Eiropas tautu senatnes lidojumi
- Detaļas
- Skatīts: 2180
Skandināvu un ģermāņu mitoloģija. Senislandiešu „Edā” nodaļā „Brāgi sarunas” vēstīts par lidojošo milzi Tjaci, kurš tērpies ērgļa spalvās, atlidojis pa gaisu un nolaupījis dievieti Idunu ar tās zelta āboliem, kas dieviem deva mūžīgo jaunību:
„Tad atnāca milzis Tjaci ērgļa ādā, sagrāba Idunu un lidoja kopā ar to projām. Pēc Idunas un viņas ābolu pazaudēšanas āsi kļuva veci un nespēcīgi. Tāpēc viņi aicināja Lokiju un nepaklausības gadījumā piedraudot ar nāvi, lika viņam atvest Idunu atpakaļ.
Lokijs pārbijās un apsolīja pakļauties pavēlei, ja Freija viņam aizdos savu vanaga tērpu. To saņēmis, viņš lidoja uz ziemeļiem un nonāca pie milža Tjaci mītnes. Milža nebija mājās, un Lokijs atrada nolaupīto Idunu vienu. Abi laidās pa gaisu, cik ātri vien spēja.
Bet, kad milzis Tjaci, atgriezies mājās, atklāja, ka Iduna pazudusi, viņš paņēma savu ērgļa kreklu un ērgļa ātrumā dzinās pakaļ Lokijam.” Interesanti ir tas, ka milzīs spēj lidot tikai tad, kad ir uzvilcis „ērgļa tērpu,” bet Lokijam nākas pārģērbties „vanaga tērpā.” Tātad šajā gadījumā runa ir par lidojošu mehānismu.
Viduslaiku Eiropa. Franku valsts karaļa Pipina laikā (marjodoms - 741.-751., karalis - 751.-768.g.) gaisa gari silfi nolaupījuši cilvēkus un savos gaisa kugos nogādājuši savā pasaulē - Magonijā. Silfi nolaupītajiem cilvēkiem rādījuši savas pilsētas un atklājuši arī citas savas dzīves jomas. Pēc tam silfi nolaupītos cilvēkus nogādājuši daudzās Eiropas pilsētās, lai viņi pastāstītu par redzēto un piedzīvoto citiem. Taču māņticīgie tā laika Eiropas cilvēki nolaupīto stāstiem nav ticējuši un kā burvjus un raganas sadedzināja sārtos.
Abats de Vilārs raksta par četriem silfu nolaupītajiem cilvēkiem, kuri kā par brīnumu netika sodīti ar nāvi: "Starp citu, reiz netālu no Lionas trīs vīrieši un viena sieviete redzēti izkāpjam no šiem gaisakuģiem: visa pilsēta sapulcējās ap viņiem un sauca: "Tie ir burvji, tos sūta Beneventas hercogs Grimoalds, Kārļa ienaidnieks, lai izpostītu franku valsti!" Četri nevainīgie taisnojās, ka viņi paši esot no šās zemes, ka viņus nesen nolaupījuši savādi ļaudis, kuri viņiem parādījuši nedzirdētus brīnumus un lūguši pastāstīt citiem. Ietiepīgie lionieši neklausījās viņu taisnošanos un jau grasījās viņus mest ugunī, kad taisnīgais Agobārs, Lionas bīskaps, kurš kā mūks šeit bija guvis lielu cieņu, atsteidzās uz troksni, noklausījās tautas apsūdzību un apsūdzēto aizstāvēšanos un nopietni izlēma, ka abām grupām nav taisnība. Tā nav taisnība, ka šie cilvēki ir nolaidušies no gaisa, un neiespējami ir tas, ko viņi stāsta esam redzējuši. Ļaudis sava labā tēva Agobāra runām noticēja vairāk nekā savām acīm, nomierinājās, četrus silfu vēstnešus palaida atkal brīvībā un ar apmierinājumu lasīja dokumentu, kurā Agobārs savus vārdus apstiprina, un četru liecinieku liecība ir veltīga. Tomēr tie, kuri bija izbēguši nāvei, pretēji aizliegumam savus piedzīvojumus stāstīja tālāk. Šādā veidā radušās visas feju pasakas."
Saites.
Senatnes lidojumi.
