Aliens

Reģistrācija

Franču literatūra

Franču literatūra attīstījusies uz ķeltu (gallu) folkloras pamata. Agrīnie folkloriskie sacerējumi radušies VI-IX gs., kad veidojās franču tautība un no latīņu valodas tautas varianta - franču valoda.
Sākot ar X gs. tautas daiļrades tradīciju izkopa žonglieri - klejojoši dziesminieki un spēlmaņi. Tie sacerēja un dziedāja dziesmas, varoņpoēmas, rādīja trikus, nelielas balagāna ainas. Nozīmīga žonglieru repertuāra daļa bija bija žesti jeb episku poēmu cikli par VIII-X gs. vēsturiskajiem notikumiem - ievērojamākais cikls "Rolanda dziesma," kas vēstī par Kārli Lielo un radies ap 1100.gadu.
Žonglieru spēlēs rodami arī aizsākumi XIII gs. franču komēdijām, XIV-XVI gs. farsiem.
Feodāļu galmos attīstījās kurtuāzā literatūra, galvenokārt lirika un bruņinieku romāns.
Populāri bija bretoņu cikla romāni - ievērojamākais autors bija Kretjēns de Truā, kuros izmantotas ķeltu teiksmas un leģendas par karali Artūru un "Apaļā galda" bruņiniekiem, kā arī romāni par Tristānu un Izoldi, par Sv.Grālu un Parsifālu, likstu jeb piedzīvojumu romāni, piemēram, "Oaksens un Nikoleta."
XII gs. radās pilsētu literatūra, kas atainoja galvenokārt tautas ikdienas dzīvi. Visvairāk iecienītais žanrs bija fabilo - stāstiņi dzejā par komiskiem notikumiem. Pilsētas literatūras apjomīgakie pieminekļi no XII gs. - XIII gs. vidum ir dzīvnieku eposs "Lapsa kūmiņš" un alegorika poēma "Romāns par Rozi." Viduslaiku drāma pauda gan reliģiski ētiskas atziņas (mirakls, mistērija, moralitāte), gan tēloja komiskas sadzīves ainas (sotija, farss).
Renesanses cilvēka reālistiskā pasaules uztvere un pārdzīvojumu bagātība atspoguļojās ievērojamākā XV gs. franču dzejnieka F.Vijona daiļrade. Renesanses uzplaukuma laikā XVI gs. vidū humānisma un literatūras galvenais centrs bija Navarras Margeritas galms; viens no ievērojamākajiem šā laika dzejniekiem bija K.Maro.
XVI gs. franču dzeju reformēja "Plejādes" dzejnieki P. de Ronsārs, Ž.Dibelē, kas iedibināja arī renesanses traģēdijas un franču dramaturģijā populāro traģikomēdijas žanru. renesanses reālisms visspilgtāk izpaudās ievērojamā XVI gs. franču rakstnieka F.Rablē satīristiskajā prozā; izcili filozofiskās prozas paraugi bija esejas žanra aizsācēja M. de Montēņa darbi; dzejā nozīmīgas bija T.Obiņē reālistiskās poēmas.
Renesanses brīvdomības tradīcijas XVII gs. turpināja S.Sirano de Beržeraka daiļrade. Eiropas literatūrā valdošā baroka stila iezīmes izpaudās franču preciozajā litearatūrā, kas XVII gs. 1.pusē veidojās aristokrātu salonos. Preciozās literatūras pastorālās tēmas un izsmalcināto formu parodēja burleskā literatūra - P.Skarona, A.Firtjēra romāni, kuros kritizēti franču aristokrātijas tikumi un sadzīve.
XVII gs. galvenais franču literatūras virziens bija klasicisms, kas, cīnoties ar baroka (preciozo) un renesanses reālisma (burlesko) literatūru, radīja savu normatīvo estētiku. Klasicisma dzejas un poētikas pamatlicējs bija franču valodas reformētājs F.Malerbs. Valodas reformu nostiprināja kardināla Rišeljē 1635.gadā nodibinātā Franču akadēmija. XVII gs. franču literatūras pieredzi apkopoja un kanonizēja N.Bualo. Klasicisma literatūras pamatžanrs bija traģēdija - P.Korneija, Ž.Rasina lugas. Ievērojamākā komēdiju autora Moljēra daiļrade ne vienmēr iekļāvās klasicisma ietvaros. Ievērību guva morālistu F.Larošfuko un Ž.Labrijēra aforismi, M.M.Lafajetas psiholoģiskie romāni, Ž. de Lafontēna fabulas. XVII gs. beigās franču literatūrā pastiprinājās apgaismības tendences - F.Fenlona, B.Fontnela proza. Tās kļuva par noteicosajā nākamajā t.s. apgaismības gadsimtā.
XVIII gs. literārās dzīves centrā izvirzījās dramaturģija un teātris. Voltērs radīja apgaismības traģēdijas žanru, D.Didro iedibināja t.s. pilsoņdrāmu, kuras varoņi bija trešās kārtas pārstāvji. Komēdijā (A.Lesāžs, P.Bomaršē) pastiprinājās sadzīviskais reālisms, tēli ieguva sociālu konkrētību. prozā nozīmīgi bija apgaismotāju literārie darbi: D.Didro romāni un stāsti, Š.L.Monteskjē filozofiskie romāni, Voltēra filozofiskie stāsti. Reālisma tendences vērojamas arī A.Lesāža, A.Prevo, P.Marivo, P.Laklo romānos, kam raksturīgas gan t.s. blēžu romāna, gan arī priholoģiskā romāna iezīmes.
XVIII gs. 2.pusē, attīstoties sentimentālisma virzienam, prozā izpaudās jaunas tendences (Ž.Ž.Ruso un viņa sekotāju Ž.Bernardēna de Senpjēra, N.Retifa de la Bretna romāni). Lielās Franču revolūcijas laikā galvenais mākslinieciskais trāvojums bija revolucionārais klasicisms, kas izpaudās dramaturģijā (M.Ž.Senjē traģēdijas), revolucionārā masu dziesmā (karmaņola, Marseljēza). A.Šenjē dzeja, iekļaudamās apgaismības klasicismā, ar daudziem motīviem ievadīja XIX gs. romantisma liriku.
XIX gs. sākumā romantisms kļuva par galveno franču literatūras virzienu. Viens no romantisma aizsācējiem ir F.Šatobriāns, kas pirmais Eiropas literatūrā radīja "liekā cilvēka" tēlu.
F.Brintjērs pētījis galvenokārt franču klasicisma literatūru un uzrakstījis "Franču literatūras vēsture klasicisma periodā" (1.-2., 1904.-1912.g.).