumposmā. Pirmās rakstiskās ekoloģiska rakstura ziņas atrodamas sengrieķu un romiešu filozofu darbos - Hipokrāts, Aristotelis.
Ekoloģija radās botānikas un zooloģijas ietvaros XVIII-XIX gs., pētījot augu un dzīvnieku izplatību - K.Linnejs (Zviedrija), A.Humbolts (Vācija), A.Dekandols (Šveice), Č.Dārvins (Lielbritānija).
Terminu "ekoloģija" ieviesis vācu biologs E.Hekels 1866.gadā.
Sākot ar XIX gs. 2.pusi ekoloģiskie pētījumi kļuva arvien kompleksāki, notika krasa pāreja uz virsorganisma līmeni - populāciju un biocenožu ekoloģiju - J.Lībigs un K.Mēbiuss (Vācija), V.Dokučajevs (Krievija).Šajā periodā augu un dzīvnieku ekoloģija attīstījās neatkarīgi viena no otras.
Amerikāņu zinātnieks Dž.Grinels 1917.gadā pirmais ieteica terminu ekoloģiskās nišas, tā traktējumu devis angļu ekologs Č.Eltons 1927.gadā.
Par modernās ekoloģijas sākumu uzskata XX gs. 20.gadus. Raksturīga vispārekoloģiska un sistēmiska pieeja, plaša kvantitatīvo metožu lietošana, par izziņas galveno objektu kļuvusi ekosistēmas (bioģeocenozes) struktūra, dinamika (sukcesijas), to atkarība no vides apstākļiem - Č.Eltons, F.Klementss, J. un H.Odumi (ASV); G.Morozovs (Krievija); V.Volterra (Francija); A.Tenslijs (Lielbritānija). Vairākās valstīs augu ekoloģija kļuva par patstāvīgu zinātni - fitocenoloģiju (V.Sukačovs, L.Ramenskis). Izveidojās mācība par biosfēru jeb globālā ekoloģija - V.Vernadskis (PSRS).
XX gs. 60.-80.gados izvērsta starptautiska sadarbība un pētījumi visas biosfēras mērogā. To veicināja plašās UNESCO programmas - "Starptautiskā bioloģiskā programma," "Cilvēks un biosfēra," kā arī dažādu valstu iesaistīšanās Starptautiskajā ekologu biedrībā (1.kongress notika 1974.gadā Hāgā).
Latvijā ekoloģiskie pētījumi notiek Latvijas ZA Bioloģijas institūtā, Latvijas Mežsaimniecības problēmu ZPI, Latvijas Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas ZPI, LVU, LLA u.c.
Saskaņā ar ekoloģisko teoriju sugu skaits nevar būt lielāks par to limitējošo faktoru skaitu.
Saskaņā ar ekoloģijā pieņemtu teoriju (kurai pamatā ir Lotkas-Volteras matemātiskie modeļi un G. F. Gauzes eksperimenti), sugas, kas ieņem vienu un to pašu nišu, nevar ilgstoši pastāvēt līdzās: spēcīgākais konkurents ar laiku izspiedīs vājāko (sk.: Competitive exclusion principle). Taču mēs zinām virkni stabilu ekoloģisko sistēmu, kurās ietilpst daudzas sugas, kas ieņem ja ne pilnīgi vienādas, tad vismaz ļoti tuvas ekoloģiskās nišas. Zālaugus pļavā vai kokus tropu mežā ierobežo viens un tas pats nedaudzu resursu kopums - gaisma, mitrums, daži minerālvielu elementi (pirmkārt, slāpeklis un fosfors). Skaidrs, ka šajos un daudzos citos, līdzīgos gadījumos līdzās pastāvošo sugu skaits būtiski pārsniedz ierobežojošo faktoru skaitu, kaut arī, saskaņā ar teoriju, nekam tādam nevajadzētu notikt.
Ekoloģijas nozares.
Biocenoloģija.
Bioģeocenoloģija.
Sinekoloģija.
Raksti.
Klajā nākusi Latvijas Universitātes profesora Viestura Meleča grāmata „Ekoloģija."
Saites.
Bioloģija un biologi.
