Foka (602.-610.g.)
Bizantijas imperators no 602.-610.gadam.
Dzīvesgājums. Būdams bizantiešu armijas simtnieka (centūrijas) vadītājs pie Donavas, vadīja kareivju sacelšanos pret imperatoru Maurīciju 602.gada rudenī. Dumpiniekus, kas bija nonākuši līdz Konstantinopolei, atbalstīja galvaspilsētas dīmi(?).
Foka tika pasludināts par imperatoru 602.gada 23.novembrī, un iepriekšējais imperators un viņa dēli tika sodīti ar nāvi pēc Fokas pavēles. Uz lielo zemes īpašnieku un augstākās ierēdniecības opozīciju Foka atbildēja ar teroru.
Saņēmis pāvesta Gregora I un Bonifācija III atbalstu, piekāpās Svētajam krēslam. Apmānīja tautas masas tā arī neveikdams nekādas sociāli ekonomiskās reformas.
Viņa laikā pastiprinājās ķecerīgie strāvojumi, īpaši monofizītiskais.
Pēc Sabiniāna nolinčošanas 608.gadā Romas bīskapa vieta palika vakanta veselu gadu. Bīskapi ar ieročiem rokās cīnījās par to, kamēr galu galā tirāns Foka (tobrīd valdīja impērijā), nosauca Bonifācija III vārdu.
Fokas valdība nespēja tikt galā ar iekšējiem nemieriem, piemēram, Antiohijas sacelšanos 608.gadā, avāru un slāvu uzbrukumiem. Netika galā arī ar Sasanīdu persiešiem, kas 604.gadā atjaunoja karu ar Bizantiju.
608.gadā pret Foku sacēlās Kartāgas ekzarhs. 610.gada 5.oktobrī viņa dēls Iraklijs sacēlušās tautas atbalstīts iegāja Konstantinopolē. 610.gadā Foka tika gāzts no troņa un sodīts ar nāvi. Par jauno imperatoru kļuva Iraklijs.
Avoti. Svarīgākais avots Fokas valdīšanas laika izpētei ir Simokatas Teofilakta „Vēsture.”
